Iesniegtie pieteikumi Satversmes tiesā
2019.gadā Senāts Satversmes tiesā ir vērsies ar trim pieteikumiem. Pārskatā atspoguļota šo lietu būtība un Satversmes tiesai izteiktais prasījums atzīt normu par spēkā neesošu.
Lieta Nr.2019-10-0103
Energoapgādes komersants, kas piegādāja dabasgāzi, bija vērsies ar prasībām par parāda piedziņu pret pakalpojuma saņēmējiem, uzskatot, ka tie nebija nodrošinājuši gāzes skaitītāja un tā plombu saglabāšanu, pieļaujot iespēju izmainīt gazificētajā objektā izlietotās dabasgāzes uzskaitīto apjomu un izlietot dabasgāzi bez maksas. Viņiem atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam tiesiskajam regulējumam ir pienākums samaksāt prasītājai par izlietoto dabasgāzi un kompensāciju par dabasgāzes lietošanas normatīvo aktu pārkāpumu.
Senāts konstatēja, ka no Enerģētikas likuma 42.3panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016.gada 7.martam) izriet, ka enerģijas lietotājam, kurš pārkāpis Ministra kabineta 2008.gada 16.decembra noteikumus Nr.1048 „Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi” vai līgumu par dabasgāzes piegādi un lietošanu, ir jāsamaksā energoapgādes komersantam par faktiski patērēto dabasgāzi (atlīdzība) un papildus tam vēl jāsamaksā kompensācija (atlīdzība), skaidri nenosakot, par ko maksājama kompensācija (atlīdzība) un uz kāda pamata. Citiem vārdiem, minētajā likuma normā ietvertā norāde „kā arī kompensāciju” liecina, ka likumdevējs vēlējies papildus pienākumam atlīdzināt jeb kompensēt bez uzskaites patērēto dabasgāzi noteikt pienākumu kompensēt nekonkretizētu kaitējumu. Likumsakarīgi arī, ka šajā normā piešķirtais pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt „kompensācijas” („kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas kārtību”) nav skaidrs. Senāta ieskatā Saeima, formulēdama šo Enerģētikas likuma normu, nebija ievērojusi pienākumu pietiekami skaidri noteikt pilnvarojuma apjomu un galvenos virzienus, kas norāda uz šīs normas neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64.pantam. Tas savukārt nozīmē, ka uz šīs tiesību normas pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi un konkrēti apstrīdētie noteikumu punkti arī ir neatbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 64.pantam. Neatkarīgi no tā, ka minētā Enerģētikas likuma norma satur neskaidru pilnvarojumu, Ministru kabinets, izdodot noteikumus, ir pārkāpis minēto likumdevēja pilnvarojumu, jo ietvēris tajos tādu normatīvo regulējumu, kas ir pretrunā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, Latvijas Republikas Satversmes 105.pantu un ir neiederīgs Latvijas tiesību sistēmā.
Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas, ciktāl tā nosaka energoapgādes komersanta tiesības uz kompensāciju, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64.pantam un 105.panta pirmajam un trešajam teikumam un spēkā neesošu no personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, kā arī par iepriekš minēto Ministru kabineta noteikumu 56. un 58.punktu, ciktāl šīs normas nosaka energoapgādes komersanta (sistēmas operatora) tiesības uz kompensāciju, atbilstību minētajai Enerģētikas likuma normai, Latvijas Republikas Satversmes 64.pantam un 105.panta pirmajam un trešajam teikumam.
Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu.
Lieta Nr.2019-36-01
Pieteicējs, kuram bija noteikta invaliditāte, vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu piešķirta invaliditātes pensija, pēc tam, kad Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra viņam bija atteikusi piešķirt invaliditātes pensiju, lēmumu pamatojot ar to, ka pieteicēja apdrošināšanas stāžs invaliditātes pensijai ir mazāks par trīs gadiem, tālab nepastāv nepieciešamie priekšnoteikumi invaliditātes pensijas piešķiršanai. Tā kā pieteicējs no 1998.gada janvāra līdz 2000.gada oktobrim bija darba ņēmējs un viņam šajā periodā bija noteikta I vai II grupas invaliditāte, tad lietā citstarp ir jāpiemēro likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta otrā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2002. gada 31.decembrim. Tā kā saskaņā ar apstrīdēto normu pieteicējs kā darba ņēmējs, kuram noteikta I vai II grupas invaliditāte, iepriekš minētajā laika periodā nebija pakļauts invaliditātes apdrošināšanai, tad šis laika periods nav iekļaujams pieteicēja apdrošināšanas stāžā invaliditātes pensijas saņemšanai.
