Skatījums uz Senāta un tiesu sistēmas stāvokli un attīstību

Par Augstāko tiesu

Nekandidēju uz Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatu no pozīcijas, kas viss ir slikti un kaut kas ir radikāli jāmaina, ka „jāšu baltā zirgā”, noniecinot visu iepriekš izdarīto. Šobrīd Senāts ir salīdzinoši labā stāvoklī gan lietu izskatīšanas termiņu ziņā, kas pēdējos gados ir būtiski uzlabojies, gan arī samērā labi rādītāji ir no sabiedrības uzticēšanās viedokļa. Mums diemžēl nav ziņu par sabiedrības uzticēšanos Augstākajai tiesai atsevišķi. Bet nesen bija pētījums par uzņēmēju uzticēšanos Augstākajai tiesai. Izrādījās, ka neuzticas tkai 25% uzņēmēju un uzticas 49%, kas ir būtiski labāks rādītājs nekā tiesu sistēmai kopumā, kā tam arī vajadzētu būt attiecībā uz Augstāko tiesu. Tātad sabiedrība, vismaz uzņēmēji, uzskata, ka Augstākā tiesa tomēr ir tas flagmanis, kuram var uzticēties. Bet jebkurā gadījumā – vienmēr ir kur augt, un, protams, tiem 50% būtu jāaug uz 60%, 70% un pat 80%, kā tas ir Skandināvijas valstīs. Bet tas ir darba jautājums, to nevar vienkārši formāli paaugstināt.

Tātad, kas būtu jādara? Jāturpina ikdienas darbs, un pamatfunkcija kasācijas instances tiesai, protams, ir vienotas tiesu prakses nodrošināšana, ko arī Senāta visi trīs departamenti samērā veiksmīgi dara. Vai šo darbu var veikt efektīvāk un labāk? Protams, to vienmēr var veikt gan efektīvāk, gan labāk.

Tas, ko esmu konstatējis no savas pieredzes Civillietu departamenta vadībā (šobrīd runāju vairāk par Civillietu departamentu, bet arī pārējo departamentu kolēģi lielā mērā to atzīst), – diezgan būtiski Senāta potenciālu bremzē atbalsta personāla trūkums – kvantitatīvais trūkums, nevis kvalitatīvais. Manuprāt, būtu jāvērtē iespējas Senātam iet to ceļu, ko ir gājušas, piemēram, Skandināvijas valstu augstākās tiesas, kur akcents tiek likts uz atbalsta personālu, kas gan sagatavo lietas, gan veic izpēti. Augstākā tiesa zināmā mērā ir gājusi šo ceļu, pirms dažiem gadiem izveidojot Judikatūras un zinātniski analītisko nodaļu, un departamentos ir atsevišķi zinātniskie analītiķi, bet to skaits, vismaz šobrīd Civillietu departamentā, nav pietiekams. Mums ir divi zinātniskie analītiķi uz sešpadsmit senatoriem. Slodze viņiem ir milzīga, un viņi ar jautājumiem tiek galā ar ļoti lielu nobīdi laikā. Ja būtu šī kapacitāte tieši atbalsta personāla ziņā, Senāts, manuprāt, varētu strādāt arī ar mazāku senatoru skaitu. Kā redzu Augstākās tiesas turpmāko darbību? Es kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs lielāku uzmanību veltītu tieši tiesai. Kā zināms, tiesai ir divas daļas – tiesa kā iestāde un tiesa kā tiesa. Tiesa, kas spriež tiesu, un iestāde, kas pieņem sūdzības, atbild uz sūdzībām, kas organizē visu administratīvo darbu utt. Ar administratīvo pusi Augstākajā tiesā, šķiet, ir vairāk vai mazāk viss kārtībā, tā uzturēta un menedžēta normāli, vismaz es neredzu nekādas būtiskas problēmas. Līdz ar to, manuprāt, lielāka uzmanība nākotnē būtu jāpievērš tieši tiesas darba tiesas pusei, respektīvi – juridiskajai pusei – tiesas prakses nodrošināšanai.

Īpaši departamentu sadarbībai gan starpdisciplināros jautājumos, gan savstarpēju jautājumu risināšanā, kas mums pēdējā gadā ir jau nedaudz attīstījusies. Piemēram, Civillietu departaments ir ticies ar Administratīvo lietu departamentu kopējās sanāksmēs, lai apspriestu jautājumus, kas ir uz robežas starp civiltiesībām un administratīvajām tiesībām, kas skar kādus administratīvos jautājumus civillietā. Arī Administratīvo lietu departaments ir vērsies pie mums pēc viedokļiem, ja administratīvā lieta skar kādu civiltiesību jautājumu. Viena sanāksme bija sakarā ar civillietu, kurā bija jautājums par kontrabandas ceļā gūto līdzekļu piedziņu valsts labā, ko tika mēģināts darīt civilprocesa kārtībā. Pēc Civillietu departamenta iniciatīvas sanāca kopā pat visi trīs departamenti, kā arī prokuratūra un Valsts ieņēmumu dienests. Šāda sadarbība ir jāattīsta un jāveicina, jo mums ir diezgan daudz kopīgu jautājumu.

