Neesi vienaldzīgs par to, ko tu dari

2021.gadā apritēja divdesmit gadi, kopš tika pieņemts Administratīvā procesa likums. Bet ne tikai. Arī pati administratīvā justīcija pērn atzīmēja savu simto gadskārtu, kopš Satversmes sapulce 1921.gadā pieņēma Likumu par administratīvām tiesām. Lai fiksētu un saglabātu vēsturē atmiņas par Administratīvā procesa likuma izstrādes gaitu, jubilejas gadā tapa intervijas ar likuma veidotājiem, tostarp ar Senāta Administratīvo lietu departamenta senatori Daci Mitu, kura likuma izstrādes laikā bija Saeimas Juridiskā biroja konsultante.

Intervējot Daci Mitu, nevienam nenāca prātā, ka šī saruna paliks atmiņām ne vien par administratīvās justīcijas veidošanu atjaunotajā Latvijā, bet arī par pašu Daci, kuras mūžs šaisaulē pārtrūka daudz par agru.

Turpinājumā – intervijas pilns atreferējums.

– Kāda ir pirmā asociācija, kas Jums nāk prātā, dzirdot vārdus „administratīvā tiesa”?

– Tā man ir liela piederības sajūta, jo administratīvajai tiesai es piederu kopš paša sākuma. Tā ir sajūta, ka tā ir mana tiesa. Ja es skatos tiesu sistēmas ietvaros, tad administratīvā tiesa man vienmēr ir asociējusies – neteiksim ar tiesnešiem, kuri nebaidās, – bet administratīvā tiesa tiešām cenšas darboties tieši tā, kā likuma pamatmērķī ir rakstīts: nodrošināt cilvēktiesības tajās attiecībās, kas veidojas starp valsti un personu. Man šķiet, ka mēs godam darām šo darbu visus šos gadus, paturot prātā, ka tā ir ne tikai precīza tiesību normu piemērošana tekstuālā līmenī, bet tur ir iekšā arī gars – tas gars, ko es redzēju un jutu jau tad, kad likums tika izstrādāts. Tie cilvēki, kuri izstrādāja projektu, darīja to ar lielu entuziasmu un pienācīgu izpratni, kas ir tiesiska un demokrātiska valsts un kādām jābūt attiecībām starp valsti un personu. Es redzu, ka administratīvā tiesa tā arī darbojas.

– Kāda bija Jūsu loma Administratīvā procesa likuma izstrādē?

– Es iesaistījos likuma tapšanā tad, kad likumprojekts tika iesniegts Saeimā – uz visiem trim lasījumiem. Mēs ļoti cītīgi strādājām. Saeimā tika izveidota īpaša apakškomisija darbam ar Administratīvā procesa likumu. Juridiskajā birojā mums izveidojās tāda kā atsevišķa darba grupa – es kopā ar kolēģi Guntu Višņakovu, mēs bijām divas. Mēs ļoti daudz strādājām arī ārpus darba laika, īpaši kopā ar Arvīdu Dravnieku, kurš pārstāvēja Administratīvā procesa likuma izstrādes darba grupu. Darbs pie šā likuma bija komandas darbs jau no paša sākuma.

– Pastāstiet, lūdzu, kā Jūs nonācāt Juridiskajā birojā?

– Es Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti pabeidzu 1995.gadā un ļoti gribēju strādāt Saeimas Juridiskajā birojā pie Gunāra Kusiņa, bet viņš īsti negribēja mani pieņemt darbā – nepaļāvās, jo viņam nebija tik jaunu speciālistu. Taču, tā kā es ļoti vēlējos strādāt ar likumprojektiem un tieši publisko tiesību jomā, mani pieņēma darbā Saeimas Juridiskajā komisijā par konsultanti. Ņemot vērā to, ka man vienmēr ir bijusi iekšā dziņa mācīties un specializēties cilvēktiesībās, es diezgan ātri aizbraucu un ieguvu izglītību – maģistra grādu cilvēktiesībās un demokratizācijas jautājumos Padujas Universitātē Itālijā. Un tad Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, to zinot, teica, ka viņam birojā ir vajadzīgs tāds cilvēks, kurš pārzina cilvēktiesības. Es biju ļoti priecīga, kad atgriezos, jo turpināju darbu Saeimas Juridiskajā birojā. Faktiski uzreiz sākās darbs ar Satversmes VIII nodaļu un drīz vien arī darbs ar Administratīvā procesa likumu.

