Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Mārtiņš Mits norādīja, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu pamatojums ir tieši saistīts ar taisnīgas tiesas jēdzienu – ja nav sniegts adekvāts pamatojums, tad tiesa nav uzskatāma par taisnīgu. Tiesām kopumā nav pienākuma sniegt detalizētu atbildi uz katru iesniedzēja argumentu. Taču to, cik plašam ir jābūt pamatojumam, var vērtēt tikai katras lietas apstākļu kontekstā.
Piemēram, vērtējot pamatojuma pienākuma detalizācijas pakāpi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir ņēmusi vērā iesniedzēja argumentu raksturu, kā arī Eiropas Padomes dalībvalstīs pastāvošās atšķirības attiecībā uz likuma normu tehniku, paražām, tiesas nolēmumu rakstīšanas tradīcijām.
Pamatojuma pienākuma detalizācijas pakāpi var noteikt arī tas, kā zemākas instances tiesas ir sniegušas pamatojumu – katrā ziņā pamatojumam ir jābūt tādam, kas dod iespēju personai efektīvi izmantot savas tiesības uz pārsūdzību. Taču uz iesniedzēja argumentu, kam ir izšķiroša nozīme lietas iznākumā, tiesai ir jāsniedz konkrēta un skaidra atbilde.
No Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses nacionālajām tiesām izriet pienākums vērtēt: 1) iesniedzēju galvenos argumentus, t.sk. visus tos, kam ir ietekme uz iznākumu; 2) argumentus, kas balstīti Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas nostiprinātajās tiesībās, jo subsidiaritātes princips prasa iesniedzējiem vispirms skatīt jautājumu par Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības pārkāpumu nacionālajās tiesās, kurām savukārt ir jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība; 3) no konvencijas 6.panta viedokļa to, vai tiesu sniegtais pamatojums nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtē, raugoties uz tiesas procesu un tajā iesaistīto tiesu argumentāciju kopumā. Tādēļ kasācijas instancei savas kompetences ietvaros ir iespēja un pienākums nodrošināt personai taisnīgu tiesu arī pamatojuma jautājumā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa gan civillietās, gan krimināllietās ir atzinusi, ka prakse, kad kasācijas sūdzība tiek noraidīta, atsaucoties vienīgi uz attiecīgo procesuālo normu, bet nesniedzot izvērstāku pamatojumu, pati par sevi nav pretrunā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantam.
Lietā Talmane v. Latvia Augstākās tiesas Krimināllietu departaments noraidīja kasācijas sūdzību, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573.pantu, ar piebildi, ka kasācijas sūdzība nav pamatota ar Krimināllikuma vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu un ka kasācijas instances kompetencē neietilpst pierādījumu pārvērtēšana un faktisko apstākļu izskaidrošana. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nekonstatēja konvencijas 6.panta pārkāpumu. Lai arī no pamatojuma nebija skaidrs, kādēļ sūdzībā norādītie argumenti netika uzskatīti par tādiem, kas norāda uz „būtiskiem” pārkāpumiem, Eiropas Cilvēktiesību tiesa pārliecinājās, par ko sūdzējās iesniedzēja – par pierādījumu vākšanas procesu – un ka šīs sūdzības pienācīgi bija izvērtējušas divas tiesu instances.
Tātad princips, ka tiesai ir jāatbild uz visiem argumentiem, kas ir izšķiroši lietas iznākumam, attiecas arī uz kasācijas instanci, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir jābūt iespējai pārliecināties, ka tiesas nolēmums nav patvaļīgs vai acīmredzami nepamatots, bet kasācijas instance var šo pienākumu veikt „ekonomiskā veidā”, ja atteikuma būtība ir skaidra no lietas apstākļiem.
