Tiesiskumu jāstiprina katram savā kompetences jomā – LAMPAS diskusijā vienojas visu varu augstākās amatpersonas

Ievads

Augstākās tiesas rīkotajā diskusijā „Kopā celt tiesiskumu”, kas bija viens no centrālajiem šīgada sarunu festivāla LAMPA notikumiem, piedalījās Valsts prezidents Egils Levits, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, Saeimas priekšsēdētājas biedre Inese LībiņaEgnere, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs. Diskusiju vadīja žurnāla „Jurista Vārds” galvenā redaktore Dina Gailīte.

Amatpersonas vienojās, ka svarīgs nosacījums tiesiskuma stiprināšanā ir gan katra atbildība par savu kompetences jomu, gan sadarbība un dialogs. Aizsākums šādam augsta līmeņa dialogam bija Valsts prezidenta sasauktā valsts konstitucionālo orgānu vadītāju apspriede šīgada sākumā, lai vienotos par valsts darbības principiem ārkārtējās situācijas apstākļos. Neformāls dialogs bija arī šī Augstākās tiesas diskusija, kas nepšaubāmi sekmēs arī turpmāku sadarbību.

Diskusija notika 3.septembrī Gaismas studijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. 

Kopā celt tiesiskumu

Dina GAILĪTE. Labdien Lampas skatītāji šeit, Nacionālajā bibliotēkā, portālā „Delfi”, kā arī žurnāla „Jurista Vārds” portālā, un, tā kā mūs vakarā skatīsies arī TV24 skatītāji, tad labvakar arī jums.

Šodien šeit esam sanākuši pēc Augstākās tiesas aicinājuma uz diskusiju „Kopā celt tiesiskumu”. Sarunas mērķis ir noskaidrot, vai tikai tiesas vienas pašas ir atbildīgas par tiesiskumu un par to, vai Latvija ir vai nav tiesiska valsts, vai tomēr zināma atbildība gulstas arī uz citiem valsts varas zariem.

Augstākā tiesa, gatavojoties šai sarunai, ir veikusi nelielu aptauju, kuru sarunas gaitā jūs varēsiet fonā redzēt.

Atbilstoši sarunas mērķim Augstākā tiesa ir uzaicinājusi šeit visaugstākās amatpersonas. Es teiktu, ka šeit pietrūkst tikai pašu augstāko spēku. Bet es nosaukšu tos valsts varas pārstāvjus, kas šeit ir klāt – Valsts prezidents Egils Levits, Saeimas priekšsēdētāja biedre Inese Lībiņa-Egnere, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs – pasākuma rīkotājs. Mans vārds ir Dina Gailīte. Esmu žurnāla „Jurista Vārds” galvenā redaktore un esmu uzaicināta vadīt šo sarunu.

Par plānoto sarunas norisi. Vispirms katram sarunas dalībniekam dosim vārdu, lai viņš prezentē savu viedokli par tiesiskumu no savas atbildības puses, tad, ņemot vērā, ka šis ir sarunu festivāls, sarunas dalībnieki varēs uzdot jautājumus viens otram, tad būs laiks skatītāju jautājumiem un pašās sarunas beigās būs neliela skatītāju aptauja. Jautājumus klausītāji var uzdot, atverot internetā mājaslapu slido.com, ievadot paroli „tiesiskums”.

Pirms sākt mūsu diskusiju, es došu vārdu Augstākās tiesas priekšsēdētājam Strupiša kungam un jautāšu – kāpēc Jūs vēlējāties šeit uzaicināt tik reprezentablu kompāniju? Vai Jūs pēc divarpus mēnešiem Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā gribat novelt atbildību par tiesiskumu uz citiem pleciem, vai Jūs pats to negribat uzņemties? 

Aigars STRUPIŠS. Paldies! Patiesībā tie ir trīs jautājumi – kāpēc, kas un kā? Pirmais – kāpēc – tas man jau diezgan sen bija visnotaļ acīmredzami, ka tiesa nevar viena pati „pavilkt” sabiedrības uzticības jautājumu. Tiesa ir valsts daļa. Ja sabiedrība neuzticas valstij kopumā, vai arī ir zems uzticības līmenis valstij kopumā, tad arī tiesai būs zems uzticības līmenis. Šī gada sākumā man palaimējās būt augsta līmeņa starptautiskā konferencē, kur piedalījās vairāk nekā 100 valstu Augstāko tiesu pārstāvji. Tur bija dažādas darba grupas, un vienā no tām bija tēma par sabiedrības uzticēšanos tiesām. Neiedziļinoties detaļās, secinājumi bija tādi. Izpētīti vairāki desmiti valstu, un valstis tika iedalītas trīs grupās. Valstis, kur ir zema uzticēšanās izpildvarai, likumdevējam un tiesām, kur tām ir vienādi zema uzticēšanās. Tad ir valstis, kur ir vienādi augsta uzticēšanās visiem – piemēram, Skandināvijas valstis, kur uzticēšanās vienādi visiem varas atzariem 70–80%. Un ir valstis, kur ir šķēre starp vienām varām un citām varām. Klausījos šo prezentāciju un sapratu, ka Latvija ir tieši tajā grupā. Ja tiesām uzticas 40% un Augstākajai tiesai 50%, tad izpildvarai un likumdevējam tas cipars ir krietni zemāks. Es sapratu, ka mana intuitīvā sapratne tiek papildināta ar zinātnisku pamatu, ka mēs neesam vienīgie šādā situācijā un ka jāmeklē izeja no šīs situācijas. Augstākā tiesa veica aptauju par tiesiskumu, un kopējais secinājums ir tāds, ka arī sabiedrība atzīst, ka tiesiskums ir atkarīgs no visām trim varām. Sabiedrības viedoklis par to, kura vara ir atbildīgāka par tiesiskumu, praktiski neatšķiras – cipars ir apmēram 10% atšķirības līmenī – vienam 70%, otram 80%, bet tas ir ļoti tuvu. Un tad ir jautājums, vai augstākās valsts amatpersonas var sanākt kopā un vienoties, ka mums ir kopīgs mērķis.

Tiesiskums ir katras valsts pastāvēšanas pamats. Ekonomikas sekmīgums ir atkarīgs no tā, cik spēcīga ir tiesiskā vide. Ja ir kontrabanda, ja nemaksā nodokļus, ekonomiskie noziegumi, naudas atmazgāšana – tas viss traucē normālai ekonomikai. Ja nebūs šie noziegumi, būs normāla ekonomika, būs nodokļi, būs sociālā nodrošināšana, izglītība utt. Visu cēloņu cēlonis jebkuras valsts pastāvēšanā ir kārtība un likumība. Ja tas nestrādā, klibo viss pārējais. Nesakārtojot šo pašu pirmsākumu, mēs netiksim nekur tālāk. Tāpēc es gribēju aicināt nākt kopā un stingri vienoties, ka tā ir prioritāte Nr.1, nevis viena no prioritātēm. Bez tās tālāk nekas nebūs.

Jautājums – kas? Augstākās amatpersonas, tās, kuras var iedot toni nākamajam līmenim. Nākamajā līmenī būs citas amatpersonas. Tieslietu ministrs, kurš ir „atslēgas” persona un ar kuru mums nav domstarpības stratēģiskos mērķos. Varbūt reizēm ir domstarpības taktikā, bet sadarbība ir laba. Jārisina arī juridiskās izglītības jautājumi utt.

