Kurš vairāk vai cik vērta ir cilvēka cieņa?

IEVADS

Šīgada sarunu festivāla LAMPA virstēma bija CIEŅA. Tam atbilstoša bija arī Augstākās tiesas un Satversmes tiesas rīkotā diskusija, kuras mērķis bija mudināt sabiedrību domāt par cilvēka cieņu kā pienākumu un veicināt izpratni par cilvēka cieņu kā tiesību un pamatvērtību. Diskusijas dalībnieki runāja par instrumentiem, kas ļauj aizsargāt vai atgūt cieņu, un juridiskajiem kritērijiem, kādos cieņa ir vērtējama, un par mehānismiem, kā valsts juridiski nodrošina un aizsargā cilvēka tiesības uz cieņu. Dalībnieki arī dalījās pārdomās par jautājumiem saistībā ar cilvēku savstarpējo cieņu un līdztiesību tiesas priekšā.

Diskusijā piedalījās Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika KRŪMIŅA, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita OSIPOVA, Saeimas deputāte Jūlija STEPAŅENKO, pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss KONSTANTINOVS

Diskusiju vadīja žurnāla „Jurista Vārds” galvenā redaktore Dina GAILĪTE

Pirmkārt, cieņa visiem cilvēkiem piemīt vienādā mērā tāpēc, ka mēs esam cilvēki. Taču pašlaik tiek kultivēts viena cilvēka pārākums pār otru. Un kāpēc? Ne jau tāpēc, ka viens cilvēks ir kaut ko sasniedzis vai kaut ko izdarījis, bet tikai tāpēc, ka viņš ir piedzimis citāds. Piedzimis, piemēram, konkrētā ģimenē, piedzimis ar noteiktu ādas krāsu, piedzimis ar noteiktu seksuālo orientāciju, piedzimis ar kādām veselības problēmām – un mēs sākam skatīties uz cilvēkiem nevis no tā, ka viņš ir cilvēks, lai gan atšķirīgs, bet raugāmies tieši uz to, ka viņš ir atšķirīgs. Tas ir viens moments, kas, man šķiet, ir uztraucošs mūsu sabiedrībā.

Otrs moments, kāpēc mums jārunā par cilvēka cieņu, ir cieņas kultūra. Manuprāt, mēs kā sabiedrība šobrīd esam zemākajā cieņas kultūras punktā. Cilvēka noniecināšana, cilvēka pazemošana tiek kultivēta un akceptēta diskusijās. Cilvēka noniecināšana, izmantojot pieņēmumus un apgalvojot, ka tie ir patiesība. Tas mūsu sabiedrībā ienāk kā diskusiju kultūras elements, un tas tiek akceptēts. Man jāsaka, ka mēs – tiesas – esam diezgan iecietīgas un pacietīgas pret mūsu klientu apgalvojumiem, neapmierinātību un dažkārt asiem izteicieniem, jo tas ir pašsaprotami. Pie mums pēc taisnības nāk divas puses, un viena var zaudēt, līdz ar to, protams, tiesas process ir emocionāli grūts, un tad cilvēki var būt asi. Mēs esam iecietīgi, tajā pašā laikā vienā no pēdējiem lēmumiem mēs arī esam rakstījuši: procesa dalībnieka iesniegtie procesuālie dokumenti nav samazgu spainis, kurā izgāzt savu neapmierinātību uz iestādē un tiesā strādājošiem cilvēkiem. Jo lai arī cik emocionāli sarežģīts un smags ir tiesas process, tomēr attieksmei pret cilvēkiem – gan tiem, kas strādā iestādē, gan tiem, kas strādā tiesā, – ir jābūt cieņpilnai, neitrālai.

Man ir bažas, ka mēs kā sabiedrība esam piemirsuši, ko nozīmē cieņa, kāds ir cieņas saturs, ko nozīmē cienīt sevi, ko nozīmē cienīt kaimiņu, ko nozīmē cienīt citādi domājošo, ko nozīmē cienīt oponentu. Un ko nozīmē cienīt arī valsts amatpersonas. Necienot valsts amatpersonas, mēs necienām arī valsti. Bet kas ir valsts? Valsts esam mēs.

Dina Gailīte. Mani satrieca Jūsu pesimistiskais skatījums. Tagad dosim vārdu mūsu aizkadra diskusijas dalībniecei Jūlijai Stepaņenko. Vai Jums kā politiķei šķiet svarīgi runāt par cieņu, vai tas no Jūsu skatupunkta šobrīd ir aktuāli?

Jūlija Stepaņenko. Tiešām liels prieks būt šodien starp Jums. Diemžēl tikai virtuāli, un tas arī ir viens no cilvēka cieņas aspektiem. Bet paldies, ka atļāvāt man šodien būt kopā ar Jums.