Senāts norādīja, ka likumdevējs, pieņemot minēto likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” normu, nav ievērojis vispārējos tiesību principus, konkrēti Latvijas Republikas Satversmes 91.panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu, jo ir bez objektīva un saprātīga pamata pieņēmis regulējumu, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Proti, Senāta ieskatā tiesiskās vienlīdzības principam neatbilst situācija, kurā personām ar I vai II grupas invaliditāti tiek liegts būt apdrošinātām atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas veidam, un līdz ar to tiek liegtas tiesības uz invaliditātes pensiju. Senāts uzskatīja, ka, tā kā likumdevējs ir paredzējis tādu sociālo pakalpojumu kā invaliditātes pensija, tad Latvijas Republikas Satversmes 109.pants prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu vispārējiem tiesību principiem, tostarp tiesiskās vienlīdzības principam.
Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta otrās daļas (redakcijā, kas bija spēkā no 1998. gada 1.janvāra līdz 2002.gada 31.decembrim), ciktāl tā neparedz darba ņēmēju, kuriem noteikta I vai II grupas invaliditāte, pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam. Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu.
Lieta Nr.2020-07-03
Pieteicējam aprēķinātais vecuma pensijas apmērs bija mazāks par valstī noteikto minimālo apmēru, tāpēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra piešķīra pieteicējam vecuma pensiju, to paaugstinot līdz minimālajam apmēram. Nepiekrītot šim lēmumam, pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru viņam vecuma pensija tiktu aprēķināta, piemērojot valstī noteikto vidējo apdrošināšanas iemaksu algu. No Ministru kabineta 2011.gada 5.decembra noteikumu Nr.924 „Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru” (turpmāk – noteikumi Nr.924) 2.2.apakšpunkta regulējuma izriet, ka vecuma pensijas minimālais apmērs ir tieši atkarīgs no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra, kam tiek piemērots attiecīgs koeficients, ņemot vērā personas uzkrāto apdrošināšanas stāžu. No Ministru kabineta 2009. gada 22.decembra noteikumu Nr.1605 „Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.1605) 2.1.apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 31.decembrim) izrietēja, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir 64,03 euro mēnesī. Sistēmiski piemērojot minētās normas, pieteicēja gadījumā vecuma pensijas minimālais apmērs bija 83,24 euro mēnesī (64,03 euro x 1,3). Savukārt atbilstoši Ministru kabineta 2019.gada 3.decembra noteikumu Nr.579 „Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru” (turpmāk – noteikumi Nr.579) 2.punktam, piemērojot to kopsakarā ar 3.2.apakšpunktu, no 2020.gada 1.janvāra vecuma pensijas apmērs personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 līdz 30 gadiem, būs 104 euro (80 euro x 1,3). Pieteicēja vecuma pensijas apmērs pēc indeksācijas no 2019.gada 1.oktobra ir 110,60 euro, līdz ar to viņa vecuma pensijas apmērs nemainīsies.
Izskatāmajā lietā risināmais pamatjautājums ir par to, vai valsts ir sniegusi pieteicējam sociālo nodrošinājumu – valsts vecuma pensiju – pienācīgā apmērā, proti, tādā apmērā, lai pieteicējs varētu sev nodrošināt cilvēka cienīgu eksistenci. Likumdevēja rīcības brīvību sociālā nodrošinājuma minimālā apmēra noteikšanas metodes izvēlē ierobežo Latvijas starptautiskās saistības un cilvēka cieņas princips kopsakarā ar sociāli atbildīgas valsts principu. Senāts uzskatīja, ka 104 euro ir acīmredzami nepietiekami cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai, un atzina, ka šāda situācija nav sociāli taisnīga. Tādējādi minētie noteikumu Nr.579 punkti neatbilst cilvēka cieņas principam un sociāli atbildīgas valsts principam.
Senāts lūdza Satversmes tiesai atzīt noteikumu Nr.924 2.2.apakšpunktu, noteikumu Nr.1605 2.1.apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 31.decembrim), kā arī noteikumu Nr.579 2.punktu un 3.2.apakšpunktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 109.pantam un Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 12.panta 1.punktam.
Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu par apstrīdēto normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes normai, bet atteicās ierosināt lietu par šo normu atbilstību Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas normai.
Satversmes tiesas pieņemtie nolēmumi un to īstenošana
2019.gadā Satversmes tiesa ir pabeigusi izskatīt trīs Senāta iesniegtus pieteikumus. Pārskatā iezīmēta lietas būtība un Satversmes tiesas nospriestais.
