Tiesas kompetence noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas apzināti nepatiesas liecības konstatēšanā un soda noteikšanā

2020.gada 11.jūnijā pieņemts likums „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kas stājās spēkā 2020. gada 6.jūlijā. No likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) izriet, ka tā mērķis ir efektivizēt kriminālprocesa regulējumu, lai pirmstiesas kriminālprocesā atslogotu izmeklēšanas iestādes, tādējādi paātrinot izmeklēšanas darbību izpildi, kā arī atvieglotu tiesas darba organizāciju saistībā ar tiesas sēžu plānošanu un iztiesāšanas norisi.

Ar šiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā veikta virkne izmaiņu, piemēram, uzlabots regulējums attiecībā uz vienošanās piemērošanu pirmstiesas kriminālprocesā, krimināllietas iztiesāšanu bez apsūdzētā piedalīšanās un apsūdzētā prombūtnē (in absentia), žurnālistu tiesībām fiksēt tiesas sēdes gaitu, tiesas debašu un apsūdzētā pēdējā vārda ilguma noteikšanas iespēju un citas izmaiņas. Kriminālprocesa likuma 61., 64., 67. un 150.pantā veikti grozījumi, kuru mērķis ir ierobežot personu, kurām ir tiesības uz aizstāvību, negodprātīgu rīcību, sniedzot apzināti nepatiesas liecības kriminālprocesā. Kriminālprocesa likuma 64.pants papildināts ar jaunu 1.1 daļu, kas noteic, ka aizturētā pienākums ir sniegt patiesas liecības, ja viņš izmanto tiesības liecināt. Kriminālprocesa likuma 67.panta pirmā daļa papildināta ar 1.1 punktu, paredzot, ka no brīža, kad personai paziņots, ka tā atzīta par aizdomās turēto, šai personai ir pienākums sniegt patiesas liecības, ja tā izmanto tiesības liecināt. Savukārt Kriminālprocesa likuma 150.panta 4.punktā noteikts, ka personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pirmās pratināšanas sākumā izskaidro tās tiesības neliecināt, brīdina, ka visu, kas tiks teikts, var izmantot pret šo personu, kā arī informē par apzināti nepatiesas liecības sniegšanas sekām.

Likumprojekta papildinātajā anotācijā norādīts: „Kriminālprocesa likumā turpmāk ir paredzēts noteikt, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir pienākums sniegt patiesas liecības, ja persona izmanto tiesības liecināt. Šāds risinājums sekmēs personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, disciplinēšanu, kā arī sekmēs kriminālprocesa ātrāku norisi. Vienlaikus norādāms, ka šāda pienākuma noteikšana nemaina Kriminālprocesa likuma 60.2 panta pirmās daļas 8.punktā noteikto – personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, arī turpmāk ir garantētas tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt. Ja persona nevēlas sevi apsūdzēt, viņai ir tiesības klusēt, tādējādi nodrošinot Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā garantētās tiesības uz sevis neapsūdzēšanu.”

Tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt izriet no kriminālprocesā fundamentālā nevainīguma prezumpcijas principa, kas cita starpā nosaka, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums.

Līdz ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā 2020.gada 11.jūnijā pieņemts arī likums „Grozījumi Krimināllikumā”, cita starpā izdarot grozījumus Krimināllikuma 48.pantā, papildinot to ar jaunu atbildību pastiprinošo apstākli – noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesu liecību (Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punkts).

Kā norādīts likumprojekta „Grozījumi Krimināllikumā” papildinātajā anotācijā, diskutējot šo jautājumu ar ekspertiem, secināts, ka šobrīd pats samērīgākais risinājums ir noteikt jaunu atbildību pastiprinošu apstākli, papildinot Krimināllikuma 48.panta pirmo daļu ar jaunu 17.punktu, kas paredz par jaunu atbildību pastiprinošu apstākli atzīt gadījumu, kad noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesas liecības.

