Administratīvo tiesu loma konstitucionālās identitātes aizsardzībā

Ievads

Valsts identitātes pamatā ir trīs klasiskie starptautisko tiesību kritēriji – teritorija, tauta un suverēnā valsts vara; tos papildina un konkretizē specifiski elementi, kurus nosaka attiecīgās valsts valststiesības. Valsts patību veido konkrētās sabiedrības konstitucionālās pamatvērtības.

Administratīvajām tiesām ir nozīmīga loma konstitucionālās identitātes aizsardzībā. Šī loma izpaužas divējādi. Pirmkārt, administratīvās tiesas ikvienā lietā pārbauda, vai konkrētajā lietā piemērojamo tiesību normu piemērošanas rezultāts ir saderīgs ar tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem. Otrkārt, Senāta Administratīvo lietu departamentam (turpmāk – Senāts) ir kompetence vērtēt Centrālās vēlēšanu komisijas atteikumu reģistrēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu vai Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) grozījumu projektu.

Lietas par atteikumu reģistrēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu

Pēc valodas referenduma 2012.gadā likumdevējs Senātam piešķīra kompetenci vērtēt Centrālās vēlēšanu komisijas atteikumu reģistrēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu. Šā vērtējuma pamatā ir jautājums, vai attiecīgais projekts atbilstoši Satversmes 78.pantam ir pilnīgi izstrādāts, kas ietver vērtējumu par tā atbilstību gan formas, gan satura prasībām. Minētais ietver arī pārbaudi, vai projekts nav pretrunā ar Satversmi, arī neaizskar Satversmes kodolu. Tādējādi Senātam ir kompetence vērtēt un nepieļaut tādus iecerētus jaunus likumus vai grozījumus Satversmē, kas varētu likvidēt Satversmes kodolu.

Atbilstoši Satversmes tiesas izstrādātajai metodoloģijai Senāts, vērtējot to, vai likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts pēc satura, pārbauda, vai 1) tas neparedz izlemt tādus jautājumus, kuri vispār ar likumu nav regulējami; 2) pieņemšanas gadījumā tas nenonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām; 3) pieņemšanas gadījumā tas nenonāktu pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām.

Senāts ir atzinis, ka likumprojekts nav pilnībā izstrādāts, ja tā pieņemšanas gadījumā tas radītu pretrunu Latvijā spēkā esošajā tiesību sistēmā. Tātad vēlētāju iniciēts likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts, lai to varētu uzskatīt par „pilnīgi izstrādātu”, pēc sava satura nedrīkst būt pretrunā ne ar tiem Satversmes noteikumiem, kurus tas nepiedāvā grozīt, ne ar Satversmes kodolu, kas aptver elementus, kas veido Latvijas valsts identitāti un Latvijas demokrātiskās valsts iekārtas identitāti. Arī konstitucionālais likumdevējs, šajā gadījumā pilsoņu kopums, kas gan rīkojas Latvijas tautas vārdā, taču kā Satversmes konstituētās varas institūcija var darboties tikai Satversmes ietvaros, nevar šo kodolu aizskart. Citiem vārdiem – konstitucionāls orgāns vai institūcija, kura ir radīta ar konstitūciju, nevar pati rīkoties pretēji šīs konstitūcijas pamatiem, tos atceļot vai citādi izjaucot. Senāta uzdevums ir saskatīt un nepieļaut tādus iecerētus jaunus likumus vai grozījumus Satversmē, kas varētu apdraudēt mūsu konstitucionālo identitāti.

Kopš 2012.gada Senātā ir iesniegti astoņi pieteikumi, kuros pārsūdzēts Centrālās vēlēšanu komisijas atteikums reģistrēt likumprojektu tautas nobalsošanai. No astoņiem pieteikumiem vienā gadījumā pieteikumu iesniedza vairākas fiziskās personas, četros gadījumos – politiskās partijas, bet trīs gadījumos – biedrības. Trīs pieteikumi netika pieņemti izskatīšanai, jo bija nokavēts pieteikuma iesniegšanas termiņš. Savukārt piecos gadījumos Senāts izskatīja pieteikumu pēc būtības. Visās šajās lietās pieteikumi tika noraidīti. Kopumā raugoties uz šāda veida pieteikumiem, jākonstatē, ka parasti tie atspoguļo aktuālās norises valstī, tādas, kurās tajā brīdī ir krasa viedokļu sadursme. Piemēram, 2014.gadā aktualitāte bija euro ieviešana. Šajā laikā tautas nobalsošanas ceļā bija vēlme nodrošināt lata saglabāšanu, un Senāts saņēma vairākus pieteikumus ar iniciatīvām, kuru mērķis bija lata saglabāšana. Savukārt pagājušajā gadā aktualitāte bija Covid-19 infekcijas pārvaldība un noteiktie ierobežojumi, lai mazinātu vīrusa izplatību, un Senāts saņēma divus pieteikumus saistībā ar šiem jautājumiem. Taču ir vērojama vēl kāda iezīme. Ik pa laikam tiek iesniegti pieteikumi, kuri tiešā vai netiešā veidā rada draudus Satversmes kodolam un pamatvērtībām. Šajā sakarā vēlos minēt divus piemērus.