Es kā politiķe un, protams, arī kā juriste nevaru nepamanīt tādas diezgan trauksmainas transformācijas cilvēka cieņas aplūkošanas aspektā, ko mēs redzam no likumdošanas viedokļa. Ja zinām, ka cilvēka cieņa ir kā dabisko tiesību sastāvdaļa, kas cilvēkam piemīt piedzimstot, tad šobrīd, manuprāt, ir novērojama tāda cilvēka cieņas pakāpeniska noārdīšana – slāni pa slānim. Skatoties uz likumdošanas procesu, man tiešām ir jāsaka, ka redzu ļoti bēdīgas lietas tieši cilvēka cieņas jautājumā – tiek piedāvāts jauns standarts, kas cilvēkam ir jāizpilda, lai viņš taptu cienīts. Tās ir visas šīs transformācijas tiesību sistēmā, kas iet līdzi pārmaiņu laikam, šis jaunais normālais – tā to mēs varam saukt. Tas ir tas, kādā veidā šīs tiesības tiek piemērotas situācijā, kas mums ilgst jau vairāk nekā gadu. It kā mēģinot pasargāt visu pārējo cilvēku tiesības un brīvības, manuprāt, tiek pamatīgi noārdīts cilvēka cieņas jēdziens. Tā soli pa solim, un mēs varbūt pat neesam aizdomājušies par to, ka vairs jau nav šis privātums cilvēkam saglabājams, ir jābūt pilnībā atklātam vienam pret otru. Jūs to zināt, strādājot darba kolektīvos, tas tā notiek. Tas, kas mani visvairāk uztrauc, ir tas, ka šis jaunais standarts noniecina visus iepriekšējos sasniegumus, nopelnus, pieredzi un arī cilvēka cieņu tādā aspektā, kādā esam pieraduši to vērtēt. Tātad – ja mēs cienām otru cilvēku, parasti mēs viņu cienām par to, kāds viņš ir. Bet ja runājam par cilvēka cieņu tādā plašākā aspektā, tad, protams, mēs vienkārši ļaujam cilvēkam palikt tādam, kāds viņš ir, bet nefokusējamies uz viņa nopelniem. Šis cilvēka cieņas šaurākais aspekts šajā gadījumā tiek pilnībā transformēts. Man kā juristam patiesībā ir ļoti liels uztraukums par to, uz kurieni mēs ejam šajā jaunajā sabiedrībā.

Dina Gailīte. Paldies. Un kā pēdējo pirmajā repliku sesijā es lūgšu psihologa viedokli. Jūsu profesija paredz strādāšanu ar cilvēku savstarpējām attiecībām un arī droši vien ar cilvēku pašvērtējumu. Vai no Jūsu skatupunkta šķiet, ka tā ir aktualitāte – cieņas jēdziens tieši šobrīd. Vai arī tā ir vienmēr aktualitāte?

Nils Sakss Konstantinovs. Vispirms paldies, ka uzaicinājāt juristu diskusijā piedalīties ar tādu terapeitisku skatu. Man liekas, ka tas ir ļoti vērtīgi. Jo sevišķi ar tādu attīstības psiholoģijā balstītu skatu – tas var palīdzēt saprast daudzas lietas daudz labāk. Piemēram, attīstības psiholoģijā galvenā ideja ir, ka, lai kaut ko saprastu, vajag saprast, kā tas attīstās. Tādā ziņā mēs uz cilvēkiem skatāmies tāpat kā uz kokiem. Mēs kaut kādā brīdī esam maza sēkliņa, tad ir stumbrs, tad lapas, tad kaut kādā brīdī viss ir skaisti, tad atkal viss nokalst, un ir slikti. Tas ir tāds ciklisks process.

Tieši tāpat idejas, man šķiet, attīstās tādos ciklos, un ir ļoti svarīgi saprast, kāds ir tas attīstības posms. Tas tā, iespējams, pat bioloģiski noteikts. Pie noteiktām idejām mēs varam nonākt tikai tad, kad mūsu smadzenes ir attīstījušās noteiktā veidā. Piemēram, mēs nevaram sākt runāt vai saskaitīt ātrāk, nekā mūsu smadzenes to ļauj izdarīt. Mēs nevaram sākt domāt par dzīves jēgu ātrāk nekā aptuveni 11–12 gadu vecumā. Tas vienkārši tā dabā noteikts. Domāju, tā ir ar jebkuru no idejām, tostarp ar cieņu.

Jūs sākāt ar jautājumu, kāpēc tas ir aktuāli. Es vairāk no savas pieredzes – parasti aktualitātes parādās tad, kad kaut kas attīstības procesā nenotiek tā, kā gribētos. Piemēram, vecāki atnāk uz terapeita kabinetu, jo bērns neiet uz podiņa tik ātri, kā gribētos, vai arī tīnis nesāk uzņemties atbildību tik ātri, kā gribētos. Tad it kā ir kaut kādi pārrāvumi attīstības stāstā. Domāju, ja šī tēma ir aktuāla un mēs par to runājam, ja tā parādījusies kā aktualitāte, tad, ļoti iespējams, ir kaut kāds pārrāvums, kaut kāda berze.

