Iesniegtie pieteikumi Satversmes tiesā
2020.gadā Senāts Satversmes tiesā ir vērsies ar trim pieteikumiem. Pārskatā atspoguļota šo lietu būtība un Satversmes tiesai izteiktais prasījums atzīt normu par spēkā neesošu.
Lieta Nr.2020-35-01
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra bija atteikusi pieteicējai piešķirt bezdarbnieka pabalstu, lēmumu pamatojot ar to, ka pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam par pieteicēju veiktas (bija jāveic) tikai četrus mēnešus: trīs mēnešus kā par darba ņēmēju un vienu mēnesi kā par personu, kura kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam un saņem bērna kopšanas pabalstu. Pārējos astoņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā, kad pieteicēja atradās bērna kopšanas atvaļinājumā, kopjot bērnu, kas ir vecāks par pusotru gadu, par pieteicēju nav veiktas un saskaņā ar tiesību normām arī nebija jāveic iemaksas bezdarba gadījumam. Tālab nepastāv likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 5.panta pirmajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2016.gada 31.decembrim) norādītais priekšnoteikums bezdarbnieka pabalsta piešķiršanai – proti, ka par personu ir veiktas vai bija jāveic iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā. Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirts bezdarbnieka pabalsts.
Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts konstatēja, ka likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta piektā daļa neparedz darba ņēmēju, kuri izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, lai koptu pusotru līdz astoņus gadus vecu bērnu, apdrošināšanu pret bezdarbu. Ja darba ņēmējs izvēlējās izmantot identiska ilguma bērna kopšanas atvaļinājumu, piemēram, no bērna divu līdz trīs gadu vecumam, tad šāds darba ņēmējs bērna kopšanas atvaļinājuma laikā netika apdrošināts pret bezdarbu. Savukārt tas nozīmē, ka gadījumā, ja šāds darba ņēmējs kļuva par bezdarbnieku uzreiz pēc atgriešanās darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma, viņam nebija likumā noteiktā minimālā apdrošināšanas stāža, lai būtu tiesīgs saņemt bezdarbnieka pabalstu.
Senāts norādīja, ka, kaut arī likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt valsts sociālās aizsardzības sistēmas tiesisko regulējumu, tomēr, ja likumdevējs likumā ir paredzējis konkrētu sociālā nodrošinājuma veidu – konkrētajā gadījumā tas ir bezdarbnieka pabalsts, tad Satversmē noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu tiesiskās vienlīdzības principam. Senāts uzskatīja, ka tiesiskās vienlīdzības principam neatbilst situācija, kurā darba ņēmējam, kurš bērna kopšanas atvaļinājumu izvēlas izmantot laikā, kad bērns pārsniedzis pusotra gada vecumu, tiek liegts būt apdrošinātam pret bezdarbu un līdz ar to tiek liegtas tiesības uz bezdarbnieka pabalstu. Turklāt apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz darba ņēmēja, kurš kopj bērnu, kas ir pārsniedzis pusotra gada vecumu, bet vēl nav sasniedzis astoņu gadu vecumu, pakļaušanu apdrošināšanai pret bezdarbu, rada pieteicējas pamattiesību uz sociālo nodrošinājumu aizskārumu, jo tās piemērošanas rezultātā pieteicējai tiek liegtas tiesības uz bezdarbnieka pabalstu. Bērna kopšanas atvaļinājumu Latvijā galvenokārt izmanto tieši sievietes, tālab Senāta ieskatā ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās attieksmes kontekstā ir pamats runāt arī par netiešo diskrimināciju.
Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta piektās daļas, ciktāl tā neparedz darba ņēmēja, kurš kopj bērnu, kas ir pārsniedzis pusotra gada vecumu, bet vēl nav sasniedzis astoņu gadu vecumu, pakļaušanu sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam, atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 109.pantam. Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu.