2014.gadā tika virzīta iniciatīva grozīt Pilsonības likumu. Likumprojekts paredzēja automātisku pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, ja vien konkrētā persona nav pret to rakstiski iebildusi. Faktiski likumprojekts paredzēja masveidā, neizdodot individuālus tiesību aktus, piešķirt Latvijas pilsonību visiem bijušās PSRS pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā. Senāts atzina, ka šāds likumprojekts neatbilst nepārtrauktības doktrīnai, jo ir pretrunā līdz šim konsekventi paustajai valsts nostājai (kas saskaņā ar Neatkarības deklarāciju un Satversmi ir vienīgā konstitucionāli pieļaujamā) attiecībā uz bijušās okupētājvalsts – PSRS – pilsoņiem, kuriem pēc PSRS sabrukuma Latvijā piešķirts īpašais nepilsoņa statuss. Valsts nepārtrauktības doktrīna ietver arī pilsonības nepārtrauktības principu. Latvija ir konsekventi ievērojusi nepārtrauktības doktrīnu, noregulējot jautājumu par Latvijas pilsonību un par okupācijas rezultātā Latvijā iebraukušo un pēc valsts atjaunošanas palikušo okupētājvalsts piederīgo statusu. Senāts atzina, ka automātiska pilsonības piešķiršana nepilsoņiem bez individuāla izvērtējuma un uzticības solījuma neļauj prezumēt, ka šādā kārtībā papildināts pilsoņu kopums tikpat stingri kā iepriekš uzturēs savu lojalitāti Latvijas Republikai. Patiesa iekļaušanās un izpratne par valstī notiekošajiem demokrātijas procesiem ir nepieciešami priekšnoteikumi, lai tiktu īstenots Satversmes 1.pants. Tas savukārt lika Senātam izdarīt tālāku secinājumu, ka likumprojekts nonāk pretrunā ar Satversmes 1.pantu, ņemot vērā arī Satversmes 4.pantā noteikto latviešu valodas kā valsts valodas statusu.

Vēl noteikti jāpiemin pieteikums par grozījumiem Izglītības likumā. Pieteicēja ar grozījumiem vēlējās papildināt pantu par izglītības ieguvi, paredzot, ka attiecīgu izglītību var iegūt arī „citās valodās”. Pieteicēja Senātam paskaidroja, ka ar citām valodām ir domāta latgaliešu un lībiešu valoda, taču ne no iesniegtā likumprojekta, ne Izglītības likuma kopumā neizrietēja, ka šajā likumā un likumprojektā ar citām valodām ir saprotama latgaliešu un lībiešu valoda. Senāts norādīja, ka latgaliešu valoda kā latviešu valodas paveids, tāpat kā lībiešu valoda nav uzskatāmas par „citām valodām” jeb „svešvalodām”. Likumprojektā ar „citām valodām” domājot latgaliešu un lībiešu valodu un pretstatot tās latviešu valodai, likumprojekts nonāca acīmredzamā pretrunā ar Valsts valodas likumā noteikto valodu jēdzienu lietojumu. Turklāt tas radīja neskaidrību gan par likumprojekta saturu, gan mērķi. Šis bija acīmredzami vāji aizplīvurots mēģinājums ar grozījumiem sasniegt pavisam citu mērķi, proti, mazināt latviešu valodas nozīmi izglītības apguvē, tādējādi kopumā mazinot latviešu valodas – kā centrālā nacionālas valsts elementa – aizsardzību.