Vēl es domāju, ka mēs jau neviens nepiedzimstam ar cieņu, mēs nepiedzimstam ne cienīti, ne arī spējīgi cienīt. Tas ir ļoti sarežģīts, garš civilizācijas process. Mazs bērns vispār sākumā pat neatšķir sevi no mammas, un tas ir garš process, kurā viņš lēnām saprot, ka tie ir divi dažādi cilvēki un ka viņam vajag cienīt mammu, un mamma pēc tam iemācās redzēt arī savu bērnu kā atsevišķu personu. Tas slānis starp viņiem, kas principā palīdz to izdarīt un atdalīt, ir āda. Un man šķiet, ka cieņa ir tāds ādas slānis starp cilvēkiem, kas it kā atdala un reizē apvieno visus locekļus tādā kopējā sabiedrības organismā. Ja ir radusies berze, varbūt pat nieze, un vajadzība runāt par cieņu, tad, ļoti iespējams, kaut kur tas ādas slānis ir pārāk plāns, varbūt kādam citam pārāk biezs. Vēl viena atziņa no attīstības psiholoģijas ir asinhronitāte, proti, ka mēs visi attīstāmies ļoti dažādos ātrumos. Pat mūsu organismā lietas attīstās dažādos ātrumos – rokas un kājas bieži izaug ātrāk nekā citas ķermeņa daļas. Iespējams, runa ir par kaut ko līdzīgu mūsu sabiedrībā – mēs attīstāmies diezgan dažādos ātrumos, un tas ādas slānis – epiderma, kas ir starp mums, dažās vietās varbūt sāk plaisāt vai berzēties, vai rīvēties. Tas arī rada vajadzību par to runāt.

VAI JĀCIENA CITU VIEDOKLIS?

Dina Gailīte. Patiesībā es biju izdomājusi jautājumu, kuru Jūs tagad jau iezīmējāt. Tieši tāpēc es Jums to tagad uzdošu, sākot otro repliku apli. Kad tikāmies, gatavojoties diskusijai, Jūs teicāt, ka faktiski cilvēks gan cieņu pats pret sevi, gan pret citiem iemācās pakāpeniski. Arī tikko teicāt, ka mazam bērnam tāds jēdziens vispār vēl nav pazīstams. Tieši to man gribējās pajautāt par mūsu sabiedrību kopumā. Jūs visi atzināt, ka šobrīd cieņas izpratnes problēma ir aktuāla. Bet varbūt tā bijusi aktuāla vienmēr, taču pandēmija ir to saasināti izcēlusi. Vai tas varētu liecināt, ka cilvēka cieņas, savstarpējas cieņas un cilvēka kā pamatvērtības cieņas problēmas mums ir tāpēc, ka varbūt mēs kā sabiedrība neesam nobriedusi, varbūt mēs esam vēl iestrēguši tādā stadijā starp mazu bērnu un zīdaini, ka mums vienkārši ir grūti cieņpilni sarunāties. Redzam, kas notiek sociālajos tīklos. Redzam, Stepaņenko kundze, piedodiet, bet arī kas politikā notiek – cik ārprātīgi saasināti un patiesībā necienīgi mēs izturamies viens pret otru. Krūmiņas kundze teica, ka tas notiek arī tiesās. Vai tas liecina par mūsu sabiedrības kaut kādām, kā lai saka, pusaudžu attīstības problēmām?

Nils Sakss Konstantinovs. Es droši vien nebūtu tik skeptisks un kritisks par šo. Tā kā man pirmā izglītība ir humanitārajās zinātnēs, es daudz esmu domājis par kultūrvēsturi un vēsturiskajiem procesiem, un, runājot par cilvēka cieņu, manuprāt, patiesībā mēs šobrīd esam tādi diezgan civilizēti. Es neredzu tādus milzīgus, ārkārtīgi necilvēciskus, necienīgus aktus pat tad, kad sarunājas šķietami aktīvi oponenti gan politikā, gan tiesās.

Dina Gailīte. Jūs esat Facebook un palasāt kādreiz, ko tur cilvēki raksta?

