Centrālās vēlēšanu komisijas atteikuma reģistrēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu pārbaude Senātā

Ievads

Senāta Administratīvo lietu departaments vairākās lietu kategorijās izskata pieteikumus kā pirmās instances tiesa. Viena no šādām lietu kategorijām ir pieteikumi par tiem Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumiem, kas pieņemti par apstrīdētajiem Saeimas vēlēšanu iecirkņu komisiju balsu skaitīšanas protokoliem, par Saeimas vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu, par lēmumiem, kas pieņemti, izvērtējot notiesājoša sprieduma krimināllietā par vēlēšanu tiesību pārkāpumiem ietekmi uz mandātu sadalījumu, kā arī par lēmumiem saistībā ar likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrēšanu.

Statistika par pieteikumiem par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumiem

Kopš Senāta Administratīvo lietu departaments skata šo lietu kategoriju, Senātā ir iesniegti 16 pieteikumi par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumiem. No šiem 16 pieteikumiem astoņās lietās Senāts ir skatījis jautājumu par likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju. Piecās lietās pieteikums ticis noraidīts (lietas skatītas pēc būtības), savukārt trīs lietās Senāts atteicis pieņemt pieteikumu, jo tika nokavēts pieteikuma iesniegšanas termiņš. No šiem astoņiem pieteikumiem vienā gadījumā pieteikumu iesniedza fiziskās personas, četros gadījumos – politiskās partijas, bet trīs gadījumos – biedrības.

Senāta kompetence, skatot pieteikumus par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumiem

Pēc valodas referenduma 2012.gadā likumdevējs Senātam piešķīra kompetenci vērtēt Centrālās vēlēšanu komisijas atteikumu reģistrēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu.

Senāta kompetence šādās lietās ir noskaidrot, vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts patiešām un acīmredzami nav pilnībā izstrādāts pēc formas un satura, kā to atzinusi komisija, un vai komisijas lēmumā likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta neatbilstība attiecīgajai prasībai ir juridiski argumentēta. Tādējādi Senātam ir jāizvērtē, vai Centrālā vēlēšanu komisija, pieņemot lēmumu atteikt vēlētāju iesniegta likumprojekta Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, nav pārkāpusi savas kompetences robežas, t.i., Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma tiesiskumu.

Lietās, kas skatītas pēc būtības, Senāts ir pārbaudījis, vai iesniegtais likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts ir pilnīgi izstrādāts Satversmes 78.panta izpratnē, jo šajās lietās ar Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu atteikts reģistrēt iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, pamatojoties uz likuma „Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23.panta piektās daļas 2.punktu.

Kritēriji, kas izvērtējami, skatot pieteikumus

Satversmes 78.pants ir jāinterpretē, ievērojot mērķi pēc būtības nodrošināt iespēju pilsoņu kopumam īstenot savas Satversmes 64.pantā noteiktās likumdošanas tiesības. Tādēļ Satversmes 78.pants interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru mērķis nevar tikt sasniegts. No tā izriet kritēriji, pēc kuriem nosakāms, vai likumdošanas iniciatīva ir pilnīgi izstrādāta pēc formas un satura.

Pirmais kritērijs ir – likumprojektam vai Satversmes grozījumu projektam jābūt pilnīgi izstrādātam pēc formas. Otrais kritērijs – likumprojektam vai Satversmes grozījumu projektam jābūt pilnīgi izstrādātam pēc satura.

Senāta pārbaude, vērtējot, vai likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pilnīgi izstrādāts pēc formas

Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 79.panta pirmās daļas 5.punktu arī pilsoņu kopuma iesniegtajam likuma grozījumu projektam jābūt noformētam likumprojekta veidā. Vienlaikus jāņem vērā, ka formālajām prasībām ir jābūt tikai tik augstām, lai izslēgtu tādus projektus, kuru piemērojamība formālu trūkumu dēļ nav iespējama (piemēram, projekts nav noformēts kā likumprojekts, projekta teksts saturiski ir nesaprotams, tekstā ir loģikas kļūdas u.tml.).

Prasība, ka likumprojektam jābūt noformētam tādā formā, kā to paredz tiesību normas par likuma grozījumu tekstu, nav tikai formāla, bet iegūst nozīmi, vērtējot likumprojektu arī pēc satura. Vēlētājiem gan parakstu vākšanas procesā, gan tautas nobalsošanā no likumprojekta ir jābūt nepārprotami skaidram, kāds ir likuma grozījumu projekta teksts, būtība un mērķis. Tikai tad, ja tas ir skaidrs, vēlētāji var brīvi paust savu gribu par iecerētajiem grozījumiem. Ja likuma grozījumu projekta teksts, būtība un mērķis ir nesaprotams, neskaidrs vai maldinošs, vēlētāji objektīvi nevar izdarīt izvēli. Savukārt, ja vēlētāji parakstās par šādu grozījumu virzīšanu un vēlāk nobalso par šādu grozījumu tekstu, tad tautas nobalsošanas rezultātu nevar uzskatīt par tiesiski derīgu.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 95.pantam un Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumu Nr.108 „Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr.108) 1.punktam šajos noteikumos ir ietvertas svarīgākās juridiskās tehnikas prasības, kas jāievēro, izstrādājot normatīvo aktu projektus.