Dina GAILĪTE. Tātad šīsdienas sarunas mērķis ir atrast kopīgo toni starp valsts augstākajām amatpersonām tiesiskuma meklēšanā. Bet sākšu ar jautājumu Valsts prezidentam, kuram Satversmē ir tāda arbitra un novērotāja loma. Kāds ir Jūsu novērojums par tiesiskumu Latvijā? Jūsu Atmodas laika līdzgaitnieki no 90-to gadu sākuma, kad Jūs bijāt pirmais neatkarību atguvušās Latvijas tieslietu ministrs, atceras, ka Jūs esot bijis visai skeptisks par to, vai vispār Latvija, vērojot tā laika situāciju, var nonākt līdz tiesiskas valsts līmenim. Vai Latvija šodien ir nonākusi līdz tādam līmenim un kas par to liecina? Proti, kādi ir kritēriji, lai vispār varētu teikt, vai Latvija ir vai nav tiesiska valsts?

Egils LEVITS. Jā, es patiešām toreiz biju skeptisks, bet nevis skeptisks principā, bet skeptisks par to, vai tas iespējams ātrā laikā. Demokrātiju mēs varam ieviest diezgan ātri – ar revolūciju, ar jaunām vēlēšanām, demokrātisku valdību. Tas iet diezgan ātri.

Savukārt tiesiska valsts – tas jau ir daudz komplicētāk un daudz ilgāk, jo tur ir nepieciešamas attiecīgās prasmes, kuras vienkārši ir jārada, ja tādas nav. Padomju sistēmā tādas prasmes tiem cilvēkiem, kuriem bija jāīsteno tiesiska valsts, it sevišķi, protams, juristiem, ierēdņiem, praktiski nebija. Tādēļ tas bija laika jautājums, kamēr šīs prasmes tiek apgūtas. Tas galvenokārt ir juridiskās izglītības, ierēdņu izglītības jautājums. No padomju izglītības tur neko daudz līdz paņemt nevarēja. Tādēļ 90.gadu sākumā iesāktās transformācijas ceļā uz tiesisku valsti pamatakmens bija juridiskā un ierēdņu izglītība. Vēl ļoti būtiska bija valsts pārvaldes struktūras reforma atbilstoši Satversmes prasībām. Trešā lieta, kas bija visgrūtāk maināma, – tā ir tiesiskās kulūras maiņa. Padomju tiesiskās kultūras paliekas pastāvīgi iet mazumā, taču mēs joprojām jūtam.

Moderna, konstitucionāla valsts ir vairāk nekā tikai demokrātija. Atēnās bija tikai demokrātija, un ar to arī pietika. Bet modernas, konstitucionālas valsts pamatu veido demokrātijas un tiesiskas valsts sintēze. Šie abi principi savstarpēji līdzsvarojas. Demokrātija nozīmē vairākuma varu, savukārt tiesiskums ierobežo vairākuma varu. Tātad būtībā tas ir līdzsvars, lai vairākums nevarētu darīt absolūti visu, ko grib, bet gan tikai Satversmē noteiktās robežās.

Tādēļ izpratne par tiesiskas valsts nepieciešamību dažreiz kolidē ar izpratni par demokrātiju. Mēs zinām populistiskus uzskatus, kas domā, demokrātijā vairākumam ir jāvar viss. Taču šāda izpratne ir bīstama indivīdam, jo šis vairākums var vērsties pret viņu – indivīdu. Tādēļ viņu aizsargā tiesiskas valsts princips, kas nosaka, ka arī demokrātiskā procedūrā, tātad ar vairākumu, pieņemtiem lēmumiem ir jārespektē konstitūcijā noteiktā valsts iekārta un tur nostiprinātās indivīda tiesības.

Vai Latvija šodien ir tiesiska valsts? Jā, noteikti. Moderna konstitucionāla valsts iekārta – tātad tāda, kurā vienlaikus tiek īstenoti gan demokrātijas, gan tiesiskas valsts principi – ir priekšnoteikumus uzņemšanai Eiropas Savienībā. Kad Latvija 2004.gadā tika uzņemta ES, tas vienlaikus bija apliecinājums arī tam, ka mēs esam ne vien demokrātiska, bet arī tiesiska valsts. 

Dina GAILĪTE. Tad varbūt šai sarunai nemaz nav jānotiek, ja viss ir kārtībā?

Egils LEVITS. Neviena valsts nav perfekta. Tādas nav nedz „vecās” demokrātiskās valstis, nedz Latvija. Jebkurā valstī, ikdienā funkcionējot, pieņemot lēmumus, rodas zināms procents kļūdu. Piemēram, valsts pieņem 1000 lēmumus. Labi nostādītā tiesiskā valstī ar labi funkcionējošu, kvalificētu valsts pārvaldi un civildienestu varbūt 20 no tiem būs kļūdaini. Ja valsts pārvalde darbojas vāji – un iemesli tam var būt dažādi – tad var būt 200 no tiem būs kļūdaini.

Tādēļ labas pārvaldības pirmais uzdevums vispirms ir samazināt kļūdainu lēmumu procentu, nodrošinot labi funkcionējošu un kvalificētu valsts pārvaldi un civildienestu.

Taču ar to nepietiek. Pastāv priekšstats, ka valsts nevar (nedrīkst) kļūdīties. Šis priekšstats ir naivs un nereāls. Kļūdas vienmēr būs, ar tām jārēķinās.

Taču izšķirošais jautājums ir tas, vai valstī pastāv efektīvs valsts pārvaldes kļūdu labošanas mehānisms. Tie ir iekšējie pārvaldes mehānismi, bet jebkurā gadījumā – neakarīgas tiesas, tātad administratīvā un konstitucionālā jurisdikcija. 

1996.gadā iedibinātā Satversmes tiesa un 2004.gadā darbu uzsākusī administratīvo tiesu sistēma (kas balstās uz modernu, tiesiskas valsts principiem atbilstošu Administratīvā procesa likumu) ir tās institūcijas, kuras labo valsts pārvaldes kļūdas. Tās strādā arī praksē. Tādēļ mēs varam uzskatīt, ka Latvija ir tiesiska valsts tāpat kā pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis. Protams, tas nav vienīgais tiesiskas valsts elements, taču viens no galvenajiem, bez kura mēs nevarētu uzskatīt, ka Latvija būtu tiesiska valsts.

Tātad Latvija ir strukturāli demokrātiska un tiesiska valsts. Kā šī sistēma funkcionē ikdienā? Pastāv nereāls priekšstats, ka „vecajās demokrātijās” viss funkcionē tā, ka nav nevienas kļūdas. Tādā gadījumā varētu teikt, ka tiesas vispār nav vajadzīgas. Bet redzam, ka jebkurā valstī ir tiesas, lai kļūdas labotu. Latvijā administratīvo tiesu sistēma un Satversmes tiesa, tātad tiesu varas institūcijas, kas nodrošina tiesiskumu publiskajā sektorā, funkcionē ne sliktāk kā vidēji citur Eiropā.

Cits jautājums, bet ar tiesiskumu saistīts, ir par likumdošanas (vai vēl plašāk – politikas) kvalitāti. Šī kvalitāte nav pietiekoša, ja mēs gribam modernu, uz cilvēkiem orientētu un ilgtspējīgu valsti. Šorīt Saeimā tieši par to runāju. Ziemeles kundzei un man ir priekšlikums par Valsts padomi, ka tā varētu uzlabot likumdošanas kvalitāti. Tas būtu visas sabiedrības interesēs.

