Civillietu izskatīšana paplašinātā sastāvā

IEVADS

Saeima 1998.gada 14.oktobrī pieņēma Civilprocesa likumu, kura 464.panta ceturtā daļa noteica, ka, izskatot lietu kasācijas instancē, ar tiesnešu kolēģijas vienbalsīgu lēmumu lietu var nodot izskatīšanai kasācijas kārtībā Augstākās tiesas paplašinātā sastāvā. Tāpat likuma 472.panta otrā daļa paredz, ja, izskatot lietu triju senatoru sastāvā, tiesa nenonāk pie vienota viedokļa vai visi senatori uzskata, ka lieta izskatāma paplašinātā sastāvā, tiesa pieņem lēmumu par lietas nodošanu izskatīšanai paplašinātā Senāta sastāvā.​

Attiecīgi bija nepieciešams grozījums arī likuma „Par tiesu varu” 48.pantā, un to pieņēma 2003.gada 4.decembrī, nosakot, ka likumā noteiktos gadījumos lietas izskata paplašinātā senatoru sastāvā. 2018.gada 25.oktobrī šī panta redakcija tika grozīta un tagad likuma 44.panta trešā daļa noteica, ka Senātā lietas izskata koleģiāli triju senatoru sastāvā, bet likumā noteiktajos gadījumos lietas var izskatīt paplašinātā sastāvā vai kopsēdē. Tādējādi tika norādīts, ka lietas iespējams skatīt gan pilnā departamenta senatoru sastāvā, gan vismaz septiņu un vairāk senatoru skaitā, t.i., paplašinātā sastāvā.

REGULĒJUMA ĢENĒZE

Šāda regulējuma aizsākumi meklējami cariskās Krievijas likumos, kas Latvijā bija spēkā līdz neatkarīgas valsts izveidošanai.

Īstenojot tiesu reformu, 1864.gadā Krievija pieņēma Civilprocesa nolikumu, kuru 1877.gadā papildināja ar 8023 .pantu, kas noteica – ja kāds no Senāta Civilā kasācijas departamenta kolēģijas senatoriem uzskata, ka lietas izskatīšanai nepieciešams likuma tiešās jēgas izskaidrojums tā vienveidīgam iztulkojumam un piemērošanai, tad lieta liek ienesta izskatīšanai departamenta kopsēdē. 8022 .pants definēja tiesas sastāvu kasācijas instancē izskatāmajās lietās – departamenta kopsēdē izskata lietas, kurās nepieciešams likuma tiešās jēgas izskaidrojums tā vienveidīgam iztulkojumam un piemērošanai, pārējās lietas izskata kolēģija trīs senatoru sastāvā.

Senāta virsprokurors I.Tjutrumovs savos komentāros pie šīs normas anotācijas vietā ievietoja atziņu no Valsts Padomes 1877.gada atskaites, kurā paskaidrots, ka, neskaitot neformālās sūdzības, kurās nav kasācijas pamatojumu norādes (sk. 8021.pantu), visas pārējās kasācijas lietas to nozīmīguma ziņā dalās divās grupās: a) risināmas vienkārši piemērojot esošos likumus un precizējumus, kas jau doti kasācijas kārtībā, un b) kurās nepieciešams jauns likuma tiešās jēgas iztulkojums. Pirmajā kategorijā pārsvarā ir privātinterešu lietas, turpretim otrā grupa ir ar valstisku nozīmi, jo Senāta nolēmumi tajās kalpo par saistošu vadlīniju likumu jēgas izpratnē. Šī veida lietas skatāmas vismaz septiņu senatoru sastāvā, pirmā veida lietas varētu skatīt tiesas kolēģija trīs senatoru sastāvā. Šis izvilkums norāda uz kasācijas instancē vēlamo lietu nošķīrumu pēc to ieguldījuma turpmākajā tiesu praksē un līdz ar to tiesību attīstībā, kā arī strukturē tiesas procesu šajā instancē.