– Kādi bija Jūsu galvenie pienākumi?

– Ikviens likumprojekts, kas iesniegts Saeimā, tiek iedots kādam juristam Juridiskajā birojā, lai viņš uzraudzītu likumprojekta gaitu no juridiskā viedokļa. Pamatā tā ir juridiskā tehnika un tiesību sistēma. Bet, protams, šis darbs neaprobežojās tikai ar juridiskās tehnikas jautājumiem – tas bija daudz dziļāks pēc būtības. To var redzēt no priekšlikumu skaita: kopā uz otro un trešo lasījumu tika iesniegti vairāk nekā 1300 priekšlikumi, no kuriem liela daļa bija Juridiskā biroja vai Juridiskās komisijas priekšlikumi. Juridiskās komisijas priekšlikumi faktiski nozīmēja to, ka tie tapa diskusijās, kas bija Juridiskajam birojam ar Administratīvā procesa likuma izstrādes darba grupu un pēc tam izdiskutēti Administratīvā procesa likuma apakškomisijā. Īpaši labi to var redzēt uz trešo lasījumu, jo tur pamatā bija komisijas vai biroja priekšlikumi.

– Kāpēc bija tik daudz priekšlikumu? Vai likumprojekts bija sagatavots nekvalitatīvs?

– Nē, nebija nekvalitatīvs. Pārskatot likumprojektu ar šodienas skatu, redzu, ka priekšlikumi lielā mērā bija juridiskās tehnikas jautājumi, jo projektu bija rakstījuši cilvēki, kuriem tā nav ikdiena. Līdz ar to Saeimā valoda tika nedaudz piekoriģēta. Bet tas nav ne labāks, ne sliktāks. Piemēram, sākumā bija „administratīvā procesa galvenie principi”, pēc tam pārveidoja uz „administratīvā procesa pamatprincipiem”, beigās vienkārši – „administratīvā procesa principi”. Tas viss, protams, ir kāds priekšlikums, kurā tas pateikts.

– Kā noritēja darbs pie likumprojekta izstrādes?

– Likumprojekts pirmajā lasījumā tika pieņemts 1999.gada 10.jūnijā, bet otrajā lasījumā – 2000.gada 20.jūnijā. Tas nozīmē, ka mēs bijām strādājuši veselu gadu, faktiski vienu sezonu, tikai uz otro lasījumu. Tur nebija pārtraukuma darbā. Diskusijas tiešām bija ļoti intensīvas. Ja pievēršat uzmanību, likumprojektu pirmajā un otrajā lasījumā pieņēma tajā laikā, kad Saeimas deputāti devās garajās vasaras brīvdienās. Attiecīgi likumprojekta priekšlikumu iesniegšanas termiņš tika noteikts uz brīdi, kad viņi atgriezās. Līdz ar to man tās divas vasaras faktiski nebija atvaļinājuma, jo es cītīgi strādāju, lai sagatavotu priekšlikumus. Mēs darba grupā intensīvi sanācām kopā, neskatoties uz to, vai tie bija vakari vai brīvdienas, jo tas entuziasms tiešām bija milzīgs. Ar to man arī asociējas šis laiks – ar tādu vispārēju atdevi no visiem iesaistītajiem, labprāt piedalīties un dot. Man ļoti patika mūsu darba organizācija.

– Kāda Saeimā bija attieksme pret likumprojektu?

