Raksta mērķis ir koncentrēti aplūkot Satversmes tiesas praksē un doktrīnā nostiprināto judikatūras kā tiesību palīgavota nozīmi. Pēc judikatūras satura un mērķa atklāšanas rakstā tiks vērsta uzmanība uz tās piemērošanas nosacījumiem, kā arī gadījumiem, kad no pastāvošās judikatūras iespējams atkāpties. Visbeidzot raksta izskaņā ieteikumu veidā tiesību piemērotāju uzmanība tiks vērsta uz dažiem praktiskiem ar judikatūras piemērošanu saistītiem aspektiem.
SENĀTA NOLĒMUMU KĀ TIESĪBU PALĪGAVOTA NOZĪME
Senāta nolēmumi var tikt iedalīti divās kategorijās:
1. Judikatūra;
2. Tiesu prakse.
Judikatūra un tiesu prakse ir tiesību palīgavots, kas var tikt izmantots tiesu nolēmumu argumentācijā. Judikatūras kā palīgavota veidu noteic apstāklis, ka tai nav vispārsaistošs spēks. Taču no tiesību piemērošanas viedokļa uz judikatūru kā tiesību palīgavotu attiecas daži izņēmumi, par kuriem detalizētāk turpmāk.
Judikatūra var tikt iedalīta divās grupās, proti, kā lēmums konkrētā krimināllietā un kā lēmums citā krimināllietā. Uz lēmumu konkrētā krimināllietā attiecas Kriminālprocesa likuma 589.pantā noteiktais. Atbilstoši panta pirmajai daļai likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas lēmumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 83.pantu tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.
Padotība tiesībām nozīmē arī Satversmei un vispārējiem tiesību principiem atbilstošu rakstīto tiesību normu piemērošanu. Ar minēto ir saistīts Satversmes tiesas paustais, ka Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas jeb interpretācijas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu.
No minētā izriet, ka juridiskās metodes konstitucionāli tiesisko pamatu nosaka Satversmes 83.pantā ietvertais kritērijs „tiesnesis ir likumam pakļauts”, kā arī Satversmes 1.pantā nostiprinātais tiesiskas valsts princips.
Atbilstoši Satversmes tiesas paustajam judikatūrā vai tiesu praksē tiek nostiprināta tiesību normu interpretācija. Teksta satura izpratne ietver sevī gan izpratni par likuma radītāja gribu, gan par likuma (normas) mērķi, pamatojumu, nolūku, jēgu – visu to, ko jurisprudencē sauc par ratio legis. Tiesību piemērošanas procesu Hanss Kelzens (Hans Kelsen) formulējis kā „tiesību radīšanas procesa turpinājumu no vispārējā uz individuālo”.
Tātad judikatūra un tiesu prakse, kurā sniegta attiecīgas tiesību normas interpretācija, ir viens no līdzekļiem tiesību normas satura noskaidrošanai tās vārdiskās jēgas ietvaros, kas var nodrošināt Satversmei atbilstošu tiesību normu interpretāciju.
Piemērojot tiesību normu konkrētam gadījumam, tās iztulkošana ir vienīgi un tikai tiesneša vai cita normas piemērotāja pienākums. [..] Iegūtie un tiesas nolēmumos nostiprinātie normu iztulkojumi turpmāk var atvieglināt citu tiesnešu darbu. Tās var izmantot kā tiesību papildu avotu un argumentu, taču no jauna pārbaudot un analizējot. Tiesību normu piemērotājs nevar aprobežoties tikai ar padotību likumam vien. Tiesību normas iztulkojamas to piemērošanas procesā, kas patiesībā nozīmē, ka īstenā tiesību norma rodas tikai rakstītās normas un iztulkotāja mijiedarbības rezultātā. Tiesību normu interpretācija un piemērošana ir prakses jautājums.