Papildus šajā anotācijā norādīts: „Šāds jauns atbildību pastiprinošs apstāklis sekmēs personas, kurai tiesības uz aizstāvību, disciplinēšanu, kā arī sekmēs kriminālprocesa ātrāku norisi. Vēršam uzmanību uz to, ka jau šobrīd Krimināllikumā ir paredzēts līdzīga satura disciplinējošs atbildību pastiprinošs apstāklis, kas tiešā veidā nav saistīts ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļiem, bet gan ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu kriminālprocesa ietvaros, proti, saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 13.punktu par atbildību pastiprinošu var atzīt apstākli, ka noziedzīgo nodarījumu izdarījusī persona nolūkā panākt soda samazināšanu ir sniegusi apzināti nepatiesas ziņas par citas personas izdarītu noziedzīgo nodarījumu.”

Krimināltiesību doktrīnā atzīts, ka liecība ir nepatiesa vai paskaidrojums ir nepatiess, ja krimināllietā, civillietā vai administratīvā procesa lietā aicinātā persona ir devusi liecību vai sniegusi paskaidrojumu, kurā pilnībā vai daļēji sagrozīti fakti, noliegti vai noklusēti patiesie apstākļi, sniegtas īstenībai neatbilstošas ziņas, kas tieši attiecas uz lietu un no kurām ir atkarīga lietas pareiza izskatīšana vai izspriešana.

Liecību par apzināti nepatiesu nav pamata uzskatīt, ja liecinieks, cietušais, paskaidrojuma vai pieteikuma sniedzējs labticīgi maldījies, aizmirsis vai nepareizi uztvēris tos faktus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā.

Arī tiesu praksē ir izteiktas atziņas par Krimināllikuma 300.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma – apzināti nepatiesas liecības, atzinuma, tulkojuma, paskaidrojuma un pieteikuma sniegšana – sastāva konstatēšanu. Augstākā tiesa 2012.gada 18.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-439/2012 (11210025011) norādīja, ka Krimināllikuma 300. panta pirmā daļa nav piemērojama, ja nepatiesā liecība nav ietekmējusi pareizu lietas izspriešanu un liecība nav palīdzējusi personai izvairīties no atbildības par administratīvo pārkāpumu. Arī Augstākās tiesas 2015.gada 27.janvāra lēmumā lietā Nr.SKK-23/2015 (11370079711) tiesa norādīja, ka nepatiesa liecība šī panta ietvaros ir tāda liecība, kura ne tikai apzināti neatbilst īstenībai, bet arī ir nozīmīga īstenības noskaidrošanai konkrētajā lietā. Turklāt tiesai katrā individuālā gadījumā ir jāizvērtē un jāpamato, kā nepatiesā liecība ietekmējusi lietas izspriešanu.

Minētās krimināltiesību doktrīnas un tiesu prakses atziņas būtu ņemamas vērā, vērtējot, vai noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesu liecību, proti, vai ir konstatējams šis atbildību pastiprinošais apstāklis.

No Krimināllikuma 46.panta trešās daļas izriet, ka, nosakot soda mēru, tiek ņemti vērā atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka, konstatējot atbildību pastiprinošos apstākļus, noziedzīgu nodarījumu izdarījušajai personai ir pamats piemērot bargāku sodu salīdzinājumā ar sodu, kas būtu piemērojams, atbildību pastiprinošajiem apstākļiem neesot.

Tiesas pienākums izvērtēt un tiesas nolēmumā pamatot atbildību pastiprinošu un mīkstinošu apstākļu esamību noteikts arī Kriminālprocesa likuma pantos.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 413.panta pirmās daļas 10.punktu lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai prokurors norāda apsūdzētā atbildību pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus.

No Kriminālprocesa likuma 506.panta pirmās daļas izriet, ka prokurors apsūdzības runā tiesas debatēs motivē savu viedokli par apsūdzētā vainu vai nevainīgumu un izsaka viedokli par apsūdzētajam piemērojamā soda veidu un mēru. Arī cietušais tiesas debatēs var izteikties par apsūdzētajam piemērojamo sodu (šā panta otrā daļa).

Apspriedes laikā tiesa apspriežu istabā, izvērtējusi inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva esamību, apsūdzētā vainīgumu, vai apsūdzētais ir sodāms, izlemj, vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina apsūdzētā atbildību (Kriminālprocesa likuma 514.panta pirmās daļas 5.punkts). Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 527.panta otrās daļas 3.punktu notiesājoša sprieduma motīvu daļā tiesa norāda apsūdzētā atbildību pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus.