– Deputātiem bija atbalstoša attieksme. Es gan neteiktu, ka tā vienmēr bija ar dziļu izpratni, jo jāņem vērā, ka deputātiem ir gana daudz likumprojektu un priekšmetu, par ko domāt, bet kopumā tā bija ļoti atbalstoša. Savukārt man personīgi tas bija liels projekts, kāds iepriekš nebija bijis, ar ļoti apjomīgu darbu. Kad likumu pieņēma, es domāju, ka pati biju izgājusi lielu skolu, iegūstot milzīgu pieredzi visādā ziņā. Tas mani ļoti bagātināja kā juristu, un es vēl vairāk nostiprināju sevī vēlmi, ka vēlos strādāt tikai publisko tiesību jomā un ka cilvēktiesības man ir vistuvākā tiesību nozare.

– Kāda gaisotne valdīja apakškomisijā?

– Gaisotne bija dažāda, jo likumprojekts regulēja tādus jautājumus, kas parasti netiek ietverti likumā. Proti, likumprojekta autori bija izvēlējušies visu sākuma daļu, kas ir A daļa, veidot kā mācību grāmatu. 90.gadu beigās mums mācību grāmatas administratīvajā procesā nebija, bija Ministru kabineta noteikumi Nr.154 „Administratīvo aktu procesa noteikumi”. Tāpēc sākumā diskusijas bija tieši par to – vai mums vajag likumu kā mācību materiālu tiesību jomā. Lai arī bija plašas diskusijas par šo jautājumu, tomēr beigās palika pie sākotnēji iesniegtās koncepcijas. Ar šodienas skatu es varu teikt, ka tas patiešām bija arī pareizi, kaut no likuma rakstīšanas tehnikas viedokļa tas nav tik pareizs stils.

– Kā Jūs, būdama jauns cilvēks, toreiz redzējāt šā likuma nozīmi? Vai Jums salīdzinājumā ar citiem nebija vieglāk strādāt ar jauno regulējumu, jo Jums nebija „vecās bagāžas” – padomju laika tradīcijas?

– Es domāju, ka man bija vieglāk. Bija lielas diskusijas par dažiem principiem, kā lieta būtu izskatāma tiesā, un šīs diskusijas bija diezgan asas. Tas arī atspoguļoja izpratni par to, kā ir bijis līdz šim civilprocesā un kriminālprocesā, un jauno skatījumu, ka, nē – demokrātiskā un tiesiskā valstī tā tas nav un tā nevajag darīt. Jāatzīst, ka es pati šajās diskusijās tik ļoti nepiedalījos, jo manī nebija šī pretnostatījuma. Es pilnīgi piekritu tai izpratnei, kāda bija iestrādāta projektā. Līdz ar to man nebija iekšēja antagonisma. Es ļoti priecājos, ka palika pie projektā iestrādātās idejas.

Es kā Juridiskā biroja konsultante biju jau iepriekš strādājusi ar Satversmes VIII nodaļu – cilvēktiesību nodaļu. Un tad, kad nāca Administratīvā procesa likums, bija skaidra šī vīzija: no Satversmes uz Administratīvā procesa likumu. Satversme man tāpēc arī patīk, ka tā ir ļoti lakonisks, tiešs un ietilpīgs dokuments tiesību normu ziņā. Tajā ir daudz tiesību normu, kuras mēs varam piemērot atbilstoši mūsdienām ļoti precīzi tam, kas ir demokrātiska un tiesiska valsts. Un tieši tas tika pārnests arī uz likumu vienā konkrētā nozarē – administratīvajā procesā iestādē un tiesā. Kā jau teicu, man pašai nebija iekšējas pretestības par to, ka sevi jālauž, pretnostatot, kā bija un kā vajadzētu būt. Tas, kur man bija pretestība, bija sākumā, kad es nācu ar priekšlikumu, ka nevajag definēt tiesību principus, tiesību normu vai normatīvo aktu – jo tā visa ir tiesību teorija, un likumā tas nav jāskaidro. Par šo jautājumu mums ar Arvīdu Dravnieku bija ļoti karstas diskusijas, jo es jau nezināju tās iepriekšējās sarunas, kāpēc tas ir iekļauts likumprojektā. Un tad, runājot arvien vairāk, es to pieņēmu. Patiesībā es paļāvos uz kolēģu dzīves pieredzi, uz viņu redzējumu, ka tas patiešām ir svarīgi. Toreiz man kā jaunam speciālistam šķita, ka likumā šādas lietas nav jāraksta, lai to raksta tiesību zinātnieki grāmatās. Tas arī bija mans „bet” pret šo likumu. Ar šodienas redzējumu es piekrītu, ka tas bija pareizs lēmums.

