Sagaidāmie Latvijas autortiesību regulējuma grozījumi un to ietekme uz autortiesību strīdu izskatīšanu tiesā

IEVADS

Pārskatāmā nākotnē sagaidāma virkne būtisku izmaiņu Latvijas autortiesību regulējumā. Lielā mērā šo izmaiņu nepieciešamību nosaka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pienākums savos normatīvajos aktos pārņemt divas ES direktīvas, kuras pieņemtas 2019.gada 17.aprīlī un ir veltītas atsevišķu autortiesību jautājumu plašākai harmonizācijai ES līmenī un praksē identificēto regulējuma trūkumu novēršanai. Minētās direktīvas ir ES direktīva 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (turpmāk – DSM direktīva) un ES direktīva 2019/789, ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām, un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/83/EEK.

Līdzās jau pieminēto ES direktīvu transponēšanai, paredzams, ka autortiesību politikas veidotāji un likumdevējs varētu risināt vairākus jautājumus, kas ir kļuvuši aktuāli saistībā ar esošo autortiesību regulējumu Latvijā. Vienlaikus jāatzīst, ka ir plānots salīdzinoši maz normatīvā regulējuma grozījumu, kas izrietētu no Latvijas tiesu praksē konstatētajiem minētā regulējuma trūkumiem. Iemesls tam ir nelielais lietu skaits, kurās ir strīds par autortiesību un blakustiesību jautājumiem. Lai arī trūkst pilnīgi precīzas statistikas par minētās kategorijas lietu skaitu, pieejamie dati liecina par zemu tiesvedības aktivitāti. Indikatīvs rādītājs ir arī tas, ka kasācijas kārtībā gada laikā tiek pārsūdzēti 2–4 spriedumi, kuros ir risināti autortiesību strīdi. Šāds zems tiesvedību skaits visdrīzāk nebūtu izskaidrojams ar autortiesību pārkāpumu mazo skaitu, bet vairāk ar citiem iemesliem, tostarp tiesīgo subjektu ekonomiska rakstura apsvērumiem (samērs starp pārkāpumu nodarīto kaitējumu, no vienas puses, un izmaksām savu tiesību aizsardzībai, no otras puses), kā arī apsvērumiem par to, vai autortiesību aizsardzības finanšu slogs primāri jāuzņemas valstij vai arī pašiem autortiesību un blakustiesību subjektiem. No tiesību aizsardzības viedokļa, it īpaši tādā dinamiskā un sarežģītiem tiesību jautājumiem bagātā tiesību nozarē kā autortiesības, neliela tiesību piemērošanas prakse kavē efektīvas tiesību aizsardzības sistēmas izveidošanos un nostiprināšanos. Normatīvo aktu grozījumi virknē gadījumu ir nepietiekams līdzeklis minētā mērķa sasniegšanai.

Šajā rakstā autors fokusēsies uz atsevišķām plānotajām normatīvā regulējuma izmaiņām, kurām, autora ieskatā, ir liela nozīme Latvijas autortiesību nozarē un kuras varētu ietekmēt autortiesību lietu izskatīšanu tiesās civiltiesiskā kārtībā.

1. SPECIĀLĀ PIEKRITĪBA AUTORTIESĪBU LIETĀS

Visvieglāk var prognozēt tos normatīvo aktu grozījumus, kas jau ir pieņemti. 2020.gada 1.oktobrī ir pieņemts likums „Grozījumi Civilprocesa likumā”, ar kuru citstarp izdarīti grozījumi Civilprocesa likuma 24.panta pirmajā daļā, izsakot to jaunā redakcijā un paredzot, ka turpmāk lietas par autortiesību un blakustiesību, kā arī datubāzu veidotāju tiesību (sui generis) aizsardzību izskatīs Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa. Minētie grozījumi Civilprocesa likumā stāsies spēkā nākamā gada 1.janvārī.

