Svarīgākais: loģika, vienkāršošana, fokusēšanās uz būtisko

Valsts ieņēmumu dienests ir viens no lielākajiem tiesas klientiem. Taču jāsaka – tiesa par klientiem īpaši nepriecājas. Tiesāšanās kā tāda, protams, valstij ir vajadzīga, jo – ja ir strīds vai konflikts, tas jārisina. Taču tiesāšanās nav pati produktīvākā lieta, ar ko nodarboties, tādēļ aicinātu – ja vien ir iespēja, turēties tālāk no tiesas. Tiesāšanās nozīmē, ka nav izdevies problēmu atrisināt ātrāk un ar citiem – normāliem, civilizētiem, efektīvākiem līdzekļiem, bez konflikta eskalācijas. Tas attiecināms gan uz administratīvo, gan civilprocesu. Cita lieta ir kriminālprocess, kam „apakšā” faktiski vienmēr ir noziegums. Diez vai esat sastapušies ar gadījumu, ka kāds PVN „karuseli” noorganizējis aiz neuzmanības, nevis ar nolūku.

Bet daudzos gadījumos konfliktu varētu atrisināt ārpus tiesas, jo šo strīdu pamatā ir vai nu pārpratums, vai atrisināms konflikts. Privāttiesībās var palīdzēt mediācija. Administratīvajā procesā, kā dzirdu, tas nav plaši iegājies. Acīmredzot, šo procesu nevar uz administratīvajām tiesībām pārnest viens pret vienu, tas ir pietiekami nopietni jāmodificē.

Līdz šim esmu maz bijis saistīts ar administratīvo procesu un kriminālprocesu, mana uzmanība kā Civillietu departamenta senatoram un priekšsēdētājam primāri bija vērsta uz civilprocesu. Tagad jaunajā amatā būs jāapgūst un jāiedziļinās arī abos pārējos procesos. Ar Valsts ieņēmumu dienestu saistītu lietu Civillietu departamentā atceros tikai vienu, bet tā bija nopietna lieta. Augstākā tiesa toreiz pat sasauca plašāku sapulci, kurā piedalījās arī VID ģenerāldirektore un prokuratūras pārstāvji. Jautājums bija par to, ka lietā, kurā kontrabandas rezultātā valstij nodarītie zaudējumi nebija piedzīti ne kriminālprocesā, ne administratīvajā procesā, pēdējais mēģinājums bija tos piedzīt civilprocesā. Augstākās tiesas prakse bija bijusi mainīga. Pēc apspriedes nolēmām, ka nevar tā vienkārši laist vaļā blēžus, ka izņēmuma kārtā kā pēdējais salmiņš ir izmantojams civilprocess. Šis princips ir jau nostiprināts arī citās lietās.

Vienlaikus jāatzīst, ka tā informācija, kas parādās presē un kurā tiesas tiek vainotas, ka nesoda krāpniekus, ne vienmēr ir pamatota. Jo tiesas darbojas likumu robežās. Nupat bija ziņa, ka persona, kas sešas reizes pieķerta nodokļu krāpšanā, sodīta tikai trīs reizes un nosacīti. Mēs pievērsām uzmanību šai informācijai, ieguvām ziņas no Sodu reģistra un Tiesu informatīvās sistēmas, Senāta Krimināllietu departaments izanalizēja situāciju. Jā, patiešām, varbūt trešajā gadījumā nosacīts sods varētu būt par maigu, bet tas bija likuma normu robežās. Nosacīti sodi bija tāpēc, ka par tiem apsūdzētais bija vienojies ar prokuroru. Likums to atļauj, taču varbūt vienā brīdī prokuratūrai jānostājas pozā un jāievieš prakse, ka, pieķerot trešo un ceturto reizi, nevar vienoties par nosacītu sodu. Bet tas ir prokuratūras sodu politikas jautājums. Konkrētajā gadījumā nosacīti sodi varēja būt, jo trīs krimināllietas, kurās sodi bija 2008. un 2015.gadā, bija par nodarījumiem, kas izdarīti 2005.–2007.gadā. Kad taisīti pēdējie trīs spriedumi, apsūdzētajam nebija recidīva statuss. Taču šai personai vēl trīs kriminālprocesi procesā, tā ka vēl visas „iespējas” priekšā.

Viens no maniem centrālajiem mērķiem, stājoties Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā, ir tiesas saprotamības un pieejamības paaugstināšana.