– Pie kādām likumprojekta daļām darbs Jums izrādījās visgrūtākais?

– Man nav tādu atmiņu, ka kāda daļa būtu sagādājusi grūtības. Mēs ļoti cītīgi diskutējām par A daļu – vispārīgajiem noteikumiem. Mēs daudz diskutējām par B daļu – procesu iestādē. Tad sāka pietrūkt laika, tāpēc par tiesas daļu jau mazāk diskutējām. Mana kolēģe Gunta Višņakova vienmēr pārdzīvoja, ka D daļai, kurā runa ir par izpildi, laika palika vismazāk un ka to tad dzīve koriģēs (smejas). Bet tas nebija saistīts ar grūtībām, tā vienkārši bija liela darba intensitāte.

Mēs, piemēram, atlīdzinājuma daļu diezgan pārveidojām. Sākumā bija nodaļa „Faktiskā rīcība un atlīdzinājums” un atlīdzinājumam bija veltīts faktiski viens pants, kas tika konceptuāli izmainīts. Proti, projektā bija paredzēts, ka persona ar iesniegumu par atlīdzinājumu var vērsties tajā iestādē, kas ir izdevusi administratīvo aktu. Tomēr diskusijās mēs nonācām pie atziņas, ka šis process būtu jāpadara efektīvāks tādējādi, ka persona, apstrīdot administratīvo aktu, var lūgt atlīdzinājumu arī augstākā iestādē, ja to ir izdomājusi darīt.

– Vai bija kādas interesantas idejas, par kurām diskutējāt, bet kas netika iekļautas likumā?

– Es nemācēšu precīzi pateikt, vien atceros kādu epizodi. Proti, Egils Levits toreiz  nedzīvoja Latvijā, bet tad, kad viņš atbrauca, mēs savu darbu pieskaņojām, lai viņš varētu piedalīties Saeimas apakškomisijas sēdēs, ja bija nepieciešamība pēc plašākām sarunām ar deputātiem. Es gan neatceros, par ko tas tieši bija, bet viņš toreiz teica: redz kur, Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir tikko viens svaigs spriedums, un Latvija varētu būt pirmā, kura šo ideju var jau ielikt jaunajā likumā. Un tad viens Saeimas deputāts atbildēja: kolēģi, ko tad mēs būsim pirmie, pagaidīsim, kad citas valstis to savos likumos iestrādās, nav jau mums tāda vajadzība (smaida).

– Kur Jūs pati smēlāties idejas, sagatavojot priekšlikumus likumam?

– Ja runājam principu līmenī, kas ir arī dziļi iekšienē, es vienmēr esmu skatījusies uz tām idejām, kas strāvo no Satversmes, uz tām fundamentālajām vērtībām. Juridiskās tehnikas jautājumi, protams, ir svarīgi, bet daudz svarīgāk ir saglabāt pašu būtību. Tāpēc, ja ir nepieciešama kāda ideja, es skatos tajās vērtībās, kas ir demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatā. No tām es gūstu arī savu ideju par to, kā risināt un regulēt konkrēto tiesisko attiecību.

– Par ko Jums pašai šodien ir liels prieks, redzot, ka to izdevās iekļaut likumā?

– Man vienmēr ir bijusi tuva atlīdzinājuma daļa, kurā bija jāiegulda lielāks darbs. Mēs ļoti daudz domājām par to, kā šo regulējumu izveidot labāku, efektīvāku un pareizāku.