Līdz šim attiecībā uz autortiesību strīdiem tika piemēroti vispārējie civiltiesisko strīdu piekritības noteikumi. Praksē tas nozīmēja, ka šīs kategorijas lietas tika izskatītas dažādās pirmās instances tiesās un attiecīgi – dažādās apelācijas instances tiesās. Šādai praksei bija vairāki trūkumi. Pirmkārt, bija sarežģīti nodrošināt tiesnešu apmācību jautājumos, kas ir specifiski raksturīgi autortiesību strīdiem, jo, no vienas puses, tiesnešu loks, kuram šādas mācības varētu noderēt, izskatot lietas, bija ļoti plašs, bet, no otras puses, iespēja, ka tiesnesim minētās kategorijas lieta būs jāiztiesā, bija neliela, kas savukārt nemotivēja atrast mācībām nepieciešamo laiku. Otrkārt, šāda situācija apgrūtināja vienotas tiesu prakses veidošanos, jo viena veida tiesību jautājumi nonāca pie dažādiem tiesnešiem, kuri turklāt nereti pirmo reizi saskārās ar sarežģītiem autortiesību aizskārumu gadījumiem.

Līdz ar to speciālas piekritības noteikšanai autortiesību lietās ir virkne priekšrocību. Tā dod iespēju gan nodrošināt efektīvākas apmācības tiesnešiem, gan arī izmantot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnešu jau ilgākā laikā uzkrātās zināšanas un pieredzi tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanā rūpnieciskā īpašuma lietās. Lai arī starp autortiesībām un rūpnieciskā īpašuma tiesībām pastāv virkne būtisku atšķirību, tiesiskās aizsardzības līdzekļu regulējums abām nozarēm ir lielā mērā vienots. Savukārt speciālā piekritība Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai attiecībā uz lietām par patenttiesību, pusvadītāju izstrādājumu, topogrāfiju, dizainparaugu, preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību ir spēkā jau no 2015.gada 1.janvāra. Līdzšinējā prakse ļauj secināt, ka speciālā piekritība šo kategoriju lietās ir ļāvusi attīstīt vienotu tiesu praksi tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanā, kas turpmāk aptvers arī autortiesību strīdu lietas.

Raugoties gan no lietas dalībnieku, gan no tautsaimniecības interešu viedokļa, būtisks ieguvums, kuru varētu sniegt speciālā piekritība autortiesību lietās, ir lielāka spriedumu paredzamība, kas izriet no vienotas tiesu prakses un padziļinātas tiesnešu izpratnes par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības regulējuma specifiku, salīdzinot ar citu veidu civiltiesiskajiem regulējumiem.

2. TAISNĪGAS ATLĪDZĪBAS PRINCIPA IEVIEŠANA

Viens no sagaidāmajiem normatīvā regulējuma grozījumiem, kas izriet no DSM direktīvas un kam autors tā praktiskā nozīmīguma dēļ vēlas izvērsti pievērsties šajā rakstā, ir taisnīgas atlīdzības principa attiecināšana uz izmantošanas līgumiem ar autoriem un izpildītājiem.

2.1. Taisnīgas atlīdzības principa līdzšinējais regulējums un ieviešanas iespējas

Līdz šim taisnīgas atlīdzības princips ES autortiesību un blakustiesību normatīvajā ietvarā bija regulēts ļoti fragmentāri, un atbilstoši fragmentāri tas ir regulēts arī Latvijas normatīvajos aktos. Te var minēt neatsavināmas autoru tiesības saņemt atlīdzību vizuālās mākslas oriģināldarba publiskas tālākpārdošanas gadījumā (droit de suite), autoru un izpildītāju tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par fonogrammu un audiovizuālu darbu iznomāšanu, izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantošanu, izpildītāju tiesības saņemt ikgadēju papildu atlīdzību no fonogrammas producenta gadījumos, kad tiesības uz sava izpildījuma fiksāciju izpildītājs ir nodevis fonogrammas producentam par vienreizēju atlīdzību (lump sum) un kad fonogrammas izmantojums turpinās pēc piecdesmitā gada, kad fonogramma ir likumīgi publicēta vai, ja tā nav publicēta, likumīgi publiskota. Visbeidzot, jāmin autortiesību un blakustiesību subjektu tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzību par viņu tiesību izmantošanu šo tiesību kolektīvā pārvaldījuma gadījumā. Pēdējais gadījums ir tiesu praksē salīdzinoši biežāk sastopamais.

