Krimināllietu departaments: Par Kriminālprocesa likuma 140.panta 7.1 daļas interpretāciju (04.11.2021.)
Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulces
LĒMUMS
Rīgā 2021.gada 4.novembrī
Senāta Krimināllietu departamenta kopsapulce, apspriežot jautājumu par Kriminālprocesa likuma 140.panta 7.1 daļas interpretāciju,
konstatē:
[1] Ar 2020.gada 11.jūnija likumu „Grozījumi Kriminālprocesa likumā” Kriminālprocesa likuma 140.pants „Procesuālās darbības veikšana, izmantojot tehniskos līdzekļus” papildināts ar 7.1 daļu, saskaņā ar kuru šā panta 2.1, piektajā un septītajā daļā noteikto var neievērot, ja procesa virzītājam ir iespējams ar tehniskiem līdzekļiem pārliecināties par citā telpā vai ēkā esošās personas identitāti. Pirmstiesas procesā procesuālo darbību fiksē šā likuma 143.pantā noteiktajā kārtībā.
[2] Tieslietu ministrijas 2021.gada 1.februāra apkārtrakstā par Kriminālprocesa likuma 140.panta 7.1 daļas piemērošanu norādīts, ka saskaņā ar minēto tiesību normu procesa virzītājam nav uzlikts pienākums pārbaudīt, kur tieši atrodas persona, kurai jāpiedalās procesuālajā darbībā, līdz ar to procesa virzītājs var nezināt, ka persona atrodas citas valsts teritorijā procesuālās darbības laikā. Šādā situācijā par procesuālās darbības norises vietu uzskatāma vieta, kurā atrodas procesa virzītājs, un starptautiskās sadarbības joma netiek aizskarta.
Apkārtrakstā pausts viedoklis, ka gadījumos, ja procesa dalībnieks atrodas citas valsts teritorijā, Kriminālprocesa likuma 140.panta 7.1 daļas piemērošana ir iespējama, ja izpildās šādi papildu kritēriji:
1. Persona ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis Kriminālprocesa likuma 681.panta izpratnē (turpmāk – Latvijas pilsonis). Šis apstāklis ir būtisks, jo Latvijas pilsoņiem neatkarīgi no viņu atrašanās vietas ir tiesības labprātīgi komunicēt ar savas valsts pilsonības valsts iestādēm (konsulārajiem dienestiem, valsts iestādēm, kā arī tiesībsargājošajām iestādēm) bez citas valsts iejaukšanās šajā procesā;
2. Persona vēlas un piekrīt piedalīties procesuālajā darbībā videokonferences režīmā. Ievērojot pirmajā punktā norādīto, personai ir tiesības izvēlēties šādu komunikācijas veidu, taču tiesībsargājošās iestādes nedrīkst piespiest personu piedalīties procesuālajās darbībās ar videokonferences starpniecību. Ja persona nepiekrīt piedalīties procesuālajā darbībā videokonferences režīmā, ir jāiesaista attiecīgās valsts kompetentās iestādes ar starptautiskās sadarbības instrumentu (tiesiskās palīdzības lūguma, Eiropas izmeklēšanas rīkojuma) palīdzību.
Tieslietu ministrija apkārtrakstā pausto viedokli apstiprināja ar Senātam adresēto 2021.gada 8.aprīļa vēstuli.
[3] 2021.gada 16.februārī Senātā saņemts Latvijas Republikas ģenerālprokurora lūgums sasaukt Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulci un apspriest jautājumu par Kriminālprocesa likuma 140.panta 7.1 daļas interpretāciju.
Pamatojot lūgumu, norādīts, ka Tieslietu ministrijas apkārtrakstā paustais viedoklis ir diskutabls. Kriminālprocesa likuma C daļa, kas reglamentē starptautisko sadarbību, ietver speciālās tiesību normas, tādēļ šī likuma A un B daļas ir spēkā tiktāl, ciktāl C daļa to neierobežo. Vairāki spēkā esošie valstu savstarpējo tiesisko sadarbību regulējošie normatīvie tiesību akti neparedz ar videokonferences palīdzību ārvalstī pratināmās personas pratināšanas kārtības atšķirības atkarībā no viņas pilsoniskās piederības. Primārais faktors ir personas atrašanās ārvalstī, kurai kā starptautisko tiesību subjektam ir tiesības lemt par procesuālās vai izmeklēšanas darbības izpildes pieļaujamību savā suverēnā teritorijā. Pirms apkārtraksta sagatavošanas pēc Tieslietu ministrijas lūguma vairākas aptaujātās Eiropas Savienības dalībvalstis ir viennozīmīgi norādījušas, ka, veicot ārvalstī esošas personas nopratināšanu ar videokonferences palīdzību, ir nepieciešams konkrētajai valstij iesniegt tiesiskās palīdzības lūgumu vai Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.