Satversmes tiesa ir paudusi, ka nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka par atsevišķu normu piemērošanas tiesiskajām sekām pieņemta tiesas nolēmuma pamatojums aprobežotos vienīgi ar vispārīgu atsauci uz abstraktu tiesu praksi vai neidentificējamu judikatūru. Judikatūrai ir būtiska nozīme lietu izspriešanā, jo ar tās palīdzību var izsekot tiesas nolēmumā ietvertajai argumentācijai. Tāpat judikatūra palīdz labāk izprast būtiskākos tiesiskos apsvērumus, kuru dēļ tiesa izšķīrusies par lietas dalībnieku izteikto argumentu akceptēšanu vai – tieši pretēji – noraidīšanu. Minētais uzliek tiesai pienākumu pēc iespējas precīzi un nepārprotami ietvert atsauces uz tiem tiesu nolēmumiem, kuri kalpojuši par pamatu attiecīgā nolēmuma pieņemšanai.
KASĀCIJAS INSTANCES TIESAS NOZĪME KRIMINĀLLIETĀS
Kriminālprocesa likuma 442.panta trešā daļa noteic, ka kasācijas kārtībā pārsūdzētu jebkuras tiesas nolēmumu izskata Augstākā tiesa kā kasācijas instances tiesa.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmo daļu pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Savukārt šī panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.
Kriminālprocesa likuma 572.pantā noteikts, ka kasācijas sūdzībā un protestā jāiekļauj tajā izteikto prasību pamatojums ar norādi uz Krimināllikuma pārkāpumu vai šā likuma normu būtisku pārkāpumu.
Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrā daļa noteic, ka tiesa var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību šādos gadījumos: 1) kasācijas sūdzībā vai protestā norādītajos tiesību normu piemērošanas jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas judikatūra un pārsūdzētais nolēmums tai atbilst; 2) izvērtējot kasācijas sūdzībā vai protestā minētos argumentus, nerodas šaubas par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 584.panta pirmajai daļai tiesas nolēmumu tiesiskuma pārbaude notiek kasācijas sūdzībā vai protestā izteikto prasību apjomā un ietvaros. Savukārt šī panta otrā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa drīkst pārsniegt kasācijas sūdzībā vai protestā izteikto prasību apjomu un ietvarus gadījumos, kad tā konstatē šā likuma 574. un 575.pantā norādītos pārkāpumus un tie nav norādīti sūdzībā vai protestā.
Kriminālprocesa likuma 588.panta otrā daļa noteic, ka lēmums ir jāmotivē. Ja kasācijas sūdzību vai protestu noraida, lēmumā jānorāda, kādēļ sūdzībā vai protestā izteiktie argumenti atzīti par nepamatotiem. Savukārt minētā panta trešā daļa noteic, ka nolēmuma atcelšanas gadījumā kasācijas instances tiesa norāda, kāda likuma un tā pantu prasības pārkāptas un kā tas izpaudies.
No minētā izriet judikatūras un tiesu prakses veidošanās mehānisms, proti, Senāta Krimināllietu departaments lēmumā argumentēti vērtē kasācijas sūdzībā vai protestā norādītos tiesību jautājumus, tas ir, materiālo un procesuālo tiesību normu piemērošanas pareizību.
Kasācijas instances tiesa izlemj principālus tiesību normu interpretācijas jautājumus. Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka kasācijas instances tiesa sniedz principiālu likuma materiālo un procesuālo tiesību normu interpretāciju, kas var ietekmēt daudzu personu tiesības dažādos tiesu procesos, tostarp arī tās konkrētās personas tiesības, kura vērsusies ar sūdzību kasācijas instances tiesā konkrētā lietā. Pirmajā instancē tiek vērtēti visi lietas apstākļi, pārbaudīti un analizēti pierādījumi un lieta tiek izspriesta pēc būtības. Apelācijas instances tiesa pārbauda pirmās instances tiesas nolēmuma pamatotību un tiesiskumu. Šī pārbaude ietver lietas izspriešanu pēc būtības un var noslēgties ar to, ka apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas nolēmuma pamatojumam vai arī taisa jaunu nolēmumu. Savukārt kasācijas instances tiesā tiek vērtēti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo tiesību normu piemērošanas pareizību.