Lieta Nr. 2020-36-01
Prasītājs bija nodarbināts izglītības iestādē par ēkas uzraugu. Darba devējs uzteica prasītāja darba līgumu, pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta piektās daļas 1.punktu, kas paredz aizliegumu strādāt ar bērniem personām, kuras sodītas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Prasītājs vērsās tiesā ar prasību par darba uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atjaunošanu darbā.
Senatoru kolēģija konstatēja, ka ar minēto Bērnu tiesību aizsardzības likuma normu ir noteikts Satversmes 106.panta pirmajā teikumā garantēto pamattiesību uz darbu un Satversmes 91.panta pirmajā teikumā nostiprinātās tiesiskās vienlīdzības ierobežojums. Senatoru kolēģija uzskatīja, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, pieļaujot individuālā gadījuma izvērtēšanu. Par pamatu aizlieguma nepiemērošanai varētu būt, piemēram, šādi apstākļi: ilgs laika posms kopš persona sodīta; persona sodīta vienu reizi; persona sodīta nosacīti; personas sodāmība noņemta un dzēsta. Turklāt ir konstatējamas vairākas personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, bet pret tām attiecas atšķirīgi nekā pret piemērojamās normas subjektu.
Senāts iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta piektās daļas 1.punkta atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 106.panta pirmajam teikumam, ciktāl ar piemērojamo normu paredzēts neatkarīgi no individuālā gadījuma apstākļiem aizliegums personai strādāt bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citās tādās iestādēs, kurās uzturas bērni, bērnu pasākumos un tādos pasākumos, kuros piedalās bērni, ja persona sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas). Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu.
Lieta Nr. 2020-59-01
Līdzās pieteicējai piederošajai ēkai atradās pašvaldības komercsabiedrības valdījumā esoša tramvaja līnijas atsaite jeb kontakttīkla balsts, kas nepieciešams tramvaju satiksmes nodrošināšanai. Pieteicēja, vēloties nojaukt tās īpašumā esošo ēku, vērsās pašvaldības būvvaldē ar lūgumu par būvatļaujas izsniegšanu. Būvvalde izsniedza pieteicējai būvatļauju, kurā citastarp izvirzīja pieteicējai projektēšanas nosacījumu garāžas nojaukšanai saņemt no minētās pašvaldības komercsabiedrības kā pieteicējas nekustamajā īpašumā esošās ceļu inženierbūves valdītājas tehniskos noteikumus pieteicējas iecerētās būvniecības īstenošanai. Pašvaldības komercsabiedrība, pamatojoties uz Ceļu satiksmes likuma 7.1panta trešo daļu, tehniskajos noteikumos izvirzīja prasību pieteicējas iecerētās būvniecības īstenošanai pieteicējai pašai pārvietot kontakttīkla balstu. Pieteicēja prasību par kontakttīkla balsta pārvietošanu par pieteicējas līdzekļiem uzskatīja par nesamērīgu, tāpēc vērsās pašvaldībā un vēlāk administratīvajā tiesā ar iebildumiem par šīs prasības tiesiskumu.
Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts atzina, ka tiesiskais regulējums, kas attiecīgās prasības izvirza, nesamērīgi ierobežo privātpersonām Satversmes 105.pantā garantētās tiesības uz īpašumu. Senāta ieskatā likumdevējs, paredzot, ka izdevumus par privātpersonas īpašumā esoša apgrūtinājuma – ceļu inženierbūves – pārvietošanu nekustamā īpašuma nojaukšanas gadījumā jāsedz privātpersonai, nav panācis taisnīgu līdzsvaru starp nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām izmantot savu īpašumu un sabiedrības interesēm sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanā. Senāts nesaskatīja, ka apstākļos, kuros persona vēlas nojaukt tās īpašumā esošo būvi un tas apdraud ceļu inženierbūves stabilitāti un drošu ekspluatāciju, būtu taisnīgi, ka ceļu inženierbūves pārvietošanas finansiālo slogu uzņemas nekustamā īpašuma īpašnieks.
Senāts iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai par Ceļu satiksmes likuma 7.1panta trešās daļas, ciktāl tā paredz nekustamā īpašuma īpašniekam pienākumu par saviem līdzekļiem pārvietot ceļu inženierbūvi nekustamajā īpašumā ietilpstošas būves nojaukšanai, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam. Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu.