[4] Kriminālprocesa likuma 3.pants nosaka vienotu procesuālo kārtību visos kriminālprocesos, kurus par Latvijas jurisdikcijā esošiem noziedzīgiem nodarījumiem veic tam pilnvarotas personas.
Personas pilsoniskā piederība un procesa virzītāja atrašanās vieta neietekmē Kriminālprocesa likuma spēku telpā. Kriminālprocesa likums ārvalstī var tikt piemērots atbilstoši Kriminālprocesa likuma C daļā noteiktajam.
[5] 2014.gada 3.aprīlī pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (turpmāk – Direktīva 2014/41).
Direktīva 2014/41 ieviesta ar likumu „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kas tika pieņemts 2017.gada 30.martā un spēkā stājās 2017.gada 26.aprīlī. Ieviešot Direktīvu 2014/41, Kriminālprocesa likums tika papildināts ar 83.1 nodaļu „Eiropas izmeklēšanas rīkojuma pieņemšana un nodošana izpildei”. Eiropas izmeklēšanas rīkojuma pieņemšanu līdz kriminālvajāšanas uzsākšanai, kriminālvajāšanā un iztiesāšanā regulē Kriminālprocesa likuma 887.1 līdz 887.3 pants.
Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai Savienības tiesības ir balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm – un tās to savstarpēji atzīst –, kā tas ir precizēts Līguma par Eiropas Savienību 2.pantā, ir kopīgas daudzas Savienības pamatvērtības. Šī premisa nozīmē un pamato dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos šo vērtību atzīšanā un tādējādi Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanā. Gan dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz šo dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (Eiropas Savienības Tiesas 2018.gada 6.decembra spriedums lietā „IK”, C-551/18 (ECLI:EU:C:2018:991), 34.-35.punkts).
Izpildvalsts piedalīšanās procesuālajā darbībā nodrošina ne tikai dalībvalsts tiesību pamatprincipu ievērošanu, bet arī tajās iesaistīto personu aizsardzību. Procesuālo darbību veikšana un pierādījumu iegūšana citā dalībvalstī notiek ar izpildvalsts kompetentās iestādes piedalīšanos un saskaņā ar tās pamatprincipiem.
Eiropas Savienības tiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 2014/41 mērķis, kā tas izriet no tās 5.–8.apsvēruma, ir aizstāt sadrumstalotu un sarežģītu regulējumu, kas pastāvēja attiecībā uz pierādījumu iegūšanu krimināllietās ar pārrobežu dimensiju, un, izveidojot vienkāršāku un efektīvāku sistēmu, kas balstīta uz vienu vienīgu instrumentu ar nosaukumu „Eiropas izmeklēšanas rīkojums”, veicināt un paātrināt tiesu iestāžu sadarbību, lai palīdzētu īstenot Savienības mērķi kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu savstarpējo uzticību, kurai būtu jāpastāv starp dalībvalstīm. Direktīva 2014/41 ir vērsta uz to, lai garantētu vienkāršotu un efektīvu sadarbību starp dalībvalstīm, nodrošinot to lēmumu savstarpēju atzīšanu, kurus pieņēmušas šo dalībvalstu tiesu iestādes, lai iegūtu pierādījumus krimināllietās ar pārrobežu dimensiju.
No Direktīvas 2014/41 2., 6. un 19.apsvēruma tostarp izriet, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir instruments, kas attiecas uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 82.panta 1.punktā paredzēto tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kura pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu. Šis princips, kas ir tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās „stūrakmens”, pats ir balstīts uz savstarpēju uzticēšanos, kā arī uz atspēkojamu prezumpciju par to, ka pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un it īpaši pamattiesības. Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir uz savstarpējas atzīšanas un savstarpējas uzticēšanās principiem balstīts instruments (Eiropas Savienības Tiesas 2020.gada 8.decembra spriedums lietā „Staatsanwaltschaft Wien”, C-584/19 (ECLI:EU:C:2020:1002, 39., 40., 64. un 70.punkts).
Galvenais Direktīvā 2014/41 noteiktā sadarbības instrumenta izmantošanas nosacījums ir pierādījuma atrašanās citā dalībvalstī. Procesa virzītāja atrašanās vieta neietekmē pierādījuma atrašanās vietu.