Sadarbība ar zemāko instanču tiesām šobrīd ir departamentu līmenī. Iespējams, tā ir jāaktivizē un jāorganizē regulāras tikšanās. Jau kandidējot uz Civillietu departamenta priekšsēdētāja amatu pirms pusotra gada, esmu teicis, ka Senāta darbu lielā mērā neefektīvu vai mazāk efektīvu padara tas, ka ir pārāk daudz nekvalitatīvu zemāko instanču tiesu spriedumu. Tas ir liels darbs, un mēs to Civillietu departamentā jau darām, – ir jāmēģina panākt, lai zemāko instanču tiesu spriedumi būtu kvalitatīvāki. Panākt to tikai caur kasāciju, respektīvi, caur spriedumu atcelšanu un nosūtīšanu atpakaļ atkārtotai izskatīšanai, protams, var, bet tas ir lēns ilgtermiņa risinājums. Manuprāt, ir pieejami ātrāki un efektīvāki risinājumi. Pie viena šāda mēs šobrīd strādājam– semināra zemāko instanču tiesnešiem par civillietu izskatīšanas metodiku. Seminārs paredzēts jūnijā, un tas būs atšķirīgs no līdzšinējiem semināriem. Esam izpētījuši, ka Tiesnešu mācību centrā pārsvarā lielāka uzmanība tiek vērsta uz procesuāliem jautājumiem, kas, protams, ir vajadzīgs, bet praktiski nav nodarbību (kam vajadzētu būt tiesnešu sagatavošanas stadijā un jaunajiem tiesnešiem) par tiesas spriešanas algoritmu, par tiesnešu domāšanas veidu, par know-how. Nevis par civilprocesuālajām niansēm, bet tieši par know-how – kā jāvada process, kā uzlikt lietai juridisko rāmi, izejot no prasības priekšmeta un prasības pamata, kā konstatēt būtiskos apstākļus, kā attiecināt uz tiem pierādījumus utt. Problēma, ka semināri pārsvarā ir teorētiski – nāk lektors un stāsta, nav praktisko nodarbību. Bet know-how jautājumi – šie tiesneša aroda praktiskie jautājumi – caur klausīšanos netiek attīstīti. Lai attīstītu šīs prasmes, ir jābūt praktiskām nodarbībām. Tāpēc mūsu piedāvātajā seminārā ir paredzēts, ka teorija, ievads būs vienas pusotras stundas nodarbības ietvaros, bet četras nodarbības būs praktiskās nodarbības. Tāda šobrīd ir Civillietu departamenta iniciatīva sadarbībā ar Tiesnešu mācību centru. Pieļauju, ka ko līdzīgu ir jādara gan attiecībā uz krimināllietām, gan uz administratīvajām lietām, jo problēmas ir samērā līdzīgas. Ja sākumā lieta ir uzstādīta uz nepareiza juridiska pamata, tad tālāk šī lieta arī aiziet uz nepareiza pamata, un kasācijas instancei reizēm ir pat grūti atšķetināt to problēmu, kas ir izveidojusies dēļ šī nepareizā sākotnējā izskatīšanas veida.

Tas, manuprāt, ir ļoti būtisks aspekts, kas dotu iespēju ātrākiem uzlabojumiem, nekā ja sagaidām vienu lietu trijos gados, kas atnāk līdz Senātam kaut kādā tiesību jautājumā, tad to atrisinām, un tad pēc trijiem gadiem kaut kas uzlabojas situācijā. Te gan ir vēl viena nianse. Ir jādomā, kā šo apmācību padarīt – negribu pateikt pārāk spēcīgi – par obligātu, bet tomēr par obligātu. Jo, kā rāda prakse, un to saka praktiski visi mani kolēģi un arī citi tiesneši, kas lasa lekcijas mācību centrā, – tie tiesneši, kuriem būtu jāapmeklē šīs nodarbības, uz nodarbībām nenāk. Tā ir problēma, kura, iespējams, jārisina Tieslietu padomē vai caur Tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju. Tā ir būtiska problēma – lai tiešām uz nodarbībām nāk nevis formāli noklausīties kaut kādas teorētiskas lekcijas, bet lai nāk iegūt praktiski piemērojamas zināšanas, un tieši tie tiesneši, kuru spriedumi norāda uz to, ka viņu kvalifikācijā kaut kas pietrūkst.

Visbeidzot, mans skatījums uz kasācijas instanci balstās uz to, ka kasācijas instance nav vienkārši trešās instances tiesa, kā to bieži vien uztver. Daudzi arī sniedz kasācijas sūdzību ar domu, ka trešā instance pārskatīs to, ko jau skatīja pirmā un otrā instance. Kasācijas instance to nedara. Šī doma ir jāpopularizē. Ir jādod vadlīnijas advokātiem, Augstākās tiesas mājaslapā ir jābūt vadlīnijām par to, ko dara kasācijas instance. Jo šobrīd ir ļoti daudz kasācijas sūdzību (kur arī tiek atteikts uz šī pamata rosināt lietu), kas neatbilst kasācijas būtībai.