Pretstatā atsevišķu citu valstu normatīvajam regulējumam, Latvijas autortiesību normatīvajos aktos autoriem un blakustiesību subjektiem nav paredzētas vispārējas tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par viņu tiesību izmantošanu. Apšaubāma arī iespēja taisnīgas atlīdzības nodrošināšanas nolūkā atsaukties uz Civillikuma 1.pantu, kas noteic, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Civillikums paredz speciālu regulējumu gadījumiem, kad nesamērīgums starp preces vērtību un par to maksājamās atlīdzības lielumu ir pamats prasīt pirkuma līguma atcelšanu (sk. Civillikuma 2042. pantu), turklāt šādā gadījumā parasti būs jāpierāda līdzēja ļaunprātīgums (sk. Civillikuma 2043.pantu). Lai arī minētos likuma noteikumus varētu attiecināt uz autoru vai blakustiesību subjektu izņēmuma tiesību pirkumu, to praktiskā piemērojamība likumā noteikto nosacījumu dēļ ir zema. Vēl mazāk ticama ir Civillikuma 2170.panta, kurā minētais regulējums attiecināts uz īres un nomas līgumiem, piemērošana autoru vai blakustiesību subjektu noslēgtajiem licenču līgumiem, jo šādā gadījumā būtu jāpamato arī likuma roba esība un iespēja to aizpildīt, piemērojot minēto Civillikuma regulējumu pēc analoģijas.

Līdz ar to ir konstatējams, ka esošais normatīvais regulējums nenodrošina efektīvus mehānismus taisnīgas atlīdzības principa darbībai autortiesību un blakustiesību izmantošanas gadījumā. Izvērtējot, kādēļ šāds regulējums būtu nepieciešams, jāmin divi galvenie iemesli. Pirmkārt, taisnīgas atlīdzības nodrošināšana autoriem un tiem blakustiesību subjektiem, kuru darbībai nereti raksturīgs radošums, proti, izpildītājiem, nepieciešama, lai sekmētu radošo darbību. Citiem vārdiem, taisnīga atlīdzība kalpo par pamudinājumu autoram turpināt savu radošo darbību, radot arvien jaunus darbus, kas savukārt ir sabiedrības interesēs. Līdzīgi arī izpildītāju gadījumā taisnīga atlīdzība sekmē radošās darbības turpināšanu. Otrkārt, taisnīga atlīdzība jānodrošina, lai atlīdzinātu autoriem un izpildītājiem par jau veikto radošo darbību, proti, nepieciešama tādas vispārējā taisnīguma izpratnes dēļ, kas sakņojas sabiedrības vērtībās. Protams, šajā gadījumā domu par nepieciešamību nodrošināt taisnīgu atlīdzību varētu turpināt, attiecinot uz jebkuru indivīdu, kurš ir pelnījis, lai viņa darbs tiktu taisnīgi atalgots. Minētais princips ir guvis atspoguļojumu arī Darba likuma 7.pantā, kas noteic, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz taisnīgu darba samaksu. Līdzīgi kā darbinieki, arī autori un izpildītāji lielākoties ir ekonomiski vājākā puse līgumattiecībās ar savu darba augļu izmantotājiem. Tādēļ ir nepieciešama likumdevēja iejaukšanās, lai šo ekonomisko nevienlīdzību (atšķirīgo tirgus varu) ierobežotu, nepieļaujot starp līdzējiem arī tiesisko nevienlīdzību. Vienlaikus autoru un izpildītāju darbības specifika un atlīdzības modeļi (vienreizējie maksājumi, regulāri atskaitījumi no ieņēmumiem, kas gūti, izmantojot attiecīgos intelektuālā īpašuma objektus) nosaka nepieciešamību paredzēt speciālus noteikumus taisnīgas atlīdzības nodrošināšanai.