Satversmes tiesa ir uzsvērusi kasācijas instances tiesas nozīmi kriminālprocesā demokrātiskā tiesiskā valstī, kā arī tās nozīmi tiesību sistēmas vienotības, attīstības un personas pamattiesību, taisnīguma un tiesības uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā.
Kasācijas instances tiesa pēc sava rakstura ir publiski nozīmīga, jo tajā notiekošais process ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu iztulkošanu un piemērošanu valstī, proti, uz likumu vienveidīgu interpretāciju. Pieejama un saprotama judikatūra, kasācijas instances tiesas sniegtā analīze un interpretācija ir nozīmīgs instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai, kā arī tiesību attīstības nodrošināšanai. Kasācijas instances tiesai ir būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā Satversmei atbilstošā veidā.
Kasācijas instances tiesa, vērtējot tiesību normu piemērošanas pareizību, sniedz arī principiālu tiesību normu interpretāciju. Kasācijas instances tiesas sniegtā problēmjautājumu analīze un interpretācija ir būtisks instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai, kā arī tiesību attīstības nodrošināšanai.
Kasācijas instances tiesai ir īpašs raksturs, un tas nosaka attiecīgā tiesas procesa īpatnības. Latvijā tiesvedības mērķis kasācijas instancē ir gan tiesību vienotības, gan arī personas tiesību aizsardzības nodrošināšana. Kasācijas instances tiesai ir būtiska loma tiesību normu vienveidīgā interpretēšanā un piemērošanā Satversmei atbilstošā veidā, un tās sniegtā problēmjautājumu analīze un interpretācija ir nozīmīgs instruments tiesību attīstības nodrošināšanai.
Vienlaikus kasācijas instances tiesa veic arī personai, kurai konkrētajā kriminālprocesā ir tiesības uz aizstāvību, piemērojamā pamattiesību ierobežojuma pamatotības galīgo pārbaudi, un tās spriedums rada nozīmīgas tiesiski sociālas sekas. Turklāt kasācijas instancē, skatot jautājumus par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību, izšķirošā nozīme ir publiski tiesiskajām interesēm.
Augstākā tiesa ir secinājusi, ka lietā esošo pierādījumu novērtēšana piekrīt tiesai, kas izspriež lietu pēc būtības. Arī jautājums par to, vai lietā esošie pierādījumi ir vai nav pietiekami apsūdzētā vainas konstatēšanai, ir būtības jautājums, kas kasācijas kārtībā nav pārbaudāms. Tāpat kasācijas kārtībā nav pārbaudāmi kasācijas protesta un sūdzību iesniedzēju apsvērumi par citādu lietas apstākļu novērtējumu, nekā to ir izdarījusi apelācijas instances tiesa. Proti, Senāta Krimināllietu departaments neskata lietu pēc būtības, nespriež par faktiem un pierādījumus lietā no jauna nevērtē, bet gan veic tiesas nolēmuma tiesiskuma pārbaudi. Senāts nevērtē personas vainīgumu apsūdzībā norādītā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un apsūdzības pamatotību no pierādījumu aspekta.
Kasācijas instances tiesa savas kompetences ietvaros vispārinātā veidā atbilstoši kasācijas sūdzībai vai protestam izvērtē zemākas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu un iespējamus Krimināllikuma pārkāpumus vai Kriminālprocesa likuma normu būtiskus pārkāpumus tiesas spriešanā.
Tiesai ir pienākums pamatot savus nolēmumus. Tiesai ir pienākums atklāt faktus un tiem piemērotās tiesības, izšķirot strīdu. Tādā veidā tiesas spriešana kļūst prognozējama un ir iespējams pārbaudīt, vai tiesnesis ir saglabājis savu padotību likumam. No tiesiskās vienlīdzības principa izriet, ka tiesai ir jāievēro pastāvīgā judikatūra, bet atkāpšanās no tās izdarāma tikai pienācīgi argumentējot.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka augstākas instances tiesas nolēmums nav ārējais normatīvais akts. Tiesnesim augstākas instances tiesas nolēmums citā lietā jāņem vērā tikai tiktāl, ciktāl tas ir pamatots, pārliecinošs un attiecināms uz konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.
