Pagājušā gadsimta sākumā kādā no romiešu tiesību vārdnīcām taisnības jēdziens – aequitas – tiek skaidrots kā samērīgums, taisnīguma sajūta, kad atbilstoši iekšējai pārliecībai konkrētā gadījumā ir dots saprātīgs visu juridisko attiecību izvērtējums (D XLIV, 3, 14 рr.).
Jaunākajā Latvijas enciklopēdijā norādīts, ka ir izstrādātas vairākas taisnīguma teorijas (aprakstošās, procesuālās un materiālās), kas atšķirīgi skaidro taisnīguma jēdzienu un piedāvā dažādus taisnīguma īstenošanas veidus.
Gadsimtu gaitā tiesību zinātnieki nav vienojušies par šī jēdziena viennozīmīgu definīciju un atkarībā no dominējošās tiesību teorijas un sabiedrības attīstības stadijas to tulkojuši gan šaurākā, gan plašākā tvērumā. Piemēram, V.Sinaiskis 1937.gadā rakstīja: taisnība ir kaut kas visiem acīmredzams, pamatots uz cilvēku veselo saprātu un tāpēc viņiem piemītošs (immanents), patstāvīgs, uz visiem attiecināms, tāpēc visu cilvēku aizstāvēts kā sabiedrības dzīves princips, kas gala iznākumā gūst uzvaru pār savu pretstatu – netaisnību.
Rakstā šis jēdziens aplūkots Latvijas civiltiesību kontekstā Latvijas Senāta praksē.
Taisnīguma jēdziens Latvijas 1864. un 1937.gada Civillikumos
Profesors V.Sinaiskis vēsturiskā atskatā norāda, ka visi kodeki šādā vai tādā pakāpē prezumē taisnību kā savu pamatu. Daži tieši runā par taisnību kā par principu jeb pamatnoteikumu. Piemēram, neformālajām romiešu tiesībām ir raksturīgs tas, ka tās dibinās uz taisnību, kuru sauc par aequitas. Pašas šīs tiesības tāpēc sauc par taisnīgām tiesībām pretēji formālām, kurām aiz formālisma (sabiedrisko grupu norobežošanas) jeb priekšrocības piešķiršanas formai pret būtību trūkst vispārcilvēciskas taisnības. Angļu tiesības arī izšķir vispārējo likumu un taisnīgās tiesības. Bieži vārda „taisnība” vietā liek citu, visbiežāk „laba sirdsapziņa” (morāliskais pamats), „laba ticība” (tiesiskā apgrozībā).
Šo atziņu var attiecināt arī uz abiem Latvijas Civillikumiem, lai gan taisnības jēdziena lietojumā tajos vērojamas atšķirības. Var piekrist profesora atziņai, ka 1937.gada Civillikuma 1.pants prezumē sevī taisnīguma principu, bet senators O.Ozoliņš 1939.gadā par to rakstīja: „Likumdevējs ar nodomu ir atteicies no konkrēta satura šajā pantā un, izceļot to ārpus visiem likumu noteikumiem, devis abstraktu principu ar norādījumu uz labo ticību kā taisnprātības ideālu, pēc kura tiecas tiesības savā sociālā būtībā.”
Lai gan iepriekšējā Civillikumā tieši tādas normas nebija, taču tas nenozīmē, ka taisnīguma princips nebija 1864.gada Civillikuma pamatā. Tā ievada XVIII pants noteica, ka šaubu gadījumā saudzīgākai un taisnīgākai vārda nozīmei dodama priekšroka pret bargāko.
„Tādēļ likumu interpretējot, šaubu gadījumā saudzīgākai un taisnīgākai vārda nozīmei dodama priekšroka pret bargāko (favor testāmenti); saskaņā ar šo iztulkojumam, pēc kura testaments tiek uzturēts spēkā, dodama priekšroka pret pretēju iztulkojumu (Sen. spried. 29/495)” (1931.gada 14.aprīļa spriedums CKD 16/31).