Par tiesu sistēmu plašākā kontekstā

Galvenā problēma ir tā, ka diemžēl tiesu sistēma gadu desmitus ir bijusi „pabērna” lomā. Grūti pateikt, kā šis skatījums ir izveidojies no politiķu puses, bet no tiesas puses (par to pārliecinos arī runājot ar kolēģiem, kuri sistēmā ir divdesmit, trīsdesmit gadus) ir radies iespaids, ka izpildvara un likumdevējvara uz tiesu skatās kā uz ierēdniecību – uz tādu savdabīgu, īpatnēju ierēdniecību, kura it kā ir neatkarīga, bet kaut kādā mērā pakļauta Tieslietu ministrijai. Tāds redzējums ir arī lielai daļai sabiedrības. Un tā ir problēma. Kad pirms pieciem gadiem atnācu uz tiesu, teicu kolēģiem, kuri gadu desmitus šeit ir strādājuši, – darām kaut ko, mēģinām, izdarīsim to un to. Biju pārsteigts, kad man atbildēja: nē, kāda jēga, tāpat tas tiks „norakts”. Tāda pieredze bijusi gadu desmitus gan sadarbībā ar izpildvaru, gan sadarbībā ar likumdevējvaru. To, ka tie diemžēl nav tukši vārdi, apliecina, piemēram, epopeja ar tiesnešu atlīdzības jautājumu. Vajadzēja divus Satversmes tiesas spriedumus, lai vispār kaut kas sāktu kustēties. Nav garantijas, ka arī šie divi palīdzēs, jāskatās, pie kāda rezultāta nonāks izpildvara.

Atkarības no pārējiem valsts varas atzariem mazināšanai ir būtiska nozīme tiesu un tiesiskuma liktenī. Lai cik tas varbūt skaļi izklausītos, bet tā tas ir. Līdz ar to es uzskatu, ka galvenie darbības virzieni šajā aspektā ir gan Tieslietu padomes lomas stiprināšana, gan budžeta jautājumi. Viens no risinājumiem ir atgriezties pie sākotnējās Tieslietu padomes versijas, kurā Tiesu administrācija kaut kad nākotnē varētu būt Tieslietu padomes pārziņā. Tas nozīmētu arī budžeta sastādīšanas nodošanu Tieslietu padomei. Tas ļautu būtiski stiprināt tiesu sistēmu. Šobrīd problēma ir tā, ka tiesu sistēma pie likumdevēja budžeta jautājumos tiek tikai caur Tieslietu ministriju un Finanšu ministriju, respektīvi, tikai caur izpildvaru, lai gan pārējie valsts varas atzari, piemēram, Saeima, neiet caur izpildvaru. Manuprāt, pareizais modelis būtu, ka arī tiesai ar savu budžeta pieprasījumu ir tiešā izeja uz likumdevēju.

Nākamais jautājums, kas tiesu sistēmai ir svarīgs, ir tiesnešu atlases, apmācības un novērtēšanas kvalitātes celšana. Darbs jau notiek – ir darba grupa, kurā arī es piedalos, kas izstrādā jaunu kārtību. Diemžēl izskatās, ka jauno kārtību nevarēs ātri uzsākt organizatorisku un pragmatisku apsvērumu dēļ – gan budžeta, gan organizatorisku jautājumu, kas attiecas uz kandidātu apmācību. Bet domāju, ka ar laiku (pusgada, gada jautājums) koncepcijai, kas ir iestrādāta jaunajā kārtībā, būtu jāsāk darboties.

Kā jau teicu, apmācībā akcentam obligāti ir jābūt uz praktiskajām nodarbībām, jo tiesneša amats ir arods. Tas nav akadēmiskais amats, kur jāraksta teorētiski apsvērumi. Tas ir arods, kur ir jābūt aroda iemaņām. To ir iespējams izkopt tikai praktiskajās nodarbībās.

Visbeidzot, jautājums par zemāko instanču tiesnešu novērtēšanu, ko veic apgabaltiesas par pirmo instanci, Augstākā tiesa par apgabaltiesu reizi piecos gados. Ir jāceļ kvalitātes kritēriji, jāceļ latiņa augstāk. Par to esmu runājis Civillietu departamentā ar kolēģiem, kuri sagatavo atzinumus kvalifikācijas kolēģijai par konkrētiem tiesnešiem. Ja ir redzams, ka ir kvalitātes problēmas, lai šīs problēmas arī konkrēti tiek norādītas.

Kvalifikācijas kolēģija arī saka – ja nav norādīts atzinumā, kolēģija neko nevar izdarīt. Viņiem taisnība. Tai informācijai kvalifikācijas kolēģijā ir jānonāk caur augstākas instances tiesnešu atzinumiem. Nevajag censties piesegt kolēģus. Lai mācās, lai apgūst papildu zināšanas. Tiesnešu mācību centrs funkcionē. Tas jautājums pamazām jārisina.

Par lietu izskatīšanas termiņiem, kas ir tas „karstais kartupelis” politiskajā debatē, kas notiek šobrīd, arī premjers to ir vairākas reizes minējis. Visi, kas strādā tiesu sistēmā, zina, ka problēma ar lietu izskatīšanas termiņiem nav sistēmiska, jo 95% lietu tiek izskatīti normālos termiņos, pat nedaudz virs vidējā Eiropas Savienības ietvara. Problēmas rada atsevišķas lietas, kur tiešām man personiski šobrīd nav izskaidrojuma, kāpēc tas tā notiek. Man, protams, ir kaut kādas hipotēzes. Tieslietu padome vienā no iepriekšējām sēdēm ir lēmusi izveidot darba grupu, kura izpētīs šīs problēmas. Esmu tajā darba grupā, labprāt tajā pieteicos, jo gribu zināt, kas tad īsti notiek ar šiem termiņiem. Kā tas iespējams, ka kriminālprocess velkas desmit gadus. Tas ir nenormāli, protams. Bet ir jāatrod cēloņi. Jāpabeidz šī izpēte, jāizdara secinājumi uz šīs izpētes bāzes un tad jāskatās, ko darīt tālāk. Bet darbībai jānotiek, kaut kādiem mēriem ir jāseko.