Tādējādi kasācijas departaments civillietu izskatīšanā pārņēma jau Senāta iekārtas likumā izstrādāto kārtību senatoru viedokļu saskaņošanā, t.i., ja nevar vienoties kolēģija trīs senatoru sastāvā, tad attiecīgais jautājums tiek ienests izskatīšanai plašākā senatoru lokā, kura gala nolēmumu pieņem ar balsu vairākumu. No terminoloģijas viedokļa kopsēde te var ietvert visu departamenta sastāvu, ja tas sastāv no septiņiem senatoriem, gan var būt mūsdienās lietotais apzīmējums – paplašinātais sastāvs, ja to veido tikai daļa no departamenta senatoriem.

KOPSĒDE LATVIJAS SENĀTĀ

Latvija 1919.gadā pārņēma Krievijas normatīvo regulējumu. Civilprocesa nolikums tika salāgots ar Latvijas tiesību sistēmu, tiesu iekārtu un tās kapacitāti. Sākotnēji Latvijas Senāta Civilajā kasācijas departamentā bija tikai trīs senatori, ceturtais senators pievienojās 1928.gadā, tādēļ Latvijas Civilprocesa redakcijā netika iekļautas iepriekš minētās Krievijas Civilprocesa normas. Tomēr 1934.gadā, kad Civilā kasācijas departamenta sastāvā bija septiņi senatori, kasācijas instancē lietas sāka skatīt arī departamenta kopsēdēs.

Pirmā kopsēde notika 1934.gada 21.novembrī, tajā piedalījās Civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs senators O.Ozoliņš, senatori R.Alksnis, M.Čakste, J.Grots, V.Bukovskis, F.Konradi un A.Lēbers. Caurlūkots Senāta Civilā kasācijas departamenta 1934.gada 16.marta iesniegums jautājuma izšķiršanai par to, vai 1920. gada 12.marta likuma 8.panta otrais teikums attiecas uz testamentiem. Kopsēde atzina, ka otrais teikums neattiecas uz privātiem (mājas kārtības) testamentiem. Jautājums izrietēja no CKD lietas Nr.630/34. Tolaik kopsēžu lietām bija atsevišķa lietu numerācija.

Pēc Latvijas Valsts vēstures arhīva datiem līdz Senāta likvidācijai reģistrētas 325 kopsēdes lietas.

Senators A.Rumpēters, atsaucoties uz senatora V.Stērstes un virssekretāra A.Zonnes vēstulēm, par to savās atmiņās rakstīja: „[..] gribu pieminēt Civildepartamenta kopsēdes, kas, spriežot pēc publicētiem kopsēžu spriedumiem, bija sākušās 1934.g., kad bija palielināts Civildepartamenta senatoru skaits. Tās notika parasti pēc kārtējām atklātām tiesas sēdēm mēneša beigās. Tajās apsprieda lietas, kurās atklātajā tiesas sēdē bija radies kāds principiāls jautājums, kurā parastais 3 locekļu tiesas sastāvs nevarēja vienoties vai arī gribēja uzklausīt pārējo departamenta locekļu ieskatus. Sākumā, kad Civildepartamenta locekļu skaits bija neliels, šīs lietas bija virzītas principiālā jautājuma izšķiršanai uz Senāta Apvienoto sapulci. Manā laikā tās pa lielākai daļai, kā mēdz teikt, „ienesa” paša Civildepartamenta kopsēdēs. Tā kā atklātā tiesas sēdē prāvnieki jau bija šais lietās izteikušies (vai arī varēja izteikties), tad šīs departamenta kopsēdes bija slēgtas. Bet tāpat kā no parastām atklātām tiesas sēdēm, tā arī no šīm kopsēdēm varēja lietas virzīt attiecīga principiāla jautājuma izlemšanai uz Senāta Apvienoto sapulci. Pēdējai parasti nodeva tās lietas, kurās Civildepartaments gribēja kādā principiālā jautājumā no savas līdzšinējās prakses atkāpties, vai arī kurās bija radies jautājums, kas agrākos spriedumos bija dažādi lemts.”