Var vien izteikt minējumus, kādu tvērumu tiesību normu interpretācijā taisnīgumam piešķīra tā veidotājs F.G.Bunge, bet 1937.gada Civillikuma veidotāji līdzīgā normā 1508.pantā aprobežojušies vien ar norādi par saudzīgākas interpretācijas prioritāti. Vai šajā kontekstā saudzīgāka nozīmē arī samērīgāka, līdzsvarotāka interpretācija?
Civillikuma 5.pants nosaka: „Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem”. Komentējot šo normu, Civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs O.Ozoliņš norādīja, ka „labās ticības princips šajās attiecībās varētu būt labs korektīvs, kas tiesību apjomu pieskaņotu vispārības interesēm, tāpat kā gadījumos, kad likums konkrētus gadījumus vispār atstāj tiesas brīvam ieskatam, kura tad lietu izspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, vai arī gadījumos, kad kontrahentu līgumā radītās tiesības pie vispilnīgākā iztulkojuma izrādītos par neskaidrām un stiepjamām”. Turpinājumā senators vērš uzmanību, ka 1.pants ir tikai palīglīdzeklis likumu piemērošanā tur, kur tas izrādīsies par vajadzīgu, un nav domāts tiesiskās drošības satricināšanai. „Tiesnesim jāspriež pēc taisnības, t. i., pēc savām intuitīvām tiesībām un pēc abstraktiem tiesību principiem, kas neietilpst oficiālās pozitīvās tiesībās. Tādēļ tiesnesis, izspriežot pēc taisnības un tiesību principiem lietu, nerada nekādu paliekošu pozitīvo tiesību normu, nedz saistošu precedentu, jo viņa tiesiskā pārliecība nav tiesību avots 2.panta nozīmē.”
1864.gada Civillikumā taisnīgums biežāk lietots kā „tiesas taisnīgs ieskats”. Uz to norādīts 169., 738., 987., 2018., 2217., 2915., 3133., 3198., 3455., 3501., 3507., 3836., 4039., 4112., 4189.1, 4341., 4354., 4408., 4552., 4555., 4557., 4558., 4560.pantā. Iespējams, 1937.gada Civillikuma autori uzskatīja, ka taisnīgums 5.panta kontekstā ir prezumējams. Tomēr tas minēts, piemēram, 2019.pantā par pirkuma maksas noteikšanas uzticēšanu bezpartejiska lietpratēja taisnīgam ieskatam, kā arī taisnprātības apsvērumi darbinieka un darba devēja attiecībās 2193.pantā un sabiedrības izbeigšanas kontekstā 2263.pantā.
Salīdzinot abus Civillikumus, konstatējams, ka taisnprātības jēdziens vēlāk aizstāts ar labticības jēdzienu, bet netaisnprātīgs ar ļaunticību.
Piemēram, 1864.gada Civillikuma 680.pants: „Valdījums ir vai nu taisnprātīgs, vai netaisnprātīgs. Par taisnprātīgu jeb labticīgu valdītāju uzskatāms tas, kas pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu, kā viņam; bet par netaisnprātīgu jeb ļaunticīgu atzīstams tas, kas zin(a) ka viņam nav tiesības lietu valdīt, vai ka kādam citam šajā ziņā ir lielākas tiesības nekā viņam”. Norma pārņemta 1937.gada Civillikuma 910.pantā šādā redakcijā: „Valdījums ir vai nu labticīgs, vai ļaunticīgs. Labticīgs valdītājs ir tas, kas pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu, kā viņam, bet ļaunticīgs – tas, kas zina, ka viņam nav tiesības lietu valdīt vai ka kādam citam šajā ziņā ir lielākas tiesības nekā viņam”. Līdzīgi arī 1864.gada Civillikuma 681.pants un 1937.gada Civillikuma 911.pants. Vai šajā gadījumā taisnprātība ir labticības sinonīms?
Vai netaisnprātības jēdzienam 1864.gada Civillikuma 200.1, 414., 843., 845., 2609., 2612., 2614., 2618., 3763., 3862., 4188.pantā ir ļaunticības tvērums?
Šie un līdzīgi jautājumi gaida mūsdienu tiesību zinātnieku izvērtējumu.