Likumā tika ietverti arī jautājumi, kas no juridiskās tehnikas viedokļa nebija tik labi, bet reizēm nav slikti, ka tā tomēr izdara. Proti, uz trešo lasījumu likumprojektā tika ietverta vesela nodaļa – uzziņa par savām tiesībām, kas, protams, nav labs stils likumdošanā. Šī ideja bija Egilam Levitam. Viņš vaicāja: kā tev šķiet, vai mēs varētu ielikt regulējumu par uzziņu – tā tāda laba, jauna lieta? Es teicu jā – ja mums ir šāda izdevība, tad negaidām grozījumus, liekam jau tagad iekšā. Un deputāti piekrita to izdarīt. Un ļoti labi.

– Vai, Jūsuprāt, likuma regulējums nav sanācis pārāk sarežģīts?

– Jau neilgu laiku pēc likuma pieņemšanas Arvīds Dravnieks bija tas, kurš teica: ja vajadzētu likumu rakstīt no jauna, tas būtu ļoti īss, bez liekām instrukcijām, tajā būtu tikai pamatlietas. Un es, jo vairāk strādāju, arī reizēm domāju, ka likumā varētu nebūt regulēti daudzi jautājumi. Taču tam ir vajadzīgs priekšnosacījums, ka ir saprātīgs likuma piemērotājs, kurš tad saprastu visu to neuzrakstīto, kas šobrīd ir likumā. Līdz ar to es nezinu, vai šodien mēs likumu veidotu citādāku. Man patīk tas tāds, kāds tas ir iznācis. Protams, ir uzlabojamas lietas, un tās tiek arī koriģētas. Bet tās pamatlietas tur ir, tās ir saglabājušās un uz tā arī tas balstās un, es domāju, balstīsies.

– Vai Jums nāk prātā arī kādas spilgtas atmiņas vai kuriozas situācijas par to laiku, kad tapa Administratīvā procesa likums?

– Šī gan nav kurioza situācija: mums bija paredzēta kārtējā darba grupas sanākšana Tieslietu ministrijas telpās tieši tajā dienā, kad notika uzbrukums ASV dvīņu torņiem. Todien mēs sapratām, ka darbu neturpināsim, jo tā bija ļoti spēcīga neikdienišķa ziņa. Tāpēc toreiz darbs nenotika. Šodien tās ir telpas, kur atrodas Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesneši.

– Vai Jums ir saglabājušās arī kādas tā laika liecības?

– Jā, es esmu saglabājusi dažus dokumentus. Piemēram, Administratīvā procesa likuma tabulu uz trešo lasījumu, kurā ir vairāk nekā 700 priekšlikumu, un, spriežot pēc manām piezīmēm – jo jurists vienmēr klausās Saeimas sēdi un atzīmē, vai tas viedoklis, ko ir izteikusi Juridiskā komisija, tiek akceptēts vai nē –, var redzēt, ka deputāti ātri un raiti vien ir atbalstījuši visus piedāvātos priekšlikumus. Respektīvi, tas darbs, kas rezultējās Juridiskajā komisijā, vēlāk tika akceptēts arī Saeimas sēdē.

– Viens no likuma mērķiem ir nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu attiecībās starp valsti un personu. Kā Jūs raksturotu, kā valstij ir veicies šajā ziņā?

– Es domāju, ka šis likums ļoti palīdz un arī administratīvo tiesu darbība ir noteikti palīdzējusi. Mēs esam rakstījuši spriedumus un atcēluši iestādes lēmumus tikai tādēļ, ka nav bijusi lēmuma motivācija. Tu redzi, ka rezultāts tāds varētu arī būt, bet tas tiek atzīts par prettiesisku, jo tu neredzi pamatojumu. Administratīvās tiesas pirmajos darbības gados mēs ļoti skurpulozi skatījāmies uz visām šīm prasībām, un tāpēc, iespējams, spriedumi bija arī garāki. Šādā veidā mēs daudz runājām ar tiem, kuri tos lasa – ar valsts pārvaldi, cilvēkiem – lai izklāstītu domu gaitu, kāpēc tiesas sprieduma rezultāts ir tieši tāds, jo svarīgi bija iedot makšķeri, nevis zivi. Gadu gaitā iestāžu lēmumi ir kļuvuši arvien labāki, ar labāku pamatojumu. Var redzēt, ka iestādes skatās, ko tiesa ir teikusi. Un tas notiek tieši caur Administratīvā procesa likuma piemērošanu, jo tur ir visas vajadzīgās normas, lai to izdarītu.

