Par Eiropas Padomes Komiteju spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai

Pēc piecu gadu pārtraukuma šogad Latviju gatavojas apmeklēt Eiropas Padomes Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai. Kas ir šis reģionālais starptautiskais mehānisms, kā tas darbojas un kāpēc par to būtu jāzina Latvijas tiesām?

Kas ir Eiropas Padomes Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai?

Eiropas Padomes Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (Komiteja), kas visbiežāk atbilstoši angliskajam saīsinājumam arī Latvijā tiek dēvēta vienkārši par CPT (sī pī tī), ir dibināta 1989.gadā, kad stājās spēkā 1987.gadā pieņemtā Eiropas Konvencija par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu (Konvencija)., Savukārt Konvencija tika pieņemta, pamatojoties uz Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 3.pantu „Spīdzināšanas aizliegums”., Proti, tā nenoteic kādas jaunas tiesības, bet veido sistēmu, kā Eiropas Padomes teritorijā efektīvi aizsargāt ECPAK 3.pantā ietvertās tiesības attiecībā uz personām, kurām atņemta brīvība.

Komitejai ir neparasti plašs mandāts, kas ļauj to uzskatīt par nākamo ietekmīgāko Eiropas Padomes (EP) mehānismu aiz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT). Ar mērķi pārbaudīt izturēšanos pret personām, kurām ir atņemta brīvība, lai nepieciešamības gadījumā pastiprinātu šādu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un pret necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodu, Komiteja – pēc paziņošanas attiecīgās valsts valdībai par šādu nodomu – drīkst apmeklēt jebkuru valsts jurisdikcijā esošu vietu, kurā atrodas personas, kam valsts pārvaldes iestāde ir atņēmusi brīvību, un praksē aktīvi izmanto šīs tiesības. Komitejas vizītes iedalāmas periodiskajās vizītēs, kas notiek vidēji ik pēc 3–5 gadiem, kā arī ad hoc vizītēs, kas tiek veiktas, ja Komiteja uzskata, ka apstākļi, uz ko attiecas tās mandāts, attiecīgajā valstī norāda, ka nepieciešams veikt šādu ārkārtas vizīti. Praksē tas nozīmē, ka ar zināmu regularitāti katrā no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm ierodas vairāki Komitejas locekļi kopā ar vienu vai diviem Komitejas sekretariāta darbiniekiem, kā arī – nepieciešamības gadījumā – pieaicinātiem ekspertiem un pēc īsas tikšanās ar valdības pārstāvjiem, kuri atbildīgi par attiecīgajām jomām, dodas uz brīvības atņemšanas vietām, veltot katrai zināmu laiku atkarībā no iestādes lieluma un funkcijām, neierobežojot apmeklējumu ar formālo darbalaiku. Vizītes aptuvenais ilgums ir divas nedēļas.

Dalībvalstij jāsniedz Komitejai pilnīga informācija par brīvības atņemšanas vietām, kā arī jānodrošina neierobežota iekļūšana jebkurā brīvības atņemšanas vietā un tiesības tajā pārvietoties bez ierobežojumiem. Komitejai ir tiesības konfidenciāli sarunāties ar personām, kam atņemta brīvība, kā arī brīvi sazināties ar jebkuru personu, kura, pēc Komitejas uzskata, var sniegt tai vajadzīgo informāciju. Praksē tas nozīmē, ka attiecīgajām ministrijām tiek lūgts sagatavot pilnīgu sarakstu ar brīvības atņemšanas vietām to jurisdikcijā, kā arī sīkāku informāciju par tām (profilu, personu skaitu utt.). Tāpat vizītes laikā Komiteja tiekas ar akadēmiķiem, nevalstiskajām organizācijām un citām personām, kam ir informācija par attiecīgo problemātiku. Tomēr pati galvenā Komitejas vizīšu sastāvdaļa ir slēgto iestāžu apmeklējumi, kuru laikā tā runā gan ar atbildīgajām amatpersonām un darbiniekiem, gan – un tā ir vizītes galvenā daļa – vērtē apstākļus, intervē personas, kam atņemta brīvība, un pārbauda visu nepieciešamo dokumentāciju, ieskaitot personu medicīnas dokumentus. Visas intervijas – gan individuālās, gan grupu – notiek stingri konfidenciāli, bez iestādes darbinieku klātbūtnes; to saturs lielākoties tiek anonimizēts (izņemot gadījumus, kad persona dod piekrišanu izpaust savu vārdu), arī tulki ir devuši konfidencialitātes zvērestu.