Tādu pašu pieeju Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi arī specifiskā jautājumā par augstāko tiesu pienākumu sniegt pamatojumu atteikumam vērsties ar prejudiciālo jautājumu Eiropas Savienības Tiesā. Lietā Baydar v. the Netherlands iesniedzēja kasācijas sūdzība tika noraidīta paātrinātā procedūrā, atsaucoties tikai uz likuma normu un to, ka sūdzība nerosina jautājumus, kam būtu nozīme tiesu prakses veidošanā. Taču kasācijas sūdzība ietvēra argumentu, ka Augstākajai tiesai jāvēršas ar prejudiciālo jautājumu Eiropas Savienības Tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, atsaucoties uz Talmane v. Latvia spriedumu, uzskatīja, ka arī lūgumu par prejudiciālo nolēmumu var šādi noraidīt, ja no lietas apstākļiem ir skaidrs, ka Augstākās tiesas lēmums nav patvaļīgs vai acīmredzami nepamatots. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņēma vērā gan Nīderlandes Augstākās tiesas citā lietā sniegto skaidrojumu, ka šāds saīsināts atteikums ietver secinājumu, ka lūgtais prejudiciālais jautājums nav būtisks strīda izšķiršanai vai ka nepastāv šaubas par to, kā ES tiesību jautājums būtu risināms, gan to, ka Nīderlandes tiesību sistēmā ģenerāladvokāts sniedz izvērstu atzinumu, kas ir lietas sastāvdaļa.
Pretstatam lietā Dhahbi v. Italy, kur kasācijas instance taisīja „pilnu” spriedumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja konvencijas 6.panta pārkāpumu, jo no sprieduma teksta nevarēja secināt, vai lūgums par prejudiciālā jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai nebija svarīgs strīda izšķiršanai, vai Eiropas Savienības tiesību jautājums bija skaidrs, vai lūgums vienkārši tika ignorēts.
Ar pamatojumu saistīts, taču atsevišķs ir jautājums par pārlieku formālismu, noraidot kasācijas sūdzību. Pārlieks formālisms var liegt pieeju tiesai, līdz ar to atņemt iespēju baudīt tiesības uz taisnīgu tiesu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka sūdzības iesniegšanas kritēriji kasācijas instancē var būt stingrāki nekā apelācijas instancē, tāpat arī process kasācijas instancē, ņemot vērā tās īpašo raksturu, var būt formālāks. Taču tiesiskā noteiktība (legal certainty) un taisnīguma pienācīga nodrošināšana (proper administration of justice) ir tie principi, kas palīdz novilkt robežu starp pārlieku formālismu un procesuālo noteikumu akceptējamu piemērošanu.
Parasti pārlieku formālismu Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatē, kasācijas instancei piemērojot procesuālos noteikumus. Nesen lietā Foyer Assurances S.A. c. Luxembourg Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja konvencijas 6.panta pārkāpumu. Kasācijas instances tiesa noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību, jo iesniedzējs bija atsaucies uz trim Civillikuma pantiem, kas varēja būt pamats prasībai, taču procesuālās normas prasīja norādīt konkrētu kasācijas sūdzības pamatu. Saskaņā ar tiesību doktrīnu zemākas instances tiesām bija pienākums sniegt pamatojumu, bet nebija pienākuma norādīt precīzu likuma normu, un nedz pirmās, nedz otrās instances tiesas pašas nebija norādījušas, kura Civillikuma norma ir piemērojama. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka, noraidot kasācijas sūdzību šādā situācijā, kad apelācijas tiesa pati nebija norādījusi likuma normu, kasācijas instance rīkojās pārlieku formāli, liedzot iesniedzējam pieeju tiesai pašā tās būtībā. Pārlieks formālisms ir vērtēšanas jautājums, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa veic katras lietas individuālajos apstākļos, ņemot vērā visu procesu kopumā.
Principu apkopojumu, kas attiecas uz pārlieka formālisma vērtēšanu, sniedz Lielās palātas spriedums lietā Zubac v. Croatia (96.–99. punkts). Šajā lietā kasācijas instances tiesa noraidīja kasācijas sūdzību, jo prasījuma summa nesasniedza likumā noteikto robežu. Iesniedzējs bija mainījis prasījuma summu procesa gaitā, un zemākas instances tiesa bija akceptējusi jauno summu, kas tad sasniedza likumā noteikto kasācijas slieksni, kaut arī procesuālais likums to vairs nepieļāva. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nekonstatēja pārlieku formālismu Augstākās tiesas rīcībā, īpaši akcentējot Augstākās tiesas tiesības nebūt saistītai ar zemākas instances pieļautām procesuālām kļūdām, kad Augstākā tiesa lemj par savu kompetenci un atjauno likumības principu.
QR