– Vai atceraties savu pirmo izskatīto administratīvo lietu?

– Nē, diemžēl neatceros. Es gan atceros vienu no pirmajām lietām, kurā strīds bija tēvam ar bāriņtiesu saistībā ar aizbildnību savam bērnam. Tajā lietā mēs nonācām pie secinājuma, ka tas tomēr ir civilprocesā iegūto pierādījumu pārbaudes jautājums, nevis atsevišķa iestādes rīcība. Un kad Senāts atstāja spēkā manu lēmumu sakarā ar iesniegto blakus sūdzību, es biju ļoti priecīga. Tās bija ļoti svaigas un spilgtas sajūtas man kā jaunam tiesnesim (smaida).

Ir arī tādas lietas, kuras tev kā tiesnesim rada milzīgu gandarījumu. Piemēram, man ir bijušas lietas, kurās, sākotnēji izlasot materiālus, šķiet, ka tā formālā pieeja, kas izvēlēta, ir vienīgā pareizā, taču iekšēji jūti, ka lieta ir izspriesta nepareizi. Tad tu domā un domā par to, un pēc kāda laika tev atnāk risinājums, saprotot, ka sākotnējā sajūta ir bijusi pareiza – tu redzi, ka risinājumam ir jābūt citādākam. Tā tas bija, piemēram, lietās par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsardzību.

– Vai lietas iznākumu var ietekmēt tiesneša subjektīvā izpratne par vērtībām?

– Lieta no lietas ļoti atšķiras. Ir lietas, kurās jebkurš tiesnesis, izlasot materiālus un tiesību normas, nonāks pie viena un tā paša rezultāta. Taču ir lietas, kuras nav tik ātri atrisināmas un kurās tiesnešiem viedokļi atšķiras. Bieži vien atšķiras tajā, kā mēs lasām tiesību normas un kā redzam konkrēto likuma mērķi. Man liekas, ka katrā materiālo tiesību nozarē likuma mērķis – „pirmais pants” – ir pats svarīgākais, jo tajā ir ietverta pati būtība – ideja, kas atspoguļo visas citas normas, kā mēs tās lasām. Protams, mēs, tiesneši, esam atšķirīgi kā cilvēki, kā juristi, un tas arī atspoguļojas mūsu darbā. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc pastāv vajadzība svērt un vērtēt, piemērot tiesību principus. Esmu diezgan pārliecināta, ka mākslīgais intelekts nevar veikt tiesneša darbu, jo ir vajadzīgs šis cilvēciskais skatījums un izpratne par to, kas ir taisnīgi. Tas ir ļoti svarīgi. Tā nav tikai algoritmu piemērošana – izlasi tekstu un visiem viss ir skaidrs. Vienlaikus tas nav arī tik brīvi plūstoši, ka katra lieta ir kā loterija – atkarīga no tā, pie kura tiesneša nonāks. Tas ir ļoti dažādi: atkarīgs no konkrētās lietas, tiesību jautājuma, regulējuma, kā arī no daudziem citiem aspektiem.

– Kādām rakstura īpašībām, Jūsuprāt, būtu jāpiemīt administratīvo lietu tiesnesim?

– Tas noteikti ir jautājums, par kuru es vēlāk vēl domāšu, jo par to esmu domājusi arī līdz šim. Tas ir līdzīgi, kad pajautā tavu mīļāko krāsu, bet tev tādas nav, jo daudzās krāsās ir daudz skaistu lietu.