Prasījuma taisnīgums
Profesors V.Bukovskis „Civilprocesa mācības grāmatā” rakstīja, ka tiesvedībā, „iekams valsts vara nāk kādam palīgā, viņai iepriekš jāpārliecinās, vai lūdzējam ir tiešām taisnība un vai šī palīdzība viņam tiešām nepieciešama. Lai to sasniegtu, vispirms ir vajadzīgs noskaidrot lietas patiesos apstākļus, pakārtot tos zināmām normām, pārbaudīt lūdzēja prasījumu taisnīgumu un tikai tad sniegt viņam nepieciešamo palīdzību.” Viņš norāda uz šādas atziņas izcelsmi, atsaucoties uz romiešu tiesībām. „No sākuma puse varēja griezties pie prētora vienīgi ar prasījumu, kas pamatojās uz materiālām civilām tiesībām; vēlāk prētors sāka dot formulas arī tad, kad civilās materiālās tiesībās tai pamats nebija atrodams, bet kad viņš pats bija nācis pie slēdziena, ka prasījums ir taisnīgs. Līdz ar actiones civiles, kas pamatojās uz ius civile, radās actiones pretoriae, kas pamatojās uz faktiem – lietas faktiskiem apstākļiem (formula in factum concepta)”. Vācijā, „pateicoties šim romiešu kultūras iespaidam, pamazām sāk atšķirt tiesību jautājumus no fakta jautājumiem. Lietas sāk iztiesāt, pamatojoties uz noskaidrotiem apstākļiem un faktiem, ievērojot taisnīguma un patiesības principus”. Šī atziņa daļēji ietverta 1937.gada Civillikuma 5.pantā. Tas īpaši būtiski tādēļ, ka vispār taisnīgs likums atsevišķā konkrētā gadījumā tieši var būt netaisnīgs, kā arī likums, kas izdots zināmos apstākļos, kuros tas bijis pilnīgi attaisnojams, ar laiku, apstākļiem mainoties, var kļūt netaisnīgs.
Piemēram, vecāku nestabilais materiālais stāvoklis: „Atbildētājs ir aizrādījis, ka partu algas ir apmēram līdzīgas, bet viņa stāvoklis ir grūtāks, tādēļ, ka viņam ir jauna ģimene; ja nu pie tādiem apstākļiem tiesa, bez saņemamiem Ls 14,80 ģimenes piemaksas, prasītājai ir uzlikusi pienākumu piedalīties bērna uzturā tikai ar 20 sant. mēnesī no saviem līdzekļiem, tad tiesai vajadzēja tuvāk paskaidrot, kādēļ viņa atrod šādu samēru uzturēšanas pienākumā starp partiem par taisnīgu, pie kam nepietiek ar tiesas pārliecību, ka atbildētājs ir spējīgs savu daļu Ls 25 mēnesī samaksāt, ja arī prasītāja pēc saņemamās algas ir līdzīgā stāvoklī; ar to tiesa ir pielaidusi motivēšanas nepilnību, pārkāpjot civ. proc. lik. 196.(142.)р.” (1933.gada 27.janvāra spriedums CKD 33/875).
Saistībā ar ārlaulības bērna tiesībām saņemt uzturu no tēva Senāts, piemērojot 1864.g. Civillikuma 170.pantu, rakstīja, ka „[..] nav atzīstams par pietiekošu apgabaltiesas viedokļa attaisnošanai arī otrs apgabaltiesas motīvs, ka prasības apmierināšana par laiku līdz prasības celšanai nav atzīstama par lietderīgu un taisnīgu un apdraudētu atbildētāja mantojuma masu ar galīgu saimniecisku sabrukumu, atņemot atbildētāja likumīgiem bērniem eksistences līdzekļus.
[..] vadoties no CL 170.panta tiešā jēguma, nevar neatzīt ārlaulības bērnam tiesības saņemt uzturu arī no ārlaulības tēva mantojuma masas, resp. mantiniekiem, neskatoties uz to, ka ar to pasliktinātos tēva likumīgo bērnu saimnieciskais stāvoklis. Tādēļ nav iespējams atraidīt ārlaulības bērna uztura prasību – kā to darījusi apgabaltiesa attiecībā uz kādu laika sprīdi – ar norādi uz likumīgo bērnu interesēm un izejot no lietderības un taisnības viedokļa. Rīkojoties tādējādi, apgabaltiesa ignorējusi likuma tiešo priekšrakstu, izteiktu CL 168., 170.pantos.” (1936.gada 22.janvāra spriedums lietā CKD 36/34).
