Latvijas Universitātes docente Elīna Grigore-Bāra atzina, ka tiesu nolēmumu argumentācijas jautājums ir nesaraujami saistīts ar taisnīgas tiesas ideju.
Taisnīga tiesa kā ideja un personas pamattiesības
Tiesa tiek veidota ikvienā sabiedrībā, jo cilvēkiem ir nepieciešams taisnīgi atrisināt savstarpējos strīdus un taisnīgi sodīt likuma pārkāpējus. Taisnīgas tiesas koncepta attīstību ir pētījusi profesore Sanita Osipova. Viņa ir secinājusi, ka kopš senās pasaules pamatā nav mainījies priekšstats par iztiesāšanas principiem – taisnīguma atjaunošana bijis ne vien sociāls, bet arī sakrāls tiesas procesa mērķis antīkajā un viduslaiku sabiedrībā. Lai šo mērķi sasniegtu, tika izvēlēti cienījami, dzīvē pieredzējuši un viedi tiesneši. Viņu labā slava bija visiem zināma, un viņu objektivitāte netika apšaubīta, jo viņi atbildēja ne vien cilvēku, bet arī dievu priekšā. Situācija mainījās, kad sekularizācijas procesa rezultātā tiesas procesam tika atņemts sakrālais aspekts.
Pieaugot tiesiskā regulējuma apjomam un paplašinoties personu piekļuvei tiesai, bija jāmeklē citi veidi, kā nodrošināt sabiedrībā pārliecību, ka tiesa ir taisnīga. Jaunais risinājums paredzēja izveidot tiesas spriedumu kontroles mehānismu – pārsūdzības tiesības. Tā 19.gadsimta sākumā tika radīta „franču tipa” tiesu organizācija, kas ietver pirmās instances tiesas, apelācijas instances tiesas un kasācijas instances tiesu. Latvijas tiesībās šāda moderna instanču sistēma tika ieviesta 1889.gadā, kad uz Baltijas provincēm tika attiecināts Krievijas impērijas 1864.gada nolikums par tiesu iestādēm, kriminālprocesa nolikums un civilprocesa nolikums. Industriālajā sabiedrībā tika izveidota laicīga tiesa, kur tiesu spriež plašākai sabiedrība nepazīstami, profesionāli tiesneši. Līdzās procesa likumībai un publiskumam svarīga kļuva tiesas kā institūcijas leģitimācija. Prof. Osipova raksta, ka viena daļa no tiesas darbības leģitimācijas ir sabiedrības līdzdalība tiesas spriešanā, publiskas tiesas sēdes un publicēti tiesas nolēmumi. Svarīgi piebilst, ka tiesas nolēmumu publicēšana nav pašmērķīga, bet gan vērsta uz to, lai sabiedrība varētu vispirms uzzināt tiesas sprieduma pamatojumu un, kas ir vēl jo svarīgāk, to izprast.
Taisnīga tiesa nav tikai sociāls koncepts, bet arī personas pamattiesības. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process ietver arī tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu. Motivēta nolēmuma mērķis ir nodrošināt, lai gan lietas dalībnieki, gan sabiedrība varētu saprast, kā tiesa nonākusi tieši pie tāda un ne citāda lietas iznākuma, un tādējādi izslēgt tiesas patvaļas iespējamību. Savukārt tas, vai lietas dalībnieki un sabiedrība tiešām arī sapratīs tiesas nolēmuma pamatojumu, ir atkarīgs no tiesas izvēlētās argumentācijas tehnikas.
Argumentācijas tehnikas pētīšana tiesu nolēmumos
Referentes veiktais pētījums par Senāta nolēmumu rakstīšanas tehniku un metodi kasācijas tiesvedībā lielā mērā balstīts uz vācu tiesību zinātnieka Roberta Aleksija (Robert Alexy) izstrādāto juridiskās argumentācijas teoriju. Aleksijs skaidrojis, ka juridiskais pamatojums (argumentācija) var tikt pētīta no trim perspektīvām: empīriskās, analītiskās un normatīvās. Empīriskā pieeja paredz apskatīt to, kādas argumentu formas tiesa savos nolēmumos izmanto. Analītiskā pieeja paredz pētīt izmantoto argumentu loģisko struktūru, piemēram, noskaidrojot, vai nolēmumā skaidri un precīzi formulētas premisas, vai secinājums no tām izriet, vai nav iekšējo pretrunu u.tml. Visbeidzot normatīvā perspektīva paredz noskaidrot tiesiskā diskursa saprātīguma kritērijus. Referente pamatā izmanto pirmās divas perspektīvas.
