Desmit gadi ir īss laiks no valsts viedokļa. No cilvēka viedokļa pietiekami garš, lai varētu atskatīties, izvērtēt paveikto un izdarīt secinājumus par nākotnes vajadzībām. Vienmēr var teikt, ka paveikt varēja vairāk, taču nenoliedzami, ka izdarīts ir daudz. Tieslietu padomes darbības pirmie desmit gadi nav bijuši vienkārši. Jau pati Tieslietu padomes izveidošana, darbības uzsākšana, taustīšanās, ceļu meklēšana bija izaicinājums, kurā no nulles bija jāveido struktūra, prakse, dokumenti.
Tam klāt vēl reformas un citi notikumi, kas bijuši šajos desmit gados: pāreja uz trijām tā saucamajām „tīrajām” tiesu instancēm, kas bija milzīga reforma tiesu sistēmā; tiesu teritoriālā reforma; iesaistīšanās tiesnešu amata atlīdzības jautājumu risināšanā, kas rezultējās ar Satversmes tiesas spriedumiem. Tagad, to pasakot vienā teikumā, liekas, ka tas tāds mazs darbiņš, bet patiesībā aiz katra tā stāvēja milzīgs kolektīvais darbs, ko Tieslietu padome veica. Un tie ir tikai daži no darbiem, kas veiksmīgi paveikti desmit gadu laikā.
Iepriekšējā perioda Tieslietu padomes stratēģijā, kas noteikta līdz 2019.gadam, bija trīs prioritātes: pirmkārt, tiesu neatkarība, otrā – efektivitāte, trešā – sabiedrības uzticēšanās. Jauna stratēģija šobrīd vēl nav izstrādāta. Pēc priekšsēdētāja un tiesnešu sastāva nomaiņas jaunas Tieslietu padomes stratēģijas izstrādāšana ir prioritārs uzdevums.
Ieskicēšu galvenos virzienus, kuros, kā es personiski uzskatu, Tieslietu padomei vajadzētu virzīties. Protams, par jauno stratēģiju lems Tieslietu padome, bet lai iniciētu diskusiju, mēģināšu iezīmēt galvenos punktus.
Iepriekšējās stratēģijas prioritāte – tiesu varas neatkarība, bez šaubām, paliek. Bez tās mēs iztikt nevaram– tas ir pamatu pamats tiesu sistēmai. Tas ir fundamentāls tiesiskas valsts princips, un bez tā nav iespējama tiesu varas pastāvēšana. Šajā jomā ir daudz panākts. Bet neatkarības stiprināšana, tās noturēšana nekad nebeidzas. Līdz ar to tā paliek prioritāte Nr.1. Jautājums – ko mēs ieliekam šajā prioritātē, lai varētu to noturēt un stiprināt?
Pirmkārt, ir jāstiprina Tieslietu padomes institucionālais prestižs jeb svars valsts kopējā sistēmā. Kā to izdarīt – tas ir taktikas jautājums. Sarunā ar Valsts prezidentu iezīmējās vairāki varianti, kā tas varētu tikt darīts.
Tieslietu padome šobrīd kalpo tikai kā platforma, kur satiekas tiesu vara ar likumdevēju un izpildvaru. Vai tas ir optimāls variants – tas ir cits jautājums. Bet šobrīd tā ir vienīgā šāda platforma, kur tas notiek. Valsti vada politiķi, un tiesa nevar būt klasisks spēlētājs politiskajā procesā, jo politika ir tirgošanās – es tev to, tu man šo. Tiesai šajā politiskajā tirgū nav ko piedāvāt. Līdz ar to tiesa nevar efektīvi piedalīties politikas veidošanā tādā klasiskā politiķa statusā. Tiesa nevar iet uz koalīcijas padomi un būt līdzvērtīgs partneris tur, kur tiek lemti budžeta pamatjautājumi. Tāpēc šāds forums, šāda platforma ir vajadzīga. Jautājums – kur tā būs. Vai tā būs Tieslietu padome, vai veidosies kaut kas cits. Jautājums šobrīd paliek atvērts. Mums ir jauns, spēcīgs Tieslietu padomes sastāvs, un mēs varam runāt, domāt un lemt par šiem jautājumiem.