Nereti Senāts prasījumu noraidīja uz tā netaisnīguma pamata: „Nākot uz visu konstatējumu un gala slēdzienu pamata pie gala slēdziena, ka atbildētāja nevarēja izpildīt savu alimentācijas pienākumu Annas R. pretišķības dēļ, un ka prasītāja apgādāja viņu pati uz savas labprātīgās vēlēšanās, Tiesu palāta varēja prasību atraidīt, jo par atbildētājas netaisnu iedzīvošanos uz prasītājas rēķina jau tādēļ vien nevar būt runa šajā gadījumā, kad atbildētājas pienākums dot Annai R. uzturu nemaz nebija iestājies.” (1935.gada 23.maija spriedums lietā CKD 35/200).
Profesors V.Bukovskis ir pārliecināts, „ja faktiskie apstākļi tiesā konstatēti pareizi, t.i., ja tiesā noskaidrotais pilnīgi pareizi atspoguļo pagātnes notikumus un parādības, kuru dēļ radās nepieciešamība griezties pie tiesas, tad pareizi uzmeklētās normas piemērošana konkrētam gadījumam gala rezultātā novedīs pie pareiza un taisnīga sprieduma, kas pilnīgi apmierinās ir tiesu, ir puses.” Šai sakarā viņš atsaucās uz Krievijas Senāta Civilā kasācijas departamenta paskaidrojumiem (1905.g. Nr.52., 1900.g. Nr.62), izspriežot patstāvīgus gadījumus, tiesnesim vienmēr nepieciešama taisnības sajūtas palīdzība; tomēr vispārējās taisnības apsvērumi nedrīkst runāt pretim pastāvošā likuma noteiktai domai, jo strīdus jautājumos par civilām tiesībām vienīgi likums var dot pamatu taisnības atšķiršanai no netaisnības (sk. Sen. spr. 1912.g. Nr.129 un 1886.g. Nr.77).
Kā praktizējošs tiesnesis viņš tomēr atgādina, ka „likums paredz viduvēju cilvēku, kāda īstenībā nav. Dzīvē bieži ir gadījumi, kas ar savām īpatnībām tiktāl atšķiras no likumā paredzētā vispārējā abstraktā gadījuma, ka likuma piemērošana vai nepiemērošana šādiem konkrētiem gadījumiem bieži var novest pie netaisnīga sprieduma”.
Mūsdienās uz to norāda, piemēram, Tiesībsargs vēstulē likumdevējiem, ka lai gan likums paredz cietušajam atgriezt noziedzīgā nodarījumā viņam atņemto mantu, tas var izrādīties netaisns pret trešo personu – labticīgo mantas ieguvēju. Parlaments jau teju četrus gadus nav centies novērst šo netaisnību, uz kuru norādīja gan Satversmes tiesa 2017.gada 8.marta spriedumā lietā Nr.2016-07-01, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2017.gada 26.janvāra spriedumā lietā „Dzirnis pret Latviju” (pieteikums Nr.25082/05). Tikai 2021.gada 4.martā tika pieņemti grozījumi Kriminālprocesa likumā, kas daļēji risina šo jautājumu.
Konstatēto netaisnību tiesneši cenšas novērst ar taisnības principu.
Piemēram, „[..] bez tā, katrs noteikums šaubu gadījumā jāiztulko par labu mīkstākai un taisnīgākai nozīmei in dubio mitius (turpat XVIII p.); kā pareizi aizrāda atbildētājs savā kasācijas sūdzībā, būtu netaisni, ja domātu uzlikt biedriem atbildību par zaudējumiem (sabiedrības parādiem) visiem absolūti vienlīdzīgās daļās, vienkārši pēc biedru galvām, t.i. vienkārši vienlīdzīgās summās; jo tad iznāktu, ka biedr(i)s, kurš prasīja mazāku kredītu, un kuram tātad arī tika atvēlēts mazāks kredīts, tiktu tomēr pievilkts zaudējumu segšanai (Nachschusspflicht) tai pašā summā, kā biedr(i)s, kurš baudītu lielāku kredītu, un ka atbildības vienīgās robežas būtu tikai vispārējais katram biedram atvēlētā kredīta apmērs (1929.gada 12.decembra spriedums lietā CKD 29/1614).