Roberta Aleksija izveidotā tiesiskās argumentācijas teorija piedāvā kritērijus, pēc kuriem var noteikt, vai kāds konkrētais juridiskais diskurss ir uzskatāms par saprātīgi pamatotu. Saprātīgā pamatojuma modelis balstās uz tēzi, ka viens vienīgs pareizais tiesiskās problēmas risinājums iespējams vien vienkāršās lietās – vienkāršās subsumcijas gadījumā. Taču sarežģītākās lietās juridiskās metodes nespēj aizvest uz vienīgo pareizo rezultātu, bet gan var pamatot attaisnojamu un pārliecinošu rezultātu.
Lai tiesas nolēmuma pamatojums būtu pārliecinošs un saprātīgs, jāizmanto daudzveidīgi tiesību avoti, tai skaitā arī tiesību palīgavoti un plašs argumentu klāsts. Nepieciešamību izmantot plašu argumentu formu klāstu uzsvēris arī čehu tiesību zinātnieks Zdeneks Kūns (Zdeněk Kühn), kurš pētījis postsociālistiskās Centrāleiropas tiesas spriešanas tradīcijas. Viņš norādījis uz nepieciešamību postsociālistiskās sabiedrībās pārvarēt pārāk formālu tiesību izpratni, apzināties tiesību dinamisko dabu un nebaidīties izmantot dažāda veida argumentus. Izpētot atlasītos Senāta visu trīs departamenta nolēmumus, referente secina, ka Latvijas Augstākajai tiesai sekmīgi izdevies pārvarēt sociālistisko tiesību tradīcijas un tā visnotaļ labi spēj veidot demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem atbilstošu un racionālu nolēmumu pamatojumu.
Roberts Aleksijs ir izdalījis sešas ārējā pamatojuma noteikumu un argumentu formu grupas: 1) vispārējā praktiskā spriešana, 2) tiesību normu iztulkošana, 3) argumentēšana ar judikatūras atziņu, 4) dogmatiskā argumentācija, 5) speciālās juridisko argumentu formas, 6) empīriskā spriešana. Visas šīs argumentu formas tiek izmantotas Latvijas Senāta nolēmumos, tai skaitā arī salīdzinoši reti izmantojamās tiesību tālākveidošanas metodes (analoģija). Ļoti plaši Senāts izmanto judikatūras atziņas – gan ietverot atsauces uz paša Senāta līdzšinējo judikatūru, gan izmantojot Satversmes tiesas, Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas. Tiesību normu iztulkošanā dominē sistēmiskās interpretācijas metodes un teleoloģiskās interpretācijas metodes izmantošana. Turklāt Senāts mēdz arī izmantot konstitūcijai un ES tiesībām atbilstošo iztulkošanu. Samērā daudzos spriedumos Senāts atsaucies arī uz tiesību zinātnes atziņām, izmantojot tās gan savas pozīcijas pamatošanai, gan arī gluži pretēji – atspēkojot kādu tiesību zinātnē izteikto atziņu.
Senāts kā kasācijas instances tiesa lielākoties izskata tiesību jautājumus. Tas nozīmē, ka tā nekonstruē visu juridisko siloģismu izskatāmajā lietā. Lietas faktu noskaidrošana un pierādīšana notiek tajās tiesu instancēs, kas lietu izskata pēc būtības. Tās arī konstruē pilnībā visu juridisko siloģismu. Taču Senāta kā kasācijas tiesas kompetencē ir jautājums, vai zemākās instances tiesa ir pareizi konstruējusi juridiskā siloģisma lielo premisu – lietas tiesisko sastāvu, proti, vai atrastas un piemērotas vajadzīgās tiesību normas, vai tās pareizi iztulkotas, vai pamatoti un pareizi piemērota kāda no tiesību tālākveidošanas metodēm. Senāts arī pārbauda paša subsumcijas slēdziena pareizību, respektīvi, vai tiesas pareizi pakārtojušas faktiskos apstākļus lietas tiesiskajam sastāvam. Izņēmums ir gadījumā, kad kasācijas instances tiesai jāvērtē, vai nav pieļauts procesuālo tiesību pārkāpums. Tad arī Senātam pilnībā ir jābūvē viss juridiskais siloģisms, vispirms jau konstatējot lietas faktus. Juridiskais siloģisms kā tiesību piemērošanas tehnika ir izmantojama Senāta nolēmumu strukturēšanai, kā arī tās kontekstā ir aplūkojamas kasācijas tiesvedības robežas.
Lai sekmētu kasācijas instances tiesas primārās – publiski tiesiskās – funkcijas veikšanu, proti, vienveidīgas tiesību normu iztulkošanas un piemērošanas nodrošināšanu, ar nolēmumu argumentācijas tehnikas pilnveidošanu vien var nepietikt. Tā jāskata kopā ar citiem instrumentiem, apsverot kasācijā izskatāmo lietu filtrēšanas iespējas vai izmantojot dažādus saziņas rīkus un tehnoloģiskās iespējas, lai informētu citas tiesas un sabiedrību kopumā par Augstākās tiesas nolemto.
QR