Satversmes tiesas pieņemtie nolēmumi un to īstenošana
2020.gadā Satversmes tiesa pabeidza izskatīt trīs Senāta iesniegtus pieteikumus. Pārskatā iezīmēta šo lietu būtība un Satversmes tiesas nospriestais.
Lieta Nr.2019-10-0103
Energoapgādes komersants, kas piegādāja dabasgāzi, bija vērsies tiesā pret pakalpojuma saņēmējiem ar prasībām par parāda un kompensācijas piedziņu, uzskatot, ka tie nebija nodrošinājuši gāzes skaitītāja un tā plombu saglabāšanu, pieļaujot iespēju izmainīt gazificētajā objektā izlietotās dabasgāzes uzskaitīto apjomu un izlietot dabasgāzi bez maksas. Prasības bija pamatotas ar Enerģētikas likuma 42.3panta pirmo daļu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016.gada 7.martam), kas paredzēja – ja energoapgādes komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs ir pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgumu par dabasgāzes piegādi un tā rezultātā enerģijas lietotājam ir samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, enerģijas lietotājs samaksā energoapgādes komersantam par izlietoto dabasgāzi, kā arī kompensāciju. Kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas kārtību, šī likuma norma deleģēja Ministru kabinetam. Balstoties uz minēto likuma normu pieņemtās Ministru kabineta 2016.gada 9.februāra noteikumu Nr.85 „Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr. 85) normas paredzēja, ka elektroapgādes komersantam ir tiesības pārkāpuma gadījumā patērētās dabasgāzes daudzumu aprēķināt, ņemot vērā lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā vai ņemot vērā sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktās dabasgāzes diferencētās patēriņa normas, kā arī noteikt kompensāciju, reizinot aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā.
Senāts iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai par minētās Enerģētikas likuma normas, ciktāl tā nosaka energoapgādes komersanta tiesības uz kompensāciju, atbilstību Satversmes 64.pantam un 105.pantam, kā arī par noteikumu Nr. 85 normām, ciktāl šīs normas noteica energoapgādes komersanta tiesības uz kompensāciju, atbilstību minētajai Enerģētikas likuma normai un minētajiem Satversmes pantiem. Izskatījusi Senāta pieteikumu, Satversmes tiesa minēto Enerģētikas likuma normu atzina par atbilstošu Satversmes 64. un 105.pantam, bet attiecīgās noteikumu Nr.85 normas – par neatbilstošām minētajiem Satversmes pantiem, turklāt attiecībā uz personām, kam tās piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā, par spēkā neesošām no izdošanas brīža.
Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru, piemērojot par spēkā neesošām atzītās noteikumu Nr.85 normas, bija apmierināta energoapgādes komersanta prasība daļā par kompensācijas piedziņu, un šī lieta tika nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Savukārt lietā, kurā apelācijas instances tiesa bija samazinājusi piedzenamās kompensācijas apmēru sakarā ar to, ka tiesai bija radušās šaubas par pieprasītās kompensācijas apmēra atbilstību samērīguma principam un taisnīguma apsvērumiem, Senāts, atceļot spriedumu daļā par kompensācijas piedziņu, papildus norādīja, ka tiesa nedrīkst pēc savas iekšējās pārliecības patvaļīgi piemērot tiesību analoģiju tādā gadījumā, kad strīdīgo tiesisko situāciju reglamentē spēkā esošs normatīvais akts, un, konstatējot piemērojamās tiesību normas neatbilstību Satversmei, zemākās instances tiesai pašai bija pienākums iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai.