Satversmes tiesa ir atzinusi vienveidīgas tiesu prakses un judikatūras nozīmi tiesiskajā sistēmā, tiesu pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas lietas – atšķirīgi pamatojas uz vienlīdzības principu. Valsts pārkāpj tiesības uz taisnīgu tiesu, ja tās augstākā tiesa nav nodrošinājusi tiesu prakses vienveidību un nav arī tādu mehānismu, ar kuru palīdzību tiesu prakses vienotību varētu nodrošināt, vai arī šie mehānismi nav piemēroti.
Vienveidīga tiesu prakse ir tāda prakse, ka līdzīgi gadījumi tiek izspriesti līdzīgi. Tādā veidā tiek nodrošināta taisnīguma principa ievērošana, tiesiskā noteiktība un veicināta sabiedrības uzticēšanās tiesām. Motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no līdzekļiem, kas sekmē vienveidīgas tiesu prakses veidošanu.
Tomēr tiesu prakses vienveidības nodrošināšana un tiesu pienākums ņemt vērā pastāvošo judikatūru neliedz tiesai iespēju atkāpties no pastāvošās judikatūras atziņām un tās mainīt. Satversmes tiesa ir norādījusi, ja tiesas spriešanas uzdevuma sasniegšanai nepieciešams atkāpties no agrāk sniegtajām tiesu prakses atziņām, tad tiesnesis ir tiesīgs to darīt, taču pienācīgi argumentējot savu viedokli.
Satversmes tiesa ir atzīmējusi tiesu praksē un judikatūrā sniegtās interpretācijas nozīmi, uzsverot to kā vienu no tiesību normas skaidrības un paredzamības garantiem. Proti, saskaņā ar Satversmes 92.panta otro teikumu tam, vai iepriekš jau ir izveidojusies judikatūra vai tiesu prakse par konkrētas tiesību normas interpretāciju, nevar būt izšķiroša nozīme, izvērtējot šīs tiesību normas skaidrību un paredzamību, ja vien tās saturu iespējams noskaidrot ar tiesību normu interpretācijas metodēm.
Turklāt pamatojuma principa kontekstā Satversmes tiesa ir norādījusi – kad tiesnešu kolēģija savas rīcības brīvības ietvaros pārliecinās par judikatūras esību vai tiesu prakses vienotību un tiesību tālākveidošanas nepieciešamību konkrētajos tiesību jautājumos, tā pēc būtības izvērtē šo tiesību jautājumu nozīmi kasācijas instances tiesas publiskās funkcijas īstenošanā un nepieciešamību kasācijas instances tiesai izteikties par šiem jautājumiem. Tātad tiesu prakse un judikatūra kalpo arī kasācijas instances tiesas pamatfunkciju īstenošanai – vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanai. Savukārt vienveidīga tiesu prakse nodrošina personas ar Satversmes 90. un 92.pantu garantēto tiesību efektīvu īstenošanu.
PAR SENĀTA LĒMUMOS PAUSTO ATZIŅU PIEMĒROŠANU KRIMINĀLLIETĀS
Atsevišķi tiks aplūkots jautājums, vai kasācijas instances tiesa ir tiesīga savā nolēmumā ietvert norādes ar konkrētu rīcību. Atbildi sniedz Kriminālprocesa likuma 589.panta otrā daļa, saskaņā ar kuru kasācijas instances tiesa nenorāda savā lēmumā, kāds nolēmums jāpieņem, izskatot lietu no jauna.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 549.pantam apelācijas instances tiesas kompetencē ietilpst par spēkā nestājušos pirmās instances tiesas nolēmumu iesniegtu apelācijas protestu vai sūdzību izskatīšana, tajā skaitā juridisku iemeslu dēļ. Skatot lietas pēc būtības, apelācijas instances tiesa izvērtē ne tikai faktiskos apstākļus un pierādījumus lietā, bet arī pārbauda iespējamus Krimināllikuma un arī Kriminālprocesa likuma pārkāpumus. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzīmējusi, ka apelācijas instances tiesas kompetencē ir izskatīt lietu gan kā faktisku, tā arī juridisku iemeslu dēļ.