Manuprāt, administratīvajam tiesnesim kā jebkurā jomā strādājošajam ir svarīga gan profesionālā, gan cilvēciskā puse. No profesionālā viedokļa, protams, es ļoti augstu vērtēju tiesnešu gudrību un viedumu tādā ziņā, ka tu redzi sistēmu, tu domā par kontekstu. Turklāt tu neesi vienaldzīgs par to, ko tu dari. Tas ir ļoti svarīgi – ielikt sirdi arī kā profesionālim. No cilvēciskā viedokļa es ļoti augstu vērtēju kolēģus, kuri ir empātiski. Man liekas, empātija ir ļoti svarīga ikvienam cilvēkam jebkurā jomā, arī mūsu darbā. Mums ir jāiedziļinās cilvēku dzīvēs, viņiem svarīgos jautājumos. Pamatā, ja tas nebūtu cilvēkiem svarīgi, viņi uz tiesu neatnāktu. Es savā dzīvē arī esmu bijusi ar daudz ko neapmierināta, bet man ne reizi nav bijusi doma iesniegt kādu sūdzību vai pieteikumu tiesā. Tātad viņiem tas ir bijis svarīgi. Viņi ir pārvarējuši šo slieksni, jo diskomforts ir bijis tik liels, ka viņi ir gatavi iet uz tiesu, lai tā pasaka, kuram ir taisnība. To ir svarīgi atcerēties. Tāpat es augstu vērtēju ētiku – gan cilvēcisko, gan profesionālo. Tas palīdz jebkurā jautājumā, ja mēs, saglabājot savu profesionalitāti, paliekam arī cilvēki un to atceramies.

– Kāda bija Jūsu motivācija tam, kādēļ nolēmāt kļūt par administratīvo tiesnesi?

– Patiesību sakot, strādājot pie likumprojekta Saeimā, es to vispār nebiju plānojusi. Es, tieši otrādi, vienmēr esmu domājusi, ka tiesnesis nebūs tas amats, kuru es uzņemšos, jo atbildība ir ļoti liela – tu esi tas, kurš pasaka, kā būtu jābūt. Un tas nemaz nav tik vienkārši. Tāpēc es toreiz domāju, ka diez vai kādreiz to uzņemšos, – tur jābūt cita tipa cilvēkiem. Bet, kad likumu pieņēma un notika pieteikšanās uz tiesneša amatu, man piezvanīja mana kolēģe Ilze Amona no Juridiskā biroja, kura bija izdomājusi kļūt par administratīvo tiesnesi, ar lūgumu vairāk pastāstīt par jauno likumu. Tā mēs runājām, un viņa vaicāja: bet varbūt tev arī ir tāda doma? Un tad es sāku domāt par to, jo administratīvās tiesas ir tieši tas, kas man ļoti patīk: tas ir tiesību priekšmets, kas man ir ļoti tuvs, iespēja runāt un domāt par cilvēktiesībām un vērtībām, būt neatkarīgam savā vērtējumā. Tā ir liela vērtība. Protams, to atbildību es atceros, taču tā vairs tevi tik ļoti nenomoka, jo tu darbu dari pēc labākās sirdsapziņas, un šī doma arī palīdz.

– Pastāstiet, kā tolaik notika jauno tiesnešu apmācības?

– Mēs gājām uz lekcijām vakaros pēc darba. Lekcijas mums lasīja Administratīvā procesa likuma izstrādes darba grupas locekļi un ne tikai. Piemēram, par pierādījumiem mums stāstīja kriminālprocesa pārzinātāja Kristīne Strada‑Rozenberga, par civilprocesu – Normunds Salenieks. Tolaik man šķita, ka process tiesā ir viena „ķīniešu ābece”. Arī Veronika Krūmiņa mums lasīja lekcijas, tostarp arī stāstīja par savu tiesneša pieredzi. Tas viss bija ļoti interesanti.