Lieta Nr.2019-36-01
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pieteicējam, kuram bija noteikts invaliditātes statuss, bija atteikusi piešķirt invaliditātes pensiju, lēmumu pamatojot ar to, ka pieteicēja apdrošināšanas stāžs invaliditātes pensijai ir mazāks par trīs gadiem, tālab nepastāv nepieciešamie priekšnoteikumi invaliditātes pensijas piešķiršanai. Tā kā pieteicējs no 1998.gada janvāra līdz 2000.gada oktobrim bija darba ņēmējs un viņam šajā periodā bija noteikta I vai II grupas invaliditāte, tad lietā ir jāpiemēro arī likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta otrā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2002.gada 31.decembrim. Tā kā saskaņā ar apstrīdēto normu pieteicējs kā darba ņēmējs, kuram noteikta I vai II grupas invaliditāte, iepriekš minētajā laika periodā nebija pakļauts invaliditātes apdrošināšanai, tad šis laika periods nav iekļaujams pieteicēja apdrošināšanas stāžā invaliditātes pensijas saņemšanai. Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu piešķirta invaliditātes pensija.
Senāts iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai par likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta otrās daļas (redakcijā, kas bija spēkā no 1998.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 31.decembrim), ciktāl tā neparedz darba ņēmēju, kuriem noteikta I vai II grupas invaliditāte, pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, atbilstību Satversmes 91. un 109.pantam. Satversmes tiesa minēto likuma normu, ciktāl tā neparedzēja personu ar I vai II grupas invaliditāti pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, atzina par neatbilstošu minētajiem Satversmes pantiem un par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās dienas.
Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Senāts atzina, ka pieteicēja gadījumā taisnīguma prasībām atbilstošs risinājums ir pieteicēja nostrādātā laika ieskaitīšana pieteicēja apdrošināšanas stāžā, turklāt, lai to darītu, nav nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, jo pietiekams pamats tam ir par strīdus normu pieņemtais Satversmes tiesas spriedums.
Lieta Nr.2020-07-03
Pieteicējam aprēķinātais vecuma pensijas apmērs bija mazāks par valstī noteikto minimālo apmēru, tāpēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra piešķīra pieteicējam vecuma pensiju, to paaugstinot līdz minimālajam apmēram. Nepiekrītot šim lēmumam, pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru viņam vecuma pensija tiktu aprēķināta, piemērojot valstī noteikto vidējo apdrošināšanas iemaksu algu.
No Ministru kabineta 2011.gada 5.decembra noteikumu Nr.924 „Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru” (turpmāk – noteikumi Nr.924) 2.punkta regulējuma izrietēja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs ir tieši atkarīgs no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra, kam tiek piemērots attiecīgs koeficients, ņemot vērā personas uzkrāto apdrošināšanas stāžu. No Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumu Nr.1605 „Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.1605) 2.punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 31.decembrim) izrietēja, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir 64,03 euro mēnesī. Sistēmiski piemērojot minētās normas, pieteicēja gadījumā vecuma pensijas minimālais apmērs bija aprēķināts 83,24 euro mēnesī (64,03 euro x 1,3). Savukārt atbilstoši Ministru kabineta 2019.gada 3.decembra noteikumu Nr.579 „Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru” (turpmāk – noteikumi Nr.579) 2.punktam, piemērojot to kopsakarā ar 3.punktu, no 2020.gada 1.janvāra vecuma pensijas apmērs personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 līdz 30 gadiem, būtu 104 euro (80 euro x 1,3). Pieteicēja vecuma pensijas apmērs pēc indeksācijas no 2019.gada 1.oktobra bija 110,60 euro, līdz ar to viņa vecuma pensijas apmērs nemainītos. Senāts lūdza Satversmes tiesai atzīt minētās noteikumu Nr.924, noteikumu Nr.1605 un noteikumu Nr.579 normas iepriekš minētajās redakcijās par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 109.pantam un Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 12.panta 1.punktam.
Satversmes tiesa atzina noteikumu Nr.579 normas par neatbilstošām Satversmes 1. un 109.pantam un spēkā neesošām no 2021.gada 1.jūnija. Savukārt iepriekš minētās noteikumu Nr.924 un noteikumu Nr.579 normas Satversmes tiesa atzina par neatbilstošām Satversmes 1. un 109.pantam un spēkā neesošām no personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies.
Reinis MARKVARTS
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks
QR