Tikai 1938.gada 29.maijā Ministru kabinets pieņēma grozījumus un papildinājumus Tiesu iekārtas likumā un 617 .pantā noteica – ja izspriežamā lietā kāds no senatoriem vai virsprokuratūras amatpersonām atzīst par vēlamu grozīt līdzšinējo praksi departamentā, lieta nododama departamenta kopsēdei vai nu izspriešanai, vai jautājuma izšķiršanai. Lieta, kurā viens departaments atzīst par vēlamu atkāpties no citu departamentu prakses, nododama Senāta Apvienotai sapulcei jautājuma izšķiršanai.

Par to, ka departaments centās kasācijas instancē lietas dalīt pēc izskatāmo juridisko jautājumu nozīmīguma un kopsēdē ienest tikai lietas, kurās ir nepieciešams likuma jēgas iztulkojums vai atkāpšanās no esošas prakses, liecina tiesvedības gaita 1940.gada kopsēdes lietā Nr.60. Sākotnēji lieta bija reģistrēta kā CKD Nr.40/536, bet ar 1940.gada 10.jūlija rezolūciju senatori J.Grots, P.Leitāns un M.Ratermanis to ienesa kopsēdē ar numuru CKD kops.60/40, jautājuma izlemšanai par to, vai Tiesu palāta, atzīstot prasību par dibinātu pamatā, nav pārkāpusi Likuma par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām un 1915.g. 22.aprīļa likuma attiecīgos noteikumu, līdz ar to pārkāpjot CPL 816.pantu.

Departamenta priekšsēdētājs O.Ozoliņš 15.jūlijā caur kancelejas vadītāju pieprasīja no sēdes vadītāja senatora J.Grota paskaidrojumu par to, kādus īsti juridiskos jautājumus ir domāts izšķirt, sastādot 1940. gada 10.jūlija rezolūciju šajā lietā; blakus juridisko jautājumu precizējumam viņš prasīja norādīt uz domstarpībām sēdes sastāva viedokļos, kuru dēļ lieta ienesta kopsēdē. Līdzīgu jautājumu viņš adresēja arī senatoram P.Leitanam un lūdza paskaidrojumu par domstarpībām juridiskos viedokļos.

Ar 1940.gada 3.oktobra rezolūciju kolēģija 10.jūlija lēmumu atcēla un nolika lietu izspriešanai tiesas sēdē 1940.gada 25.oktobrī. Domājams, ka domstarpības nebija tik būtiskas un juridiskā jautājuma risinājums neprasīja jaunu likuma jēgas tulkojumu, ja kolēģija pati atteicās no lietas ienešanas kopsēdē.

PAPLAŠINĀTAIS SASTĀVS MŪSDIENU SENĀTĀ

Atgriežoties pie mūsdienām – kā iepriekš minēts, paplašināto tiesas sastāvu kasācijas instancē paredzēja 1998.gadā pieņemtais Civilprocesa likums, kas stājās spēkā 1999.gada 1.martā. Tobrīd Senāta Civillietu departamentā bija septiņi senatori, t.i., paplašinātais sastāvs sakrita ar kopsēdes sastāvu. Pirmo lietu Nr.SKC-73/1999 paplašinātā sastāvā izskatīja 1999. gada 18.martā. Šīs sēdes priekšsēdētājs bija senators A.Guļāns, līdzdarbojās senatori M.Dudelis, I.Fridrihsons, Z.Gencs, R.Krauze, R.Saulīte un M.Zāģere. Senāts risināja jautājumu par īpašuma tiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu vācbaltiešiem. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nav piemērojusi to materiālo tiesību normu, kuru vajadzēja piemērot, kā arī materiālo tiesību normu iztulkojusi nepareizi, tādēļ spriedumu atcēla un lietu nodeva jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai apelācijas kārtībā.