Noteikumu Nr.108 2.9.nodaļā noteikta kārtība grozījumu izdarīšanai likumā. Tajā paredzēts, ka grozījumus noformē kā likumprojektu, kuram ir noteikta struktūra. Grozījumu likumprojektam ir nosaukums un ievaddaļa, kā arī likumprojekta normas jāraksta atbilstoši grozāmo vienību secībai likumā, kurā izdara grozījumus. Izdarot grozījumus, skaidri jānorāda, kādas izmaiņas likumā tiek veiktas, proti, vai tas tiek papildināts ar jaunu pantu, panta daļu, punktu, apakšpunktu, teikumu, vai esošajā tekstā tiek aizstāti vārdi vai, tieši pretēji, kādas teksta daļas tiek izslēgtas. Tādējādi tiek sniegtas skaidras norādes par paredzētajām izmaiņām likumā un to raksturu, padarot grozījumus pārredzamākus, skaidrākus un precīzākus. Tikai gadījumā, ja panta, panta daļas, punkta, apakšpunkta vai teikuma teksts tiek pilnībā mainīts vai ja nepieciešamie grozījumi veido vairāk nekā pusi no pašas vienības kopējā teksta, konkrēto teksta vienību izsaka jaunā redakcijā (noteikumu Nr.108 66.punktā ietvertais princips).

Senāta pārbaude, vērtējot, vai likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pilnīgi izstrādāts pēc satura

Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai. Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šī tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78.panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes grozījumu projektiem. Pilsoņu kopums, arī izmantojot savas likumdošanas iniciatīvas tiesības saskaņā ar Satversmes 78.pantu, var virzīt tālāk tikai tādus likumprojektus, tostarp Satversmes grozījumu projektus, kuri pēc sava satura nav pretrunā ar tiesību normu hierarhijā augstākām vai prioritārām normām. Tikai šādi projekti var tikt uzskatīti par „pilnīgi izstrādātiem” šā panta izpratnē.

Projekts nav pilnīgi izstrādāts, ja tas tā pieņemšanas gadījumā radītu pretrunu Latvijā spēkā esošajā tiesību sistēmā. Šāda pretruna rastos it sevišķi tad, ja šis projekts saturiski neatbilstu tām Satversmes normām, kuras tas nepiedāvā grozīt. Turklāt pie Satversmes normām pieder ne vien Satversmes teksts, bet arī nerakstīti vispārējie tiesību principi un pamatvērtības, uz kurām Satversme balstās. Daļa no nerakstītiem vispārējiem tiesību principiem un pamatvērtībām, uz kurām balstās Satversme, veido Satversmes kodolu. Tas aptver elementus, kas veido Latvijas valsts identitāti un Latvijas demokrātiskās valsts iekārtas identitāti. Arī konstitucionālais likumdevējs, šajā gadījumā pilsoņu kopums, kas gan rīkojas Latvijas tautas vārdā, taču kā Satversmes konstituētās varas (pouvoir constitué) institūcija var darboties tikai Satversmes ietvaros, nevar šo kodolu aizskart. Citiem vārdiem: konstitucionāls orgāns vai institūcija, kura ir radīta ar konstitūciju, nevar pati rīkoties pretēji šīs konstitūcijas pamatiem, tos atceļot vai citādi.

Tātad pilsoņu kopuma iniciēts Satversmes grozījumu projekts, lai to varētu uzskatīt par „pilnīgi izstrādātu”, pēc sava satura nedrīkst būt pretrunā ne ar Latvijā spēkā esošo tiesību sistēmu, ne ar tiem Satversmes noteikumiem, kurus tas nepiedāvā grozīt, ne ar Satversmes kodolu.

Tāpat tiesību normām ir jābūt skaidrām. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi. Pilsoņu likumdošanas iniciatīvas ietvaros iesniegta likumprojekta tekstam ir jābūt formulētam tā, lai jebkurai personai, kas izdara izvēli, parakstoties par to, būtu nepārprotami skaidrs, kas likumprojektā ir rakstīts, kas ar to ir domāts un kāds ir tā mērķis. Ja likumprojekta teksts ir uzrakstīts tā, ka tas nav nepārprotami skaidrs tiesību piemērotājiem pat no tiesību normu interpretācijas viedokļa, tad vēl jo vairāk šāds teksts nevar būt nepārprotami skaidrs personām bez juridiskām zināšanām. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja konstitucionālais pienākums noteikt pietiekami skaidru regulējumu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas un tautas nobalsošanas īstenošanai nebūtu izpildīts, ja vēlētājiem, pat konsultējoties ar juridiskās palīdzības sniedzēju, nebūtu iespējas gūt pietiekamu priekšstatu par apstrīdētajās normās noteiktajām prasībām.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumprojektu nevar uzskatīt par pilnīgi izstrādātu no satura viedokļa, ja: 1) tas paredz izlemt tādus jautājumus, kuri vispār ar likumu nav regulējami; 2) pieņemšanas gadījumā tas nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām; 3) pieņemšanas gadījumā tas nonāktu pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām.

Tādējādi lietās, vērtējot, vai likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts pēc satura, Senāts ir pārbaudījis, vai:

• likumprojekts nav pretrunā ar tiesību normu hierarhijā augstākām vai prioritārām normām, Latvijas Republikas Satversmes noteikumiem un Satversmes kodolu (piemēram, tautas suverenitāti, Latvijas valstisko neatkarību, deputātu līdztiesību principu, demokrātiskā vairākuma principu, Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnu, kas nostiprināta Augstākās padomes 1990.gada 4.maija deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (pirms šī principa (doktrīnas) ietveršanas Satversmes ievadā));
• likumprojektā nav pretrunu ar Latvijas starptautiskajām saistībām;
• ar likumprojektu ir iecerēts izlemt jautājumu, kas nav regulējams ar likumu.