Lieta Nr.2019-01-01
Lietā pieteicējs vērsās bāriņtiesā, lūdzot viņu atzīt par savas laulātās dēla un meitas adoptētāju. Bāriņtiesa atteica atzīt pieteicēju par bērnu adoptētāju, jo pieteicējs agrāk ir bijis sodīts par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Tādējādi iestāde uzskatīja, ka pastāv Civillikuma 163.panta ceturtajā daļā noteiktais ierobežojums personai kļūt par adoptētāju. Tomēr lietas apstākļi liecināja, ka starp pieteicēju un adoptējamiem bērniem ir konstatējamafaktiskās ģimenes pastāvēšana, turklāt pieteicējam un viņa laulātajai ir arī kopīgs bioloģiskais bērns, kas dzīvo šajā ģimenē; pieteicēja noziedzīgie nodarījumi izdarīti 1998. un 2000.gadā, un sodāmība ir dzēsta; bāriņtiesas psihologs savā atzinumā ir secinājis, ka pieteicējs ir emocionāli stabila, harmoniska, labestīga un atbildīga personība.
Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Civillikuma 163.panta ceturtās daļas 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 110.pantam.
Satversmes tiesa, izvērtējot, vai valsts ir izpildījusi no Latvijas Republikas Satversmes 110.panta izrietošo pienākumu nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību adopcijas jomā, secināja, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz bērna tiesību aizsardzību no vardarbības. Vienlaikus apstrīdētā norma paredz absolūtu aizliegumu, kas nepieļauj izņēmumus. Tāpēc absolūtā aizlieguma stingri ierobežojošā rakstura dēļ izšķiroša nozīme ir tā atbilstībai samērīguma principam. No minētā izriet, ka apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot no šā aizlieguma izņēmumus, tomēr likumdevējs to nav apsvēris. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 110.pantam.
Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesai.
Lieta Nr.2018-24-01
Pamatojoties uz Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28.panta otro daļu, ieslodzītā korespondence tika pakļauta kontrolei (cenzēšanai). Šajā lietā Senāts, pirmkārt, uzskatīja, ka minētā norma nav pietiekami precīza un nenodrošina pietiekamu aizsardzību pret iestādes patvaļu, jo nesatur skaidri formulētus šīs normas piemērošanas kritērijus. Otrkārt, tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā apstrīdētajā normā paredzētais tiesību ierobežojums ir efektīvs veids, kādā nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu. Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28.panta otrās daļas (redakcijā, kas bija spēkā no 2011.gada 11.augusta līdz 2018.gada 3.janvārim), ciktāl tā paredzēja, ka izmeklēšanas cietuma darbinieki kontrolē apcietinātā saraksti (izņemot saraksti ar šā likuma 15.panta trešajā daļā minētajiem adresātiem), neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam.
Izskatot lietu, Satversmes tiesa atzina iepriekš minēto Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma normu iepriekš norādītajā redakcijā un apjomā par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam un attiecībā uz personām, kurām šī norma ir piemērota un kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros, bet attiecībā uz kurām administratīvais process vēl nav noslēdzies, par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu daļā par cietuma administrācijas faktiskās rīcības – ieslodzītā nosūtīto un saņemto vēstuļu pārbaudi 2012. un 2013.gadā un citam apcietinātajam adresētās vēstules nenosūtīšanu – atzīšanu par prettiesisku un ar to saistītā nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzināšanu un nosūtīja lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai apgabaltiesai.
Lieta Nr.2018-21-01
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pārtrauca izmaksāt atlīdzību ārvalstī dzīvojošam aizbildnim – pensionārei, kas bija aizbildne savai mazmeitai, – par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasīja atmaksāt pārmaksāto atlīdzību.
Senāts konstatēja, ka no tiesību normām izriet, ka atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu var saņemt vienīgi Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojoša persona. Apstrīdētās normas rada atšķirīgu attieksmi pret noteiktu personu grupu atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa un bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Senāts nesaskatīja objektīvu un saprātīgu pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret tiem bērniem, kuru aizbildnis dzīvo Latvijā, un tiem bērniem, kuru aizbildnis dzīvo ārvalstīs, tādēļ nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Valsts sociālo pabalstu likuma 4.panta pirmās daļas un 20.panta pirmās daļas 2.punkta, ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109.pantam.
Satversmes tiesa atzina Valsts sociālo pabalstu likuma 4.panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 6.martam) vārdus „un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā”, kā arī 20.panta pirmās daļas 2.punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 6.martam), ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109.pantam un spēkā neesošu attiecībā uz personām, kurām šīs tiesību normas tika piemērotas vai būtu jāpiemēro administratīvā procesa ietvaros un kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros, no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Senāts atstāja negrozītu apgabaltiesas spriedumu daļā par pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu, bet Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras kasācijas sūdzību šajā daļā noraidīja.
Reinis Markvarts,
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks.
QR