Lai gan departamenta senatoru skaits pakāpeniski pieauga, tomēr līdz 2012.gada 1.februārim paplašināto sastāvu veidoja 7 senatori. 2012.gada 25.aprīlī pirmo reizi lietu skatīja 11 senatoru sastāvā. Tomēr līdz pat 2015.gada novembrim šāds skaitlisks sastāvs drīzāk bija izņēmums, bet tad pakāpeniski notika pāreja uz paplašināto 9 senatoru sastāvu. Turpmāk reizēm lietas izskatīja 11, 13 un 15 tiesneši. Kopumā līdz 2021. gada 1.novembrim apzinātas 353 paplašinātā sastāvā nozīmētas lietas, divās no tām kasācijas sūdzību atsauca līdz prāvai.

Lielākais paplašinātā tiesas sastāvā izskatīto lietu skaits bija 2011.gadā – 31, mazākais 1999. un 2000. gadā – 5. No 2017.gada vērojama zināma paplašinātā sastāvā izskatīto lietu skaita stabilizācija robežās līdz 10 lietām gadā.

Ar 2009.gada 5.februāra likuma grozījumiem Civilprocesa likuma 472.pantu papildināja ar piekto daļu, kurā noteica, ka tiesnesis, kuram, lietu izskatot Augstākās tiesas paplašinātajā sastāvā, bijis atšķirīgs viedoklis par likuma tulkojumu vai likuma piemērošanu, 15 dienu laikā pēc sprieduma sastādīšanas ir tiesīgs rakstveidā izteikt savas atsevišķās domas, kas pievienojamas lietai.

Kopš 2010.gada 39 lietās senatori nolēmumam pievienojuši savas atsevišķās domas, 21 lietā senatori akceptējuši judikatūras maiņu. Te gan jāpiezīmē, lai gan judikatūras maiņa vēlama skatot lietu paplašinātā tiesas sastāvā, tā tomēr nav ekskluzīva šī sastāva kompetence. Judikatūra mainīta arī trīs lietās, kas skatītas triju senatoru sastāvā. Iespējams, kolēģija sākotnēji neprognozēja judikatūras maiņu, bet prāvas gaitā nonāca pie atziņas par tās nepieciešamību.

Paplašinātā sastāvā izskatīto lietu tematikā dominē procesuālās tiesības – 55 lietas, lietu tiesības, t.i., īpašuma strīdi – 51 lieta, saistību tiesības – 47 lietas, darba tiesības – 41 lieta. Kopumā tās veido vairāk par pusi no paplašinātā sastāvā izskatīto lietu skaita. Pārējā daļā ir, piemēram, dzīvokļa īpašuma un īres tiesības – 23 lietas, ģimenes tiesības – 21 lieta, administratīvās tiesības (līdz Administratīvā procesa ieviešanai tās skatīja Civillietu departaments) – 17 lietas, piespiedu zemes noma – 16 lietas, apdrošināšana – 15 lietas, komerctiesības un mantošanas tiesības – 13 lietas katrā, maksātnespēja – 10 lietas, zemesgrāmatu ierakstu strīdi – 8 lietas, goda un cieņas aizskārums privātā dzīvē – 7 lietas, mežam nodarītie zaudējumi – 3 lietas, pilsonības atņemšana – 3 lietas un strīdi par intelektuālo īpašumu – 2 lietas, kā arī 4 citu kategoriju lietas.

PAPLAŠINĀTĀ SASTĀVA LIETAS EIROPAS CILVĒKTIESĪBU TIESĀ

Četras paplašinātā sastāvā izskatītās lietas skatītas Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Lieta Nr.SKC-604/2002. Senatori paplašinātā tiesas sastāvā 2002.gada 14.novembrī atstāja negrozītu apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru pieteicēja prasību pret izdevēju A/S Diena un žurnālistu A.Ozoliņu apmierināja daļēji – tiesa uzlika pienākumu atsaukt godu un cieņu aizskarošās ziņas un piedzina no izdevēja mantisku kompensāciju.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2007.gada 12.jūlija spriedumā lietā „A/S Diena and Ozoliņš v. Latvia” (iesnieguma Nr.16657/03) nolēma, ka attiecībā uz abiem iesniedzējiem ir noticis Konvencijas 10.panta pārkāpums un valstij jāizmaksā izdevējiem 10 292 eiro kompensācija par nodarīto morālo kaitējumu.