Izskatītajās lietās secinātais atbilstoši kritērijiem un Senāta vērtējumam

Senāta 2014.gada 12.februāra spriedums lietā Nr.SA-1/2014

Centrālajā vēlēšanu komisijā tika iesniegts likumprojekts „Grozījumi Pilsonības likumā”, kurš paredzēja ar 2014.gada 1.janvāri par Latvijas pilsoņiem atzīt nepilsoņus, kuri līdz 2013.gada 30.novembrim Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nav iesnieguši iesniegumu par nepilsoņa statusa saglabāšanu. Likumprojekts paredzēja arī papildināt likuma pārejas noteikumus ar 5.punktu, atbilstoši kuram Ministru kabinets nosaka iesnieguma par nepilsoņa statusa saglabāšanu paraugu, tā iesniegšanas un izskatīšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ne vēlāk kā 2013.gada 23.decembrī nosūta 2.panta 6.punkta subjektiem izziņu par kļūšanu par Latvijas pilsoņiem ar 2014.gada 1.janvāri. No 2014.gada 1.janvāra nepilsoņu pases, uzrādot šajā punktā minēto izziņu, tiek pielīdzinātas Latvija pilsoņu pasēm. Tāpat pārejas noteikumus paredzēts papildināt ar 6.punktu, kurš noteiktu, ka Ministru kabinets līdz 2013.gada 30.augustam iesniedz Saeimā grozījumus Personu apliecinošu dokumentu likumā par kārtību, kādā nepilsoņa pase tiek mainīta pret Latvijas pilsoņa pasi, nosakot, ka šī apmaiņa notiek par brīvu.

Likumprojekta satura vērtējums

Valsts nepārtrauktību raksturo valsts kā juridiskās personas nepārtrauktība jeb identitāte starptautiskajās tiesībās un valststiesībās.

1990.gada 4.maijā Latvijas PSR Augstākā Padome – pirmā pēckara laikā brīvās vēlēšanās ievēlētā tautas pārstāvniecība –, ievērojot Latvijas iedzīvotāju gribu, kas nepārprotami izpausta, ievēlot vairākumā tos deputātus, kuri savā priekšvēlēšanu programmā izteikuši apņēmību atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību, pieņemot Neatkarības deklarāciju, deklarēja 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas atjaunošanu.

Valsts nepārtrauktības doktrīna ietver arī pilsonības nepārtrauktības principu. Vispārīgi jebkura persona, kura bija Latvijas pilsonis pirmsokupācijas laikā, neatkarīgi no dzīvesvietas, tika uzskatīta par Latvijas pilsoni saskaņā ar nepārtrauktības doktrīnu, kura iemiesota arī Pilsonības likumā. No otras puses, no nepārtrauktības doktrīnas izrietēja Latvijas PSR Augstākās padomes kā institūcijas, kas atjaunoja Latvijas Republikas valstiskuma kodolu, kompetences ierobežojums – aizliegums pilsonību piešķirt personām, kuras bija Latvijā ieceļojušas okupācijas laikā.

Latvija ir konsekventi ievērojusi nepārtrauktības doktrīnu, noregulējot jautājumu par Latvijas pilsonību un par okupācijas rezultātā Latvijā iebraukušo un pēc valsts atjaunošanas palikušo okupētājvalsts piederīgo statusu. Pirmkārt, tiek atzīta pilsonība tām personām, kas pieder pie Latvijas pilsoņu sākotnējā sastāva, kas nepārtraukti turpināja pastāvēt, neraugoties uz okupāciju. Otrkārt, netiek piešķirta pilsonība iedzīvotājiem, galvenokārt (bijušās) PSRS pilsoņiem, kuri nepieder pie agrākā Latvijas pilsoņu sastāva. Taču viņiem tiek piešķirts īpašs, drošs un starptautisko un Latvijas cilvēktiesību prasībām atbilstošs statuss, kas ir krietni augstāks par vispārējo ārzemnieku statusu, un daudzējādā ziņā ir visai tuvs Latvijas pilsoņu statusam. Kopš 1998.gada viņiem ir arī tiesības vispārējā kārtā naturalizēties un tādējādi individuāli īstenot savu subjektīvo vēlmi kā pilsonim kļūt par Latvijas tautas sastāvdaļu. Treškārt, stingri tiek izslēgta šāda statusa piešķiršana ar okupācijas armiju saistītām personām.

Noraidītais likumprojekts paredz automātisku pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, ja vien konkrētā persona nav pret to rakstiski iebildusi. Vērtējot likumprojektu pēc tā satura, jāsecina, ka tas paredz masveidā, neizdodot individuālus tiesību aktus, piešķirt Latvijas pilsonību visiem bijušās PSRS pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tādējādi likumprojekts uzrāda būtiski atšķirīgu risinājumu bijušās PSRS pilsoņu statusa tiesiskajā noregulējumā, proti, parāda, ka Latvija atzīst šo personu tiesisku piederību (un tieši pilsonības statusā) Latvijas valstij kā personu grupai kopumā. Lai arī tiesiski novērtējumi var būt atšķirīgi dažādās situācijās ar dažādām juridiskām un faktiskām niansēm, tomēr starptautiskajās publiskajās tiesībās šāda vispārēja pilsonības atzīšana kādai personu grupai ir raksturīga, nosakot jaunas valsts pilsoņu kopumu (kā tas bija arī 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas valsts gadījumā).

Likumprojekts neatbilst nepārtrauktības doktrīnai, jo ir pretrunā līdz šim konsekventi paustajai valsts nostājai (kas saskaņā ar Neatkarības deklarāciju un Satversmi ir vienīgā konstitucionāli pieļaujamā) attiecībā uz bijušās okupētājvalsts – PSRS – pilsoņiem, kuriem pēc PSRS sabrukuma Latvijā piešķirts īpašais nepilsoņa statuss.