Teiksim tā: demokrātiju mēs radījām diezgan ātri, bet tiesiskumu un funkcionējošu tiesiskumu – tur pagāja daudzi gadi. Juristi atceras diskusijas, kamēr izprata, kā tiesiskums darbojas. Tas viss prasīja laiku. Nu šis laiks ir pagājis, un mēs esam tiesiskā valstī.

Taču tagad mums jāorientējas uz nākamo pakāpi – kvalitatīvu, ilgtspējīgu valsti. Tā prasa kvalitatīvu, ilgtpējīgu likumdošanu. Tas ir jaunais mērķis, uz ko mums jāorientējas. Veicināt sabiedrības spēku koncentrāciju uz šo jauno „virsotni”, kas mums jāsasniedz, ir manas prezidentūras prioritāte.

Dina GAILĪTE. Tātad prezidents ielika tādu vidēji labu atzīmi mūsu tiesiskumam. (Prezidents papildina – 6 no 10). Ir uz ko tiekties. Augstākās tiesas veiktajā aptaujā vienu no sliktākajām atzīmēm ir ieguvusi Saeima. Cilvēkiem likumdošanas process šķiet nesaprotams, un likumi, diemžēl, šķiet netaisnīgi. Tieši šodien sākās Saeimas rudens sesija. Bet sabiedrība joprojām viļņojas un negrasās norimties pēc Jūsu pavasara veikuma, pēc administratīvi teritoriālās reformas, un šo uzskaitījumu varētu turpināt. Ko Jūs domājat darīt, lai paaugstinātu sabiedrības uzticēšanos tam, ka likumi ir taisnīgi, ka likumi tiek pieņemti saprotamā veidā, ka cilvēki tic, ka likumi tiek pieņemti vairākuma interesēs, nevis šauru grupu interesēs, kā tas dažkārt var likties. 

Inese LĪBIŅA-EGNERE. Jā, paldies! Es noteikti turpināšu Valsts prezidenta un Augstākās tiesas priekšsēdētāja iesākto, ka mēs nenoliedzami kā tiesiska valsts varam runāt tikai un vienīgi par mūsu nākotnes jeb tiesiskuma ilgtspējas mērķiem. Un, protams, Saeima kā likumdevējs, tātad tiesību normu radītājs, ir tā, kas nes atbildību, lai tiesību normas, tiesības, kuras katrs sabiedrības loceklis bauda, būtu saprotamas, vienkāršas un arīdzan izpildāmas. Saeimas loma ir radīt tiesību normas, nodrošināt, ka tās ir izpildāmas un sabiedrība tās ievēro. Vienlaikus tās loma ir arī kontrolēt izpildvaru, proti, Ministru kabinetu, ka tam ir gan pienācīgais finansējums, gan arī visi citi līdzekļi, lai to varētu izdarīt. Tāpat Saeimas atbildība ir sniegt tiesu varai tādu rīcības brīvību un tādus instrumentus, lai katrs cilvēks tajā gadījumā, kad tiesiskums ir apšaubīts, varētu iet pie tiesas un saņemt nolēmumu pienācīgā laikā un efektīvā kārtībā. Tas ir ļoti liels uzstādījums demokrātiskas valsts likumdevējam, to es no Saeimas deputāta pozīcijām varu teikt. Katrs Saeimas deputāts, dodot svinīgo solījumu jeb zvērestu pirmajā Saeimas sēdē, to arī svinīgi sola un zvēr. Jautājums pēc tam ir par katra Saeimas sasaukuma sabiedrisko novērtējumu. Latvijas sabiedrība ir bijusi ļoti kritiska pret likumdevēju. Protams, ka pelnīti, jo tā ir komunikācija ar vēlētāju katru dienu, par katru pieņemto lēmumu. Bet, no otras puses, es arī varu teikt, ka Saeima ļoti domā par to, lai likumdošanas process būtu kvalitatīvs, domājot par saviem iekšējiem atbalsta mehānismiem, un domā arī par to, kā nodrošināt, ka gan ļoti svarīgam tiesību sargam – Satversmes tiesai, gan visām vispārējās jurisdikcijas tiesām, tiesībsargam un visiem pārējiem, kas nodrošina tiesiskuma ievērošanu, būtu iespējas Latvijas valstī to tiešām darīt tā, lai cilvēks to sajustu. Līdz ar to, esot tādā ne tik veiksmīgā lomā, ka man ir jāaizstāv likumdevējs, es tomēr gribētu teikt, ka Saeima to visu dara, bet katrs Saeimas sasaukums to varbūt dara citādi un redz citādi, jo arī šī brieduma pakāpe Latvijas politiskajām partijām aug tikai un vienīgi ar laiku. Bet gan tas, ka jau martā, kad nonācām ārkārtējā situācijā saistībā ar Covid-19 izplatību, pēc Valsts prezidenta iniciatīvas bija pirmā reize, kad visi pieci varas atzaru augstākie vadītāji nāca ar kopīgu redzējumu, kā valsts funkcionē šādās situācijās, gan arī LAMPAS redzējums, ka šādai sarunai ir jābūt, norāda, ka tik tiešām tiesiskums un likumdevēja atbildība ir visu mūsu virsuzdevums. Un, protams, jo vairāk mēs no likumdevēja prasīsim, jo vairāk likumdevējs savu 100 galvu ietvarā to mēģinās sabiedrībai nodrošināt.

Bet tik tiešām, ir daudzas lietas, kas Saeimai varbūt būtu bijis jāizdara agrāk. Viena tāda lieta ir nesakārtotais lobiju regulējums.

Dina GAILĪTE. Tieši to gribēju prasīt.

Inese LĪBIŅA-EGNERE. Arī tam, iespējams, ir vairāki objektīvi pamatojami, kāpēc to nav izdevies iepriekš izdarīt. Arī šobrīd, lai arī darbs ir uzsākts, Covid-19 laiks ir radījis pauzi, bet varu teikt, ka visu frakciju pārstāvji ir ļoti iesaistīti atrast pašregulējošu mehānismu tieši lobijam Saeimā. Ja līdz šim ir bijis tā, ka nevalstiskās organizācijas ir nākušas ar saviem piedāvājumiem un Saeima tos ir noraidījusi, tad šobrīd pati Saeima to iniciē un pati Saeima to grib paveikt. Zinot tos kolēģus, kuri šajā darba grupā strādā, es tiešām ticu, ka tuvākajā laikā mums būs tādi priekšlikumi, par kuriem visi var vienoties. Jūs jau saprotat, ka Saeima ir vieta, kur ir jāvienojas un kur ultimātiem nav spēka. Līdz ar to šis pašregulācijas mehānisms attiecībā uz lobiju kārtību, kā cilvēks ar zināmu interešu pārstāvību nonāk pie likumdevēja, mums ir jāsakārto, un mēs to izdarīsim.

Runājot par pārējo – par izpildvaras kontroli, par visa nepieciešamā nodrošināšanu, lai tiesu vara varētu pilnvērtīgi darīt savu darbu, – arī tur, manuprāt, ir ļoti daudz izdarīts. Bet, protams, izvirzot par prioritāti tiesisku valsti un tiesiskas valsts ilgtspēju katru dienu, mums vēl ir ļoti daudz darāmā.