Tieslietu padomes locekļu jautājumi

Dzintra Balta jautā par iecerētajiem prioritārajiem darbības virzieniem, mērķiem un uzdevumiem.

Īsumā to jau izklāstīju. Augstākās tiesas loma Latvijā – viennozīmīgi, Augstākā tiesa ir kasācijas instance un kā tāda tā arī paliks un attīstīsies. It īpaši pateicoties Satversmes tiesas pēdējiem dieviem spriedumiem, kas būtiski stiprina Augstākās tiesas kā kasācijas instances pozīcijas, lomu un metodes. Pateicoties šiem spriedumiem, cita starpā, mēs kļūsim tikai stiprāki.

Redzu Augstāko tiesu kā tiesiskās sistēmas flagmani, kas formulē tiesību piemērošanas jautājumus visās tiesību nozarēs, izņemot konstitucionālo, kur ir Satversmes tiesa. Bet savas kompetences robežās Augstākā tiesa ir tas tiesību sistēmas flagmanis, kurš veido tiesību izpratni, balstoties uz konkrētu lietu izskatīšanu kasācijas kārtībā.

Redzējums par pašreizējo tiesu sistēmas iekšējo kultūru un Augstākās tiesas iespējām to pilnveidot.

Man ir šāds skatījums, man tas bija jau pirms atnākšanas uz Augstāko tiesu un ienākšanas tiesu sistēmā. Ilgus gadus esmu bijis pasniedzējs universitātē, turklāt ne vien komerctiesībās, bet arī tiesību teorijā, filozofijā, tiesību piemērošanas metodē. Tas, ko es redzēju, strādājot akadēmiskajā jomā, bija, ka pāreja no sociālistiskās tiesību sistēmas, pat ne no sistēmas, bet no tā domāšanas veida, notiek jau sen. Ja runājam tiesību filozofijas kategorijās, pāreja no jēdziena „jurisprudence” uz interešu vai pat vērtību jurisprudenci faktiski notiek jau gadu desmitiem. Tas notiek akadēmiskajā jomā, bet tiesa līdz šim nav tikusi tam līdzi. Lēnām tas notiek, bet notiek ļoti lēni, jo tiesa ir konservatīva savā būtībā. Tas saistīts arī ar to, ka tiesnešus nevar nomainīt ātri. Tas savā ziņā ir labi, jo tā ir viena no tiesnešu neatkarības garantijām. Tiesai ir jābūt konservatīvai, protams, saprātīgā mērā. Bet šobrīd arī tiesā sāk notikt šī pāreja no domāšanas un tiesību formālisma uz modernu tiesību izpratni un piemērošanu. Diemžēl ne visi tiesu sistēmā to saprot, bet izmaiņas notiek, un tās ir jāveicina. Starp citu, arī Valsts prezidents Tiesnešu konferencē, runājot par tiesu sistēmas ienaidniekiem, minēja šo formālismu kā vienu no tiem.

Tas ir arī balansa jautājums, jo tiesas process lielākā vai mazākā mērā vienmēr būs formāls. Procesa formalitāte vienmēr būs, jo bez formāla procesa mēs nespēsim nodrošināt ne vienlīdzību, ne sacīkstes principu. Ja vienai pusei dod vārdu, formāli vārds ir jādod arī otrai pusei. Tas ir formāli, un tā tam ir jābūt. Bet nevar būt formāla pieeja tiesību jautājumu risināšanai. Minēšu piemēru. Pēc lietas izpētes es rekomendēju Augstākās tiesas priekšsēdētājam rosināt disciplinārlietu pret vienu tiesnesi par to, ka viņš bija formāli atteicis pieņemt pieteikumu, atsaucoties uz formālu iemeslu, ka pieteikumā nav norādīts, uz kāda pamata pieteikums ir iesniegts. Pieteikumā bija norādītas tiesību normas, un tur mierīgi varēja secināt, uz kāda pamata tas ir iesniegts. Bet tienesis piegāja formāli un pieteikumu nepieņēma, kā rezultātā iesniedzējs noilguma dēļ zaudēja tiesības vērsties tiesā. Disciplinārlieta tika ierosināta. Disciplinārkolēģija disciplināri sodīja tiesnesi. Disciplinārtiesa atstāja šo sodu spēkā. Līdz ar to pozitīvas izmaiņas jau notiek. Amerikāņi saka – „es negribu pūst pats savā taurē”, bet faktiski es biju tas, kurš šo procesu arī uzsāka. Manuprāt, tas arī jāturpina. Tas jādara gan caur tiesnešu izglītošanu, gan caur kasācijas funkcijas realizēšanu, norādot uz kļūdām un trūkumiem, gan caur disciplināratbildību, ja citi mehānismi nestrādā.

Ineta Ziemele jautā par darba plāniem, konkrētām darbībām, pirmajiem soļiem, kas būtu veicami.

