Izaicinājums bāriņtiesām izskatīt lietas pēc Satversmes tiesas spriedumiem

[1] Satversmes tiesa 2021.gada 4.novembrī taisīja spriedumu lietā Nr.2021-05-01 par aizliegumu par aizbildni būt personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

[2] Šī lieta turpina lietu kategorijas par t.s. absolūtā aizlieguma vērtēšanu. Šāda satura lietas, kas noslēgušās ar spriedumu, ir bijušas arī par aizliegumu iepriekš sodītai personai strādāt par pedagogu (lieta Nr.2017-07-01), par aizliegumu iepriekš sodītai personai būt par adoptētāju (lieta Nr.2019-01-01), par aizliegumu sodītai personai būt par valdes locekli valsts kapitālsabiedrībā (lieta Nr.2020-18-01), par aizliegumu kļūt par apsargu no alkohola atkarīgajiem (lieta Nr.2020-29-01), par aizliegumu par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem sodītām personām būt nodarbinātām saskarsmē ar bērniem (liet Nr.2020-36-01).

[3] Daļa no šīm lietām ir bērnu tiesību jomā: par adoptētāja, aizbildņa, pedagogu un citām personām, kas strādā ar bērniem.

Spriedumi par adoptētāju un aizbildņa statusu pamatā ir līdzsvara meklējums bērnu aizsardzībai pret vardarbību un bērnu augšanai ģimeniskā vidē, uz ko vērsts adopcijas un aizbildnības institūts. Lai arī aizbildnības mērķis iepretim adopcijai pamatā ir bērna terminēta uzturēšanās pie aizbildņa līdz brīdim, kamēr bērns tiek adoptēts vai atgriežas ģimenē, arī aizbildnim ir jānodrošina bērna aprūpe un audzināšana, kas var notikt arī ģimeniskā vidē.

[4] Līdz šiem nolēmumiem fakts, ka persona, kura vēlas kļūt par adoptētāju vai aizbildni bērnam, bijusi sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, bāriņtiesas praksē bija pietiekams, lai bez tālākas apstākļu vērtēšanas personai uzreiz atteiktu adoptētāja statusa piešķiršanu atbilstoši Civillikuma 163.panta ceturtās daļas 1.punktam vai atteiktu personu iecelt par bērna aizbildni, jo to liedza Civillikuma 242.panta 5.punkts. Praksē bāriņtiesas pamatā tā arī darīja.

Šobrīd bāriņtiesai lieta ir jāizskata pēc būtības un jāvērtē visi nozīmīgie apstākļi un jāpieņem izsvērts lēmums, vai piešķirt personai adoptētāja statusu/vai ļaut personai kļūt par aizbildni.

[5] Tas ir izaicinājums vismaz no diviem aspektiem.

Pirmkārt, vardarbība pret bērniem Latvijā joprojām ir ļoti aktuāla problēma. Lai gan Latvijas sabiedrība kļūst informētāka par iespējām izmantot, piemēram, tiesību aizsardzības līdzekļus pret vardarbīgām personām, tomēr sabiedrības tolerance pret vardarbību arvien ir augsta. Turklāt vardarbība ir latenta parādība. Visbiežāk bērni cieš no noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, no cietsirdības un vardarbības un no nodarījumiem pret dzīvību un veselību. Turklāt no nodarījumu izdarīšanas vietas bērni visbiežāk cieš tieši dzīvesvietā. Latvija ir arī pirmajā vietā OECD valstīs pašu bērnu agresijas ziņā izglītības iestādēs. Tā kā bērna dabiskā attīstības un augšanas vide pamatā ir ģimene, tad, vērtējot vardarbības izpausmes Latvijas sabiedrībā, šis rādītājs arī var liecināt par kopējā agresijas līmeņa atainojumu, jo bērns nereti ģimenes psiholoģisko klimatu „pārnes” uz izglītības iestādi. Tāpat sabiedrībā ik pa laikam nonāk ziņas par ārkārtīgi satraucošiem vardarbības gadījumiem pret bērniem ģimenēs. Turklāt nereti šādas personas ir jau bijušas vai ir bāriņtiesas redzeslokā.

Līdz ar to sabiedrības kopējais vardarbības fons nevar palikt neievērots.

Tāpēc Satversmes tiesas spriedumi Latvijas apstākļos nedrīkst tikt pārvērtēti jeb nepietiekami novērtēti.

