Igaunijas Augstākās tiesas tiesnese Kaja Kullerkupa (Kai Kullerkupp), rezumējot tiesas spriedumu pamatojumu Igaunijas tiesību praksē, vispirms aplūko normatīvo regulējumu.
Procesuālie likumi nosaka tiesas nolēmuma obligātos elementus. Līdzās citiem datiem (tehniskā informācija u.c.) šīs normas paredz, ka nolēmumā ir jāietver pamatojums. No lēmuma ir jābūt redzamam, kāpēc tiesa nepiekrīt lietas dalībnieku paskaidrojumiem par faktiskajiem apstākļiem, apgalvojumiem, argumentiem. Zemākās instances tiesām ir jāanalizē visi pierādījumi un jāpamato, kāpēc kāds pierādījums netiek uzskatīts par atbilstošu. Taču (procesuālajos) likumos nav ietvertas precīzākas vadlīnijas par tiesas spriedumiem nepieciešamās argumentācijas saturu un tās līmeni (dziļumu), kā tikai vienkāršs apgalvojums, ka tiesas nostājai un secinājumiem ir jābūt pietiekami pamatotiem. Ar ko pietiktu un kādas metodes izmantot, ir plašāka mēroga tiesību prakses, kā arī vispārējās juridiskās kultūras jautājums.
Vai nolēmums un secinājums ir pietiekami pamatots ar argumentāciju – to ir grūti izmērīt un vispārināt. Tas ietver izvērtējumu, vai tiesas nostāja un secinājumi (piemērojot tiesību normas) ir loģiski (nesatur robus „argumentācijas ķēdē”), saturiski saskanīgi, pārliecinoši dažādos līmeņos.
Konkrēti piemēri likumu normām, kas attiecas uz iztulkošanas un argumentācijas metodēm: Civilkodekss paredz, ka „likuma norma ir iztulkojama kopsakarā ar pārējām normām (t.i., nevis ārpus konteksta), ņemot vērā tās formulējumu, likuma jēgu / vispārīgo domu un tā mērķi”. Citā Civilkodeksa normā minēta tiesību aktu piemērošana pēc analoģijas. Turpretim Kriminālkodekss īpaši izslēdz analoģijas izmantošanu, kvalificējot noziedzīgo nodarījumu. Turklāt Kriminālprocesa kodekss nosaka in dubio pro reo interpretācijas principu.
Augstākās tiesas spriedumu likumību un pamatotību (izmantoto argumentācijas līmeni) neviena turpmāka instance nepārbauda, jo spriedumi ir galīgi. Tas uzliek Augstākajai tiesai ļoti nopietnu atbildību, lai vienmēr tiktu ievērots, ka tās pamatojums un argumentācija vienmēr ir saskaņota, loģiska un saprotama. Augstākās tiesas spriedumi paliek publiski pieejami un nereti būtiski ietekmē turpmāko attīstību dažādu likumu u.c. piemērošanā.
Augstākajai tiesai nav saistoša tās līdzšinējā prakse (judikatūra), tā vienmēr seko līdzi tam, kā iepriekš ir lemts līdzīgos gadījumos (piemēram, piemērojot tiesību normu, kas iepriekš tikusi iztulkota citādi). Lai gan nepastāv „precedentu” princips, juridiskās argumentācijas nepārtrauktība ir būtisks elements tiesību sistēmas (likumu piemērošanas veida) stabilitātes un caurskatāmības nodrošināšanā. Tāpēc, ja ir aicinājumi atkāpties no iepriekšējās prakses, jautājums parasti tiek nodots plašākam tiesas sastāvam (t.i., visiem Civillietu palātas locekļiem, nevis trim tiesnešiem). Lai atkāptos no iepriekš atzītās argumentācijas, nepieciešama ļoti rūpīga un metodiska pieeja, šāda juridiskā viedokļa „atjaunināšana” ir rūpīgi jāpamato. Tas ir jautājums par tiesību un tiesu sistēmas uzticamību. Kas attiecas uz argumentācijas metodēm un paņēmieniem, klasiskās metodes ir gramatiski lingvistiskā metode, sistēmiski loģiskā metode, vēsturiskā metode, kā arī objektīvi teleoloģiskā metode.