Protams, ir jāstiprina arī tiesu sistēmas finansiālā neatkarība jeb fiskālā neatkarība, lai tiesu varai nav jālūdz izpildvarai vai likumdevējvarai kaut kas, kas tiesu varai pienākas pēc likuma. Tas ir panākams, par to jau notiek sarunas un jau top likuma grozījumi, lai tiesu sistēmai piešķirtu lielāku fiskālo neatkarību. Piemēram, lai budžeta izmaiņu gadījumā esošā budžeta ietvaros nevajadzētu katru reizi apropriācijas maiņai prasīt atļauju no Finanšu ministrijas, jo tiesu sistēma ir pietiekami nopietns un atbildīgs institūts. Neatkarību var ietekmēt arī fiskāli, tādēļ jāmēģina no šādas iespējamās ietekmes tikt vaļā.
Tieslietu padomes lielāka iesaiste likumdošanas procesos. Ja Tieslietu padome paredzēta kā viena no tiesu politikas veidošanas institūcijām, ir jāpārvērtē tās loma tiesu varu skarošu likumprojektu izstrādāšanā un virzībā. Vai Tieslietu padomei vajadzētu būt likumdošanas iniciatīvas tiesībām – tas ir strīdīgs jautājums. Taču nav normāli, ka tiesu sistēmas pamatus regulējošie likumi tiek grozīti ar tādu intensitāti un tādu sparu, ka tiesneši uzsver, ka vairs netiek līdzi visām izmaiņām. Likums ir ielāps uz ielāpa – pazūd likuma kopējais koncepts. Salāpītie un pārlāpītie tiesu varas fundamentālie likumi ir kļuvuši nepārskatāmi un nekonsekventi, izpildvarai un likumdevējam cenšoties risināt kazuistiskas problēmas. Piemēram, likums „Par tiesu varu” ir grozīts vairāk nekā 40 reizes – vidēji pusotru reizi gadā. Kriminālprocesa likums – 40 grozījumi – 1,6 reizes gadā. Civilprocesa likums – 72 grozījumi – 2,3 reizes gadā. Ja likumu groza vairāk nekā divreiz gadā, tas norāda uz kaut kādu problēmu likumdošanas procesā. Jo – kas ir likums? Likums tradicionāli ir paredzēts, lai dotu stabilitāti, noteiktību, skaidrību. Kādu skaidrību, kādu noteiktību var dot likums, kurš tiek grozīts 2,5 reizes gadā? Šie jautājumi ir „jāsavāc kopā”, un, iespējams, viens no veidiem, kā to izdarīt – aktivizējot Tieslietu padomes lomu šajā aspektā. Turklāt daudzi grozījumi ir „iešmugulēti” uz trešo lasījumu, tie nav apspriesti, un anotācijās nav atrodami to izdarīšanas mērķi. Tas nenorāda uz kvalitatīvu likumdošanas procesu tiesu politikas jomā, un Tieslietu padomei te būtu kas sakāms.
Vēl viens jautājums, par ko Tieslietu padomei būtu jādomā kopā ar Tieslietu ministriju un likumdevēju, ir tas, ko prezidenta kungs nosauca par kalibrāciju Tieslietu padomes iekšienē. Tieši tā – Tieslietu padomei jārisina pašpārvaldes jautājumi, tiesnešu virzība, sadarbība ar pašpārvaldes institūcijām. Bet ir arī tiesību politikas jautājumi. Un šajos dažādajos jautājumos Tieslietu padomē būtu jābūt dažādām balsstiesībām. Piemēram, tiesnešu karjeras virzības jautājumos, manuprāt, nav pareizi, ka balsstiesības ir ministram, advokātiem, Saeimas pārstāvim. Šie jautājumi tomēr attiecas uz pašpārvaldi. Pats vārds „pašpārvalde” norāda, ka tā ir tiesu jomas prerogatīva. Savukārt citi jautājumi, kas ir tiesu sistēmas politikas jautājumi, – tas jau ir plašāk, tā ir diskusiju joma, kur varētu iesaistīties arī ārpus tiesu sistēmas esošie.