Direktīvas 2014/41 1.panta 1.punkts noteic, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums (EIR) ir tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts („izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī („izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo Direktīvu. Savukārt atbilstoši šī panta trešajam punktam aizdomās turētais vai apsūdzētais (vai advokāts, kas rīkojas tās vārdā) var lūgt izdot EIR atbilstīgi piemērojamam tiesību uz aizstāvību regulējumam saskaņā ar valsts kriminālprocesu.
Ar Direktīvu 2014/41 ieviesti tiesu iestāžu sadarbības līdzekļi, kuru mērķis ir nodrošināt vienkāršotu Eiropas Savienības dalībvalstu sadarbības mehānismu tādu pierādījumu iegūšanai, kas atrodas citā dalībvalstī. Sadarbības mehānisms nodrošina Eiropas Savienības mērķi kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu savstarpējo uzticību, kurai būtu jāpastāv starp dalībvalstīm.
Direktīvas 2014/41 9.panta 5.punkts noteic, ka izdevējvalsts iestādēm, kas atrodas izpildvalstī, EIR izpildes laikā ir saistoši izpildvalsts tiesību akti. Tām nav nekādu tiesībaizsardzības pilnvaru izpildvalsts teritorijā, izņemot tad, ja šādu pilnvaru izmantošana izpildvalsts teritorijā atbilst izpildvalsts tiesību aktiem, un tādā apjomā, par ko izdevējiestāde un izpildiestāde ir vienojušās.
Saskaņā ar Direktīvu 2014/41 izdevējvalsts iestādēm nav tiesībaizsardzības pilnvaru jeb jurisdikcija izpildvalsts teritorijā, izņemot īpašus gadījumus. Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir viens no procesuālajiem līdzekļiem, ar kura starpniecību izdevējiestāde un izpildiestāde var vienoties par pierādījumu iegūšanu izpildvalsts teritorijā. Tādējādi par Kriminālprocesa likuma piemērošanu citā dalībvalstī Latvijas Republikai un šai dalībvalstij ir jāvienojas Eiropas izmeklēšanas rīkojumā.
Atbilstoši Direktīvas 2014/41 24.panta 1.punktam, ja persona atrodas izpildvalsts teritorijā un ir jānopratina kā liecinieks vai eksperts izdevējvalsts kompetentajās iestādēs, tad izdevējiestāde var izdot EIR, lai liecinieku vai ekspertu nopratinātu, izmantojot videokonferenci vai citu audiovizuālu pārraidi saskaņā ar 5. līdz 7.punktu. Papildus tam šajā punktā uzsvērts, ka izdevējiestāde EIR var izdot arī nolūkā ar videokonferences vai citas audiovizuālas pārraides palīdzību nopratināt aizdomās turēto vai apsūdzēto.
Kriminālprocesa likuma 83.1 nodaļā noteiktā kriminālprocesuālā kārtība procesuālo darbību veikšanai citā Eiropas Savienības dalībvalstī ir atzīstama par speciālajām normām iepretim Kriminālprocesa likuma 10.nodaļā, tostarp 140.pantā, kā vispārējā tiesību normā noteiktajam.
[6] Eiropas Komisijas 2020.gada 2.decembra paziņojumā (Eiropas Komisijas 2020.gada 2.decembra paziņojums par Tieslietu sistēmu digitalizāciju Eiropas Savienībā, 1.lpp.) tiek uzsvērts, ka tiesu iestāžu pieejamība un dalībvalstu sadarbības veicināšana citastarp ir galvenie ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas mērķi, kā noteikts Līgumā par Eiropas Savienības darbību (sk. Līguma par Eiropas Savienības darbību 67.pantu).
Paziņojumā izdarīta atsauce uz pētījumu „Pārrobežu digitālā krimināljustīcija”, kurā Direktīva 2014/41 tiek uzsvērta kā tiesu iestāžu sadarbības kodolu veidojošais elements. Eiropas izmeklēšanas rīkojums ļauj nacionālajām iestādēm lūgt pieprasīt pierādījumus, kas atrodas citā dalībvalstī (Eiropas Komisijas atzinums „Pārrobežu digitālā krimināljustīcija” (Cross-border digital criminal justice), 277.lpp. Pieejams: https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/e38795b5-f633-11ea-991b-01aa75ed71a1/language-en). Direktīvas 2014/41 kā krimināljustīcijas veidojoša elementa nozīme atzīta arī citos pētījumos (sk. piem., Eiropas Savienības Padomes 2016.gada 9.jūnija secinājumi par krimināljustīcijas uzlabošanu kibertelpā, 4., 9.lpp. Pieejams: https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-10007-2016-INIT/lv/pdf; Tiesu administrācijas sagatavots esošās situācijas izvērtējums projekta „Esošās situācijas izpēte un ieguvumu analīze E-pierādījumu risinājuma ieviešanai EK projekta „E-pierādījumu platformas izstrāde” ietvaros”, 12., 14., 24.lpp. Pieejams: https://www.ta.gov.lv/lv/media/39/download).