Šodien Saeimā trešajā, galīgajā lasījumā tika pieņemti grozījumi Satversmes tiesas likumā, lai nodrošinātu Satversmes tiesai lielāku neatkarību – arī tas ir bijis ilgstošs darbs jau divu Saeimas sasaukumu garumā. Nekas nenotiek tā uzreiz, bet atskatoties varu ar gandarījumu teikt, ka tādos mazos soļos, kas kādreiz bijuši iesākti, institucionālā atmiņa Saeimā darbojas, Saeimas sasaukumi mainās, bet tie labie darbi tiek turpināti.

Dina GAILĪTE. Tātad mēs dzirdējām no Jums, ka lobija regulējums šajā Saeimas sasaukumā varētu būt? Atceros, ka par to runāja jau manos studiju laikos, un tas bija ļoti sen.

Inese LĪBIŅA EGNERE. Jā, tā izstrādei ir izveidota īpaša darba grupa Saeimas deputātes Ineses Voikas vadībā. 

Dina GAILĪTE. Kariņa kungs! Mēs redzam, ka likumība ir svarīga pat ekstremālos apstākļos, kādos mēs nonācām šajā pavasarī. Ceram, ka atgriezīsimies normalitātē. Jebkurā gadījumā valdībai ir ļoti plašs darbalauks, un patiešām var piekrist Augstākajai tiesai, ka valdība vistiešākā veidā ietekmē tiesiskumu. Pirmkārt, valdība virza uz Saeimu lielāko daļu no likumprojektiem, tie nāk no valdības, nevis no citurienes. Otrkārt, izpildvara, protams, ir atbildīga par likumu piemērošanu, par to, lai likumi tiktu pildīti – ierēdniecība piemēro likumus, valsts iepirkumi, policijas darbs, tāpat citas kontrolējošās iestādes. Vai piekrītat, ka valdība varētu darīt vairāk šajā jomā un varbūt ir kādi konkrēti plāni? 

Krišjānis KARIŅŠ. Paldies! Man pirmais jāsaka, ir liels gandarījums sēdēt šādā kompānijā. Šeit laikam visi ir pat jurisprudences doktori. Jauki, ka arī mani pieaicinājāt.

Varbūt es sākšu atbildēt, lietojot prezidenta vārdus, ka ir kļūdas visās sistēmās un ka tās jālabo. Vienā prezentācijas slaidā par to, vai uzticas un vai ir labi likumi, blakus bija stabiņš – vai ticat, ka tiesa jums palīdzēs, un 46% domā, ka nē, tad drīzāk nē, un tikai kādi 20% bija, ka jā vai drīzāk jā. Jautājums – kāpēc tāda uztvere? Vai tiešām mums tiesas ir tik sliktas, tiesneši ir tik slikti, vai tas ir atspulgs tam, ka mēs īsti neticam, ka sistēma kopumā darbojas. Es minu, ka drīzāk tā ir tā neticība sistēmai kopumā un diez vai tas ir domāts tik šauri, ka tiešām tiesa ir ne tik spējīga vai tāda, kā tai vajadzētu būt.

Un tad es skatos, kā mūsu valdība ir organizēta. Mums ir nozare, ministrijas – tāda ļoti vertikāla darbība, bet tas horizontālais – tas, kas mūs saved kopā, ir Ministru kabineta sēdes, bet ne noteikta ikdienas darbība. Faktiski tas pats līdzīgi parādās mūsu tiesiskuma sistēmā, kur, pieņemsim, ja ir noziegums – vai tā ir korupcija, vai kas cits – ir policija, kas konstatē, pieķer un sagatavo materiālus, kas aiziet uz prokuratūru, kura tad gatavo celt apsūdzību un beigās nonāk līdz tiesai. Sistēma var darboties efektīvi tad, ja katrā posmā darbs ir labi izdarīts un pareizi nodots nākamajam. Piemēram, ja tiesnesis pieņem no prokurora ne pārāk labi pamatotu sūdzību, tad droši vien ir ļoti grūti nonākt līdz lēmumam. Tad ir jautājums, vai mūsu tiesneši pietiekami bieži „izmet laukā” slikti sagatavotu apsūdzību, vai pieņem, kāda ir. Paliek iespaids, ka kaut kas sistēmā ne līdz galam labi sagatavots nonāk līdz tiesai un tiesas tiek traucētas ar to, ka tur skata lietas, kurās var nonākt pie secinājuma, un citas lietas, kurās nevar. Es nerunāju konkrēti, bet ir vairāki tādi skaļi gadījumi, kas desmit un vairāk gadus kaut kur sistēmā velkas. Un tas daudzos cilvēkos rada tādu mazticību – ja nevar desmit gados nonākt pie sprieduma, vai mani šāda sistēma varētu aizstāvēt? Protams, vairums cilvēku neredz, ka reti kas iet tik ilgi, ka vairums lietu gada, pusotra gada laikā tiek atrisināts. Man ar klātesošajiem ir bijušas individuālas sarunas, arī ar Valsts prezidentu esam pārrunājuši, ka tāpat kā mums valdībā, arī tieslietu sistēmai ir šis izaicinājums vertikālajai, bet nesaistītajai darbībai, arī tas, ka būtu svarīga dažādu iestāžu lielāka koordinētība. Mana līdzšinējā pieredze bija ar finanšu sektoru. Veidojot valdību, mēs konstatējam, ka mūsu valstij ir liels izaicinājums finanšu sektorā – draudi, ka mēs nonāksim pelēkajos un melnajos sarakstos. Ieejot valdības vadītāja amatā, ātri sapratu, ka tā grūtība vairāk bija tā, ka mums dažādas iestādes faktiski nerunāja viena ar otru. Risinājums bija tik elementārs, ka vienkārši jāsāk runāt, identificēt problēmu. Cilvēki ir gudri, ātri atrod risinājumu. Mēs tikām galā, esam pat ar labāko kredītreitingu, kāds Latvijai vēsturē ir bijis, bet, protams, darbs turpinājās, un šī padome, kas tika veidota, lai tiktu galā ar krīzi, turpina savu darbu. Tagad tajā skatām jautājumu, kā mēs varam attīstīt savu finanšu sektoru. Nevis glābt no posta, bet attīstīt. Līdzīgā veidā ar tieslietu ministru esam vienojušies, ka izveidosim šādu horizontālu darbību, bet ne tikai starp ministrijām, bet arī starp dažādām tiesībsargājošām iestādēm. Lai mēs varētu labāk identificēt, kāpēc tiesu sistēmā kaut kas var 10 gadus vilkties. Nerunājot par to specifisko, bet vispārīgi – vai tā ir tiesas kaut kāda nespēja, vai prokuratūras nespēja, vai policijas nespēja. Nevis viena indivīda vainas dēļ, bet visas sistēmas. Tas ir tas, pie kā es strādāšu un mums ir kopā jāstrādā.

Dina GAILĪTE. Vai tā būs kāda jauna institūcija?