Komentējot Satversmes 92.pantu un tiesības uz pārsūdzību, uzsvērts, ka Satversme prasa, lai krimināltiesiska rakstura lietās valsts būtu nodrošinājusi pārsūdzības iespējas tādā tiesā, kas ir kompetenta izvērtēt jautājumu pēc būtības (proti, vērtēt gan faktus, gan tiesību jautājumus). Arī prof. K.Strada-Rozenberga un prof. Ā.Meikališa ir uzsvērušas, ka apelācijas tiesvedība pašreizējā Kriminālprocesa likuma tiesiskajā modelī ir cieši saistīta ar pirmo instanci un tajā notiekošo.
Tiesas sprieduma pārsūdzēšana apelācijas kārtībā ir sūdzības iesniegšana par spriedumu, kas nav stājies likumīgā spēkā. Pārsūdzības mērķis ir pārbaudīt tiesas nolēmuma tiesiskumu un pamatotību, kā arī novērst kļūdas, ko, iespējams, pieļāvusi zemākas instances tiesa, izskatot lietas par aizskartām personas tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm.
Apelācijas instances tiesā (atšķirībā no kasācijas instances tiesas) izšķirošā nozīme ir tieši lietas dalībnieku interesēm. Lai gan lietas dalībnieku interešu nozīme uzsvērta civilprocesa un administratīvā pārkāpuma procesa kontekstā, šī atziņa ir būtiska un vienlīdz attiecināma uz apelācijas instances tiesu kriminālprocesā.
Apelācijas instances tiesā notiek lietas otrreizēja izskatīšana pēc būtības. Senāts krimināllietās nevērtē pierādījumus lietā un faktiskos apstākļus neskaidro. Kā Senāts, tā arī pirmās un apelācijas instances tiesa ir neatkarīga un vienīgi likumam pakļauta. Senāts nevar iejaukties lietas iztiesāšanā pēc būtības un, pieņemot lēmumu, dot konkrētu rīcības modeli. Rīcības modeli konkrēto faktisko apstākļu ietvaros rod tiesa, kas izskata krimināllietu pēc būtības. Šādā veidā tiek nodrošināta pirmās un apelācijas instances tiesas neatkarība tiesas spriešanā. Turklāt apelācijas instances tiesa var konstatēt arī citus faktiskos apstākļus.
Nobeigumā vēršama uzmanība uz vienu ar judikatūras piemērošanu saistītu apstākli. Senāta nolēmumi ir pieejami gan manas.tiesas.lv, gan arī Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā „Judikatūras nolēmumu arhīvs”. Izmantojot judikatūras kategorijā ievietotajiem nolēmumiem pievienotās tēzes, tiesību piemērotāji ir aicināti iepazīties ar nolēmuma saturu. Iepriekš tika vērsta uzmanība, ka tiesību palīgavots ir judikatūra, tas ir, pats Senāta nolēmums un tajā paustā interpretācija. Pie Senāta nolēmumiem pievienotās tēzes neaizvieto un arī neskaidro nolēmumā pausto tiesību normu interpretāciju izskatītajā lietā, jo tām nav tiesību palīgavota statuss. Šo tēžu mērķis ir palīdzēt tiesību normu piemērotājam identificēt judikatūras lēmumā vērtētos tiesību jautājumus. Tādējādi, atsaucoties uz judikatūru kā tiesību palīgavotu, izmantojama tikai nolēmuma motīvu daļā ietvertā tiesību normu interpretācija.
QR