Automātiska pilsonības piešķiršana nepilsoņiem bez individuāla izvērtējuma un uzticības solījuma neļauj prezumēt, ka šādā kārtībā papildināts pilsoņu kopums tikpat stingri kā iepriekš uzturēs savu lojalitāti Latvijas Republikai.

Apsvērumi par demokrātijas funkcionēšanai nepieciešamo prasmju, zināšanu un lojalitātes apliecinājuma nozīmi pamatoti liek šaubīties par nepilsoņu (visā to kopumā) spēju un vēlmi patiesi iekļauties un ar izpratni piedalīties Latvijas valsts demokrātijas procesā, ja pilsonības piešķiršana notiktu tā, kā to paredz likumprojekts. Patiesa iekļaušanās un izpratne par valstī notiekošajiem demokrātijas procesiem ir nepieciešami priekšnoteikumi, lai Satversmes 1.pants tiktu īstenots. Tas savukārt liek izdarīt tālāku secinājumu, ka likumprojekts nonāk pretrunā ar Satversmes 1.pantu, ņemot vērā arī Satversmes 4.pantā noteikto latviešu valodas kā valsts valodas statusu.

Senāta 2014.gada 3.aprīļa spriedums lietā Nr.SA-2/2014

Centrālajā vēlēšanu komisijā tika iesniegts likumprojekts „Grozījumi likumā „Par Latvijas Banku”, kas paredzēja izteikt likuma 34.pantu jaunā redakcijā. Likumprojekts paredzēja, ka lats ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā līdz brīdim, kad tautas nobalsošanā tauta lemj savādāk.

Likumprojekta satura vērtējums

Lietā secināts, ka tautas nobalsošanai nododamie jautājumi ir izsmeļoši paredzēti Satversmē, un pieteicēja ar grozījumiem likumā „Par Latvijas Banku” nevar noteikt vēl vienu Satversmē neparedzētu tautas nobalsošanas gadījumu.

Tautas likumdošanas iniciatīvas tiesības nevar būt plašākas nekā tas ir paredzēts Satversmē. Pilsoņu kopuma kā valsts varas orgāna līdzdalības gadījumus Satversme nosaka izsmeļoši. Ņemot vērā, ka Satversme neparedz tautas nobalsošanā izlemt jautājumu par maksāšanas līdzekli, ievest jaunu tautas nobalsošanas gadījumu var tikai un vienīgi grozot Satversmes tekstu, tātad, iesniedzot Satversmes grozījumu projektu.

Pieteicēja piedāvājusi jaunu tautas nobalsošanas gadījumu paredzēt ar grozījumiem likumā „Par Latvijas Banku”, kas ir pretrunā ar Satversmes 64.pantu. Tas nozīmē, ka pieteicēja ar iesniegto likumprojektu ir iecerējusi izlemt jautājumu, kas vispār ar likumu nav regulējams.

Senāta 2014.gada 28.marta spriedums lietā Nr.SA-3/2014

Centrālajā vēlēšanu komisijā tika iesniegts likumprojekts „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”. Satversmes grozījumu projekts paredzēja papildināt Latvijas Republikas Satversmes 4.pantu ar jaunu trešo teikumu šādā redakcijā: „Latvijas nacionālās naudas vienība ir lats.”

Ar Līgumu starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (turpmāk – Pievienošanās līgums) Latvija ir uzņēmusies starptautisku saistību ieviest kā savu valūtu eiro.

Satversmes grozījumu projekta satura vērtējums

Līgums ar ārvalstīm Satversmes 73.panta izpratnē šajā gadījumā ir Pievienošanās līgums. Šim līgumam ir pievienots Akts par pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā. Tas saskaņā ar Pievienošanās līguma 1.panta otro daļu ir līguma sastāvdaļa.

Akta 4.pants paredz, ka katra jaunā dalībvalsts no pievienošanās dienas piedalās Ekonomikas un monetārajā savienībā, taču jaunās dalībvalstis uz laiku līdz konverģences kritēriju izpildei ir atbrīvotas no daļas pienākumu, tostarp eiro ieviešanas. Latvija attiecīgos konverģences kritērijus izpildīja 2013.gada sākumā. Līdz ar to Latvijai vairs nav izvēles, ieviest vai neieviest eiro. No Pievienošanās līguma izriet Latvijas starptautiski tiesisks pienākums pēc konverģences kritēriju izpildes pilnā mērā līdzdarboties Ekonomikas un monetārajā savienībā, kas nozīmē arī ieviest eiro. Latvija šo pienākumu ir izpildījusi 2014.gada 1.janvārī.

Ja iesniegtais Satversmes grozījuma projekts tiktu pieņemts, Satversmes 4.panta trešais teikums nonāktu pretrunā ar no Pievienošanās līguma izrietošo Latvijas pienākumu kā naudas vienību ieviest eiro.

Tas, ka Latvijai ir jāpilda savas saistības, kuras tā ir uzņēmusies ar starptautiskiem līgumiem, ir pamatprincips, kas izriet gan no Satversmes 73.panta saistībā ar 68.pantu, gan no starptautiskajām tiesībām. Tas ir būtisks princips, kas ietekmē starptautisko uzticību Latvijas valstij un līdz ar to Latvijas valstiskuma pastāvēšanas apstākļus. No tā atkāpties nevar.