Pēc vizītes Komiteja tiekas ar valdības pārstāvjiem, sniedz īsu ieskatu par vizītes gaitu un, ja nepieciešams, arī nekavējoties izpildāmas rekomendācijas. Pilnais ziņojums, kas satur Komitejas objektīvos novērojumus, komentārus un rekomendācijas, tiek sastādīts vairāku mēnešu laikā, izskatīts un apstiprināts Komitejas plenārsēdē, bet pēc tam – nosūtīts attiecīgās dalībvalsts valdībai, kam parasti sešu mēnešu laikā jāsniedz atbilde. Ziņojums ir konfidenciāls, un tā ir valdības izvēle, kad to atļaut publiskot. Lielākā daļa dalībvalstu šādu atļauju sniedz vidēji gada laikā, parasti – kopā ar savu atbildi uz ziņojumu, bet ir vairākas valstis, kuras izvēlējušās publiskot ziņojumus automātiski, uzreiz pēc tā saņemšanas.

Komiteja bez vizīšu veikšanas un ziņojumu rakstīšanas nodarbojas arī ar brīvības atņemšanas iestādēs ievērojamo standartu izstrādi, ikgadēju vispārējo ziņojumu sastādīšanu, kuros tiek akcentēts kāds Komitejas ieskatā svarīgs problēmjautājums u.c.

Komitejas sastāvā esošo locekļu skaits atbilst Konvencijas dalībvalstu skaitam – 1987.gadā, kad Komiteja tika dibināta, tās bija 15 dalībvalstis un attiecīgi tikpat locekļu, šobrīd jau 47 valstis un attiecīgi Komitejas locekļi. Tiem jābūt indivīdiem ar visaugstāko morālo stāju, atzītu kompetenci cilvēktiesību jomā vai ar profesionālu pieredzi jomās, ko regulē Konvencija. Komitejas locekļi darbojas individuāli, neatkarīgi un objektīvi (ir ievēlēti no attiecīgās valsts, bet nepārstāv valsti, kas nozīmē, ka neviens Komitejas loceklis nepiedalās savas valsts situācijas vērtēšanas procesā un ziņojuma apspriešanā), un viņiem ir jābūt spējīgiem efektīvi darboties Komitejā.

Latvijas Republika parakstīja Konvenciju 1997.gadā, ratificēja 1998.gada 10.februārī, un mūsu valstī tā stājās spēkā 1998.gada 1.jūnijā. Komitejā no Latvijas bijusi ievēlēta cilvēktiesību eksperte Anhelita Kamenska (1999–2002), Dr.iur. Vitolds Zahars (2003–2006), kā arī šā raksta autore Ilvija Pūce (2007–2019). Šobrīd Komitejā darbojas Dr.iur. Solvita Olsena, kura ievēlēta uz periodu no 2020. līdz 2023.gadam.

Kāda ir Komitejas darba tiesiskā nozīme?

Komitejas mandāts neietver formālu izmeklēšanas darbību veikšanu, individuālu sūdzību izskatīšanu, iesaistīšanos procesos, tiesas spriešanu un sodu noteikšanu par ECPAK 3.panta pārkāpumiem. Tomēr Komitejas darbs – gan tās ziņojumi, gan standarti – ir Eiropas Padomes cilvēktiesību aizsardzības sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Komiteja ir proaktīvs mehānisms, kura darbība vērsta uz cilvēktiesību pārkāpumu prevenciju, un tās darbība ir cieši saistīta ar reaktīvo mehānismu – ECT. Komiteja savos ziņojumos regulāri atsaucas uz ECT judikatūru, savukārt ECT savos spriedumos, kas saistīti ar ECPAK 3.panta pārkāpumiem, mēdz atsaukties gan uz Komitejas novērojumiem attiecīgajā valstī, gan tās standartiem attiecībā uz to, kādas minimālās prasības būtu jāievēro brīvības atņemšanas vietās, lai personas netiktu pakļautas spīdzināšanai un necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodam. Šo praksi ir pārņēmušas arī nacionālās tiesas dažādās valstīs, ieskaitot Latviju. Komitejas standartus attiecībā uz slēgtajām iestādēm savā darbā, vērtējot situāciju slēgtajās iestādēs, izmanto arī Ombudsinstitūcijas un Nacionālie preventīvie mehānismi valstīs, kur tādi ir.