Citas administratīvās lietas

Kā jau minēts iepriekš, Senāta kompetence izskatīt lietas par atteikumu reģistrēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu nav vienīgās, kurās administratīvās tiesas nodrošina konstitucionālās identitātes aizsardzību. Administratīvajai tiesai katras lietas ietvaros ir jāpārliecinās par piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tikai tad, ja piemērojamā tiesību norma atbilst Satversmei, tiesa to var piemērot. Minēšu divus piemērus.

2020.gadā Senāts izskatīja lietu, kurā analizēja karogu kā konstitucionālās identitātes elementu. Šajā lietā persona administratīvajā tiesā pārsūdzēja atteikumu reģistrēt biedrību, kuras statūtos norādītais mērķis bija arī karoga zaimošanas legalizēšana. Spriedumā šajā lietā Senāts izvērsti analizēja karogu kā simbolu, kas iemieso nacionālo identitāti. Senāts norādīja, ka Latvijas karogs saistās ar demokrātiskas valsts izveidošanu un atjaunošanu un simbolizē demokrātiskas vērtības. Arī lielai daļai Latvijas pilsoņu un citu valstspiederīgo, jo īpaši tiem, kuri ir dzīvojuši arī laikā, kad Latvija atradās PSRS okupācijā, un kuri vēlējās valsts neatkarības atgūšanu, valsts karogs ir ne vien valsts varas simbols, bet arī viens no valsts neatkarības simboliem. Šiem cilvēkiem karogs iemieso cilvēka pamatvērtības, kas veido personības un nacionālo identitāti, un to aizskaršanai var būt sekas ne vien indivīda, bet arī sabiedrības līmenī. Tāpēc Latvijas valsts karogam un tā aizsardzībai ir gan valstiska, gan arī dziļi emocionāla nozīme. Senāts atzina, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pareizi secināts, ka pieteicēja biedrošanās ierobežojumam ir leģitīms mērķis un, ņemot vērā iepriekš norādītos argumentus, tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un ir samērīgs.

Savukārt 2019.gadā Senāts izskatīja lietu, kurā pieteicēja administratīvajā tiesā bija iebildusi pret to, ka Drošības policijas publiskajā pārskatā, informējot sabiedrību par riskiem valsts konstitucionālās iekārtas drošībai, bija iekļauta arī informācija par pieteicēju. Pārskatā bija atzīts, ka viens no Latvijas konstitucionālās iekārtas apdraudējumiem ir Krievijas īstenotā tā saucamā tautiešu politika, un pieteicēja ir viena no aktīvistiem, kas ar savām darbībām atbalsta šo politiku. Šajā lietā Senāts uzsvēra, ka demokrātiskai valstij nav jānogaida, kamēr darbības, kas vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas apdraudēšanu, būtu sasniegušas tādu līmeni, ka tās jau konkrēti destabilizētu un apdraudētu šo iekārtu. Tad apdraudējuma novēršana prasītu no valsts lielākas pūles, sabiedrībai varētu būt jāpacieš lielāki tiesību ierobežojumi un iznākums būtu nedrošāks. Tādēļ valsts ir tiesīga un tai var būt pienākums nepieļaut šādu apdraudējumu jau agrā stadijā. Tādējādi demokrātiskas valsts iekārtas aizsargāšanas nolūkā ir pieļaujams, ka valsts drošības iestādes seko līdzi, analizē un sniedz savu vērtējumu arī tādām darbībām, kas formāli ir tiesiskas, ja šīs darbības tieši vai netieši ir vērstas uz valsts drošības un konstitucionālās iekārtas pamatvērtību apdraudējumu.

Nobeigumā

Valodas referendums pirms 10 gadiem aktualizēja nepieciešamību padziļināti skaidrot Latvijas konstitucionālos pamatus. Sekojošais Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis „Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”, Satversmes preambulas pieņemšana, Satversmes tiesas un pārējo tiesu judikatūra, kā arī plašās diskusijas par konstitucionālo identitāti šo gadu laikā ir devušas nozīmīgu pienesumu izpratnē par Latvijas valsts konstitucionālo identitāti.

Neskatoties uz minēto, konstitucionālā identitāte ir jautājums, kas aktuāls būs vienmēr. Raugoties uz procesiem pasaulē un Latvijā, vēlos atzīmēt konstitucionālās identitātes elementu trauslumu. Tāpēc mums katram atsevišķi un visiem kopā ir pienākums pastāvīgi iestāties par konstitucionālās identitātes un mūsu kopējo vērtību aizsardzību.