Gribētu atgādināt veco teicienu: „Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem”. Šībrīža apstākļos šis teiciens ir tik piemērots kā nekad. Ja pirms mēneša, kad sākās runas par Augstākās tiesas priekšsēdētāja kandidāta izvirzīšanu, man bija viens skatījums uz to, kas konkrēti būtu jādara, tad šodien situācija ir pilnīgi citāda. Notikumi, ko pasaulē raisījusi Covid-19 pandēmija, ietekmēs gan budžetu, gan valsts pārvaldi budžeta problēmu dēļ, gan ekonomiku utt. Lai gan man ļoti gribētos izdarīt to, ko teicu par tiesnešu atbalsta personālu – analītisko padomnieku un palīgu skaita palielināšanu, šaubos, vai tas tuvākajā laikā (gadā, divos) būs iespējams. Līdz ar to, ja man jāsaka, kāds ir mans pirmā gada darba plāns šajos apstākļos, tad atbildēšu – noturēt to, kas šobrīd ir. Un iespēju robežās turpināt iesākto attiecībā uz tiesnešu izglītošanu. Un tad skatāmies, kas notiek ar tiesu budžetu.

Pirmie darāmie darbi, protams, ir apzināt saimniecību. Tagad negribu teikt, ka viss ir kārtībā vai nekas nav kārtībā. No līdzšinējās pieredzes izskatās, ka Augstākās tiesas Administrācija strādā pienācīgi labi, viss notiek. Bet tas viss ir jāpārbauda. Neesmu bijis šajās lietās tik dziļi iekšā, līdz ar to man nevar būt dziļākas zināšanas un viedoklis.

Tātad apzināt saimniecību trijos virzienos: pirmais, Augstākās tiesas Administrācija, otrais, Senāta departamenti – saruna ar katru departamentu individuāli, lai dzirdētu viņu skatījumu uz lietām, trešais – ņemot vērā, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs ex officio ir Tieslietu padomes priekšsēdētājs, arī Tieslietu padomes situācijas apzināšana. Lai arī kā Tieslietu padomes loceklis, protams, zinu vairāk par to, kas ir noticis pēdējā gada laikā, tomēr gribu arī konsultēties un runāt ar Tieslietu padomes kolēģiem. Varbūt vienā sēdē veltīt pusstundu, stundu tādai prāta vētrai, kur visi var izteikt idejas, iebildumus par līdzšinējo darbu.

Mans darba stils nav tāds, ka es nāku ar cirvi un izkapti. Es uzklausu viedokļus. Pēc tam, protams, es pieņemu lēmumu, bet es to nedaru (ja tas nav steidzami, protams) bez viedokļu uzklausīšanas. Un tas ir būtiski. To es gribu darīt gan departamentu līmenī, gan Augstākās tiesas Administrācijas līmenī, gan arī Tieslietu padomes līmenī. Tas ir mans pirmais darbs, lai vispār tvertu spēles laukumu.

Manuprāt, ir jāsāk arī dialogs ar augstāko konstitucionālo orgānu pārstāvjiem – Valsts prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu. Tas saistās ar manu skatījumu par tiesu sistēmas pienācīgu vietu varas dalīšanas sistēmā. Neviens Augstākās tiesas priekšsēdētājs nevar atnākt un ieņemt savu vietu uzreiz. Arī juridiski to nevar izdarīt, jo ne Tieslietu padomei, ne Augstākajai tiesai nav likumdošanas iniciatīvas. Vienīgais instruments, ko mēs varam izmantot, ir runāt, pārliecināt, vest dialogu, bet bez konflikta. Un caur dialogu tad arī šo vietu ieņemt. Manuprāt, prestižs lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik kvalitatīvi cilvēks spēj vest dialogu ar saviem sadarbības partneriem.

Protams, gribu pabeigt arī darbus, kas ir uzsākti Civillietu departamentā, jo man nepatīk atstāt darbus pusratā. Ceram uz zemāku instanču tiesnešu apmācības pirmo semināru kā pilotprojektu. Tad uz tā bāzes var attīstīt darbību tālāk, izejot no atgriezeniskās saiknes, ko saņemsim pēc šī semināra, izejot no pasniedzēju pieredzes.

Tātad galvenie virzieni ir izglītošana, izskaidrošana, dialogs, plus ikdienas darbs kasācijas instancē.

Andris Zutis ir uzdevis vairākus jautājumus. Vai mani kā Tieslietu padomes locekli apmierina Tieslietu padomes darba organizācija un ko tajā vēlētos mainīt?

Lielos vilcienos, manuprāt, tas darbs ir adekvāts tiem resursiem, kas ir Tieslietu padomes pārziņā. Protams, varbūt varētu runāt par kādām niansēm nolikumā. Piemēram, ko esmu ievērojis – reizēm parādās atsevišķs priekšlikums no viena Tieslietu padomes locekļa, un tas uzreiz tiek apspriests. Varbūt ir vērts padomāt par tādu sapulču vešanas praksi, ka priekšlikums tiek likts uz debatēm nevis tad, kad viens no sapulces sastāva to izsaka, bet tikai tad, ja ir atbalsts no vēl vismaz viena cita sapulces dalībnieka. Varbūt tas varētu efektivizēt un padarīt sapulces pārskatāmākas. Bet tas ir diskusijas jautājums. Kā jau teicu, viens no maniem pirmajiem uzdevumiem būs izrunāt arī šos jautājumus ar kolēģiem Tieslietu padomē.

Kā varētu palielināt Tieslietu padomes darba kapacitāti? Vai ir jāpilnveido reglaments?