Krišjānis KARIŅŠ. Tā būs padome. Formāli izveidota ar Ministru kabineta rīkojumu, bet tā būs vieta, kur sanākam kopā zināmā laika intervālā, un tur būs Strupiša kungs, Stukāna kungs, pārstāvis no policijas, tātad no dažādām iestādēm. Sākotnēji izdiskutēsim, kā katrs saredz, kur ir grūtības, un tad, kad saprotam, kādas ir grūtības, runājam, kādi ir to risinājumi. Daļa risinājumi būs ar likumu grozījumiem, daļa ar Ministru kabineta noteikumiem, liela daļa būs procedūrās, kas jāuzlabo. Bet galvenā lieta, manuprāt, ir prioritizēšana – ka katra iestāde nevis mēģina darīt visu, bet cenšas darīt to svarīgāko. Tātad prioritizēt, kas tad ir tas svarīgākais. Ja ķersim noziedzniekus – vai noķersim un atklāsim visus, vai paņemsim tos smagākos gadījumus vispirms. Līdzīgi kā Valsts ieņēmumu dienests – protams, viņu uzdevums ir, lai visi maksā nodokļus, bet es ceru, ka viņi pirmkārt skatās uz tiem, kas ir valstij parādā miljonu un vairāk, kad tādu vairs nav – pazemina uz 500 000, un beigās nonāk pie tādiem, kas ir parādā 10 eiro. Bet ja mēs veltām vienādus resursus tam, kam jāmaksā 10 eiro, un tam, kam 10 miljoni, tā ir līdzekļu izšķērdēšana. Tātad prioritizēšana un kopsadarbība ir ļoti svarīga. Un esmu pārliecināts, ka mums ir ļoti spējīgi cilvēki, bet mums ir jāievieš sistēma, kā mēs labāk sadarbojamies, lai gūtu rezultātu. 

Dina GAILĪTE. Tad mēs kopsavelkot varam teikt, ka Strupiša kunga aicinājums par kopīgu vienošanos par tiesiskuma stiprināšanu jau ir valdības darba kārtībā.

Tagad pāriesim pie nākamās runātājas – Ziemeles kundzes. Ļoti priecājos, ka viņa ir kopā ar mums, jo tikko ir apstiprināta Eiropas Savienības Tiesas tiesneša amatā. Bet viņa joprojām šobrīd pārstāv Satversmes tiesu. Un Satversmes tiesa, tā ļoti vienkāršoti runājot, ir tāds likumu un līdz ar to arī tiesiskuma uzraugs valstī, kas vērtē gan Saeimas likumdošanas procesu, gan valdības izdoto noteikumu kvalitāti. No Jūsu skatupunkta, vai Latvijā ir taisnīgi likumi? Cik daudzi no tiem ir netaisnīgi? Kā Jūs veicat šo kontroli un cik efektīvi tas izdodas?

Ineta ZIEMELE. Pirmkārt, paldies Augstākajai tiesai un Strupiša kungam par šo iniciatīvu un uzaicinājumu, un līdz konstitucionālo orgānu dialoga būtiskumam es arī beigās nonākšu.

Atbildot uz Jūsu jautājumu, es to darīšu labākajās Satversmes tiesas tradīcijās, proti, es gribētu sākt no konceptuālā, jo uz tā mēs turamies, un nonākt līdz konkrētam. Es teiktu, ka runāt par tiesiskumu atsevišķi bez pārējām divām vērtībām vienkārši nav iespējams. Līdz ar to Satversmes tiesa uz visu to, kas tikko izskanējis, skatās no trīs pamatvērtību puses – demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības. To paturot prātā, arī saliekas daudzi pareizie uzsvari, kuri arī parādās aptaujā. Demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību īstenošana – ja kaut kur viens klibo, otrs arī klibos, un trešais tāpat. Ir jābūt kopējai, līdzsvarotai virzībai visos šajos vērtību aspektos. Bet par šīs trīsvienības īstenošanu dzīvē pilnīgi noteikti neatbild viena pati Satversmes tiesa. Es gribētu pasvītrot to, ko Strupiša kungs teica – ne tiesu sistēma kopumā un ne pat tieslietu ministrs, kurš tiešām ir ļoti aktīvs, – vieni neīsteno tiesiskumu un nenodrošina taisnīgumu. Bet konceptuāli par šīm trim vērtībām, par to, ka to starpā pastāv jēgpilns līdzsvars un savstarpēja ietekmēšanās attīstības virzienā, atbild visi pieci konstitucionālie orgāni, kurus mēs pārstāvam, un, protams, tālāk jau visas valsts institūcijas. Bet konstitucionālajiem orgāniem tiešām ir šī primārā atbildība, proti, dot pareizo virzību un pareizos uzsvarus. Vai tā ir ārkārtējā situācija, vai tā ir normālā situācija. Tāda ir mūsu konstitucionālā iekārta, ka atbildīgi ir visi šie pieci. Ne tikai atbildīgi, bet tas ir pienākums, konkrēts pienākums savas kompetences ietvaros. Bet atbildība ir arī katram cilvēkam un sabiedrībai kopumā, jo arī katram cilvēkam ir jābūt likumpaklausīgam, un tāpēc arī šie jautājumi – kā mēs ievērojam likumus. Un te ir tas konkrētais stāsts – gan Augstākās tiesas aptaujā, gan Satversmes tiesas tikko veiktajā aptaujā parādās, ka cilvēki netic valstij kopumā tāpēc, ka netic likumam. Netic tam, ka likumdevējs Saeimas izpildījumā vai Ministru kabineta izpildījumā attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem – tik tiešām būtu pieņēmis taisnīgu likumu. Tā neuzticēšanās ir tas lielais jautājums. Taisnība, ka beigās Satversmes tiesa „izķers” un izlabo to, kas nav satversmīgs, bet nebūt ne visu, un tas ir tikai pašās beigās. Es esmu daudz par to domājusi arī pēc Satversmes tiesas veiktās aptaujas. Ko darīt, lai cilvēks uzticētos likumam un līdz ar to uzņemtos arī savu atbildību būt likumpaklausīgam pilsonim. Te ir šī savstarpējā saspēle – konstitucionālo orgānu, valsts iekārtas no vienas puses, un cilvēka, sabiedrības – no otras puses. Šai saspēlei jābūt harmoniskai, savstarpēji saprotošai. Kā tad tā veidojas? Un es nāku ar konkrētiem ierosinājumiem.

Satversmes tiesa, īpaši tās jaunākajā judikatūrā, atklāj labas likumdošanas principu. Mēs ļoti ceram, ka tas, kā esam to atvasinājuši, vadoties no labākajiem piemēriem pasaules praksē, ir noderīgs gan Saeimai, gan arī Ministru kabinetam. Labas likumdošanas principa ievērošana ir līdzeklis, kā iet uz mērķi, proti, valsts ilgtspējīgu attīstību un cilvēka cieņas respektēšanu – šiem diviem fundamentālajiem mērķiem. No šiem pašsaprotamiem mērķiem izriet, ka likumdevējam ir jāievēro labas likumdošanas princips. Domāju, ka likumdevējs pamatā to ievēro, bet acīmredzot ne vienmēr. Varbūt nav padomāts, ka jāspēj arī precīzāk komunicēt, proti, paskaidrot, ka konkrētais risinājums valdības līmenī vai Saeimas līmenī ir tāds, kas ved uz valsts ilgtspējīgu attīstību. Vai likums tiek skaidrots, vai vienkārši pasaka – tas ir pieņemts? Vai arī pasaka, ka šis likums ir pieņemts tāpēc, ka šāds solis sekmēs valsts ilgtspējīgu attīstību, vai šāds risinājums ir ielicis cilvēka cieņu centrā. Satversmes tiesa to dara pēc definīcijas, tā ir metode, kā mēs strādājam, tās ir tās vērtības, attiecībā pret kurām mēs izvērtējam apstrīdēto tiesību normu. Arī lēmuma pieņēmējiem ir cilvēkam jāparāda un jāpastāsta, ka tieši tas nodrošinās valsts ilgtspējīgu attīstību un cilvēka cieņu.