Nils Sakss Konstantinovs. Jā, bet vai Jūs esat lasījusi 1., 2.gadsimta debates, piemēram, antīkajā Grieķijā? Vai esat ieskatījusies, kā cilvēki tad diskutēja? Principā diezgan ilgi mūsu kultūrās strīda zaudējums nozīmēja nāvi – tādu bieži diezgan asiņainu, pazemojošu. Protams, nav patīkami Facebook saskarties ar negatīvu komentāru, bet tikt piesietam pie baznīcas kauna stabā ir vēl nepatīkamāk. Domāju, ir daudz tādu lietu, kas tomēr ir jāpaskatās kontekstā. Bet, protams, šobrīd tas ir saasināts jautājums, un atkal droši vien tāpēc, ka mēs esam kļuvuši kaut kādā ziņā tuvāki. Iespējams, mēs satuvināmies ar tā paša Facebook palīdzību. Sabiedrības locekļi sanāk kopā ciešāk. Un tad ir daudz lielāka nozīme, cik tas ādas slānis pa vidu būs trausls, izturīgs, un vienam tas būs biezāks, citam – plānāks. Bet no otras puses, protams, tas ir tāds apgūšanas process. Līdzīgi kā runājām par mazu bērnu – no sākuma viņš iemācās cienīt tikai sev tuvāko – savu mammu, pēc tam palēnām viņš civilizējas, viņu it kā pieradina cienīt arī ģimeni – tēti, brāļus, māsas, krustmātes. Tad vēl vēlāk viņš saprot, ka viņam ir mijiedarbība arī ar citiem bērniem, kas nepieder viņa tiešajai ģimenei. Tad seko jau tāds diezgan liels sasniegums, kad viņš sāk cienīt, piemēram, savu pilsētu, no kuras viņš ir nācis. Es domāju, ka arī sabiedrība attīstās līdzīgi. No sākuma esam tāda cilšu, ģimeņu klanu organizācija, kas dabiski attīstās. Lai mēs no tās izietu un sāktu cienīt, piemēram, savu valsti – tā ir pilnīgi cita attīstības pakāpe. Domāju, ka tas, kas notiek šobrīd, ir tas, ka mēs ejam soli vēl tālāk – es cienu ne tikai savu ģimeni, ne tikai savu pilsētu, kurā es piedzimu, ne tikai savu valsti, vēl kādu piederības grupu, bet sāku domāt, ka varbūt man jāciena vispār visi cilvēki. Tas nav nekas pašsaprotams, tas nav nekas tāds, kas mums būtu bioloģiski nosacīts. Mums bioloģiski nosacīts ir turēties pie tuvākā. Cienīt visu pasauli – tas ir ļoti sarežģīts koncepts, kurā mums vajag pārmainīt diezgan daudzas struktūras. Dažas no šīm struktūrām, man šķiet, pat iet pretēji mūsu bioloģiskajai nosacītībai, mūsu smadzenēm, kas tomēr ir vērstas uz tādu ļoti tuvu, ciešu grupu. Raudzīties uz kaut ko plašāku prasa nopietnu darbu – audzināšanu. Droši vien lielā mērā mēs par to arī šodien runājam.

Dina Gailīte. Mēs pārejam tēmā par to, ka jāiemācās cienīt cita viedokli un ka tas ir pašdisciplīnas un pašaudzināšanas jautājums. Tāpēc jautājums Stepaņenko kundzei kā politiķei, jo faktiski politika ir tāda stiprāko elkoņu un skaļākās balss cīņa, vai ne? Izdzīvo tas, kurš spēj pārliecināt par savu taisnību. Bet kā politikā ir ar cieņu? Šobrīd, teiksim, mēs visi ar trauksmi sekojam notikumiem Afganistānā – uzreiz sabiedrībai ir viedokļi. Mēs skatāmies, kas notiek uz Baltkrievijas robežas, cilvēki tur ir iestrēguši starp divām robežām, sēž zālē un atrodas nožēlojamā stāvoklī – mums atkal visiem ir viedoklis par to. Mēs skatāmies Rīgā uz Kristiāna Brektes uzgleznoto sienas gleznojumu – un atkal visiem ir politisks viedoklis un pilsonisks viedoklis. Kā tas ir politikā? Jūs cīnāties par sava viedokļa cienīšanu, bet kā politiķiem ir ar citu viedokļu cienīšanu? Un kā tas vispār ir mūsu sabiedrībā? Vai cieņa ietver arī cita cilvēka viedokļa un cita cilvēka cienīšanu?

Jūlija Stepaņenko. Tas ir labs jautājums. Latviešu valodā cieņas jēdziens ir ļoti plašs. Cieņa var būt gan kā darbība, kā jau tikko mūsu kolēģis pieminēja, gan arī cilvēkam piemītošās tiesības, par kurām es iesāku mūsu diskusiju pašā sākumā. Ja mēs runājam par cieņu kā darbību, tad politikā, atmetot visas mazās diskusijas par to, kas kuram patīk vai nepatīk, ir ļoti svarīgi runāt par to, ko mēs jau sākām apspriest, tas ir – sabiedrības attieksmi pret valsti un valsts attieksmi pret sabiedrību. Man kā politiķei ir redzams, ka ļoti svarīgi ir tas, kādā valodā valsts runā ar sabiedrību. Tā ir likumu valoda. Valsts ar tautu, ar sabiedrību runā likumu valodā, paziņojot savas rūpes vai arī izsakot savas dusmas par kādu darbību. Piemēram, ja notiek kaut kas ļoti sarežģīts uz Baltkrievijas robežas, tad valsts uzreiz stingri pasaka, ka pārkāpējiem būs vēl lielāks sods. Tā ir reakcija, tā ir valoda, ar kuru valsts pasaka sabiedrībai savu viedokli. Un mēs mācāmies no valsts, mēs redzam, kādā valodā valsts runā ar mums, un šī valoda ne vienmēr ir patiesa. Valsts ne vienmēr augstu vērtē un ciena sabiedrību. Tā ir neuzticēšanās. Bieži vien, piemēram ar nodokļu politikas jautājumiem, tā ir ļoti liela neuzticēšanās un aizdomīgums, kas strāvo caur šiem likumprojektiem un pieņemtiem likumiem pret visu sabiedrību kopumā. Mēs redzam un varam salīdzināt valodu, kādā valsts runā ar sabiedrību citās valstīs, un reizēm tiešām redzam, ka tā valoda atšķiras.