Daļēji to jau atbildēju. Kapacitāti, es baidos, mēs īpaši pašreizējā situācijā neuzlabosim. Ja mums šobrīd ir trīs Tieslietu padomes atbalsta personāla darbinieki, tad tas, kas šobrīd ir Tieslietu padomē, apmēram atbilst šo triju darbinieku kapacitātei. Pārējie visi ir pietiekami aizņemti cilvēki. Mēs esam tiesneši, ministrs, ģenerālprokurors. Ir ikdienas darbi, mēs nevaram strādāt nedēļām darba grupās un neveikt savus tiešos pienākumus. Līdz ar to Tieslietu padomes kapacitātes jautājums lielā mērā ir atkarīgs no tā, kāda kapacitāte ir Tieslietu padomes aparātam. Te atgriežamies pie jautājuma, ko iepriekš minēju, – par Tiesu administrācijas nodošanu Tieslietu padomei. Tad mēs varētu runāt par kapacitāti.

Kāds ir viedoklis par senatoru kopskaitu departamentos? Vai pašreizējā situācijā šis skaits sasniedz labāko rezultātu lietu izskatīšanā?

Manuprāt, ņemot vērā pašreizējo situāciju – ienākošo lietu skaitu, šis skaits ir samērā optimāls. Nedomāju, ka ir izsmeltas iekšējās rezerves, lai darbu optimizētu. Piemēram, manuprāt, tiek rosināts pārāk liels procents lietu. Eiropas valstīs augstākās tiesas pārsvarā rosina kasācijas tiesvedību vai revīzijas tiesvedību 1-10% ienākošo lietu, bet mūsu tiesā Civillietu departaments rosina 30%, Administratīvo lietu departaments nedaudz virs 50%. Tas priekš Augstākās tiesas, es teiktu, ir neadekvāts rādītājs. Tas savā ziņā norāda uz zemāko instanču tiesu spriedumu problēmām, par ko runāju iepriekš. Ja zemāko instanču tiesu spriedumu kvalitāte uzlabojas, ja risinām arī Augstākās tiesas departamentu kapacitātes jautājumu, ja rosinām mazāk lietu, ar laiku, es pieļauju, varētu arī senatoru skaits departamentos samazināties. Jo jāatzīst, ka Latvijas modelī Augstākā tiesa ir liela, salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, Igauniju, Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju, kas ir salīdzināmas valstis lieluma un iedzīvotāju skaita ziņā. Tur Augstākajā tiesā ir 12–15–16 tiesneši. Mums ir 35. Turklāt tajās valstīs augstākā tiesa ir arī konstitucionālā tiesa, bet mums tā ir atsevišķa tiesa ar 7 tiesnešiem. Līdz ar to, es teiktu, mums 35 tiesneši šā brīža ienākošajām lietām un pārsūdzēto spriedumu kvalitātei ir daudzmaz adekvāti. Bet ar laiku, ja uzlabojas tiesu darbs, šis skaits varētu tikt samazināts.

Protams, ir jāskatās arī modelis, kā notiek lietu izskatīšana. Ja mums likums nosaka, ka Senātā lietu izskatīšana notiek triju senatoru sastāvā, tad optimāli būtu, ka ir pilni sastāvi. Vai nu deviņi senatori plus departamenta priekšsēdētājs, tātad – desmit, vai četri sastāvi – četri reiz trīs – tātad 12 senatori plus departamenta priekšsēdētājs. Mūsu pieredze ir tāda – ja senatoru skaits neatbilst sastāvu proporcijai, piemēram, ir četrpadsmit senatori, bet sastāvā jābūt trijiem, tas nozīmē, ka kādam no senatoriem jābūt divos sastāvos, un tas uzliek viņam lielāku slodzi nekā citiem. Protams, to var rotēt, bet tas apgrūtina un izjauc dabisko lietu kārtību.

Daudz jautājumu ir no Tieslietu ministrijas. Domāju, ka lielākā daļa no šiem jautājumiem ir atbildēta. Pievērsīšos tiem, kuri nav tā tieši atbildēti. Ilgtermiņa mērķi uz pilnvaru termiņa laiku?

Es tiešām gribētu redzēt Augstāko tiesu kā tiesību flagmani ar attīstītu palīgu un analītiķu korpusu, ar attīstītu bibliotēkas resursu, ar pieeju ārvalstu datubāzēm, piemēram, vācu likuma komentāriem. Mūsu analītiķi regulāri norāda, ka šī pieeja viņiem būtu ļoti noderīga, diemžēl finansiālu apsvērumu dēļ šobrīd tās nav.

Kā vērtēju departamentu noslodzi, veiktspēju?

Noslodze šobrīd, vismaz Civillietu departamentā un Administratīvo lietu departamentā, ir uz maksimālās robežas. Šobrīd uz senatoru ir apmēram 80–85 lietas gadā. Manuprāt, optimāls skaitlis būtu 70–75 lietas tādā vidējā termiņā, kas arī būtu šajos piecos gados jāsasniedz. Krimināllietu departamentā slodzi palielina Augstākajai tiesai neraksturīgā kompetence – darbs ar operatīvo darbību subjektiem, kas arī būtu pārskatāms. Bet tas ir politiski risināms jautājums.

Kā vērtēju lietu izskatīšanas termiņus?

Augstākajā tiesā vidējais termiņš – astoņi mēneši – ir samērā labs termiņš. Krimināllietu departamentā ir pat vēl īsāki termiņi, Administratīvo lietu departamentā – vidēji garāki. Jau runājām ar Administratīvo lietu departamenta vadītāju, ka jautājums būtu jārisina ne tikai caur senatoru skaita palielināšanu, bet caur dažiem citiem risinājumiem, tai skaitā arī procesuāliem, kas prasīs likuma grozījumus.