Veids, kādā komunikāciju veic Satversmes tiesa, ir tieši tāds, kādu Jūs pēdējā laikā esat redzējuši, – mēs informējam, kāpēc esam pieņēmuši tādus spriedumus, kādus esam pieņēmuši.

Pēdējais, ko gribētu piebilst – kāpēc ir svarīgi paskaidrot, ka tas, ko mēs darām, tiešām ir katra iedzīvotāja tiesību nodrošināšanai un viņa interesēs. Jo tas veido sajūtu, ka demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības strādā. Savukārt skatoties ārējā dimensijā, no ārpolitikas viedokļa, tas ir stāsts par mūsu valsts konkurētspēju, jo mūsu konkurētspēja ir cilvēkresursi. Mums vajag cilvēkresursus ekonomikas attīstībai. Un cilvēks būs ieinteresēts šeit būt un darboties tieši tāpēc, ka viņam būs skaidrs, uz ko tika virzīts konkrētais lēmums. Un ka beigās būs Satversmes tiesa, kas to kļūdiņu, kas ir cilvēciska, „izķers”. 

Dina GAILĪTE. Tātad var saprast, ka nemaz tik slikti likumdevējs nestrādā, bet ka slikti skaidro. Un tās retās kļūdas Satversmes tiesa izķer. Bet tā lielākā kļūdu daļa, kas izbirst cauri visām tiesiskuma kontroles iestādēm un sietiem, beigu beigās nonāk tiesā. Šeit es gribētu lūgt Strupiša kungu. Jūs noklausījāties to, ko Jūsu aicinātie viesi solās vai jau dara tiesiskuma sargāšanā. Kā Jūs, tikko ienācis jaunajā amatā, kādus konkrētus soļus tiesiskuma stiprināšanā redzat kā Tieslietu padomes vadītājs un Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ko plānojat mainīt tuvākajā laikā šo institūciju darbā?

Aigars STRUPIŠS. Vispirms par tiesiskuma stiprināšanu tiesās. Es gribēju vienu svarīgu lietu pateikt, ko varbūt man vajadzēja teikt jau pašā sākumā. Bet izmantošu šo iespēju tagad. Redziet, tiesa nevar piedalīties politiskajā procesā tādā klasiskā izpratnē. Tiesai ir ļoti specifiska funkcija, tiesai jāspriež tiesa saskaņā ar likumu. Tiesai nepiemīt „tirgošanās vara”, kas politikā ir ļoti būtiska, jo politiskie procesi notiek tikai caur vienošanos. Līdz ar to mēs nevaram solīt politiķiem: ja jūs darīsiet kaut ko, tad mēs no tiesas kaut ko pretī dosim. Tā nekad nebūs, un, organizējot šo diskusiju, šī kopīgā sadarbība nekādā ziņā nebija domāta tādā aspektā. Tas ir jāsaprot pašos pamatos. Ko var darīt tiesa? Tiesai ir jāpilda sava funkcija, un jo labāk tā šo funkciju pildīs, jo labāk būs tiesiskumam kopumā. Kā to panākt? Tas jau ir nākamais jautājums. Mana prioritāte Nr.1 gan Augstākās tiesas priekšsēdētāja, gan Tieslietu padomes priekšsēdētāja amatā ir tiesnešu apmācības un tālākapmācības jautājumu sakārtošana. Jo gan kā bijušais mācībspēks, gan kā praktizējošs jurists krietnu laiku atpakaļ, gan nu jau arī kā tiesnesis varu pateikt, ka tās problēmas likumos nav tik lielas, kā reizēm problēmas likuma interpretācijā. Un pie vainas reizēm ir ne tik daudz likumdevējs, cik nepiemērota, reizēm arī neprofesionāla interpretācija gan no tiesu, gan no ierēdniecības puses. Un to nevar novērst ar likuma grozījumiem. Vairākos publiskos forumos ar ironiju esmu teicis, ka Latvija ir likumu grozījumu lielvalsts, jo mēs visas problēmas mēģinām risināt ar likuma grozījumiem. Vienā brīdī tomēr vajadzētu apstāties un padomāt, kur ir pamats grozīt likumu, bet kur ir vajadzīga piemērotāju apmācība, izskaidrošana utt.

Tiesnešiem ļoti palīdzētu normāla apmācības sistēma – uz nākotni orientēta sistemātiska apmācība. Tāpēc tā ir mana prioritāte Nr.1. Protams, arī tiesu darbinieku apmācība, bet primāri tieši tiesnešiem. Mēs gribam sagaidīt tam atbalstu, jo tam jābūt arī politiskam lēmumam par šādu izglītošanas formu. Un šai formai, manuprāt, kaut kādā veidā ir jābūt Tieslietu padomes pārraudzībā, lai tas būtu ilgtermiņā plānojams process.

Otra lieta, es varbūt nedaudz atkārtošos. Nesen man bija tikšanās ar Tiesnešu biedrības valdi, un tur, runājot par tiesu sistēmas stāvokli un perspektīvām, es teicu, ka ir jāsaprot, ka sabiedrība 25–30 gadu laikā ir ļoti būtiski mainījusies. Tiesa nav tikusi līdzi šīm izmaiņām. Tiesa pēc būtības ir konservatīva iestāde, un tā tam arī savā ziņā vajadzētu būt, bet varbūt ir lietas, kur tomēr arī tiesai ir jāmainās. Ja agrāk – 90.-tajos gados, varbūt pat 2000. gadu sākumā – tiesnesis varēja paļauties uz savu formālo autoritāti „es esmu tiesnesis, es tā pateicu, un tā tam jābūt”, šodien tas vairs nestrādā. Sociālo tīklu attīstība, iespēja kritizēt, iespēja dabūt un nodot informāciju parāda to, ka ir jāskaidro, ir jābūt skaidriem un saprotamiem tiesu spriedumiem. Tiesnesis šobrīd vairs nevar noslēpties aiz formālās autoritātes, nevar noslēpties aiz mantijas. Viņam ir jābūt gatavam izskaidrot, spriedumam ir jābūt skaidram, jo cilvēki prasa, viņi grib saprast, kāpēc rezultāts ir tieši tāds un ne savādāks. Tas arī ir viens no virzieniem, ka ir jāpalīdz tiesnešiem, kas strādā jau 20–30 gadus, pielāgoties šīm jaunajām sabiedrības prasībām, kas ir pilnībā leģitīmas.

Tie ir mani galvenie darbības virzieni. Protams, spriedumu kvalitātes jautājumi, bet tas jau ir tehnisks process, ar ko mēs tagad darbojamies arī Augstākajā tiesā.

Dina GAILĪTE. Paldies, tātad darbs ar tiesnešiem, tiesnešu kvalifikāciju un spriedumu kvalitātes uzlabošana.

Esam iezīmējuši galvenos darba virzienus, tagad sāksim interaktīvo daļu. Jūs varēsiet uzdot katrs viens otram jautājumus. Šeit visu laiku tiek runāts par varas zaru dialogu, un tagad ir tā iespēja šeit uz skatuves pajautāt viens otram, ko Jūs gribētu uzzināt. Vai varbūt kādu uzdevumu dot otrai varai.