Taisnīgas atlīdzības princips ir regulēts DSM direktīvas 18.pantā. Jāuzsver, ka šajā gadījumā runa ir tieši par principu, nevis par tiesībām uz taisnīgu atlīdzību. ES likumdevējs faktiski ir atstājis nacionālo dalībvalstu izvēlei, vai nodrošināt minētā principa ievērošanu, paredzot autoriem un izpildītājiem vispārējas tiesības uz taisnīgu atlīdzību vai arīdzan izmantojot kādu citu mehānismu. Piemēram, sasniedzot vēlamo rezultātu ar dažāda veida kolektīvo vienošanos mehānismu, kas daudzās valstīs salīdzinoši efektīvi funkcionē. Latvijā, lai arī ir atsevišķi pozitīvi piemēri, kur ar kolektīvo vienošanos palīdzību tiek noregulēti arī atlīdzības jautājumi, kopumā šāds mehānisms nav pietiekami efektīvs, lai nodrošinātu autoriem un izpildītājiem taisnīgu atlīdzību. Tādējādi, pārņemot minēto DSM direktīvas regulējumu, priekšroka būtu dodama neatsavināmu autoru un izpildītāju tiesību uz taisnīgu atlīdzību noteikšanai. Savukārt kolektīvo vienošanos mehānismam varētu piešķirt priekšroku attiecībā pret minētajām tiesībām, jo šādas kolektīvās vienošanās gan nodrošina labāku tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanu, gan mazina tiesisko nedrošību un daudzu tiesvedību risku.

2.2. Taisnīgas atlīdzības principa ierobežojumi

DSM direktīvas 18.panta 2.punktā ir paredzēti vairāki taisnīgas atlīdzības principa ierobežojumi, kas ES dalībvalstīm jāņem vērā, ieviešot šo principu savos normatīvajos aktos. Pirmkārt, dalībvalstīm jāņem vērā, ka tām jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp tiesībām un interesēm. Minētais ierobežojums, šā raksta autora ieskatā, ir šķietams, jo taisnīgs līdzsvars starp līdzēju tiesībām un interesēm ir dabisks taisnīgas atlīdzības principa piemērošanas kritērijs. Nosakot taisnīgu atlīdzību, jāņem vērā gan autoru un izpildītāju tiesības un likumīgās mantiskās intereses, no vienas puses, gan izmantotāju tiesības un likumīgās mantiskās intereses, no otras puses. Otrkārt, dalībvalstīm jāņem vērā līguma brīvības princips. Ievērojot, ka līguma brīvības princips ir nozīmīgs civiltiesību princips, vienlaikus jāņem vērā, ka iepriekš minētā līdzēju ekonomiskās varas līdzsvara trūkums nosaka nepieciešamību šo civiltiesību principu ierobežot tiktāl, ciktāl tas nepieciešams līdzsvara atjaunošanai. Jāņem vērā, ka līguma brīvības principa ierobežošana šajā gadījumā kalpo tam, ka autori un izpildītāji patiesi var īstenot savu privātautonomiju, brīvi paužot gribu noslēgt darījumu, nevis Latvijas nelielajam tirgum raksturīgā ļoti ierobežotā izmantotāju loka dēļ samierinoties ar atlīdzības piedāvājumu, kas nenodrošina taisnīgu līdzdalību sava darba vai izpildījuma ekonomiskajā izmantojumā.