Lieta Nr.SPC-47/2002. Senatori paplašinātā tiesas sastāvā 2002.gada 9.septembrī lietu izskatīja sakarā ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja protestu par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2002.gada 20.augusta spriedumu Jāņa Ādamsona sūdzības lietā par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu svītrot viņu no deputātu kandidātu vēlēšanu saraksta. Rajona tiesa sūdzību noraidīja. Senāts atstāja spriedumu negrozītu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2008.gada 24.jūnija spriedumā „Ādamsons pret Latviju” (iesnieguma Nr.3669/03) atzina, ka valsts varas iestādes ir pārsniegušas pieļaujamās izvērtēšanas brīvības robežas, lai cik plašas tās būtu, un apstrīdētā iejaukšanās nav savienojama ar Konvencijas 1.protokola 3.panta prasībām. No tā izriet, ka šajā gadījumā noticis šīs normas pārkāpums. Tiesa nosprieda piešķirt iesniedzējam 10 000 eiro par nodarīto morālo kaitējumu.

Lieta Nr.SPC-4/2005 (C32327703). Senatori paplašinātā tiesas sastāvā 2005.gada 16.martā izskatīja lietu sakarā ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja protestu par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2004.gada 6.aprīļa spriedumu A.Šmita prasības lietā pret L.H.F.Šmitu par laulības šķiršanu. Senāts atstāja spriedumu negrozītu, atzina, ka tiesa, aicinot atbildētāju uz tiesas sēdi ar publikāciju laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, rīkojusies saskaņā ar Civilprocesa likuma 54.panta otrās daļas un 59.panta normu prasībām. Turklāt prasītāja nāve izslēdz turpmāko tiesvedību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ar 2017.gada 27.aprīļa spriedumu lietā „Schmidt pret Latviju” (iesniegums Nr.22493/05) konstatēja, ka ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums, jo, izskatot laulības šķiršanas prasību, netika nodrošinātas iesniedzējas tiesības uz taisnīgu tiesu, un piešķīra viņai 5 000 eiro kompensāciju par morālo kaitējumu.

Lieta Nr.SKC-68/2010 (C27052906). Senatori paplašinātā tiesas sastāvā 2010.gada 22.septembrī izskatīja lietu sakarā ar prasītājas kasācijas sūdzību viņas prasībā pret SIA „Žurnāls Santa”, žurnāla „Privātā Dzīve” redaktori S.Miezi un žurnālisti Z.Kārkliņu par prettiesisku iejaukšanos indivīda personīgajā dzīvē un Ls 5000 morālā kaitējuma piedziņu. Senāts atstāja negrozītu apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru prasība noraidīta.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2020.gada 19.novembra spriedumā „Dupate pret Latviju” (iesnieguma Nr.18068/11) secināja, ka iesniedzējas lietā netika samērīgi līdzsvarotas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar otras puses tiesībām uz izteiksmes brīvību, atzina, ka ir pieļauts Konvencijas 8.panta pārkāpums, un piešķīra iesniedzējai 7 000 eiro par morālo kaitējumu.

PAPLAŠINĀTĀ SASTĀVA LIETAS EIROPAS SAVIENĪBAS TIESĀ

Divās lietās departamenta paplašinātais sastāvs uzdeva prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesai.

Lieta Nr.SKC-88/2009 (C27093307). Senatori paplašinātā tiesas sastāvā 2009.gada 13.maijā uzdeva prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesai par grūtnieces – SIA valdes locekles – atsaukšanu no amata.