Piemēram, „[..] remonta sadārdzināšana (pateicoties īrnieka palikšanai dzīvoklī), pati par sevi vien nav uzskatāma par iemeslu īrnieka izlikšanai, bet tikai tad, ja sadārdzināšana robežotos ar dzīvokļa atbrīvošanas nepieciešamību, kāds jautājums apspriežams pēc katras lietas atsevišķiem apstākļiem, ievērojot pie tam arī Privātlikumā 4047.p. izteikto taisnības principu” (1930.gada 4.jūnija spriedums lietā CKD 30/1558).
Piemēram, „[..] Tāpēc – kā pareizi atzinusi apgabaltiesa – jāiziet taisni no ēku pilnas vērtības, pie kam atbildētājam, kas atteicies pielaist dalīšanu dabā, vai vismaz nav parūpējies piedalīties dalīšanā dabā, jāizmaksā prasītājai ēku pilnās vērtības viņai pienākošās trešdaļa. Tikai tādā veidā dalāmais objekts tiek sadalīts līdzvērtīgās daļās. Par netaisnu iedzīvošanos atbildētāja pusē it kā prasītājai par ļaunu nevar būt runas no dalīšanas viedokļa, kur jāiziet taisni no dalāmā objekta pilnās vērtības dalīšanas, piešķirot visiem līdzīpašniekiem līdzvērtīgas daļas, kas gan izteicas nevis identiskos pretekvivalentos, bet tomēr pēc būtības līdzīgās vērtībās, t.i. no vienas puses dabā nodotās, resp. atstātās ēkās, un no otras puses ēku attiecīgās daļas pilnā vērtībā. Tāpat atkrīt arī jautājums par zaudējumu atlīdzināšanu; dalīšanas mērķis ir nevis atlīdzināt kādus zaudējumus, bet gan uz taisnības principa pamata suum cuique tribuere” (1935.gada 30.augusta spriedums lietā CKD 35/1041).
Nesen Senāts saistībā ar taisnīgu atlīdzību par sabiedrības vajadzībām atsavināmo nekustamo īpašumu norādīja, ka „Finanšu ministrija nevar prasīt mazākas atlīdzības noteikšanu par to, kuru tā pati atzinusi par taisnīgu, piesolījusi atbildētājai saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” 5.pantu un paziņojusi tiesai prasības pieteikumā atbilstoši minētā likuma 10.pantam. Atsavinot īpašumu piespiedu kārtā, taisnīgas atlīdzības institūtam ir jārada taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm, kuras īsteno valsts, no vienas puses, un nepieciešamību aizsargāt Satversmē garantētās īpašnieka tiesības, no otras puses” (2016.gada 30.jūnija spriedums lietā Nr.SKC-102/2016, C32187309).
„Juridiskajā literatūrā, raksturojot labas ticības principa piemērošanas metodi, norādīts: „Kad izrādās, ka attiecīgo gadījumu regulējošās tiesību normas burtiska piemērošana novestu pie acīmredzami netaisnīga rezultāta, tiesai jāatrod šī gadījuma taisnīgs atrisinājums, iztulkojot speciālo tiesību normu kopsakarā ar Civillikuma 1.pantu. Tiesai ir jākonstatē, kuras puses intereses konkrētajā gadījumā ir jāaizsargā. Šai nolūkā tiesa sniedz pušu interešu vērtējumu, ko noskaidro speciālās tiesību normas un Civillikuma 1.panta sasaistes rezultātā. Tādējādi tiek veikta tiesību normu sistēmiska iztulkošana. [..] Tā kā Civillikuma 1.pants nav abstrakts, no citām tiesību normām un pušu noslēgtā tiesiskā darījuma noteikumiem atrauts taisnīguma priekšraksts, tad tiesa nevar savu spriedumu pamatot tikai un vienīgi ar šo pantu. Tiesai ir jānorāda tiesību norma vai tiesiskā darījuma noteikumi, kuros paredzēto tiesību vai pienākumu konkretizēšanai labas ticības princips izmantots, kā arī jāizskaidro, kādā veidā labas ticības principam pretēja rīcība izpaudusies [..]” (sk. Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās. Jurista Vārds, 03.12.2002., Nr.24 (257), 2.lpp.)” (2017.gada 24.augusta spriedums lietā Nr.SKC-211/2017 (C28461011)).