Taisnīgas atlīdzības princips atbilstoši DSM direktīvai neierobežo autoru un izpildītāju iespējas savus darbus un izpildījumus ļaut izmantot bez atlīdzības saskaņā ar t.s. atvērtajām licencēm (open licenses). Šāds regulējums korespondē arī Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 6.pantā ietvertajām autortiesību un blakustiesību subjektu tiesībām izsniegt licences savu darbu vai blakustiesību objektu nekomerciālai izmantošanai. Vienlaikus jāņem vērā, ka pastāv risks, ka šāda piekrišana izmantot savu darbu vai savu izpildījumu bez atlīdzības autoram vai izpildītājam var tikt arī negodprātīgi uzspiesta. Šādu negodprātīgu rīcību ierobežo Civillikuma 1.pants, un attiecīgi katrā konkrētā strīda gadījumā ir izvērtējams, vai bezatlīdzības licence ir bijusi brīvi izsniegta, vai arī tās izsniegšana ir izmantotāja negodprātīgas ietekmes rezultāts.

DSM direktīva arī paredz, ka taisnīgās atlīdzības princips nebūtu jāpiemēro tajos gadījumos, kad izmantotājs iegūtās tiesības izmanto tikai savām vajadzībām (sk. DSM direktīvas preambulas 72.apsvērumu). Citiem vārdiem, izmantotājs lieto attiecīgo darbu vai izpildījumu savām vajadzībām, nevis izmanto to civiltiesiskajā apgrozībā. Kā piemēri DSM direktīvā tiek minēti „daži darba līgumi”, ar to visdrīzāk saprotot situāciju, kad darba izmantošanas tiesību pāreja darba devējam ir pakārtota darba attiecībām, nevis tai piemīt patstāvīga ekonomiska nozīme. Vienlaikus praksē varētu būt sarežģīti nošķirt iepriekš minētos gadījumus. 

2.3. Tiesīgie subjekti

Attiecībā uz subjektiem, kas tieši gūst labumu no taisnīgas atlīdzības principa, jāsaka, ka tie ir autori un izpildītāji, proti, personas, kuras parasti ir vājākā puse līgumattiecībās ar darbu un izpildījumu izmantotājiem. Tomēr DSM direktīvā ir iestrādāts arī izņēmums, ka minētais princips nav attiecināms uz datorprogrammu autoriem (sk. DSM direktīvas 23.panta 2.punktu). Šādu izņēmumu ir grūti attaisnot, it īpaši ņemot vērā, ka vienā darbā, piemēram, videospēlē, var būt ietverta gan datorprogramma, gan citi autortiesību objekti. Līdz ar to rodas situācija, ka, izstrādājot vienotu (no civiltiesiskās apgrozības viedokļa) objektu, tā izstrādātājiem atšķiras tiesiskās aizsardzības līmenis. Ja, piemēram, videospēles sastāvā esošās datorprogrammas autoriem nav iespējas paļauties uz taisnīgās atlīdzības principu, tad pārējiem videospēles izstrādātājiem šāda aizsardzība būs jānodrošina.

Likumdevējam un vēlāk arī tiesību piemērotājiem varētu būt sarežģīti taisnīgas atlīdzības principu attiecināt ne vien uz autoriem un izpildītājiem kā fiziskām personām, bet, kā to paredz DSM direktīva (sk. DSM direktīvas preambulas 72.apsvērumu), arī piemērot šo principu, kad autori un izpildītāji slēdz līgumus, izmantojot savus uzņēmumus. Šajā gadījumā izšķirīgs varētu būt jautājums, vai tiešām autors vai izpildītājs ir vienīgais attiecīgā uzņēmuma kapitāldaļu turētājs, vai uzņēmums citādi atrodas tā kontrolē.