Tādēļ Satversmes 78.panta jēdziens „pilnīgi izstrādāts” ir jāsaprot tā, ka tas aptver arī tādu pilsoņu kopuma likumdošanas iniciatīvu, kas respektē Latvijas starptautiskās saistības tādā veidā, ka tā vienlaikus paredz pasākumus, kā pirms iniciatīvā ietvertā likuma vai Satversmes grozījumu spēkā stāšanās vai vēlākais vienlaicīgi ar to novērst iespējamo pretrunu ar Latvijas starptautiskajām saistībām.

Komisijas uzdevums, pārbaudot, vai iesniegtais projekts ir pilnīgi izstrādāts, ir arī pārbaudīt, vai projektā ietvertie pasākumi šīs pretrunas novēršanai ir iespējami. Šiem pasākumiem jābūt tiesiskiem un pietiekoši skaidri formulētiem, iespējams, ar alternatīvām, lai attiecīgās institūcijas un amatpersonas varētu tos izpildīt. Komisijai projekta reģistrācija ir jāatsaka tikai gadījumā, ja tā konstatē, ka šie pasākumi nevar novest pie pretrunas novēršanas.

Tādā veidā var vienlaikus tikt nodrošināta gan Latvijas starptautisko saistību izpilde, gan pēc iespējas saglabāts Satversmes paredzētais līdzsvars starp Saeimu un pilsoņu kopumu kā abiem likumdevēja orgāniem, neraugoties uz starptautisko līgumu arvien pieaugošo nozīmi Latvijas tiesību sistēmā.

Satversmes grozījuma projekts ir pretrunā ar Satversmes 73.pantā noteikto procesuālo ierobežojumu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot „līgumus ar ārvalstīm”. Satversmes 73.panta ierobežojumi, sistēmiski interpretējot Satversmi, attiecas arī uz pilsoņu kopuma likumdošanas iniciatīvām saskaņā ar Satversmes 78.pantu. Pieteicējas iesniegtais Satversmes grozījumu projekts neparedz pasākumus, lai novērstu iepriekš konstatēto pretrunu ar Latvijas starptautiskajām saistībām ieviest eiro, kas izriet no Pievienošanās līguma, tādēļ projekts nav uzskatāms par „pilnīgi izstrādātu” Satversmes 78.panta izpratnē.

Senāta 2018.gada 11.maija spriedums lietā Nr.SA-2/2018

Centrālajā vēlēšanu komisijā tika iesniegts likumprojekts „Likums par mazākumtautību izglītības iestāžu iekārtu Latvijā”. Iesniegtais likumprojekts paredz veidot savā organizācijā autonomu mazākumtautību izglītības iestāžu iekārtu, tiesības noteiktam mazākumtautībām piederošu izglītojamo skaitam prasīt jaunas mazākumtautību izglītības programmas izveidošanu, nosaka pamatprincipus šīs programmas veidošanai.

Likumprojekta 9.pantā noteiks, ka minētā departamenta direktoru ievēlē uz attiecīgās Saeimas pilnvaru laiku Saeimas deputāti, kuri ziņās par sevi, kas tika pievienotas kandidātu sarakstam, norādījuši tautību, kas nav „latvietis”. Vēlēšanas notiek kārtībā, kādas paredzētas Saeimas Prezidija locekļu ievēlēšanai.

Likumprojekta satura vērtējums

Pieteicējas iesniegtā likumprojekta 9.pantā paredzētā Mazākumtautību departamenta direktora ievēlēšanas kārtība ir pretrunā Satversmes 24.pantam, no kura izriet gan deputātu līdztiesības princips (visiem deputātiem ir līdztiesīgas iespējas piedalīties balsojumā), gan demokrātiskā vairākuma princips (lēmuma iznākumu nosaka absolūtais balsu vairākums). Tā kā likumprojekts paredz, ka Mazākumtautību departamenta direktoru ievēl tikai daļa Saeimas deputātu, attiecīgais pants pēc tā tiešā teksta ir acīmredzamā pretrunā Satversmes 24.pantam, kas paredz Saeimas lēmumu pieņemšanu, balsojot klātesošajiem deputātiem, un neparedz tiesības pieņemt Saeimas lēmumus daļai deputātu pēc noteiktas pazīmes.

Satversmes 24.pants iemieso Latvijas kā demokrātiskas valsts iekārtas būtisku elementu – vispārīgās un vienlīdzīgās vēlēšanās leģitimēta likumdevēja lēmumu pieņemšanu. Attiecīgi katram deputātam ir vienlīdzīgas tiesības būt par tautas priekšstāvi un Satversmes noteiktajā kārtībā īstenot Saeimas funkcijas kā Saeimas sastāvdaļai. Ja Saeimas kā likumdevēja kopējs lēmums tiktu pieņemts, dodot iespēju balsot tikai noteiktai pēc etniskās pazīmes norobežotai deputātu daļai, tad tāds lēmums neatbilstu demokrātiskas iekārtas būtībai un būtu tikai vienas tautas daļas leģitimēts.

Likumprojektā iecerētais Saeimas lēmuma pieņemšanas mehānisms neatbilst Satversmes 24.pantam arī pēc tā jēgas un mērķa kopsakarā ar Satversmes 1. un 2.pantu, tādējādi tas vienlaikus ir atzīstams arī par tādu, kas nav pilnībā izstrādāts Satversmes 78.panta izpratnē.

Senāta 2020.gada 2.marta spriedums lietā Nr.SA-1/2020

Centrālajā vēlēšanu komisijā tika iesniegts likumprojekts „Grozījumi Izglītības likumā”. Likumprojekts paredzēja izteikt Izglītības likuma 9.pantu jaunā redakcijā. Pieteicēja ar grozījumiem vēlējusies papildināt panta pirmo daļu, 1.1daļu un otrās daļas 2.1punktu, paredzot, ka attiecīgu izglītību var iegūt arī „citās valodās”.