Jāatzīst, ka bieži vien cilvēks izlasa sev nelabvēlīgu tiesas spriedumu, saprot, ka viņš lietu ir zaudējis, bet no uzrakstītā nesaprot, kāpēc tā ir noticis. Īpaši sāpīgi tas ir civilprocesā. Iemesls tam ir tāds, ka daudziem tiesnešiem jau pirmajā instancē ir problēmas koncentrēties uz lietas būtību, kas savukārt traucē jau no paša sākuma lietu „uzlikt uz pareizajām sliedēm” un sākt pareizi iztiesāt.

Cilvēka domāšana caurmērā ir visai haotiska. Tas nāk līdzi evolūcijas ceļā – jau sākotnēji cilvēkam bijis jāpārslēdzas no vienām briesmām uz citām, lai izdzīvotu, viņš mēģina uz visu reaģēt. Taču haotiskā domāšana neder racionālu, izsvērtu lēmumu pieņemšanā. Ne valsts pārvaldē, ne tiesā. Pieņemot racionālus lēmumus, vajag sistemātiskumu.

Bet kas notiek tiesā, kad sāk skatīt lietu? Bieži vien tiesnesis, pirms sapratis lietas kodolu, pirms nofokusējies uz būtību, sāk ņemt pretī pilnīgi visus pierādījumus, ko iesniedz puses. Teju vai nemanāmi lieta no viena sējuma pārtop divos, trīs un pat piecos sējumos. Un kad to lietu sāk skatīt, ne prāvnieki, ne pats tiesnesis nesaprot, ko ar to „blāķi” darīt. Esam runājuši ar pirmās un otrās instances tiesnešiem, lai neņem pretī jebko, ko puses dod. Lai izanalizē, vai tas vajadzīgs, lai izšķirtu konkrēto strīdu. Process definē tādu jēdzienu kā pierādījumu attiecināmība, tas nav nekāds jaunums. Jau kā anekdote kļuvis fakts, ka Zolitūdes lietā lietas materiālos pievienota elektriskās tējkannas lietošanas instrukcija. Priekš kam?

Vēl laba ilustrācija ir jaunā ģenerālprokurora Jura Stukāna minētais piemērs no savas tiesneša pieredzes – kad viņš iztiesāja janvāra grautiņu lietu, uz tiesu no prokuratūras atnāca lieta sešos biezos sējumos. Miniet, cik no tā visa vajadzēja tiesnesim pēc viņa paša vārdiem? Tikai divus pierādījumus – videoierakstu un policijas darbinieka paskaidrojumu. Bet sastādīti seši sējumi, kam gājuši cauri izmeklētāji, aprakstot to visu, un prokurori, rakstot apsūdzības rakstu. Ceru, ka jaunais ģenerālprokurors spēs nofokusēt krimināllietu izskatīšanu uz svarīgākajām lietām, spēs nošķirt pelavas no graudiem. Šobrīd statistika izskatās briesmīga – 1500 lietas viena prokurora uzraudzībā. Bet no tām 1000 ir sīkās zādzības, kurās izmeklētājs pats zina, ko darīt, un prokurora norādījumi nav vajadzīgi. Ja šo tūstoti noņem, bet pārējās lietas sadala pēc prioritārtēm – tad šī statistika ir citāda. Ja vēl sešu sējumu vietā būtu viens sējums – tad varbūt arī nebūtu procesi, kas velkas gadu gadiem.

Taču arī tiesas, kā jau teicu, nereti nekritiski visu ņem pretī, vadoties pēc principa – varbūt noder… Šāda pieeja neliecina par tiesneša profesionalitāti. Profesionālam tiesnesim pirmām kārtām ir jāsaprot, par ko vispār ir lieta, jāuzliek lietai profesionālais rāmis, un tikai šā rāmja ietvaros jāņem pretī pierādījumi. Pretējā gadījumā katrai lietai arī turpmāk būs vairāk nekā 10 sējumi, kuros „apmaldās” gan lietas dalībnieki, gan arī pats tiesnesis. Savukārt tas dod pamatu pārsūdzībām, un beigās no visai vienkāršas lietas sanāk kaut kas nesaprotams. Lai kaut kā to lietu nobeigtu, tiesa kaut ko pasaka, bet neviens neko nesaprot.