Tāpēc atkārtošos – man tiešām ir ļoti lielas bažas par to, kādā veidā valsts sarunājas ar sabiedrību. Šī valoda reizēm ir ļoti nežēlīga. Diemžēl bieži vien no valdības pārstāvju puses izskan meli, un tā, protams, ir necieņa pret sabiedrību, jo samelot kādam ir necieņas izrādīšana. Diemžēl valdības pārstāvji domā, ka atbildība par savu rīcību neiestāsies, ka var cilvēkam stāstīt jebko, un nākamajā dienā pateikt to visu pretēji, un neuzņemties nekādu atbildību.

Dina Gailīte. Tas būtu par valsts attieksmi pret sabiedrību. Bet vai Jūsuprāt cilvēka cieņa ietver sevī arī pienākumu cienīt citus gan politiskās diskusijās, gan sabiedrības attiecībās? Viena no Jūsu tēmām kā politiķei ir oponēšana „obligātajai vakcinācijai” jeb aicinājumam vakcinēties. Vai cieņa Jūsuprāt ietvertu arī to, ka kādam, kurš pieņem lēmumu vakcinēties vai nē, būtu jādomā arī par to, vai otra cilvēka cieņā ietilpst viņa bažas par savu veselību. Vai cieņa ir domāt tikai par savu cieņu, vai arī par pārējiem? Vai cienot sevi, mums vajadzētu domāt arī par pārējo cienīšanu?

Jūlija Stepaņenko. Dzīvojot sabiedrībā, mēs esam sociālas būtnes, mums ir nepieciešama sabiedrība, mums ir nepieciešams šajā sabiedrībā iekļauties, pretējā gadījumā mēs jutīsimies slikti. Mums ir jāatbilst dažādiem standartiem un mēs zinām, kas ir jādara, lai mēs būtu sabiedrības locekļi. Mēs zinām, ka mēs nedrīkstam zagt, nedrīkstam kauties, nepiedienīgi uzvesties. Un ja mēs tā darām, tad viss ir kārtībā, mēs esam sabiedrības locekļi, kuri savā starpā var sadarboties. Taču jaunais standarts ir kaut kas jauns, kas no sabiedrības locekļiem prasa papildus darbību, lai viņi tiktu cienīti. Šis aspekts būtu ļoti svarīgs un apskatāms cilvēka cieņas sakarā.

CIK MAKSĀ CIEŅA?

Dina Gailīte. Paldies! Krūmiņas kundze, šīs diskusijas viena no tēmām ir – cik vērta ir cilvēka cieņa. Ja mēs konkrēti pievēršamies tiesneša darbam, tad patiešām dažreiz cieņa ir jānomēra naudā. Vai to var izdarīt? Tā, ko tiesas mēra, ir cieņa kā reputācija, nevis tas konstitucionālais pamats, uz ko balstās cilvēktiesības kopumā. Tas ir tāds viens fragments no plašā cieņas jēdziena. Vai tas ir vienkārši, vai sarežģīti?

Veronika Krūmiņa. Es sākšu ar cieņu plašākā nozīmē, un te ir īsā atbilde – nē, cieņu, tāpat kā dzīvību un brīvību, naudas izteiksmē nav iespējams novērtēt. Bet ja apskatāmies šo šaurāko cieņas izpratni, tad jā – tieši šādas lietas skata mūsu kolēģi Civillietu departamentā. Tās pamatā ir lietas, kurās tiek skatīts nevis cieņas, bet goda un reputācijas aizskārums. Gatavojoties šai diskusijai, es apskatījos pēdējā laika lietas, kas parāda, par kādu summu cilvēki ir novērtējuši reputācijas vai goda aizskārumu. Summas ir ļoti dažādas, sākot ar 400 euro un beidzot, piemēram, ar 130 tūkstošiem euro. Priecē, ka daļa no šīm lietām, kuras apskatījos, beidzās ar izlīgumu. Tas ir ļoti pozitīvs signāls tam, ka cilvēki tomēr spēj un vēlas sarunāties un rast kompromisu, nevis līdz galam tiesāties.