Reizēm pamatojums tiek sniegts no pretējā: „[15.2] Sekojot atbildētāju pārstāvju pozīcijai par privātautonomijas, viņuprāt, absolūto raksturu, nāktos atzīt, ka trešajai personai jāsamierinās ar tādu līdzēju vienošanos, kura ārēji atbilst tiesiska darījuma pazīmēm, taču pēc satura pārkāpj morāles pamatprincipus vai ir vērstas uz likuma apiešanu, kas tādējādi būtu acīmredzamā pretrunā ar sabiedrībā valdošajiem uzskatiem par godīgu rīcību, taisnīgumu un morāles normām.”(2018.gada 6.aprīļa spriedums lietā Nr.SKC-97/2018 (C03016310)).
Lietā par valdes locekļa pienākumu pildīšanu bez atlīdzības un šāda valdes locekļa atbildību Senāts pievienojās Satversmes tiesas atziņai, ka „[9] No Satversmes 1.pantā ietvertā taisnīguma principa izriet, ka tiesas spriešanas uzdevums ir atrast patiesu un taisnīgu lietas risinājumu, citiem vārdiem sakot, tiesas darba rezultātam bez šaubām ir jābūt „taisnīgam spriedumam” (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 4.februāra sprieduma lietā Nr.2002-06-01 2.4. un 3.punktu).” (2020.gada 29.oktobra spriedums lietā Nr.SKC-288/2020 (C33432217)).
Procesuālais taisnīgums
Viens no taisnīguma īstenošanas veidiem tiesvedībā ir procesuālais taisnīgums.
„Tā kā procesuālā likuma mērķis vispār ir sasniegt taisnību un patiesību, tad jaunais procesuālais likums, tiklīdz tas stājies spēkā, tūliņ arī piemērojams turpmākām procesuālām darbībām. Latvijā, kā arī citās valstīs, ir spēkā procesuālo darbību teorija, pēc kuras katra procesuālā darbība padota tam procesuālam likumam, kas spēkā darbības izdarīšanas laikā, un katrs procesuāls akts apspriežams pēc tiem likumiem, kas bija spēkā šī akta izpildīšanas laikā (sal. arī Bukovska Civīlprocesa mācības grāmata 129.lp. un Sen. CKD spr. 1929.g. 25. X. Nr.455. Skultes lietā).” (1936.gada 29.maija spriedums CKD 36/969).
„Taisnība tomēr prasa, lai atbildētāja, kā galīgi uzveikušā puse, saņemtu pilnīgu apmierinājumu par izdevumiem zemākās instancēs. Ievērojot aprādītos sarežģījumus, Senāts, sākot no 1934.gada, gadījumos, kur Senāts pats atrod lietu par nepiekrītošu civiltiesai, aprobežojas tikai atceļot otrās instances spriedumu, un savā paša sprieduma motīvos aizrāda, ka otrās instances spriedums ticis atcelts taisni lietas nepiekritības dēļ civiltiesai, tātad atstājot otrai instancei taisīt lēmumu par lietas izbeigšanu. Šādos apstākļos otrai instancei arī nāktos, izbeidzot lietu, izteikties arī par tiesu un lietas vešanas izdevumiem. Īstenībā, šāds nodoms bija Senātam arī runā esošā gadījumā, kā tas redzams no Senāta sprieduma motīviem (beigu vārdos). Gadījumos, kur pats Senāts jau nolēmis lietu izbeigt kā nepiekrītošu civiltiesai, zemākai instancei jārada procesuāls stāvoklis, kas apmierinātu taisnības principam atbilstošo atbildētājas puses prasību par izdevumiem zemākās instancēs.” (1935.gada 28.septembra spriedums 35/1009).
