Pieteikuma par pienākuma uzlikšanu slēgt koplīgumu publiski tiesiskajās attiecībās pakļautība administratīvajām tiesām (21.02.2020.)

Primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana neatkarīgi no ģimenes ārsta izvēlētās darbības formas (proti, pakalpojumu sniegšanas pašnodarbinātā statusā vai slēdzot līgumu ar ārstniecības iestādi) ir valsts pārvaldes funkcija, un attiecīgais starp ģimenes ārstiem un valsti slēdzamais līgums ir publisko tiesību līgums.

Ģimenes ārstu interese panākt, lai valsts un ģimenes ārstu tiesiskajās attiecībās tiek atzītas no Latvijas Republikas Satversmes 108.panta pirmā teikuma izrietošās tiesības uz koplīguma noslēgšanu, ir vērtējama administratīvā procesa kārtībā.

Latvijas Republikas Senāts
Departamentu priekšsēdētāju sēdes
LĒMUMS

Rīgā 2020.gada 21.februārī

[1] Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēju [pers.A], [pers.B], [pers.C], [pers.D] un biedrības „Latvijas Ģimenes ārstu asociācija” pieteikums, kurā lūgts:

1) atzīt, ka pieteicēji kā ģimenes ārsti, kuri pacientiem sniedz primārās veselības aprūpes pakalpojumus, ir strādājošie Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 108.panta ietvarā;

2) noteikt Latvijas Republikai Ministru kabineta personā pienākumu vest kolektīvās sarunas ar biedrību „Latvijas Ģimenes ārstu asociācija” kā ģimenes ārstu pārstāvi, un tā nodrošināt no Satversmes 108.panta izrietošās pieteicēju tiesības uz koplīguma noslēgšanu.

[2] Administratīvās rajona tiesas tiesnesis 2019. gada 13.decembrī vērsās ar iesniegumu pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja, lūdzot izšķirt lietas pakļautības jautājumu.

Motīvu daļa

[3] Pieteicēji vērsušies tiesā, jo vēlas, lai valsts nodrošina pieteicēju kā ģimenes ārstu kolektīvo darba tiesību aizsardzību, tostarp nodrošinot tiesības uz kolektīvajām sarunām un koplīgumu.

Minētās tiesības strādājošajiem paredz Satversmes 108.panta pirmais teikums, kas noteic, ka strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot.

Tādējādi pieteicēju mērķis, vēršoties tiesā, ir panākt, lai pieteicēju un valsts starpā nodibinātajās tiesiskajās attiecībās tiek nodrošinātas no Satversmes 108.panta pirmā teikuma izrietošās tiesības. Tādā veidā pieteicēji vēlas risināt jautājumus par ģimenes ārstu darba apstākļu uzlabošanu, taisnīga atalgojuma noteikšanu un sociālo aizsardzību.

[4] Vispārīgi kolektīvā darba tiesību aizsardzība, tostarp tiesības un koplīgumu, kā arī tiesības streikot, ir darba tiesiskajām attiecībām raksturīgi darbinieku tiesisko interešu aizsardzības elementi. Taču tas automātiski nenozīmē, ka jebkuri apsvērumi par šo elementu attiecināšanu uz cita veida tiesiskajām attiecībām ir pakļauti izskatīšanai civilprocesuālā kārtībā. Pieteikuma pakļautības noteikšanā izšķiroša nozīme ir tam, kāda veida tiesiskās attiecības saista pieteicējus un valsti, jo vēlmi tiesiskajās attiecībās atzīt konkrētu aizsardzības mehānismu nevar aplūkot atrauti no šīm attiecībām kā tādām.

[5] Ģimenes ārstu pamatuzdevums ir nodrošināt pacientu primārās veselības aprūpi, kas ir valsts pārvaldes funkcija.

Minētās funkcijas nodrošināšanai starp ģimenes ārstiem un valsti Nacionālā veselības dienesta personā tiek slēgti līgumi par primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un samaksu par šo pakalpojumu sniegšanu. Savukārt ģimenes ārstu sniegtās veselības aprūpes organizēšanu reglamentē Ministru kabineta 2018.gada 28.augusta noteikumi Nr.555 „Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība”.

Tātad ģimenes ārsti kā primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji nodrošina attiecīgos pakalpojumus atbilstoši noslēgtajiem līgumiem un normatīvo aktu prasībām.

Senāta praksē jau iepriekš ir atzīts, ka, ņemot vērā, ka primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana ir valsts pārvaldes funkcija, attiecīgais starp ģimenes ārstiem un valsti slēdzamais līgums ir publisko tiesību līgums (Senāta 2006.gada 15.jūnija spriedums lietā Nr.SKA-365/2006 (A42082204); 2010.gada 4.marta sprieduma lietā Nr.SKA‑73/2010 (A42511906) 9.punkts).

Tādējādi neatkarīgi no ģimenes ārsta izvēlētās darbības formas (proti, pakalpojumu sniegšanas pašnodarbinātā statusā vai slēdzot līgumu ar ārstniecības iestādi) ģimenes ārsta un valsts starpā nodibinātajām attiecībām ir publiski tiesiska daba, un šo attiecību saturu nosaka publisko tiesību līgums un attiecīgie normatīvie akti.

[6] Minēto iemeslu dēļ arī pieteicēju interese panākt, lai valsts un pieteicēju tiesiskajās attiecībās tiek atzītas no Satversmes 108.panta pirmā teikuma izrietošās tiesības, ir vērtējama administratīvā procesa kārtībā.

Šajā ziņā pieteicēju apsvērumi, ka valsts un pieteicējas starpā nodibinātās attiecības ir pielīdzināmas darba tiesiskajām attiecībām, pamato pieteicēju pozīciju, kāpēc arī konkrētajās attiecībās atzīstamas pieteicēju akcentētās tiesības. Tātad šo argumentu izvērtējums saistāms ar pieteikuma pamatotības novērtējumu, nevis pēc būtības ietekmē (maina) pieteicēju un valsts starpā nodibināto attiecību tiesisko dabu. Attiecīgi arī tas, vai pieteicēju norādītie līdzekļi ir piemēroti pieteicēju mērķu sasniegšanā, ir pieteikuma pamatotības jautājums.

Nolēmuma daļa

Pamatojoties uz likuma „Par tiesu varu” 50.panta piekto daļu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs un departamentu priekšsēdētāji

nolēma

Atzīt, ka [pers.A], [pers.B], [pers.C], [pers.D] un biedrības „Latvijas Ģimenes ārstu asociācija” pieteikums ir pakļauts izskatīšanai administratīvajā tiesā.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs I.Bičkovičs
Departamentu priekšsēdētāji V.Krūmiņa, A.Strupišs, P.Dzalbe