Likumprojekta formas vērtējums

Izvērtējot likumprojektu, secināts, ka tas nav noformēts atbilstoši noteikumu Nr.108 2.9.nodaļā norādītajām prasībām. Ir konstatējami samērā formāli trūkumi, kuri varētu tikt novērsti likuma „Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23.panta ceturtās daļas 2.punkta kārtībā, kā arī trūkumi ar būtiskāku nozīmi. Proti, likumprojektam ir nosaukums un tajā ir ietverta ievaddaļa, kurā nav informācijas par iepriekš veiktajiem grozījumiem Izglītības likumā. Likumprojekts nav iedalīts skaidrās vienībās (pantos) un nav norādīts, kādas tieši izmaiņas pantā tiek veiktas, proti, vai pants, panta daļas, punkti, teikumi vai vārdi tiek izteikti jaunā redakcijā, papildināti, aizstāti vai izslēgti.

Likumprojekta satura vērtējums

Ne no iesniegtā likumprojekta, ne Izglītības likuma kopumā nav iespējams secināt, ka šajā likumā un likumprojektā ar citām valodām ir saprotama latgaliešu un lībiešu valoda. Tādēļ vēlētājiem, iepazīstoties ar likumprojektu un izdarot izvēli, vai par to parakstīties, nevar būt zināms un skaidrs grozījumu mērķis Izglītības likuma 9.pantā ietvert regulējumu par izglītības iegūšanu latgaliešu un lībiešu valodā. Sistēmiski interpretējot Valsts valodas likuma 3., 4., un 5.pantu, secināms, ka ikviena „cita valoda” iepretim latviešu kā valsts valodai, ir domāta svešvaloda.

Latgaliešu valoda kā latviešu valodas paveids, tāpat kā lībiešu valoda, nevar tikt pretnostatīta latviešu valodai, un tās nav uzskatāmas par „citām valodām” jeb „svešvalodām”. Tādēļ, domājot latgaliešu un lībiešu valodu, likumā nav izmantojams jēdziens „citas valodas”, kas veido pretnostatījumu latviešu valodai, un šāda jēdziena lietojums to apzīmēšanai tās „sapludina” ar svešvalodām. Ievērojot minēto, ja likumprojektā ar „citām valodām” ir domāta latgaliešu un lībiešu valoda, tas ir acīmredzamā pretrunā ar Valsts valodas likumā noteikto valodu jēdzienu lietojumu. Turklāt tas rada pietiekami lielu neskaidrību gan par grozījumu saturu, gan mērķi. It īpaši ņemot vērā, ka likumprojekta tekstā vienlaikus tiek lietoti termini „svešvaloda” un „cita valoda”.

Tāpat jāņem vērā, ka šobrīd spēkā esošajā 9.panta redakcijā jau ir lietoti jēdzieni „cita valoda” un „svešvaloda”. Nav šaubu, ka ar jēdzienu „cita valoda” šobrīd pantā nav domāta latgaliešu un lībiešu valoda. Tādējādi, ievērojot likumprojekta redakciju, proti, ietverot pantā jēdzienu „cita valoda” ar pieteicējas norādīto nozīmi, vēlētājam objektīvi nevar būt saprotams, kāds regulējums pantā ir paredzēts. Nav arī saprotams, vai atbilstoši šobrīd spēkā esošajai redakcijai lietotajiem jēdzieniem tādējādi tiek piešķirta cita vai saglabāta tā pati nozīme

Jāņem vērā, ka gan Izglītības likuma 9.pants, gan likums kopumā, gan izglītības iegūšanu regulējošie normatīvie akti šobrīd veido noteiktu sistēmu. Savukārt no likumprojekta iespējams izdarīt divējādus secinājumus. Proti, ka tas paredz vai nu pilnīgi jaunu visa 9.panta regulējumu, pēc būtības grozot nozīmi arī tekstam, kurš ir atstāts no spēkā esošās redakcijas, vai arī esošo regulējumu pārgroza daļēji, proti, tā, kā tas izriet no atbilstoši tekstam konstatējamiem papildinājumiem vai svītrojumiem. Ja 9.pants likumprojektā ir grozīts daļēji, šie grozījumi acīmredzami nesaskan ar jau esošo panta regulējumu, kas paliek nemainīga, un nav saprotama šā regulējuma saderība arī ar likumu kopumā. Tāpat, ja likumprojektā 9.pants ir pārgrozīts kopumā, objektīvi nav saprotama tā saderība ar pārējo izglītības iegūšanas regulējumu. Ja likumdošanas iniciatīvas autori vēlas izdarīt atsevišķus grozījumus esošajā sistēmā, kas regulē izglītības iegūšanas valodas, tad šiem grozījumiem jābūt ar to saskanīgiem un tādējādi saprotamiem, vēlētajiem ir jābūt skaidram, kādā veidā tie iekļaujas esošajā regulējumā. Savukārt ierosinot plašākus grozījumus, tie jāveido tā, lai jaunā sistēma kopumā būtu saprotama. Šajā gadījumā nav skaidrs likumprojekta mērķis un noregulējamās tiesiskās attiecības.

Tādējādi iesniegtais likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc satura, jo tas ir pretrunīgs, saturiski nesaprotams un neiekļaujas tiesību sistēmā.

Senāta secinājumi lietās, kurās atteikts izskatīt iesniegto pieteikumu

No 16 pieteikumiem, kas Senātā iesniegti saistībā ar Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumiem, trīs pieteikumi netika pieņemti izskatīšanai, jo bija nokavēts pieteikuma iesniegšanas termiņš.