2.4. Taisnīgas atlīdzības jēdziens un tās noteikšanas kritēriji

DSM direktīvā, lai raksturotu taisnīgu atlīdzību, ir lietoti termini „pienācīga” un „samērīga”. Ar terminu „pienācīga” raksturots, ka atlīdzībai jābūt atbilstošai, godīgai. Savukārt ar terminu „samērīga” saprotams, ka atlīdzība ir daļa no tās ekonomiskās vērtības, kas tiek gūta, attiecīgo darbu vai izpildījumu izmantojot.

Norāde, ka atlīdzībai jābūt samērīgai, liecina par to, ka atlīdzība, kas noteikta vienreizēja maksājuma formā (lump sum), visdrīzāk nebūs taisnīga. Šādas atlīdzības noteikšana ir izņēmuma gadījums, bet pamatā atlīdzība nosakāma kā regulārs licences maksājums (royalty).

Vienlaikus jāņem vērā, ka taisnīgas atlīdzības princips ir attiecināms ne tikai uz licenču līgumiem, bet arī uz mantisko tiesību atsavināšanas līgumiem. Šādā gadījumā vienreizējs maksājums varētu būt atbilstošs risinājums.

Raugoties no praktiskā viedokļa, neatsavināmas tiesības uz taisnīgu atlīdzību varētu būt sarežģīti īstenot, tostarp prasības tiesvedības ietvaros, jo ir grūti novērtēt, kāda atlīdzība ir atzīstama par taisnīgu jeb pienācīgu un samērīgu. Minētie jēdzieni pēc būtības ir atklāti juridiskie jēdzieni, kas katrā konkrētajā gadījumā jāpiepilda ar saturu. Minēto uzdevumu atvieglo konkrētu kritēriju norādīšana normatīvajos tiesību aktos. Šis apsvērums savulaik kalpoja par pamatu tam, kādēļ attiecībā uz taisnīgas atlīdzības likmju (tarifu) noteikšanu autortiesību un blakustiesību kolektīvā pārvaldījuma gadījumā Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 32.pantā ir uzskaitīti konkrēti kritēriji, kas jāņem vērā šādu likmju noteikšanā. Līdzīgu pieeju būtu vēlams ievērot arī pārņemot DSM direktīvas regulējumu par taisnīgas atlīdzības principu. DSM direktīvas preambulas 73.apsvērumā jau ir ieskicēti kritēriji, kurus varētu ņemt vērā, nosakot taisnīgu atlīdzību.

Jāatzīmē, ka tiesas loma taisnīgas atlīdzības noteikšanā, izskatot civillietu, varētu būt samērā sarežģīta, jo faktiski tiesai sacīkstes principa ietvaros ir jāpārliecinās, vai atlīdzība, ko prasa autors vai izpildītājs, tiešām ir pienācīga un samērīga. Šajā gadījumā ir būtiski ņemt vērā, ka tiesai nav pašai jāmēģina rast pierādījumus, nav jāmēģina kaut kā noteikt piešķirto tiesību absolūti objektīvo vērtību, ja pats prasītājs nav spējis šādus pierādījumus nodrošināt.

2.5. Līgumu koriģēšanas mehānisms

Saistībā ar taisnīgas atlīdzības principu DSM direktīva paredz līguma koriģēšanas mehānismu, proti, tiesības prasīt papildu atbilstošu un taisnīgu atlīdzību gadījumos, kad atlīdzība, par kuru sākumā noslēgta vienošanās, salīdzinot ar vēlāk no visiem darbu vai izpildījumu izmantošanas gadījumiem gūtajiem ienākumiem, izrādās nesamērīgi maza (sk. DSM direktīvas 20.panta 1.punktu).