Turklāt tiesa ir tiesīga konstatēt tādus atbildību mīkstinošus vai pastiprinošus apstākļus, uz kuriem nav norādījis prokurors. Augstākās tiesas 2008. gada 23.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKK-243/2008 (11810022204) atzīts, ka tiesa, to motivējot, var atzīt apstākli par atbildību pastiprinošu arī tādā gadījumā, ja prokurors nav norādījis uz konkrētu apstākli kā atbildību pastiprinošu, kā arī tad, ja prokurors uzskata, ka konkrēts apstāklis nepastiprina apsūdzētā atbildību.

Jāatzīmē, ka apelācijas instances tiesas kompetence smagāka soda noteikšanā ir ierobežota. No Kriminālprocesa likuma 562.panta otrās daļas izriet, ka apelācijas instances tiesa drīkst piemērot likumu par smagāku noziedzīgu nodarījumu, nekā atzinusi pirmās instances tiesa tikai tad, ja to lūdzis prokurors savā protestā vai cietušais savā sūdzībā, kuru atbalsta prokurors. Šajā gadījumā tomēr nedrīkst piemērot likumu par smagāku nodarījumu nekā tas, par kuru persona bija apsūdzēta, nosūtot krimināllietu uz tiesu, izņemot gadījumus, kad prokurors pirmās instances tiesas sēdē grozījis apsūdzību uz smagāku. Savukārt šā panta trešā daļa – smagāka soda noteikšana apsūdzētajam – pieļaujama tad, kad šā iemesla dēļ iesniegts prokurora protests vai cietušā sūdzība, kā arī tad, ja pēc prokurora protesta vai cietušā sūdzības apsūdzība grozīta uz smagāku. Arī Kriminālprocesa likuma 565.panta trešā un ceturtā daļa noteic, ka, pamatojoties uz prokurora protestu vai cietušā sūdzību, kuru atbalsta prokurors, apelācijas instances tiesa var atzīt apsūdzēto par vainīgu smagāka noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, nekā to atzinusi pirmās instances tiesa, nosakot smagāku sodu vai nemainot sodu; atcelt attaisnojošu pirmās instances tiesas spriedumu un taisīt notiesājošu spriedumu; atzīt apsūdzēto par vainīgu atsevišķu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kurus pirmās instances tiesa izslēgusi no apsūdzības, nosakot smagāku sodu vai nemainot sodu; pamatojoties uz prokurora protestu vai cietušā sūdzību, apelācijas instances tiesa var atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par sodu, nosakot smagāku sodu. 

Grozījumi pantos, kas attiecas uz apjomu un ietvariem, kādos lieta tiek iztiesāta apelācijas instances tiesā, un apelācijas instances tiesas kompetenci jauna sprieduma taisīšanā, nav veikti. Arī likuma „Grozījumi Kriminālprocesa likumā” projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) nav vērtēts jautājums par apelācijas instances tiesas tiesībām konstatēt noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas apzināti nepatiesas liecības sniegšanu un šī iemesla dēļ noteikt bargāku sodu.

Tādējādi secināms, ka šobrīd Kriminālprocesa likums faktiski liedz apelācijas instances tiesai, konstatējot, ka apsūdzētais sniedzis nepatiesas liecības, iztiesājot lietu apelācijas kārtībā, konstatēt Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktā noteikto atbildību pastiprinošo apstākli un noteikt viņam bargāku sodu.

Minētais attiecināms arī uz gadījumiem, kad kasācijas instances tiesa atcēlusi zemākas instances tiesas nolēmumu un nosūtījusi lietu jaunai izskatīšanai tiesā, kura to pieņēmusi. Proti, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 591.panta otro daļu soda pastiprināšana vai likuma piemērošana par smagāku noziedzīgu nodarījumu, izskatot lietu no jauna, pieļaujama tikai tad, ja spriedums atcelts soda mīkstuma dēļ vai sakarā ar to, ka pēc prokurora protesta vai cietušā sūdzības bija nepieciešams piemērot likumu par smagāku noziedzīgu nodarījumu.