Nav nekāda pamata uzskatīt, ka, salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, kad sodītas personas automātiski tika izslēgtas no kandidātu loka, tagad iestādēm ir mazāka atbildība šā jautājuma izvērtēšanā un ka pašām personām būtu atvieglotāks ceļš uz bērnu adopciju vai aizbildnību. Tieši otrādi, no bāriņtiesām sadarbībā arī ar citām institūcijām šie spriedumi prasa padziļinātu un arī plašu skatījumu uz lietas apstākļiem un ļoti rūpīgu lēmuma izsvēršanu.

[6] Lietas apstākļu individuāls izvērtējums ir jebkuras no bērnu tiesībām izrietošas lietas pamatā. Turklāt vienmēr paturams prātā, ka bērni ir īpaši aizsargājama personu grupa un viņu tiesību aizsardzībai jāpievērš īpaša uzmanība. Visos lēmumos, kas attiecas uz bērniem, viņu interesēm ir vissvarīgākā nozīme. Tas nozīmē bērna intereses integrēt un izvērtēt jebkurā valsts iestādes darbībā un lēmumā norādīt, kā ir pārbaudīts un izvērtēts, kas ir bērna interesēs un cik liela nozīme tam bijusi lēmuma pieņemšanā. Tāpat iestādei un tiesai lietā jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp dažādām tiesiskajām interesēm.

Tāpat kā ģimenes situācijas var būt ļoti dažādas un tas ir jāizvērtē, tāpat arī dažādas var būt situācijas, kad par adoptētāju vai aizbildni vēlas kļūt persona, kas iepriekš bijusi sodīta.

Lai arī personas, kas sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, biežāk izdara jaunus vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus, un līdz ar to nevar pilnībā izslēgt risku, ka persona, kas reiz izdarījusi vardarbīgu nodarījumu, to atkārtos, atsevišķs antisociālas uzvedības gadījums personas dzīves vēsturē ir tikai viens no apstākļiem, kas var liecināt par vardarbības riska faktoru. Nav iespējams arī izslēgt tādus gadījumus, kad, ņemot vērā personības nobriešanu, persona tieši no savas pagātnes nelabvēlīgās rīcības izdara secinājumus nākotnei un šāda veida rīcību vairs neveic (it īpaši, ja persona nodarījumu ir izdarījusi ļoti sen, jaunībā vai, piemēram, pati būdama vēl nepilngadīga). Tāpat gan dzīvē gūtie novērojumi, gan tiesu prakse liecina, ka persona var būt vardarbīga pret apkārtējiem, arī bērniem, lai arī persona nekad nav tikusi saukta pie atbildības par vardarbīgu rīcību.

Tādējādi personas piemērotība adoptētāja vai aizbildņa statusam, arī vai persona nav vardarbīga, ir jānoskaidro ikvienā lietā, kurā persona vēlas adoptēt bērnu vai kļūt par aizbildni. Vienlaikus fakts personas pagātnē par iepriekšēju sodāmību ir indikators, ka šādā gadījumā tieši vardarbības riska aspektam ir jāpievēršas padziļināti.

[7] Līdz ar to, otrkārt, katra konkrētā gadījuma individuāls izvērtējums nešaubīgi no iestādes prasa daudz rūpīgāku lietas apstākļu noskaidrošanu attiecībā uz personas vardarbīgas uzvedības riska faktoriem, lai varētu izsvērt, vai persona, kura ir bijusi vardarbīga un par to tikusi iepriekš notiesāta, var uzņemties bērna aprūpi.

Faktiski bāriņtiesām, arī ar speciālistu palīdzību, ir jākonstatē personas psiholoģiskais portrets ilgtermiņā: ievērojot personas rīcības izpausmes pēc notiesājošiem nolēmumiem, vai personas uzvedība ir mainījusies, kādas kopumā ir konkrētās personas personības iezīmes, tostarp kāda ir personas noturība pret stresu, kādas ir personas domāšanas, spriešanas, intelekta spējas un īpatnības, vai ir personības traucējumi, jo tiem var būt ietekme uz personas noslieci uz vardarbību, vai persona pati, būdama nepilngadīga, ir bijusi vardarbības upuris, kas savukārt var palielināt iespēju uz vardarbīgu rīcību pieaugušā vecumā, utt. Būtiskākais: bāriņtiesai jāspēj ar pietiekami lielu ticamību prognozēt, cik augsta ir iespējamība, ka persona vardarbīgu rīcību varētu nākotnē atkārtot. Tie nebūt nav vienkārši izvērtēšanas jautājumi.