Senāta Civillietu departamentā esam analizējuši spriedumus, nonākot pie secinājuma, ka bieži vien tajos ir pārāk daudz nevajadzīgas informācijas. Tiesās ir veidojusies tradīcija, ka aprakstošajā daļā tiek norādītas visas iespējamās detaļas – līgumu numuri, datumi un tamlīdzīgas nianses, pat tad, ja šādai informācijai nav nekādas nozīmes. Turklāt, ja vienā lietā vairākas reizes tiek pieminēts viens un tas pats līgums, tam katru reizi tiek norādīts numurs, datums un puses, starp kurām tas noslēgts, nevis vienkārši vārds „līgums”. Tā tas spriedumā piecas un desmit, un vairāk reizes atreferēts, kaut tam nav absolūti nekādas nozīmes. Tas visu tikai padara sarežģītāku.

Homo sapiens, protams, ir augstās domās par sevi, tomēr katram no mums smadzenēm ir noteikts resurss. Ja ir pārāk daudz, turklāt nereti nevajadzīgas informācijas, tas „noēd” smadzeņu resursu, un rezultātā cieš tās lietas, par ko tiešām ir jādomā. Tāpēc šobrīd man ir uzstādījums tikt vaļā no visa liekā, strādājot tikai ar to informāciju, kas ir svarīga pēc būtības, strādājot tikai ar konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem jautājumiem. Prognozēju, ja šo izdotos panākt komplektā ar metodoloģiski pareizu lietas uzsākšanu, vajadzētu ļoti būtiski samazināties pārsūdzību skaitam. Protams, pārsūdzības būs vienmēr, jo daudzi klienti ar tām „velk laiku”. Bet būs jau uzreiz redzams, vai šāds solis ir objektīvs, vai tā ir absolūti tukša sūdzība. Jo sarežģītāks un nesaprotamāks spriedums, jo vairāk var atrast, ko tajā pārsūdzēt. Ja ar spriedumu trāpīts desmitniekā – tas ir skaidrs un saprotams, ir skaidra atbilde uz konkrētu jautājumu – tad ko tur vairs pārsūdzēt? Līdzšinējā pieredze rāda – jo garāks ir tiesas spriedums, jo vienkāršāk to ir pārsūdzēt, jo vienmēr tajā var atrast kādu nepilnību. Tad paņem no sprieduma nevajadzīgus faktus, sapin tos kasācijas sūdzībā tā, ka pat kasācijas tiesneši netiek gudri un pēta, varbūt tomēr tur ir kāds pamats. Tā mēs viens otram nodrošinām darbu arī gadījumos, kad no tā varētu izvairīties.

Tādēļ viens no maniem principiālajiem uzstādījumiem tiesā – spriedumiem jābūt skaidriem, īsiem, saprotamiem. Spriedumā jārisina konkrētais strīds, nekam liekam tajā nevajadzētu būt. Jāiet uz loģiku, vienkāršošanu, fokusēšanos uz būtisko. Jāatmet viss nebūtiskais, kas traucē.

Runāsim par to arī ar advokātiem. Tiesas vienas nevar šo problēmu atrisināt. Ja izejmateriāls slikts, arī galaprodukts nebūs labs. Tiesas izejmateriāls pamatā ir advokātu gatavoti pieteikumi un pārsūdzības. Tādēļ Tiesnešu mācību centrā mācīsim arī advokātus, kā rakstīt pieteikumus tiesai.

Nesen atradu savus Universitātes pierakstus, rakstītus vairāk nekā pirms 30 gadiem. Tur bija semināru materiāli civilprocesā un administratīvajās tiesībās. Mācījāmies rakstīt pieteikumu tiesai. Uz vienas lapas! Un tur viss pateikts.

Pieteikumā tiesai vajag pateikt tikai trīs lietas: 1) Ko tu gribi, kādas tavas tiesības pārkāptas; 2) Kādi faktiskie apstākļi pierāda to, ko saki (pierādījumi nāk pielikumos); 3) Kāds ir juridiskais pamats, uz kā pamatota prasība. Un viss.

Tik atsvaidzinoši to bija lasīt un saprast, ka tas, par ko runāju, nav nekas jauns, tas viss bija zināms jau pirms 30 un vairāk gadiem. Ja šodien redzu pieteikumu uz 20–30 lapām, ir skaidrs, ka ļoti bieži tur nekas nav skaidrs.