Augstākās tiesas judikatūrā ir tikušas izmantotas visas galvenās vēsturē atzītās un laika gaitā pārbaudītās klasiskās tiesību normu piemērošanas un interpretācijas metodes, kas pazīstamas kontinentālās Eiropas tiesību tradīcijā. Izvēle starp tām ir katras atsevišķās lietas jautājums. Pašlaik mēs neizmantojam kontrolsarakstu vai tamlīdzīgu rīku, lai pārliecinātos, ka katra iespējamā metode ir tikusi izmantota katrā no lietām. Nav nekas neparasts, ka Augstākās tiesas nolēmumu pamatojumā tiek pieminēti vispāratzīto argumentācijas metožu nosaukumi. Vairākkārt norādīts, ka „iztulkojot tiesību normu, nav pieļaujams pamatojumā aprobežoties ar vienu iepriekš izvēlētu argumentācijas metodi un noteiktiem pragmatiskiem apsvērumiem. Tā vietā, ja, risinot konkrētu lietu, nepieciešams iztulkot tiesību normu, jāpiemēro pēc iespējas vairāk atbilstošu metožu”.
Izlasot Augstākās tiesas spriedumu, ne vienmēr no paša teksta var saprast, kāda argumentācijas metode izmantota. Tiesas spriedumā nav nepieciešams īpaši pieminēt metodes nosaukumu. Reizēm tas tiek darīts, bet citos gadījumos no izmantotā pamatojuma veida var izsecināt, kāds ir bijis galvenais argumentācijas paņēmiens konkrētajā spriedumā. Pat ja tiek izmantots argumentācijas metodes nosaukums, tas ne vienmēr nozīmē, ka šī metode tiek piemērota detalizēti. Dažkārt var atrast metodes, kas minētas tikai vienā teikumā, piemēram, norādot, ka „gramatiskā / lingvistiskā metode apstiprina šo vai citu secinājumu”.
Bieži vien tiesa atsaucas uz analoģiju un salīdzinošajiem argumentiem. Arī judikatūras arguments ir ļoti izteikts Augstākās tiesas nolēmumos. Bieži sastopami arī sistēmiski argumenti, kuru mērķis ir konsekvents risinājums.
Igaunijas Augstākajai tiesai ir arī konstitucionālās kontroles funkcija. Tiesa šajās lietās ir noteikusi trīspakāpju proporcionalitātes pārbaudi (sekojot Eiropas Savienības tiesību attīstībai). Ja tiek apstrīdēts (leģislatīvā) pasākuma samērīgums, tiesa to secīgi pārbauda trīs līmeņos: pirmkārt, vai pasākums ir piemērots (atbilstošs) mērķa sasniegšanai, otrkārt, vai tas ir nepieciešams (mērķi nevar sasniegt ar pasākumu, kas būtu mazāk apgrūtinošs, pat ja tas būtu vismaz tikpat efektīvs kā attiecīgais pasākums), un, treškārt, vai pasākums ir mērens (tas nozīmē, ka pasākuma paredzētais mērķis līdzsvarojas ar pamattiesību aizskārumu, ko izraisījis attiecīgais pasākums). Ņemot vērā konstitucionālās pārbaudes debašu īpašo raksturu, šķiet, ka šis trīspakāpju tests darbojas labi. Tas garantē, ka visi proporcionalitātes aspekti tiek pienācīgi analizēti katrā atsevišķā lietā. Taču ir šaubas, vai šo pozitīvo pieredzi varētu kaut kā attiecināt arī uz visiem citiem tiesas strīdiem – lietu daudzveidība ir pārāk liela.
QR