Runājot par Tieslietu padomes sastāvu, manuprāt, būtu ļoti nopietni apsverama doma par padomes sastāva stiprināšanu ar vēl vienu tiesnesi. Runa nav par Latvijas tiesu tiesnešiem, bet par vienu tiesnesi no Latvijas tiesnešiem, kuri pilda pienākumus Eiropas tiesās un Cilvēktiesību tiesā. Tas varētu nedaudz ienest skatu no malas, svaigu skatījumu, kas ļoti bieži noder. Ir trīs Latvijas tiesneši pārnacionālajās tiesās, un variants varētu būt, ka rotācijas kārtībā viens no viņiem piedalās Tieslietu padomes darbā. Manā skatījumā tas gan stiprinātu, gan ienestu jaunas vēsmas mūsu darbībā. Tas ir apspriežams jautājums.
Otra Tieslietu padomes iepriekšējā perioda prioritāte – efektivitāte. Es teiktu, ka šī efektivitāte jātransformē uz kvalitāti, kas savā ziņā ietver arī efektivitāti. Skatos uz kvalitāti kā plašāku kategoriju, jo runa ir ne tikai par efektivitāti tādā izpratnē, ka „ātrāk, ātrāk, ātrāk”, bet arī – labāk. Spriedumu kvalitāte, spriedumu saprotamība, tiesnešu atlase, kas arī ir kvalitātes rādītājs. Tiesnešu, prokuroru un tiesu darbinieku izglītošana. Te jāpievēršas prezidenta kunga minētajai idejai par tiesnešu akadēmiju, kas neapšaubāmi būs viens no Tieslietu padomes prioritārajiem uzdevumiem. Izglītības sistēma ir jāsakārto, jāizveido ilgtspējīga, prognozējama, plānojama sistēma, kurā var plānot 3–5 gadus uz priekšu. Nevis paļauties uz projektos balstītu finansējumu, kad nav zināms, vai pēc diviem gadiem finansējums būs vai nebūs, vai izdosies kaut ko atrast un cik izdosies atrast. Tas ir tiešām viens no kritiskajiem jautājumiem kvalitātes nodrošināšanai.
Trešā prioritāte, kas bija iepriekšējā stratēģijā – sabiedrības uzticības iegūšana un stiprināšana, ir jāpaplašina, jātransformē uz savstarpējās izpratnes celšanu un dialogu starp tiesu un sabiedrību, kas arī rezultēsies lielākā uzticēšanās. Tas būs rezultāts, nevis process.
Tas, ka sabiedrība neuzticas tiesai, ir daļēji gan tiesas, gan arī sabiedrības atbildība. Tautvaldības jeb demokrātijas efektīva darbība iespējama tikai izglītotā un informētā sabiedrībā. Demokrātija balstās uz prezumpciju, ka cilvēks ir pietiekami saprātīgs, lai spētu sevi pārvaldīt. Kādu lēmumu var pieņemt, ja nav zināšanu? Jebkurš lēmums balstās uz zināšanām un informāciju. Ja nav ne viena, ne otra, lēmumi ir tādi, kādi tie ir.
Daudz negatīvisma rodas no nezināšanas un pārpratumiem. Ja tos varētu novērst, uzticība tiesām pieaugtu automātiski. Bet sabiedrība nav profesionāla. Tiesa ir profesionāla, un tādēļ tiesai jāsper pirmais solis. Temīdai ir jāpagriežas pret sabiedrību ar seju un jāsāk dialogs. Iniciatīvai ir jānāk no tiesu puses – jāinformē, jāizskaidro un jāizglīto sabiedrība tiesu sistēmas un tiesiskuma jautājumos. Iepriekšējā Tieslietu padome jau bija sākusi to darīt, apstiprinot tiesu komunikācijas vadlīnijas. Šis virziens ir jāturpina. Uzticēšanās tiesām netiks celta, ja nebūs skaidri, saprotami spriedumi un komunikācija. Tomēr vienmēr jāatceras, ka process ir abpusējs un nepieciešama arī otras puses ieklausīšanās tajā, ko tiesa saka.
Noslēgumā vēlos teikt paldies visiem kolēģiem, visiem iepriekšējos sastāvos Tieslietu padomē strādājušajiem. Paldies Tieslietu padomes pirmajam priekšsēdētājam, kurš ir efektīvi izvadījis Tieslietu padomi cauri nebūt ne vienkāršajam „bērnības” periodam, varbūt pat pusaudža gadiem. Mēs esam gatavi turpināt nopietnu darbu un darīt visu, lai stiprinātu tiesu sistēmu.
QR