Vērts piezīmēt, ka Komiteja savu izvērtējumu veic sistemātiski, pievēršot uzmanību plašam aspektu kopumam: fiziskajiem apstākļiem brīvības atņemšanas vietās, režīmam (ieskaitot nodarbinātību, aktivitātes, personu tiesības dažādās režīma pakāpēs), pilnīgai dokumentācijai, informācijai par tiesībām, medicīniskajai aprūpei, kontaktiem ar ārpasauli, policijas un pirmstiesas aizturēšanas ilgumam, procesuālajām garantijām un to īstenošanai (tiesībām uz aizstāvību, ārstu, kā arī tiesībām paziņot par aizturēšanu tuviniekiem), disciplinārsodu sistēmai (ieskaitot to pārsūdzības iespējas un veidu), sūdzību un pārbaužu sistēmai, psihiatrijas pacientu statusam un ievietošanas kārtībai, fiksācijas līdzekļu lietošanai utt. Vizītes un ziņojumi mēdz būt fokusēti arī uz kādu noteiktu personu grupu un to tiesībām – uz mūžu notiesātām personām, nepilngadīgajiem, imigrantiem, sociālās aprūpes namu iemītniekiem, psihiatriskās ārstniecības iestāžu pacientiem utt. Ziņojumos tāpat tiek vērtēta nacionālo normatīvo aktu atbilstība starptautiskajām cilvēktiesību normām un CPT standartiem, rekomendējot tos grozīt, ja vērojama neatbilstība.

Komitejas vairāk nekā 30 gadus ilgā prakse liecina, ka valstis rekomendācijas uztver nopietni, arī ja ne visām piekrīt, atspoguļojot to savās atbildēs. Tomēr ir vairāki gadījumi, kad Komiteja ir uzskatījusi, ka tās rekomendācijas tiek klaji ignorētas vai arī valsts neattaisnojami ilgi kavējas ar ziņojuma publiskošanu. Šādiem gadījumiem pastāv ārkārtas mehānisms – Komitejas publiskais ziņojums, kas nozīmē, ka Komiteja publisko ziņojumu bez valsts piekrišanas, norādot arī iemeslus, kas likuši izšķirties par šādu rīcību. Visā Komitejas vēsturē bijuši deviņi šādi paziņojumi.

Visi Komitejas ziņojumi, publiskie paziņojumi un standarti atrodami gan tās mājaslapā, gan HUDOC datubāzē (šajā datubāzē standarti ir rūpīgi sistematizēti, savukārt Komitejas mājaslapā var atrast vairāku standartu tulkojumu latviešu valodā).

Komiteja un Latvija

Komiteja Latvijā ir ieradusies astoņās vizītēs. Pirmā no tām notika 1999.gadā, pēdējā – 2016.gadā. Situācija slēgtajās iestādēs šo gadu laikā ir mainījusies neiedomājami, un jāatzīst, ka liels nopelns šajā ziņā ir arī Komitejas rekomendācijām. Piemēram, 2002.gadā Komiteja ļoti skarbi kritizēja režīmu un drošības nodrošināšanai izmantotos līdzekļus uz mūžu ieslodzītajām personām, aicinot fundamentāli mainīt sistēmu. Būtiski ir mainīts gan normatīvais regulējums, gan uz mūžu notiesāto personu praktiskā situācija un režīms. Komiteja ir regulāri uzstājusi, lai normatīvajos aktos tiktu noteiktas un attiecīgi ievērotas personas procesuālās garantijas policijas aizturēšanas laikā (tiesības uz informāciju, juridisko palīdzību, ārstu, kā arī tiesības paziņot par aizturēšanu tuviniekiem). Pēdējos gados Latvijā situācija šajā ziņā ir ievērojami uzlabojusies. Tāpat Komiteja ir kritizējusi brīvības atņemšanas vietu pārapdzīvotību un apstākļus tajās, norādot, ka šie apstākļi noved pie necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās. Šobrīd Latvijas Sodu izpildes kodeksa norma, kas iepriekš noteica 2,5 kvadrātmetrus kā minimālo dzīvojamo platību vīriešiem un 3 kvadrātmetrus sievietēm, ir grozīta un atbilstoši Komitejas standartiem noteic, ka dzīvojamās platības norma vienam notiesātajam nevar būt mazāka par 4 kvadrātmetriem, bet vienieslodzījuma kamerās – par 9 kvadrātmetriem. Šādus piemērus varētu minēt vēl.

Tas tomēr nenozīmē, ka visas problēmas brīvības atņemšanas vietās būtu izskaustas un ka tuvojošās vizītes laikā kritika un rekomendācijas nav gaidāmas. Joprojām ir vērojamas Komitejas iepriekš novērotās problēmas ar medicīnisko aprūpi brīvības atņemšanas vietās, par ko personas vēršas arī nacionālajās tiesās. Nav pilnībā izpildītas Komitejas rekomendācijas attiecībā uz normatīvo regulējumu un praksi disciplinārsodu piemērošanā, īpaši attiecībā uz nepilngadīgajiem. Tomēr jāuzsver, ka Latvijas atbildīgo ministriju un iestāžu sadarbība ar Komiteju ar retiem izņēmumiem vienmēr ir bijusi konstruktīva un mērķēta uz pēc iespējas labāku rezultātu. Šajā dialogā netieša, bet būtiska loma ir bijusi un būs arī tiesām, kuras izskata lietas, kas saistītas ar Komitejas kompetenci, piemērojot atbilstošus standartus un interpretāciju.