Krišjānis KARIŅŠ. Paldies, būšu pirmais. Jo ātrāk lec tai aukstajā ūdenī, jo ātrāk pierod... Es uzdošu jautājumu Strupiša kungam. Jūs runājāt par tiesnešu izglītību. Vai šādu izaicinājumu redzat arī agrākajos posmos, pirms tiesas?

Aigars STRUPIŠS. Pilnīgi noteikti. Kā pareizi Jūs teicāt, tiesa ir tikai gala posms visā garajā procesā. Un iznākums nevar būt labs, ja izejmateriāls nav bijis kvalitatīvs. Redziet, bieži tiesneši izvēlas iet to drošāko ceļu, jo tas ir arī tāds morāli ētisks jautājums – uz kuru pusi labāk nokļūdīties – vai notiesāt nevainīgo, vai palaist vaļā vainīgo. Ļoti bieži tieši nekvalitatīvas izmeklēšanas dēļ notiek šī svārstīšanās „uz naža asmens”.

Ineta ZIEMELE. Man jautājums ir par sistēmu. Jautājums abu politisko varas atzaru pārstāvjiem. Lai valstī tiesiskums būtu spēcīgs, ir ārkārtīgi svarīgi, ka visi trīs valsts varas atzari atrodas pareizās līdzsvara – atsvara attiecībās. Bet kā jau Strupiša kungs teica, tiesu varai nav šīs tirgošanās iespējas. Vai Jums, skatoties no Jūsu skatupunktiem, ir pārliecība, ka tiesu vara gan tehniskās detaļās, gan arī konceptuālos jautājumos tiešām Latvijā ir nolikta uz tādiem pamatiem, ka mēs esam Jums atsvars? Ka mēs esam atsvars politiskai varai, ka mēs kā tiesneši neesam ietekmējami līdzsvara – atsvara mehānismā? Labi, Satversmes tiesas likuma grozījumi šodien trešajā lasījumā beidzot ir pieņemti. Bet vai viss ir kārtībā?

Inese LĪBIŅA-EGNERE. Domāju, tas savā ziņā ir pretjautājums tam jautājumam, ko es vēlējos uzdot tiesu varai – vai Jūs kā tiesu varas augstākās amatpersonas jūtaties droši, ka Jūs jebkurā brīdī uz tādiem pilnvērtīgiem, līdzvērtīgas sadarbības principiem varat aiziet un likumdevējam pateikt, kas šajā līdzsvara-atsvara procesā nestrādā. Jo tikai tad mana atbilde var būt vienāda vai pretēja. Mēs nekad neiekāpsim otra kurpēs, līdz galam nesarunājoties vienam ar otru. Es pati esmu strādājusi tikai Saeimas Juridiskajā komisijā, un šī komisija varbūt ir mazliet citādāka nekā pārējās. Budžeta komisijā tiesu varas sarunas ar Saeimas deputātiem noteikti ir citādākas nekā Juridiskajā komisijā. Es ļoti gribētu, lai mūsu saruna būtu tik atklāta, ka mēs dzirdētu to, kur Jūs nejūtaties uzklausīti, un tad arī mēs varam saprast, kā no savas puses darīt labāk, lai atbilde būtu jā. Iespējams, šai sarunai vēl ir jābūt, un, manuprāt, Saeima šādu sarunu noteikti gribētu. Es, protams, nevaru runāt pilnīgi ikviena vārdā, bet varu runāt kā Saeimas Juridiskās komisijas pārstāve un Tiesu politikas apakškomisijas vadītāja. Šādai sarunai ir jābūt, jādomā, kad un kā to pēc iespējas ātrāk noorganizēt.

Dina GAILĪTE. Šis bija jautājums vai atbilde?

Inese LĪBIŅA-EGNERE. Divi vienā.

Dina GAILĪTE. Tālāk vārds prezidentam. Lūdzu.

Egils LEVITS. Likumdošanas kvalitāte. Mēs jau pieskārāmies šim jautājumam. Likumdošanas kvalitātei ir divas dimensijas – saturiskā dimensija un juridiskā dimensija. Attiecībā uz juridisko dimensiju mums ir šis kļūdu labošanas mehānisms, kas „izķer” prettiesiskus lēmumus. Beigu beigās šādi gadījumi var arī nonākt Satversmes tiesā, kura mums strādā ļoti labi. Bet tas ir tikai viens neliels procents, jo lielākā daļa no šiem jautājumiem nekad nenonāk Satversmes tiesā. Tā ir viena problēma. Otra problēma ir saturiskais jautājums – vai lēmums, kas ir formāli tiesisks, ir arī pareizs pēc būtības, ņemot vērā Satversmes vērtības un valsts ilgtspēju?

Likums vienmēr ir kompromiss starp dažādām partijām, un kompromiss ne vienmēr orientējas uz ilgtspēju. Tādēļ man jautājums Lībiņas kundzei, kam ir ilgstoša likumdevējas pieredze, ikdienā strādājot ar likumiem. Kā Jums šķiet – ja Valsts padome skatītos abas šīs dimensijas – ne tikai juridisko, bet arī ilgtspējas dimensiju, vai tas varētu uzlabot argumentāciju un racionalitātes līmeni Saeimā?

Inese LĪBIŅA-EGNERE. Prezidenta kungs, paldies! Un paldies arī, ka Jūs šodien, atklājot Saeimas rudens sesiju, atkal runājāt par nepieciešamību likumdevējam nodrošināt ilgtspējīgu redzējumu vienā vai otrā politiskajā kompromisā, vadīties tieši no ekspertu viedokļiem, ne tikai no iekšējiem politiskās pārliecības jautājumiem. Un mana balss, ar to domājot manu kā viena Saeimas deputāta balsi, Valsts padomei noteikti ir. Šobrīd gan Valsts padome likumdošanas procesā vēl netiek apskatīta tik detalizēti, lai mēs varētu runāt jau par konkrēta regulējuma virzību. Taču, iespējams, šādas diskusijas, kuras Jūs jau esat vairākkārt iniciējis, tiešām palīdzētu arvien vairāk visai Saeimai kopumā un arī izpildvarai kopumā šo jautājumu izprast vēl vairāk. Manuprāt, jurists tajā saredz vienu perspektīvu, savukārt citi – citas perspektīvas, jo Valsts padome ir domāta kā starpdisciplināra institūcija, tās ekspertīze nebūtu tikai juridiska. Manuprāt, par to vēl būtu ļoti daudz jādiskutē, un Saeimai šīs diskusijas vēl ir vajadzīgas – gan politiskās, gan arī starp vairākiem varas atzariem.

Dina GAILĪTE. Tiem, kas nav sekojuši šai idejai. Ir ideja par jaunas institūcijas veidošanu, kas varētu likumu kvalitāti vērtēt pirms to pieņemšanas. Valsts padomes iniciatīva ir nākusi no Valsts prezidenta. Strupiša kungs, Jums vēl nav bijusi iespēja uzdot jautājumu.

Aigars STRUPIŠS. Man ir jautājums par to, par ko mēs esam šeit kopā sanākuši – vai mēs varam vienoties, ka tiesiskums ir prioritāte Nr.1? Šogad martā mēs jau redzējām, kā šie trīs varas atzari, pieci konstitucionālie valsts orgāni, kuri kopā veido 100% no Satversmes varas, iesāka šo dialogu par to, kādā veidā tiek piemērota Satversme. Tas bija formāls dialogs ar lēmumu, kuru vēlāk īstenoja praksē. Šodien šeit mēs runājam neformāli, un šī neformālā saruna, protams, ir ļoti nepieciešama. Un šeit mēs runājam par vienu aspektu – par tiesiskuma aspektu. Un domāju, ka mēs lielā mērā nonākam pie vienprātības par to, ka ir absolūti nepieciešams uzlabot šo tiesiskuma līmeni. Mēs esam tiesiska valsts. Un uzlabot tiesiskuma līmeni varam katrs savā kompetences jomā. 