Lietas, kurās bija iesniegti pieteikumi Satversmes tiesā, pamatā bija par vardarbības faktiem pirms ievērojama laika posma (pamatā nodarījumus bija izdarījušas personas jaunības gados). Līdz ar to šādās lietās, laikam ejot, personas uzvedība var mainīties un bāriņtiesa var konstatēt, ka vardarbības risks praktiski vairs nepastāv. Tomēr, kā jau minēts, šis izvērtējums var nebūt vienkāršs. Vēl sarežģītāk ir izvērtēt tādus gadījumus, kur, lai arī personas sodāmība jau dzēsta, vardarbīgs nodarījums nav bijis tik senā pagātnē. Tas var liecināt par personas uzvedības tendencēm arī šobrīd.

[8] Ja vardarbības pret bērnu izpausmes ir grūti konstatēt, jo personas bieži vien savu vardarbīgo dabu slēpj, kā arī to pat var nespēt konstatēt psihologs, tas nenozīmē, ka tāpēc šādas lietas nav iespējams izskatīt un pieņemt lēmumu.

Vardarbības klīniskā prognozēšana joprojām ir sarežģīta. Līdz ar to bāriņtiesai un citām lietā iesaistītajām institūcijām tas ir pietiekami liels izaicinājums šādās lietās novērtēt personu, arī konstatēt vardarbības risku. Vienlaikus valsts iestādēm ir jātiek galā arī ar sarežģītām situācijām bērnu tiesību  jomā.

Tādējādi valstij ir jānodrošina bāriņtiesas ar kompetentiem speciālistiem un personu izpētē jāpielieto arī psiholoģiskās izpētes (novērtēšanas) metodes, kā var izvērtēt riskus saistībā ar noslieci uz vardarbību. Turklāt personības izpētē nav pietiekami tikai ar personas interviju, bet ir jāpielieto plašāks psiholoģiskās izpētes (novērtēšanas) metožu kopums. Vienlaikus šāda psiholoģiskā izpēte ir tikai viena no iespējām noskaidrot personas uzvedības tendences.

Tāpēc bāriņtiesām šādu lietu izskatīšanā ir jāiegūst visi saprātīgi nepieciešamie pierādījumi, lai konkrētās personas personības iezīmes izpētītu pēc iespējas plašākā kontekstā, tādējādi līdz minimumam samazinot iespēju, ka kādi būtiski aspekti šās personas psiholoģiskajā portretā netiek palaisti garām. Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 16.panta 1. un 3.punktu bāriņtiesai ir tiesības pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību iestādēm, komercsabiedrībām un organizācijām ziņas, kas nepieciešamas, lai izvērtētu bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību ievērošanas likumību vai izlemtu bāriņtiesas kompetencē esošos jautājumus, veikt amatpersonu un iedzīvotāju aptauju, lai iegūtu ziņas, kas nepieciešamas jautājumu izlemšanai. Šādas izpētes ietvaros nav izslēgta arī sociālās vides, kurā persona ikdienā uzturas, izvērtējums, personas uzvedības izpēte publiskajā telpā, sociālajos tīklos, personu raksturojošas informācijas iegūšana no personas darba devēja u.tml., jo tā var tikt iegūtas ziņas par lietā būtiskiem apstākļiem – vai personai ir nosliece uz vardarbību.

Tāpat bāriņtiesām gan pirms, gan pēc lēmuma pieņemšanas ir jāveic visi saprātīgi nepieciešamie pasākumi, kā pārliecināties par konkrētās personas spēju nodrošināt bērna vislabāko interešu ievērošanu. Piemēram, viens no veidiem, kā ar jau esošajiem bāriņtiesu resursiem papildus nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību šādos gadījumos, ir noteikt pēc iespējas ilgāku pirmsadopcijas un pēcadopcijas uzraudzības laiku, kurā uzraudzīt konkrētās personas uzvedību. Arī aizbildnības uzraudzībai šādās lietās būtu jānotiek pastiprinātākā veidā, piemēram, biežāk apmeklējot bērna dzīvesvietu, veicot pārrunas ar aizbildni un veicot citus uzraudzības pasākumus.

Līdz ar to pēc šiem Satversmes tiesas nolēmumiem ir jādomā arī par to, vai bāriņtiesu personāla kapacitāte ir pietiekama, lai šīs lietas varētu kvalitatīvi izskatīt, kā arī nepieciešamības gadījumā jāveic personāla apmācība.

Tāpat iepriekš ieskicētie problēmjautājumi nozīmē, ka bāriņtiesām būtu jāveido efektīva šādu iesniegumu izskatīšanas metodoloģija, kas ļautu pēc iespējas objektīvi novērtēt attiecīgā pretendenta personību un vardarbīgas uzvedības riskus, lai bērnu tiesību aizsardzība pret vardarbību šādās lietās tiktu arī reāli nodrošināta.