Lai arī šo DSM direktīvas regulējumu mēdz dēvēt par t.s. dižpārdokļa noteikumu (bestseller clause), proti, noteikumu, kas noteic tiesību uz papildu atlīdzību gadījumos, kad attiecīgais darbs vai izpildījums ir izrādījies īpaši ekonomiski veiksmīgs (kļuvis par dižpārdokli), šāds apzīmējums nav precīzs. Raugoties no direktīvas regulējuma, nav nozīmes tam, vai attiecīgais darbs vai izpildījums ir kļuvis īpaši komerciāli veiksmīgs un, piemēram, ieņēmis augstu vietu pārdošanas topos, bet gan nozīme ir tam, cik liela ir proporcija starp to, kas ir pielīgts, un to, cik lieli ienākumi ir gūti vēlāk, attiecīgo darbu vai izpildījumu izmantojot.

Persona, pret kuru var vērst prasījumu, ir tā persona, ar kuru autors vai izpildītājs ir noslēdzis līgumu, vai arī viņa tiesību pārņēmējs. DSM direktīvā nav skaidri noregulēts, vai atbildētājs varētu būt sublicenciāts. Direktīvas gramatisks iztulkojums liecina, ka prasība par papildu atlīdzību varētu tikt vērsta tikai pret otru līdzēju, bet ne pret viņa licenciātiem. To ir būtiski ņemt vērā kontekstā ar tiesībām uz informāciju, par kurām ir skaidrots šī raksta nākamajā apakšnodaļā.

2.6. Tiesības uz informāciju

DSM direktīvas 19.pants nosaka t.s. pārredzamības pienākumu. Pēc būtības ir runa par tiesībām uz informāciju. Minētās tiesības ir cieši saistītas gan ar tiesībām uz taisnīgu atlīdzību (direktīvas tvērumā – taisnīgas atlīdzības principu), gan ar līgumu koriģēšanas mehānismu, kas šajā rakstā aplūkots iepriekš.

Bez nepieciešamās informācijas autors vai izpildītājs nevar noteikt, vai viņam ir tiesības prasīt papildu atlīdzību, vai arī nav iespējams noteikt, ka viņam līgumā jau paredzētā atlīdzība nav taisnīga. Šīs tiesības uz informāciju ir jānošķir no tiesībām pieprasīt informāciju saskaņā ar Civilprocesa likuma 250.¹⁶pantu, jo DSM direktīvā minētās tiesības uz informāciju netiek saistītas ar iespējamu intelektuālo īpašuma tiesību pārkāpumu un atbilstošu tiesvedību.

Tā ir informācija, kas jānodrošina jau pirms jebkāda tiesvedības sākuma. Informācija jāsniedz vismaz reizi gadā, un šis pienākums attiecas uz to personu, ar kuru līgums noslēgts, bet sublicenciātiem tā jāsniedz pēc pieprasījuma. Dalībvalstīm ir jāizšķiras, vai no sublicenciātiem informāciju var pieprasīt pa tiešo, vai vispirms ir jāvēršas pie tiešā līguma partnera. Šā raksta autora ieskatā, no efektivitātes viedokļa būtu jāparedz iespēja pieprasīt nepieciešamo informāciju arī tieši no sublicenciātiem.

2.7. Atsaukšanas tiesības

Autoru un izpildītāju mantiskās intereses ietekmē ne tikai nesamērīgi zema atlīdzība, bet arī gadījumi, kad persona, kura ieguvusi izņēmuma izmantošanas tiesības vai izņēmuma tiesības, attiecīgo darbu vai izpildījumu neizmanto. Šādos gadījumos arī neviena cita persona nav tiesīga darbu vai izpildījumu izmantot, un autoram vai izpildītājam nākas samierināties ar to, ka darbs vai izpildījums netiek komerciāli izmantots un netiek gūti ienākumi, no kuriem viņam pienāktos samērīga daļa.

Lai novērstu iepriekš minēto situāciju, DSM direktīvas 22.pantā dalībvalstīm noteikts pienākums savos normatīvajos aktos paredzēt autoriem un izpildītājiem tiesības pilnībā vai daļēji atsaukt izņēmuma licenci vai izņēmuma tiesību atsavināšanu, ja minētais darbs vai blakustiesību objekts netiek izmantots. Alternatīvi dalībvalstis var paredzēt, ka autori un izpildītāji var izbeigt nodoto tiesību izņēmuma raksturu.