Eiropas Savienības Tiesa 2010.gada 11.novembrī spriedumā C-232/09 Danosa (ECLI:C:2010:674) nosprieda, ka kapitālsabiedrības valdes loceklis, kurš tai sniedz pakalpojumus un ir tās neatņemama sastāvdaļa, ir jāuzskata par darba ņēmēju atbilstoši Padomes 1992.gada 19.oktobra Direktīvas 92/85/ EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/ EEK 16.panta 1.punkta nozīmē), iecerētajiem mērķiem, ja viņa darbība noteiktu laiku tiek veikta citas šīs sabiedrības struktūras vadībā vai kontrolē un ja kā atlīdzību par šo darbību viņš saņem darba samaksu.

Senatori paplašinātā tiesas sastāvā 2011.gada 19.janvārī izskatīja lietu Nr.SKC-1/2011 (27093307) darbinieces prasībā pret sabiedrību par darba līguma atzīšanu par noslēgtu, dalībnieku sapulces lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, darba līguma uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā un atlīdzības piedziņu par darba piespiedu kavējuma laiku. Senāts atstāja negrozītu apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru prasība noraidīta.

Lieta Nr.SKC-154/2012 (C04330607). Senatori paplašinātā tiesas sastāvā 2012.gada 16.maijā prasībā par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu uzdeva jautājumus Eiropas Savienības Tiesai par Pirmās un Otrās direktīvas interpretāciju prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.

Eiropas Savienības Tiesa 2013.gada 24.oktobra spriedumā lietā C-277/12 Drozdovs (ECLI:EU:C:2013:685) norādīja, ka Direktīvas 72/166 3.panta 1.punkts un Otrās direktīvas 84/5 1.panta 1. un 2.punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana atlīdzību par nemateriālo kaitējumu, kas atbilstoši valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību ir jāmaksā par tuvu ģimenes locekļu nāvi ceļu satiksmes negadījumā, sedz tikai maksimālajā apmērā, kas ir mazāks par to, kāds noteikts Otrās direktīvas 84/5 1.panta 2.punktā.

Augstākās tiesas Civillietu departaments, izskatot „Drozdova” civillietu Nr.SKC-3/2012 (C0433007), ar 2013.gada 18.decembra lēmumu apturēja tiesvedību lietā un lūdza Satversmes tiesu ierosināt lietu par konkrētajā lietā piemērojamās normas atbilstību Satversmei. Satversmes tiesa 2014.gada 29.decembrī taisīja spriedumu lietā Nr.2014-06-03, kas ierosināta pēc Civillietu departamenta pieteikumu un SIA „Autofavorīts” konstitucionālās sūdzības. Satversmes tiesa apstrīdēto tiesību normu atzina par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža, proti, 2005.gada 21.maija. Tādējādi vispārējās jurisdikcijas tiesām ir iespējams noteikt personām izmaksājamo apdrošināšanas atlīdzību atbilstoši OCTA likuma un ES direktīvu prasībām.

Senatori paplašinātā tiesas sastāvā 2015.gada 25.februārī lietā Nr.SKC-1/2015 (04330607) par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu par ceļu satiksmes negadījumu nosprieda apelācijas instances tiesas spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.

Tā ir pirmā lieta, kurā departaments vērsās Satversmes tiesā pēc Eiropas Savienības Tiesas sprieduma saņemšanas.

KOPSĒDE UN KOPSAPULCE

Vēl viens instruments Senāta departamenta viedokļa formulēšanai ir departamenta tiesnešu kopsapulce. Saeima 2013.gada 13.jūnijā pieņēma grozījumus likuma „Par tiesu varu” 49.1 pantā un noteica departamenta tiesnešu kopsapulces sasaukšanas kārtību un kompetenci – apspriest aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus, lai nodrošinātu vienveidību tiesību normu piemērošanā. Savu viedokli par tiesību normu interpretācijas un piemērošanas jautājumiem sapulce formulē kā lēmumu, kuru publicē mājaslapā internetā.