Viena no taisnīguma principa izpausmēm civilprocesā ir pušu procesuālā vienlīdzība: „Tiesas pienākums dot iespēju izteikties arī pretējai pusei. Šis princips izriet no sabiedriskās intereses, un uz tā pamatota garantija par sprieduma taisnīgumu un pareizību. Abām pusēm procesā piešķirtas pilnīgi vienādas tiesības, kuras puse var izlietot vai arī neizlietot, bet no tām iepriekš atteikties nevar.”
„[..] atzīmējams, ka atbildētājai ir tiesība un iespēja pārbaudīt prasītāja darba spēju zaudējumu, lai noskaidrotu, vai tas ir lielāks par 3%, par kuriem tiesa piespriedusi prasītājam pensiju, un noteiktu prasītājam viņa patiesam darba spēju zaudējumam atbilstošu pensiju. Ja atbildētāja šīs tiesības izlietotu, tad tas atbilstu viņas kā sociālās palīdzības iestādes idejai un uzdevumam un izlīdzinātu netaisnību, kas radusies sakarā ar to, ka prasītājs, paļaudamies uz atbildētājas ārstu atzinumu, bija cēlis prasību par pensiju tikai par 3% darba spēju zaudējumu, lai gan vēlāk tiesā ar ekspertīzi konstatēts 15% darba spēju zaudējums” (1936.gada 24.janvāra spriedums CKD 36/64).
No vēsturiskās Senāta prakses lielāko atzinību mūsdienās iemantojis izlīdzinošais taisnīgums. „Ne reti nāk priekšā gadījumi, ka viens no partiem apmierinās ar tiesas spriedumu vai lēmumu tikai tādēļ, ka otrs parts to nepārsūdz. Par pretējā parta nodomiem šai jautājumā viņš uzzina tikai ar pārsūdzības noraksta saņemšanu, kas parasti iekrīt pēc likumā noteiktā pārsūdzības termiņa notecēšanas. Netaisni būtu atļaut vienam pārsūdzēt tiesas spriedumu tai daļā, ar kuru viņš nav apmierināts, bet otram, kurš spriedumu termiņā nav pārsūdzējis, neatļaut to tikai tādēļ, ka viņš apmierinātos ar spriedumu, ja arī pretējā puse to nepārsūdzētu. Šādos gadījumos izlīdzinošo taisnību var atrast pretapelācijā, ja spriedums pārsūdzams apelācijas kārtībā. Nebūtu nekāda pamata tādas pat pretblakus sūdzības pārsūdzības tiesības nepiešķirt partam, kurš ar tiesas lēmumu būtu apmierinājies, ja pretējā puse neiesniegtu blakus sūdzību no savas puses, un pie tam tādās lietās, kurās ar tiesas lēmumu tiek galīgi izšķirti materiāltiesiskas dabas jautājumi.” (1938.gada 25.februāra spriedums CKD 38/149).
Šis izlīdzinošā taisnīguma piedāvājums tika piemērots arī 2008.gada 16.oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-404/2008 (A42168305), 2008.gada 14.janvāra spriedumā lietā Nr.SKA-5/2008 (A42229505), 2016.gada 8.augusta rīcības sēdē lietā Nr.SKA-197/2016 (A420222014), 2019.gada 11.februāra spriedumā lietā Nr.SKC-4/2019 (C30600313) un 2020.gada 29.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKC-97/2020 (C29520717).
Īsumā aplūkojot taisnīguma principa īstenojumu Latvijas Senāta praksē, jāpievienojas V.Bukovska atziņai, ka ideāli pareizs spriedums, kas atbilstu visiem notikuma sīkumiem, nav iespējams. Labākā gadījumā mēs varam runāt tikai par relatīvi pareizu un taisnīgu procesuālu spriedumu, jo cilvēkam dota tik iespēja tiekties uz taisnīgumu.
QR