DSM direktīva nenosaka termiņu, kurā darbs vai izpildījums būtu jāuzsāk lietot, lai novērstu iespēju atsaukt piešķirtās vai atsavinātās tiesības. Nenosakot minēto termiņu normatīvajos aktos, kas, jāatzīst, varētu būt sarežģīti, jo dažādiem darbu veidiem un izpildījumiem varētu būt pamatoti noteikt atšķirīgus termiņus atkarībā no to izmantošanas prakses, prognozējams, ka tiesas saskarsies ar grūtībām minēto termiņu noteikt katrā konkrētajā gadījumā. Direktīva nosaka, ka tiesību atsaukšana ir pieļaujama tikai tad, kad ir pagājis saprātīgs laiks pēc tiesību atsavināšanas vai piešķiršanas. Turklāt autoram vai izpildītājam ir jāinformē otra puse par nodomu atsaukt tiesības, kā arī jādod pienācīgs termiņš darba vai izpildījuma izmantošanas uzsākšanai.

Būtiski ņemt vērā, ka iepriekš aplūkotās tiesības atsaukt izņēmuma tiesības vai izņēmuma licenci jānošķir no Autortiesību likuma 14.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajām autora personiskajām tiesībām uz darba atsaukšanu. DSM direktīvas 22.pantā regulētās atsaukšanas tiesības ir vērstas uz autoru un izpildītāju mantisko interešu aizsardzību, savukārt autora personiskās tiesības ir vērstas uz autora nemantisko interešu aizsardzību. Turklāt tiesības uz darba atsaukšanu nav aprobežotas ar to vēršanu pret līguma partneri.

2.8. Alternatīva strīdu izšķiršanas procedūra

Lai sekmētu tiesību uz informāciju un līgumu koriģēšanas mehānisma lielāku efektivitāti, DSM direktīva paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka strīdus saistībā ar minēto tiesību īstenošanu var risināt brīvprātīgā alternatīvā strīdu izšķiršanas procedūrā. Direktīvā nav paredzēts pienākums veidot jaunas procedūras vai institūcijas, bet dalībvalstis var izmantot jau esošos ārpustiesas strīdu risināšanas mehānismus.

Autortiesību likuma X¹ nodaļā ir regulēts t.s. vidutāja institūts, kas noteiktos aspektos līdzinās mediācijas institūtam, taču arī būtiski atšķiras ar to, ka vidutājam ir atvēlēta aktīvāka loma strīda risinājuma piedāvāšanā, kā arī profesionālajam vidutājam jābūt vismaz ar triju gadu ilgu darba pieredzi autortiesību jomā (sk. Autortiesību likuma 67.³panta pirmās daļas 5.punktu).

KOPSAVILKUMS

Šajā rakstā aplūkotie sagaidāmie grozījumi Latvijas autortiesību regulējumā ir tikai salīdzinoši neliela daļa no plānotajiem grozījumiem, taču, autora ieskatā, tiem varētu būt ievērojama ietekme gan uz autoru un izpildītāju mantisko interešu labāku aizsardzību, gan arī uz autortiesību un blakustiesību subjektu tiesību efektīvāku aizsardzību civilprocesuālajā kārtībā.

Autoru un izpildītāju neatsavināmu tiesību uz taisnīgu atlīdzību ieviešana ir grozījums, kas savukārt aizpildīs ilgstoši pastāvējušo robu autoru un izpildītāju likumīgo interešu aizsardzības sistēmā attiecībā uz gadījumiem, kad autoriem vai izpildītājiem jādibina tiesiskās attiecības ar ekonomiski stiprākiem līgumpartneriem.