Administratīvās tiesas vairāk saskaras ar lietām, kurās caurstrāvo šī cieņas izpratne plašākajā nozīmē. Un man jāsaka, ka pamatā gandrīz lielākajā daļā administratīvo lietu vismaz kādā aspektā caurstrāvo cieņas jautājums. Bet ir arī lietas, kurās mēs ļoti dziļi aplūkojam cieņas jautājumu. Piemēram, lietās par sociālo aizsardzību – tie ir pabalsti, pensiju apmērs, cilvēka ķermeņa aizsardzība pēc nāves, uzturēšanās apstākļi ieslodzījuma vietā – tie pamatā visi tiek saistīti ar cieņas jautājumu.

Dina Gailīte. Ja mēs no vispārējām tiesām pārejam pie konstitucionālās tiesas, kas uz mūsu tiesisko sistēmu raugās kā uz vienu veselumu, tad es uzdošu tādu pavisam vienkāršu jautājumu – vai visiem cilvēkiem ir cieņa un vai visu cilvēku cieņa ir vienādi vērta? Vai visiem cilvēkiem ir vienāda vērtība?

Sanita Osipova. Es domāju, ka Satversmes tiesai nav jānodarbojas ar cilvēku vērtēšanu, jo cilvēki ir vienlīdzvērtīgi, tas ir pašsaprotami. Tieši balstoties uz šo tēzi, mēs esam nonākuši pie lielām lietām. Es gribētu atgriezties pie pirmā apļa jautājuma, jo, uzklausot diskusijas dalībniekus, man ir raisījušās daudzas jaunas domas. Vai šobrīd ar cieņu ir sliktāk nekā jebkad iepriekš? Nē, manuprāt, ir daudz labāk. Sabiedrības locekļi ir sapratuši, ka viņiem piemīt tiesības baudīt brīvību, un viņi sāk šo brīvību baudīt dažādos tiesiskos veidos, tostarp tādos veidos, kā sabiedrība to nesagaida. Un sabiedrībai pie tā ir jāpierod. Varbūt psihoterapijā varētu to paskaidrot, bet man liekas, ka sabiedrībai ir bailes no savādākā. Kad es kaut ko ieraugu pirmo reizi – sabiedrībā un varbūt pat sev tuvumā – man ir bail no tā, kas ir savādāks, jo, nedod Dievs, tas mainīs mani. Piemēram, uzzinot, ka kādā kultūrā ēd tārpus, man tas ir pretīgi, es negribu ar tādu cilvēku, kas ir ēdis tārpus, ēst pie viena galda. Nedod Dievs, piemēram, ja es esmu vīrs un mana sieva samācīsies un man vakariņās sagatavos tārpus, un, vēl sliktāk, nepateiks, ka tie ir tārpi. Es tos apēdīšu, un mana integritāte būs aizskarta. Tātad, man liekas, ka ir bailes no savādākā. Tāpēc ir šīs asās reakcijas, ka savādākais varētu tikt atļauts un tieši skars arī mani. Savādākais pat vairs nav aizliegts, bet mulsina tas, ka savādākie prasa to pašu, ko pārējie, un tad mums ir problēma. Ja man būtu jāpasaka vienā teikumā – manuprāt, šobrīd savādākie ir iznākuši no skapjiem un viņiem līdztiesīgi pienākas vieta pie galda. Mēs no skapjiem viņus esam izlaiduši, bet pie galda sev blakus negribam sēdināt. Pat ne pie blakus galda.

Satversmes tiesa patiesībā ir tieši tā tiesa vai tā institūcija, kur Latvijā šis jautājums par cilvēka cieņu vispār ir ticis aktualizēts. Padomju Savienības konstitūcijā šāda jēdziena nebija. Kaut arī Padomju Savienība bija piedalījusies Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas izstrādāšanā, šis koncepts Padomju Savienībā nebija pazīstams. Es palasīju 1978.gada konstitūciju, un man mati cēlās gaisā. Tur ir iestrādāts šis goda/cieņas koncepts, bet tas ir ticis noteikts ļoti aprobežots, ciktāl tas nenonāk pretrunā ar ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Un tad 1991.gadā parādās Konstitucionālais likums par cilvēktiesībām un pienākumiem, un tur tika iestrādāts cilvēka cieņas koncepts. Pēc tam pie pamattiesībām Satversmē iestrādā cilvēka godu un cieņu – tieši tādā secībā – gods un cieņa. Un tad no 2000.gadu sākuma, kad parādās konstitucionālā sūdzība, kad cilvēki nāk un mēģina tiesas priekšā risināt savas problēmas, ja valsts kaut ko nav sapratusi un cilvēkam ir prettiesiski ierobežojusi viņa brīvības, Satversmes tiesa sāk to konceptu veidot. Kad iegāju „Jurista Vārda” meklētājā meklēt, kas ir rakstījis par cilvēka cieņu, patiesībā virsraksti ir tikai daži pa visu digitālo žurnālu, un pamatā cilvēka cieņas jēdziens parādās vai nu Satversmes tiesas spriedumu publikācijās, vai analīzē par Satversmes tiesas spriedumiem. Tā ka Satversmes tiesa ir tā, kura sabiedrībā modina sirdsapziņu un atgādina, ka visi cilvēki ir cilvēki un ikvienam pienākas cieņa, kas ietver brīvību, vienlīdzību un arī tiesības un pienākumus būt solidāriem pret pārējiem un cienīt pārējos.