Jautājumi no skatītājiem

Šis būs jautājums Kariņa kungam – vai tiesiska var būt valsts, kur policijas profesionalitāte ilgstoši nav bijusi valsts prioritāte? Proti, šis pats pirmais līmenis likumu ievērošanas uzraudzībā. Mums nav pat Policijas akadēmijas.

Krišjānis KARIŅŠ. Uztversim šo kā vienu no prezidenta minētām kļūdām, kas jālabo. Bet arī kā Strupiša kungs teica, un arī es saredzu, ka ir jāstrādā pie kvalifikācijas celšanas visos līmeņos.

Ziemeles kundzei – vai Stambulas konvencijas neratificēšana būtu atzīstama par tiesisku lēmumu?

Ineta ZIEMELE. Satversmes tiesa uz to atbildēs savā spriedumā tad, kad lieta būs sagatavota un izskatīta.

Strupiša kungs – cik daudz kļūdas var pieļaut tiesa, lai situāciju sauktu par tiesas izgāšanos?

Aigars STRUPIŠS. Es baidos, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Redziet, katra lieta ir individuāla, un katra kļūda ir jāvērtē individuāli. Uz hipotētiskiem jautājumiem tiešām ļoti grūti atbildēt. Protams, pat viena kļūda grauj uzticēšanos tiesai. Diemžēl tā ir. Tāpēc ir trīs instances, kur šīs kļūdas cenšas labot.

Vēl Jums adresēts jautājums – vai tiesiskuma līmenis valstī varētu būt saistīts ar sabiedrības vairākuma vērtību skalu?

Aigars STRUPIŠS. Pilnīgi noteikti. Cilvēkam ir jāsaprot, ka viņš dzīvo sabiedrībā un ka viņš nevar dzīvot sabiedrībā bez kaut kādu noteikumu kopuma. Un jo stabilāki ir noteikumi, jo drošāk un stabilāk cilvēks jūtas. Ir psiholoģiski pētījumi, kas parāda – ja cilvēku nostāda tādā nedrošā, neskaidrā, neparedzamā situācijā, viņam sākas psihiskas pārmaiņas. Drošība, noteiktība ir tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs. Bet tas tad ir visiem jāsaprot, ka mums visiem tas ir vajadzīgs. Varētu teikt, tā ir tāda sociālā konvencija, ka visiem, tautai tas ir jāsaprot – ja mums ir valsts, mums vajag likumus un mums vajag pašiem tos ievērot.

Dina GAILĪTE. Tātad mēs varētu teikt, ka visiem ir ko darīt. Likumdevējam jāuzlabo likumdošanas kvalitāte, lai vairāk nekā puse sabiedrības nedomātu, ka likumi ir netaisnīgi. Valdībai ir jārīkojas, jo tieši no valdības 80% respondentu prasīja tiesiskuma nostiprināšanu. Tāpat arī tiesām jādara savs darbs.

Diskusijas klausītāju atbildēs redzam interesantus un vērtīgus ierosinājumus – par atklātību, par ierēdniecības izglītošanu, par prioritāšu izvēli.

Paldies Jums visiem par šo diskusiju. Es ceru, ka šis dialogs, kas ir sākts publiski uz skatuves starp visiem valsts varas zariem, turpinās darboties. Dialogs par to, ka tiesiskuma stiprināšana ir nepieciešama, un tiešām, ne tikai tiesas ir par to atbildīgas kā pēdējais, noslēdzošais posms, bet arī visi pārējie – arī valdība un arī likumdevējs, arī Valsts prezidents kā viens no likumdošanas kvalitātes sargiem, un arī Satversmes tiesa kā otrs likumdošanas kvalitātes sargs.

Paldies par to, ka šodien atnācāt, paldies skatītājiem un paldies par Jūsu interesantiem viedokļiem. 

Ar ko jāsāk tiesiskuma stiprināšana Latvijā?

Skatītāji, kas sekoja līdzi diskusijai klātienē vai interneta platformās, tika aicināti interaktīvi atbildēt uz jautājumu: Ar ko jāsāk tiesiskuma stiprināšana Latvijā? Viens vārds, viens teikums vai viens pasākums, viena sfēra, kas jāstiprina. Jebkas, kas, Jūsuprāt, ir prioritāte. 

• Visiem jāvienojas par kopīgu darbu (plānu)

• Ar sevi

• Tiesas patstāvību lēmumu pieņemšanā

• Ar tiesībsargājošo iestāžu personāla apmācību un kapacitātes stiprināšanu

• Tiesiskuma tēmu iekļaušanu izglītības programmās

• Ar komunikāciju un atklātām sarunām

• Budžetu nevalstisko organizāciju attīstībai Latvijā

• Cilvēcību

• Godprātību, godīgumu

• Stāstīt par labām lietām

• Sabiedrības līdzdalību likumu kļūdu labošanā

• Izglītību, iedziļināšanos, izpratni

• Civildienestu

• Audzināšanu ģimenē

• Ar izglītību skolā

• Sirdsapziņu

• Visu Latvijas pilsoņu tiesību aizsargāšanu – neatkarīgi no jebkādām īpašībām, darbībām un izcelsmes

• Jēgpilnu dialogu un formālisma izskaušanu

• Ar izglītības sistēmu – demokrātija un tiesiskums var efektīvi funkcionēt tikai inteliģentā sabiedrībā

• Ar likumu izskaidrošanu

• Atklātību

• Ierēdniecības izglītošanu

• Ierēdniecības pārskatīšanu un izpildvaras optimizēšanu

• Deputātiem rādīt likumpaklausības paraugu

• Toleranci

• Likumsargu kompetences uzlabošanu 

Iedzīvotāju aptauja: tiesiskuma stiprināšanai nepieciešami skaidri likumi

Gatavojoties sarunu festivāla LAMPA diskusijai „Kopā celt tiesiskumu”, Augstākā tiesa organizēja iedzīvotāju aptauju par tiesiskuma jautājumiem. Pētījumu centra SKDS veiktajā aptaujā piedalījās vairāk nekā 1000 respondenti no visas Latvijas, līdz ar to dati ir vispārināmi un attiecināmi uz visiem valsts iedzīvotājiem. Aptaujas mērķis bija noskaidrot cilvēku domas par tiesiskumu un tā stiprināšanas iespējām.

Aptaujā noskaidrots, ka 75% iedzīvotāju Latvijā jūtas fiziski droši, savukārt ekonomiski un finansiāli droši jūtas tikai 36% aptaujāto. Šie rādītāji ir būtiski, jo iedzīvotāju drošības sajūta ir saistīta ar attieksmi pret tiesiskumu valstī.

Gandrīz 70% iedzīvotāju piekrīt tam, ka likumu ievērošana ir vissvarīgākā lieta valstī. Tam nepiekrīt 19% aptaujāto. 45% respondentu norādījuši, ka paši pilnībā ievēro likumus, 50% norādījuši, ka likumus ievēro vairumā gadījumu. Kritiskāki respondenti ir par