Civillietu departaments četras reizes izmantojis iespēju skatīt lietas kopsapulcē:

• 2009.gada 2.jūlija Civillietu departamenta un Civillietu tiesu palātas tiesnešu kopsapulces lēmums par šķīrējtiesas līguma spēku, kreditoram vienpusēji atkāpjoties no līguma, kura sakarā šķīrējtiesas līgums noslēgts;

• Civillietu departamenta tiesnešu 2016.gada 7.jūlija kopsapulces lēmums par lietas dalībnieka – fiziskas personas – tiesībām noformēt pārstāvību ar mutvārdu pieteikumu tiesas sēdē;

• Civillietu departamenta tiesnešu 2018.gada 9.janvāra kopsapulces lēmums par puses pilnvarotā pārstāvja tiesībām piedalīties un izteikties slēgtā tiesas sēdē kopā ar pārstāvamo;

• Civillietu departamenta tiesnešu 2020.gada 28.janvāra kopsapulces lēmums par valsts nodevu kopīpašuma izbeigšanas prasībā, nosakot to 70 euro.

Kā jau minēts, ar 2018.gada 25.oktobra grozījumiem likuma „Par tiesu varu” 44.pantā noteikts, ka Senātā lietas izskata koleģiāli triju senatoru sastāvā, bet likumā noteiktajos gadījumos lietas var izskatīt paplašinātā sastāvā vai kopsēdē. Te rodas jautājums – vai 44.panta un 49.¹ panta kontekstā terminiem „kopsapulce” un „kopsēde” ir identisks tvērums, t.i., vai tie ir sinonīmi, vai tomēr tie atšķiras.

2009.gadā, kad ar grozījumiem likumā „Par tiesu varu” tika noteikta jauna institūcija – departamenta un tiesu palātas tiesnešu kopsapulce, Augstākās tiesas priekšsēdētāja kompetence sasaukt kopsapulci bija attaisnojama. Tā ir saprotama arī 49.1 panta piektās daļas kontekstā, kas paredz kopsapulces funkciju sniegt atzinumu par Augstākās tiesas tiesneša amata kandidātu vai tiesnesi, kurš pretendē aizstāt Augstākās tiesas tiesnesi. Augstākās tiesas priekšsēdētājam Tieslietu padomē jāsniedz ierosinājums par senatora amata kandidāta apstiprināšanu, kā arī jāīsteno 50.panta 41 .daļā noteiktais, t.i., pēc attiecīgā Senāta departamenta senatoru kopsapulces priekšlikuma jāpārceļ senatoru uz citu departamentu, viņš arī sasauc Augstākās tiesas tiesnešu (senatoru) kopsapulci (49.panta pirmā daļa).

Varbūt būtu lietderīgi jēdzienā „kopsapulce” ietvert personāla atlases un izvērtējuma jautājumus, bet saistībā ar departamenta kopsēdi atgriezties pie šī jēdziena izpratnes starpkaru Senātā, kura tvērums mūsdienās atspoguļots 49.1 panta otrajā daļā – sniegt viedokli par aktuālo tiesību normu interpretācijas un piemērošanas jautājumiem. Šajā gadījumā gan tas var pietuvoties paplašināta sastāva kompetencei.

Rezumējot šo ieskatu lietu izskatīšanā Civillietu departamentā paplašinātā tiesas sastāvā, jāsecina, ka, lai gan starpkaru Senātā izskatīto kopsēžu skaits Augstākajā tiesā tika sasniegts tikai 2018.gadā, tomēr pēdējo gadu prakse liecina par šīs lietu izskatīšanas formas ieguldījumu tiesu prakses attīstības jautājumos. Arī judikatūra pēdējā desmitgadē mainīta tikai izskatot lietu paplašinātā tiesas sastāvā. Tādējādi šī vēsturiskā lietu izskatīšanas forma radusi veiksmīgu piepildījumu mūsdienu tiesu sistēmā.