KĀ JŪS SARGĀJAT CILVĒKA CIEŅU?

Dina Gailīte. Tagad mēs būtu nonākuši pie trešā repliku apļa, kurā paredzēts summējošs virziens. Es gribētu jums visiem pajautāt, ko Jūs darāt un ko vēl vairāk varētu darīt, lai sargātu cilvēka cieņu Latvijā savā darbības laukā. Un vai Jūs raugāties uz situāciju cerīgi?

Veronika Krūmiņa. Es jau iepriekšējā replikā teicu, ka administratīvo tiesu uzdevums, izskatot jebkuru lietu, ir cilvēka cieņas sargāšana. Man jāpiekrīt, ka varbūt, meklējot tiesu nolēmumos jēdzienu „cilvēka cieņa”, mēs atradīsim Satversmes tiesas spriedumus vai aprakstus par tiem, savukārt administratīvajās lietās tiešas atsauces uz „cilvēka cieņu” ir retāk, bet tie jautājumi, kas tiek risināti administratīvajās tiesās, parasti lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar cilvēka cieņu. Administratīvā tiesa cenšas padarīt savu darbu pēc iespējas profesionālāk, domājot gan par procesa vadīšanu, lai neaizskartu, nepazemotu procesa dalībnieku, gan arī par saprotamiem, uztveramiem spriedumiem, lai arī zaudējusī puse tos saprastu un akceptētu. Katrā ziņā paturam prātā, ka aiz katra lietas vāka ir cilvēks ar savu sāpi.

Dina Gailīte. Jautājums Nilam Saksam Konstantinovam. Ko Jūs personīgi varat darīt cilvēka cieņas vairošanā savā darbā un cik cerīgi Jūs raugāties perspektīvā uz mums visiem kopā?

Nils Sakss-Konstantinovs. Kad Jūs šo jautājumu uzdevāt, es pilnīgi sabijos, jo es domāju – es neko tā īsti nedaru, lai sargātu citiem cieņu. Tas nav tas, ar ko es nodarbojos. Bet kaut kādā ziņā es noteikti piekrītu prezidenta kandidātes kundzei par to, ka lielā mērā problēma ir valodā. Ja mēs runājam par cieņu līdzīgi kā par visiem lielajiem konceptiem – par mīlestību, par gaidām, par cerību, par godu. Protams, mēs varam par to runāt arī likumu valodā, bet tā var aptvert tikai vienu mazu šķautnīti no tā visa. Tas būtu līdzīgi, kā mēs runātu par mīlestību tikai bioloģiskā griezumā. Te bija arī ļoti laba replika par to, ka valsts runā likumu valodā. Es domāju, tā ir problēma valstij, jo tai par cieņu vajadzētu runāt arī dzejas valodā, respektīvi, atrast simbolus, tēlus, metaforas, kas cilvēkiem to padarītu tuvāku, saprotamāku. Ko man nozīmē, ja man kāds saka: „Cieni citus, un tevi cienīs” vai „Mums ir pienākums cienīt vienam otru”. Bet kas ir tas, kas mani tajā ienes iekšā, kas padara to saprotamu? Līdzīgi mēs domājam par citām lielām dzīves tēmām, tostarp par mīlestību un visu, kas ir svarīgs. Cieņa noteikti ir viena no tām.

Otra lieta, par ko es sāku domāt, ir par to, ko īsti nozīmē cienīt otru. Te bija pieminēta galda metafora, un mana lielākā grūtība ir saprast to. Protams, visi ir aicināti pie galda, bet tiem, kas ir pie galda, tiem arī ir tiesības negribēt ēst ar visiem kopā. Es kā liels introverts to ļoti labi saprotu un kļūstu tramīgs, kad man piedāvā ēst kopā ar visiem. Es domāju, tas arī nebūs īsti iesējams, bet droši vien tas, ko mēs varam, ir paklausīties otrā, un, iespējams, tā lielā cieņas izpausme ir klausīšanās. Savā darbā redzu, kā vecāki izturas cieņpilni pret bērniem, ja uzklausa, ko bērns saka, kā mēs saprotam, ka bērni skolā tiek cienīti, ka viņiem ir iespēja pateikt, izpaust sevi. Un atgriežoties pie jautājuma, ko es savā darbā daru cieņas labā, tad varu teikt – es savā darbā arī klausos, ko citi cilvēki saka, un, iespējams, tā es cīnos par cieņu.

Dina Gailīte. Stepaņenko kundze, ko jūs darāt, lai būtu cieņpilna politika Latvijā?