Paziņojumā tiek īpaši izdalīta nodaļa „Digitālā krimināljustīcija”, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību kriminālprocesos. Tas nozīmē, ka kriminālprocesa norise un pierādījumu iegūšana ir īpaša kārtība krimināltiesību jomā, uz kuru attiecas Eiropas Savienības normatīvie tiesību akti, tostarp Direktīva 2014/41.
Eiropas Savienības institūciju publicētajos aktuālajos pētījumos par krimināljustīciju un dalībvalstu sadarbību nav izteiktas atziņas, ka digitalizācijas ietvaros uz pilsonības pamata tiktu grozīta procesuālā kārtība tiesiskajai sadarbībai Eiropas Savienībā un būtu pieļaujama dalībvalsts vienpusēja atkāpšanās no Direktīvā 2014/41 noteiktās sadarbības kārtības attiecībā uz citā valstī esošu pierādījumu iegūšanu.
[7] Kriminālprocesa likuma 876.panta pirmās daļas pirmais teikums noteic, ja kriminālprocesā nepieciešams veikt procesuālo darbību ārvalstī, procesa virzītājs vēršas kompetentajā iestādē ar rakstveida ierosinājumu lūgt ārvalsti veikt procesuālo darbību.
Tiesiskā palīdzība notiek saskaņā ar katru ārvalsti noslēgto tiesiskās palīdzības līgumu.
Eiropas Padomes Konvencijas par savstarpējo palīdzību krimināllietās Otrā Papildu protokola (turpmāk – Otrais Papildu protokols) 1.panta 1.punktā noteikts, ka Puses apņemas saskaņā ar Konvencijas noteikumiem nekavējoties sniegt viena otrai visplašāko savstarpējo palīdzību procesuālajās darbībās attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuru sodīšana palīdzības pieprasīšanas laikā piekrīt Pieprasītājas Puses tiesu varas iestāžu jurisdikcijai.
Otrā Papildu protokola 9.pantā tiek regulēta „Nopratināšana videokonferencē”. Atbilstoši minētā panta 1.punktam, ja persona atrodas vienas Puses teritorijā un to nepieciešams nopratināt kā liecinieku vai ekspertu citas Puses tiesu varas iestādēm, šī cita Puse, ja nav vēlams vai iespējams nopratināmo personu personīgi uzaicināt tās teritorijā, var lūgt, lai nopratināšana notiek video konferences formā, kā noteikts 2. līdz 7.punktā. Otrā Papildu protokola 9.panta 5.punktā ietverti nosacījumi nopratināšanai videokonferences formā.
Prasību lūgt otras dalībvalsts palīdzību liecinošās personas nopratināšanai ar videokonferences starpniecību, ja pratināmā persona atrodas citas dalībvalsts teritorijā, uzsver arī Konvencijas par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās 10.pants „Liecības sniegšana videokonferencē” un Direktīvas 2014/41 24.pants.
Izņēmums no starptautisko tiesību vispārīgajiem principiem ir nostiprināts Konvencijas par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās 20.pantā, kurā ietverti nosacījumi telekomunikāciju sakaru pārtveršanai bez citas dalībvalsts tehniskās palīdzības.
Kriminālprocesa likuma 83.nodaļā noteiktā kriminālprocesuālā kārtība procesuālo darbību veikšanai ārvalstī ir atzīstama par speciālajām normām iepretim Kriminālprocesa likuma 10.nodaļā, tostarp 140.pantā, kā vispārējā tiesību normā noteiktajam.
Lai nodrošinātu vienveidību tiesību normu piemērošanā, pamatojoties uz likuma „Par tiesu varu” 49.1 panta pirmo, otro un trešo daļu, Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulce
nolemj sniegt šādu skaidrojumu:
1. Atbilstoši vispārīgajam principam Latvijas Republikas jurisdikcija, ievērojot Kriminālprocesa likuma 3.pantā nostiprināto šī likuma spēku telpā, iespējama tikai valsts teritorijā. Tādu pierādījumu iegūšana, kas atrodas citas valsts teritorijā, iespējama Kriminālprocesa likuma C daļā noteiktajā kārtībā.
2. Kriminālprocesa likuma 140.panta 7.1 daļā noteikto kārtību iespējams piemērot tikai tad, ja procesuālā darbība tiek veikta Latvijas Republikas jurisdikcijā.
Kopsapulces priekšsēdētājs
A. Strupišs
QR