Uzdevumi kā Tieslietu padomes vadītājam?

Jau teicu – dialogs ar izpildvaru, parlamentu, Tieslietu padomes lomas palielināšana.

Kā vērtēju līdzšinējo Tieslietu padomes darbu?

Līdzšinējais padomes darbs, īpaši ņemot vērā pieejamos resursus un kapacitāti, ir apmierinošs, pamatfunkciju veikšana tiek nodrošināta. Tiesnešu karjeras jautājumi tiek risināti savlaicīgi. Jā, daži jautājumi kaut kā atliekas ātri risināmo jautājumu dēļ. Bet kopumā, es teiktu, apmierinoši. Bet politiskais lietderības koeficients ir zems, jo Tieslietu padomes viedokli politiskajā jomā īpaši vērā neņem. Šis ir jautājums par dialogu, sadarbību un sasvstarpējo cieņu starp valsts varas atzaru augstākajām amatpersonām. Pie kā es, ja kļūstu par Augstākās tiesas priekšsēdētāju, nopietni strādāšu.

Kā saredzu Latvijas tiesu darbību ārkārtas situācijas laikā?

Tiesu darbību neviens nav apturējis, tiesām savas funkcijas ir jānodrošina. Manuprāt, tie pasākumi, kas šobrīd ir veikti, ir adekvāti. Tie noteikti palēninās tiesu darbu, bet ceru, ka tas nebūs ilgstoši. Jebkurā gadījumā tiesu darbība ir jānodrošina. Civillietu departaments šobrīd strādā pilnā kapacitātē, ierobežojot saskarsmi un iespējas kaut kur kontaktēties ar potenciāli inficētiem cilvēkiem publiskajā transportā. Tiek izmantots darbs no mājām, un šobrīd viss darbojas iespējami normālā režīmā.

Vai saredzu savu kā Augstākās tiesas priekšsēdētāja un Tieslietu padomes vadītāja lomu likuma piemērošanas tradīciju maiņai?

Jā, redzu, un pārsvarā tas ir darbs ar departamentiem un to vadītājiem. Viena no lietām, ko gribētu ieviest kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ir regulāras sanāksmes ar departamentu vadītājiem, kur mēs apmaināmies ar informāciju. Jo bieži vien ir tā, ka viena departamenta tiesneši dzird, ka otrā departamentā ir bijis kaut kāds spriedums, kuram viņi īsti nepiekrīt, un raisās kaut kādas debates un nesaskaņas juridiskos viedokļos. Ir jautājumi, par ko jārunā, un jārunā regulārāk. Tas ir tas veids, kā šo tiesību normu piemērošanas tradīcijas maiņu varētu attīstīt. Protams, arī sadarbība ar zemāko instanču tiesām, par ko jau iepriekš runāju.

Valsts prezidents ir nācis klajā ar ierosinājumu izstrādāt vadlīnijas tiesas spriešanai. Kāds ir viedoklis par šo iniciatīvu?

Šo iniciatīvu visnotaļ atbalstu, jo īpaši tāpēc, ka tā bija mana iniciatīva pirms gada, kad kandidēju uz Civillietu departamenta priekšsēdētāja amatu. Šādas vadlīnijas ir arī manā plānā. Apkopojot rezultātus, ko dos pilotseminārs jūnijā, gribētu, lai tas viss rezultējas tiesnešu profesionālo know-how amata iemaņu vadlīnijās.

Vai saredzu efektivitātes vai kvalitātes problēmas attiecībā uz kādu lietu kategoriju? Kurām lietām šobrīd ir jāvelta pastiprināta uzmanība?

Šobrīd vairāk runātu par civillietām, jo tas ir tas, ar ko esmu nodarbojies. Pēdējos divos gados Civillietu departamentā ir risināti vairāki aktuālie tā saucamie „dziļie” jautājumi, pie kuriem departaments atgriezās ik pa brīdim, un kur prakse atšķīrās. Par piespiedu nomu, par dzīvojamo māju apsaimniekošanu, par laulāto kopmantas sadali. Šie trīs tiešām risina ļoti būtiskus jautājumus ļoti daudzos tūkstošos tiesvedību. Piespiedu noma un dzīvojamo māju apsaimniekošana ir jautājumi, kas noslogo tiesu sistēmu visvairāk. Mums ir bijuši jau paplašinātie spriedumi šajās jomās ar ļoti attīstītu koncepciju. Ceru, ka šie spriedumi iedos fundamentu, juridisko bāzi šo lietu turpmākai skatīšanai. Tam vajadzētu samērā būtiski samazināt lietu skaitu tiesās, jo paplašinātais spriedums 15 senatoru sastāvā norāda uz to, ka drīzas izmaiņas nav sagaidāmas šajā praksē, kuru iedibinājis paplašinātais sastāvs.