Ar 2015.gada 1.jūnija lēmumu (Nr.6-15-0001-15) Senāts atteica pieņemt biedrības pieteikumu par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma atcelšanu un procesuālā pārkāpuma konstatēšanu.

Pieteicēja par nokavējuma attaisnojošu iemeslu uzskatīja to, ka komisijas motivēts lēmums tai bija izsniegts septiņas dienas pēc lēmuma pieņemšanas un tāpēc biedrība ar lēmuma pamatojumu nevarēja iepazīties likumā noteikto 30 dienu laikā, bet gan tikai 23 dienu laikā, kas bijis nepietiekams, lai vērstos tiesā. Nav apšaubāms, ka komisijas motivētu lēmumu biedrība saņēma nevis tā pieņemšanas dienā, bet ne vēlāk par 9.aprīli. Pieteikums Senātā iesniegts 11.maijā, lai gan pieteikuma iesniegšanas termiņa pēdējā diena bija 5.maijs.

Likums „Par Centrālo vēlēšanu komisiju” komisijas lēmuma pārsūdzības termiņu saista ar šā lēmuma pieņemšanas dienu neatkarīgi no tā, kad komisija sagatavojusi motivētu lēmumu vai persona saņēmusi motivēta lēmuma norakstu.

Kā redzams no komisijas lēmuma, biedrības pārstāvis ir piedalījies komisijas 2.aprīļa sēdē, ir iepazinies ar Saeimas Juridiskā biroja, Tieslietu ministrijas un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras iesniegtajiem atzinumiem, uz kuriem ir atsauce komisijas lēmumā, kā arī sniedzis paskaidrojumus. No minētā secināms, ka sēdē pieņemtais lēmums, kā arī iespējamie argumenti biedrības pārstāvim vispārīgi jau kļuva zināmi 2.aprīlī.

Tā kā motivētu lēmumu biedrība saņēma 9.aprīlī, biedrībai no šī datuma vairs nebija tās norādīto šķēršļu pieteikuma sagatavošanai. Tādējādi, lai iepazītos ar lēmuma pamatojumu un sagatavotu pieteikumu tiesai, biedrības rīcībā faktiski bija 26 kalendāra dienas (ņemot vērā, ka, termiņa pēdējā diena 2.maijs bija svētku diena, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 43.panta otrajai daļai termiņa pēdējā diena bija nākamā darba diena 5.maijs), kas, tiesnešu kolēģijas ieskatā, konkrētajā gadījumā bija pietiekošs laiks pieteikuma sagatavošanai un iesniegšanai tiesā.

Turklāt no iesnieguma secināms, ka faktiski pieteikuma iesniegšanas termiņu biedrība nokavējusi, jo uzskatījusi, ka komisijas lēmuma pārsūdzības termiņš skaitāms no motivēta lēmuma saņemšanas, nevis pieņemšanas dienas. Biedrībai nebija tiesiska pamata tā pieņemt, jo pārsūdzētajā lēmumā ir norādīts, ka tas pārsūdzams no lēmuma spēkā stāšanās dienas, kas savukārt atbilstoši likuma „Par Centrālo vēlēšanu komisiju” 5. un 17.pantam ir lēmuma pieņemšanas diena, proti, diena, kad Komisija sēdē par to atklāti nobalsojusi. Ievērojot minēto kopumā, nav rodams apstiprinājums tam, ka motivēta lēmuma saņemšana 9.aprīlī padarīja par neiespējamu vai pārāk apgrūtinošu pieteikuma iesniegšanu likumā noteiktajā termiņā.

Ar 2021.gada 19.oktobra lēmumu (Nr.5-7/4-2021) Senāts atzina par neiesniegtu politiskās partijas pieteikumu par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Centrālajai vēlēšanu komisijai reģistrēt likumprojektu „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Pieteicējai bija jāiesniedz motivēts lūgums par procesuālā termiņa atjaunošanu un motivēts paskaidrojums par procesuālā termiņa nokavējuma iemesliem vai pierādījumi, kas apliecina pārsūdzēšanas termiņa nokavējuma iemeslu. Ņemot vērā, ka pieteicēja trūkumus nenovērsa, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 192.panta ceturto daļu bija pamats atzīt pieteikumu par neiesniegtu.

Savukārt ar 2022.gada 10.janvāra lēmumu (Nr.5-7/1-2022) Senāts atteica pieņemt politiskās partijas pieteikumu par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Centrālajai vēlēšanu komisijai reģistrēt likumprojektu „Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā”.

Pieteicēja lūgumā kā šķērsli pieteikuma iesniegšanai termiņā norādīja apstākli, ka Centrālā vēlēšanu komisija ne lēmuma paziņošanas dienā, ne rakstveida lēmumā nav izskaidrojusi to, ka lēmums stājas spēkā ar tā paziņošanu. Pieteicējas ieskatā tā bija iestādes kļūda, kura nevar negatīvi ietekmēt pieteicēju.

Jautājums par pieteicējas iesniegtā likumprojekta reģistrēšanu Centrālajā vēlēšanu komisijā tika izskatīts mutvārdos 2021.gada 5.novembra un 12.novembra sēdēs. 12.novembra sēdes noslēgumā komisija, atklāti balsojot, pieņēma lēmumu un to paziņoja pieteicējai. Minētās sēdes protokolā norādīts, ka paziņota arī lēmuma pārsūdzēšanas kārtība: „Šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā.” Analoga lēmuma pārsūdzēšanas kārtība norādīta arī Centrālās vēlēšanu komisijas rakstveidā sagatavotajā lēmumā.

Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums, klātesot pieteicējas pārstāvēm, tika pieņemts un paziņots mutvārdos 12.novembra sēdē. Līdz ar to šajā gadījumā sakrita likuma „Par Centrālo vēlēšanu komisiju” 5.pantā noteiktā lēmuma spēkā stāšanās diena – pieņemšanas diena –, tā paziņošanas diena un Administratīvā procesa likuma 70.panta pirmajā daļā noteiktā administratīvā akta spēkā stāšanās kārtība (ar administratīvā akta paziņošanu). Tādējādi, pat ja pieteicēja paļāvās uz vispārējo administratīvā akta pārsūdzēšanas kārtību, ņemot vērā, ka Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums tika paziņots tā pieņemšanas dienā, minētās pārsūdzēšanas kārtības neatšķīrās.

Līdz ar to likuma „Par Centrālo vēlēšanu komisiju” 5.pants, kā arī 12.novembra sēdes protokolā fiksētā un 16.novembrī rakstveidā sagatavotajā lēmumā ietvertā lēmuma pārsūdzēšanas norāde ir pietiekami skaidra, lai pieteicēja, ievērojot pienācīgu rūpību, varētu to saprast un rīkoties atbilstoši norādītajai kārtībai.

Tāpat, noskaidrojot minētā likuma 5.panta jēgu, nevarētu secināt, ka pantā noteiktā komisijas lēmumu spēkā stāšanās nav attiecināma uz komisijas lēmumu atteikt reģistrēt iniciatīvas grupas iesniegtu likumprojektu.

Papildus pieteicēja lūgumā kā šķērsli pieteikuma iesniegšanai termiņā norādīja apstākli, ka tā nav varējusi pārsūdzēt lēmumu, iekams nebija zināmi lēmuma motīvi.

Atbilstoši likuma „Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23.panta piektās daļas 2.punktam Centrālā vēlēšanu komisija atsaka likumprojekta reģistrāciju, ja likumprojekts pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts. Kā redzams no komisijas 12.novembra sēdes protokola, komisijas sēdē piedalījās pieteicējas pārstāves, kurām tika dota iespēja sniegt savus paskaidrojumus, komisijas sēdē izteicās komisijas locekļi, gan atbalstot likumprojekta reģistrāciju, gan, atsaucoties uz tiesībsarga atzinumu, norādot uz likumprojekta neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei. Kā fiksēts komisijas sēdes protokolā, komisijas sēdē netiek pausti argumenti par to, ka likumprojekts nebūtu izstrādāts pēc formas, taču gan atzinumos, gan komisijas locekļu un pieteicējas pārstāvju diskusijās tiek vērtēts, vai likumprojekts ir izstrādāts pēc satura, konkrēti – vai tas atbilst Latvijas Republikas Satversmei.

Ņemot vērā komisijas lēmuma pieņemšanas kārtību, nav pamata apgalvot, ka lēmuma motīvi pieteicējai varēja kļūt zināmi, tikai saņemot rakstveidā noformētu lēmumu. Kā redzams no protokola, lēmuma motīvi, proti, tas, ka likumprojekts nav pilnībā izstrādāts, jo neatbilst Latvijas Republikas Satversmei, bija zināms, jau noslēdzoties komisijas balsojumam. Līdz ar to pieteicēja nekavējoties varēja apsvērt un plānot savu turpmāko rīcību. Turklāt komisija rakstveidā lēmumu noformēja bez liekas kavēšanās, proti, 16.novembrī, kas bija otrā darba diena pēc lēmuma pieņemšanas un paziņošanas. Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka apstāklis, ka Centrālās vēlēšanas komisijas lēmums rakstveidā tika noformēts 16.novembrī, neliedza pieteicējai veikt nepieciešamās darbības lēmuma pārsūdzēšanai uzreiz pēc lēmuma paziņošanas 12.novembrī. Tāpat no minētā izriet, ka šajā konkrētajā gadījumā pieteicējas rīcībā bija viss Administratīvā procesa likuma 188.panta otrajā daļā noteiktais mēneša termiņš Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma pārsūdzēšanai.

Secinājumi

Vērtējot Senātā iesniegtos pieteikumus, var konstatēt, ka iesniegtie pieteikumi un līdz ar to arī Senātā skatītās lietas atspoguļo aktuālos notikumus valstī, jo šajās lietās skatīti tādi jautājumiem, par kuriem sabiedrībā mēdz būt dažādi viedokļi, piemēram, par eiro ieviešanu, par izglītības ieguvi „citās valodās”, par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, kā arī pat par Covid-19 infekcijas pārvaldību un valstī noteiktajiem ierobežojumiem.

Skatot šīs lietas, viens no Senāta uzdevumiem ir nepieļaut jaunu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu reģistrēšanu un vēlāk arī to pieņemšanu un izsludināšanu, ja tie rada pretrunas ar Latvijā spēkā esošo tiesību sistēmu, Satversmi un Satversmes kodolu, tostarp arī Latvijas konstitucionālo identitāti.

Ņemot vērā, ka Senāts noraidījis visus pieteikumus lietās, kas skatītas pēc būtības, pievienojoties iestādes motivācijai, kā arī izvēršot to apjomīgākā pārbaudē, jāsecina, ka visi Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumi, kurus Senāts vērtējis un pārbaudījis, ir bijuši tiesiski un ar izsmeļošu vērtējumu par to, vai iesniegtie likumprojekti vai Satversmes grozījumu projekti ir pilnīgi izstrādāti Satversmes 78.panta izpratnē.