Jūlija Stepaņenko. Turpinot tēmu par valodu, man kā politiķei ir pienākums skatīties līdzi tam, kā mēs turpinām šo komunikāciju ar sabiedrību. Ja viena puse uzrunā otru pusi, bet otra puse aizgriežas un neklausās, ģimenes attiecībās tā skaitās emocionāla vardarbība. Tā tas nedrīkst būt, tā ir necieņa, vēl jo vairāk, tā ir vardarbība. Šajā situācijā es gribētu uzlabot šī cieņas aspektu sarunās starp valsti un sabiedrību. Sabiedrība runā, sabiedrība uzrunā, sabiedrība raksta un nāk, bet valsts to nedzird. Tāpēc mans uzdevums ir šīs attiecības uzlabot, šo cieņas aspektu ievīt visos likumdošanas aktos un palīdzēt šīs attiecības, kuras pēdējā laikā ir ļoti stipri sabojātas, uzlabot. Ja sabiedrība klauvē pie durvīm, un jau trīs reizes ir pieklauvējusi, runājot par savu brīvību un cieņu, bet arī pēc trešās reizes joprojām turpinās klusums un ignorēšana, tad tas tiešām nav labākais veids, kā sarunāties. Protams, ir jāpagriežas vienam pret otru un jāsaprot, ka ir jāieklausās it visā, ko mēs dzirdam. Tie soļi, kas šobrīd tiek sperti, diemžēl tiek sperti pavisam citā virzienā.

Dina Gailīte. Tātad apņemšanās veicināt savstarpēju uzklausīšanu. Paldies. Osipovas kundze, Jūsu ieguldījums savstarpējās cieņas veicināšanā.

Sanita Osipova. Ja es šobrīd runāju vēl kā tiesnese, tad es varu teikt, ka jebkura tiesa, jebkura tiesību sistēma darbojas tikai tāpēc, lai aizstāvētu cilvēku cieņu. Ja kādam ir nodarīta netaisnība, tad valstij ir pienākums atjaunot taisnīgumu, tas ir, viņa cieņas atjaunošanu. Cilvēki bieži tiesājas par ļoti mazām summām, vienkārši viņi tiesājas, lai valsts apliecinātu, ka viņiem bija taisnība. Viņiem ir ļoti būtiski uzzināt, ka viņiem bija taisnība, un lai sabiedrība to uzzina un citi to pieņem.

Ja man ir jārunā kā cilvēkam, un es visai drīz būšu cilvēks, vairs ne tiesnesis, tad cilvēka cieņa ir nemitīgi kopjama lieta un vispirms jau ikviena cilvēka galvā. Man arī ir ļoti grūti reizēm pieņemt savādāko, īpaši, kad es sastopos ar to pirmo reizi. Es esmu jau diezgan vecs un konservatīvs cilvēks un man ir jāpiedomā pie tā, lai manī nerastos agresija. Lai es censtos ja ne pieņemt, tad vismaz nenoraidīt vai nepazemot kādu.

Ko es esmu darījusi un ko darīšu arī turpmākā laikā – tas ir popularizēt līdztiesības idejas un rosināt sabiedrību domāt, jo sabiedrību nevar izglītot, ja nedod informāciju. Un, kā jau teicu, mūsu publiskajā telpā par šo vitāli svarīgo tēmu, kas ir likta Latvijas Republikas pamatos, kas ir likta to attiecību pamatos, kā mēs dzīvojam, mums praktiski nav nekādas literatūras par cilvēka cieņu. Pagājušajā gadā aizsākās plašākas publiskas diskusijas, un pēc Satversmes tiesas sprieduma par homoseksuāla pāra sievietes tiesībām uz pabalstu pēc bērna piedzimšanas bija eksplozija. Vai iepriekš problēmu nebija? Nē, tās bija paslaucītas zem tepiķīša, mēs par to nerunājām. Es nesaku, ka skaidri zinu, pie kāda rezultāta mums ir jānonāk, bet es esmu dziļi laimīga, ka mēs par to runājam. Tas nozīmē, ka mēs kopjam izpratni. Ja mēs sadzirdam citus un mēģinām strādāt paši ar sevi, tad mēs jau esam uz ceļa. Mēs redzam, ka tas ir process, tas ir ceļš. Tas ir nemitīgs ceļš. Paldies.

Dina Gailīte. Tātad otrā apņemšanās – veicināt savstarpējo uzklausīšanu.

Paldies organizatoriem Augstākajai tiesai un Satversmes tiesai un visiem runātājiem. Man liekas, ka mēs esam mazliet rosinājuši Jūsos pārdomas par to, cik plašs un ietilpīgs ir cilvēka cieņas jēdziens, un par to, ka mums visiem cieņa piemīt, jo mēs visi esam cilvēki, un par to, ka mums jārūpējas gan pašiem par savu cieņu, gan arī par savu līdzcilvēku cieņu. Tas ir svarīgi mūsu cieņpilnās attiecībās. Pateicos visiem, ka arī šī diskusija noritēja cieņpilni.