Kā būs nākotnē – tas ir atsevišķs jautājums. Ar bažām skatos uz situāciju ar pandēmiju. Protams, tas ienesīs korekcijas, un pēc gada Augstākajā tiesā būs ļoti daudz lietu, līdzīgi 2008.gadam. Darba lietas, kredītu lietas, parādu lietas, līgumsodu lietas – tātad viss, kas ir saistīts ar defoltiem, ar saistību neizpildi, ar atlaišanām, ar pabalstiem utt. Līdz ar to Senāta darbs būtiski pieaugs. Tā ir viena no manām prioritātēm – jau tagad sākt pētīt starptautisko pieredzi un dažādus avotus. Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa var pētīt jautājumus par līgumu izbeigšanām, defoltiem, līgumsodiem, procentiem. Jo tās lietas pie mums būs, un mums labāk būt laikus sagatavotiem. Jo daudzas lietas arī tiks risinātas uz jaunā likuma par ārkārtas stāvokli pamata, kurā noteikts par līgumsodiem, darba tiesībām. Tātad tas ir tas, kas būtu jāsāk pētīt. Lai tad, kad tas vilnis nāk, mēs esam gatavi un uzreiz dodam pareizos risinājumus.

Kāpēc atsevišķas lietas, kas ir radījušas publisku rezonansi, nereti ieilgst?

Jau teicu – man šobrīd atbildes nav. Varu tikai hipotēzes izteikt. Manuprāt, tā ir kombinācija starp procesa neefektivitāti, likumiem, kuros noteikti daudz kas ir uzlabojams, un, no otras puses, tā ir arī tiesnešu neizlēmība un kaut kāda savā ziņā mīkstčaulība, pakļaujoties nelabticīgiem lietas dalībniekiem. Protams, savu lomu diemžēl spēlē arī nepareiza tiesu prakse (runa pārsvarā ir par krimināllietām), kas ir izveidojusies. Piemēram, krimināllietās uz debašu ilgumu. Prokurors runā gadu, tad apsūdzētais arī runās gadu, jo mazāk nedrīkst, ja tā formāli skatās. Ja ir pieci apsūdzētie, katrs pa gadam runās. Tā nav normāla prakse, un tur kaut kas nav pareizi arī ar judikatūru. Tas ir tas, par ko ir jārunā Augstākās tiesas līmenī, ir jāanalizē šī situācija un jādod kaut kādi risinājumi.

Pirmstiesas izmeklēšanas darba kvalitāte.

Par šo jautājumu nevarēšu dot izvērstu atbildi, tur būtu vajadzīgs dziļāks pētījums. Bet ģenerālprokurors vairākos Augstākās tiesas plēnumos, runājot par savu darbu, ir teicis, ka šī kvalitāte, kā saprotu, ir slikta. Un ātri uzlabojumi, pēc ģenerālprokurora vārdiem, nav šobrīd sagaidāmi.

Par tieslietu politiku, dialogu ar pārējām valsts varām.

To jau teicu. Tātad – apsēsties, izrunāt, saprast vienam otru, cienīt vienam otru. Uz dialoga pamata būvēt savstarpējo sapratni.

Kā vērtēju sabiedrības uzticēšanos tiesām? Ko darīšu, lai šo uzticēšanos palielinātu tuvāko piecu gadu laikā?

Šis jautājums ir krietni komplicētāks, nekā tas līdz šim ir ticis visur publiski pasniegts. Uz šo jautājumu plašāk ļāva paskatīties nesenā konference Dohā, kur bija 105 augstāko tiesu delegācijas un kur bija referāti par dažādām tēmām, cita starpā, arī par aptaujām un uzticēšanos tiesām.

Jautājums par uzticēšanos tiesām ir jāskatās kontekstā ar uzticēšanos valsts varai kā tādai. Ņemot vērā, ka parlamentam uzticas zem 20%, ja izpildvarai uzticas arī ap 20%, tad tiesas ar saviem 37% par tiesu sistēmu kopumā vai Augstākā tiesa ar 50% neizskatās slikti uz kopējā fona. Tēze, kas izteikta Dohas konferencē, bija tāda, ka ir trīs kategoriju valstis. Ir vienas, kur visiem valsts orgāniem ir augsts uzticēšanās līmenis no sabiedrības. Skandināvija, piemēram, kur gan valstij, gan tiesai uzticas 70–80%. Tad ir valstis, kur ir tradicionāli zems uzticības līmenis gan tiesai, gan valstij, kur gan izpildvarai, gan tiesu varai, gan likumdevējvarai ir vienāds cipars, teiksim 20%. Un tad ir valstis, kur ir šķēre starp izpildvaru un likumdevēju no vienas puses un tiesu varu no otras puses. Faktiski tas norāda uz politiskās sistēmas trūkumiem šajās valstīs, un tiesa nevar pacelties augstāk, jo valsts kā tāda kopumā neļauj to darīt, jo sabiedrības neuzticēšanās pārējiem varas atzariem arī velk uz leju tiesu.

Nezinu, vai tam var piekrist vai nē, bet tā bija samērā interesanta tēze, kas man lika paraudzīties uz šo situāciju nedaudz savādāk. Līdz ar to es uzskatu, ka tieši dialogs ar pārējām augstākajām amatpersonām ir ļoti svarīgs, jo ir jāsaprot, ka mēs esam vienota valsts. Nevarēs tiesa viena pati uzkāpt uz 80%, ja pārējo valsti atbalstīs tikai 20%. Tā ir mana pārliecība šobrīd, bet, protams, darīsim visu iespējamo, tai skaitā, kā jau minēju – gan caur kasāciju, gan caur viendabīgu tiesu praksi, gan, ja nepieciešams, caur disciplināratbildību, caur kvalifikāciju, caur semināriem – , lai tiesu darbību padarītu saprotamāku, skaidrāku, prognozējamāku un uzticamāku.