– Vai tas, ka administratīvajiem tiesnešiem sākumā bija samazināts vecuma slieksnis, lai kļūtu par tiesnesi, bija pareizs lēmums?

– Domājot par vecuma cenzu, kas atšķīrās no vispārējās kārtības, es toreiz un tagad palieku pie viedokļa, ka tas bija pareizs lēmums. To apstiprina arī fakti: nu neesam mēs savas jaunības dēļ sastrādājuši ko tādu, par ko mums tagad būtu ļoti jākaunas. Nenāk prātā neviens gadījums, kad administratīvie tiesneši būtu sadarījuši lielu kļūdu, un var redzēt, ka tā ir bijusi pieļauta darba pieredzes trūkuma dēļ. Es nesaku, ka tādas nav bijušas vispār. Atceros, ka, strādājot jau Saeimā, biju jaunākā starp visiem kolēģiem. Man toreiz bija teiciens – jaunība ir netikums, kas ātri vien pāriet. Svarīga jau ir tā profesionalitāte, ar kādu tu darbojies. Protams, es piekrītu, ka svarīga ir arī dzīves un darba pieredze. Taču es neteiktu, ka pirms piecpadsmit gadiem administratīvais tiesnesis bija tik neprofesionāls, ka nevarētu to darīt arī Augstākās tiesas līmenī.

– Kādas Jūs redzat galvenās prioritātes un izaicinājumus administratīvajai tiesai šodien?

– Es domāju tās pašas, kas bija sākumā – tieši likuma pamatmērķis: nodrošināt tiesiskas un demokrātiskas valsts principiem atbilstošas attiecības, jo īpaši cilvēktiesību ievērošanu. Manuprāt, šis mērķis ir aktuāls visos laikos, jo dzīve plūst, mēs it kā kļūstam gudrāki administratīvā procesa jautājumos, bet tās pamatlietas un izaicinājumi nekad nebeidzas. Tie visu laiku ir jauni, jo dzīve piedāvā arvien jaunas situācijas, un tev atkal ir jādomā no jauna, kā attiecīgajā situācijā būtu pareizi demokrātiskā un tiesiskā valstī noregulēt konkrētās attiecības. Un tas vienmēr ir aktuāli – skatīties uz to kontekstu, kurā tu dzīvo, un ielikt tajā vērtības. Tas administratīvajai tiesai būs jādara vienmēr.

– Vai ir kas būtisks, kas administratīvajai tiesai traucē efektīvāk attīstīties?

– Domāju, ka administratīvā tiesa kopumā ir attīstījusies ļoti labi un efektīvi. Es patiešām priecājos, ka visu šo gadu laikā, izraugoties kolēģus, mums ir izdevies saglabāt profesionalitāti. Iedomājieties, sākumā bija ļoti liels konkurss, bet beigās mēs apgabaltiesā bijām tikai pieci tiesneši, ieskaitot priekšsēdētāju Aldi Laviņu, kuram vienīgajam bija tiesneša darba pieredze. Kad atnāca jauns kolēģis, priekšsēdētājs gāja iekšā zālē un rādīja, kā ir jāvada tiesas sēde, jo tajā brīdī tas likās vissarežģītākais (smejas), kaut gan tā ir darba lieta, ko tu ātri vien apgūsti. Mums bija vajadzīgi jauni kolēģi. Lai arī pa vidu ir gājis visādi, es domāju, ka kopumā administratīvajiem tiesnešiem ir izdevies noturēt profesionālo līmeni cauri visiem šiem gadiem. Tas mani ļoti priecē. Man tiešām pamatā patīk tie spriedumi, kurus es lasu no zemākām instancēm: tu vari piekrist vai nepiekrist tiem, bet tur ir iekšā doma, parasti rūpīgs darbs, nav paviršību. Tomēr galvenais, ko es meklēju, ir izpratne pēc būtības.

– Ko Jūs pati personīgi ieguvāt, strādājot pie likuma sagatavošanas?

– Darbs pie Administratīvā procesa likuma tiešām bija ļoti bagātinošs, kas atstāja arī būtisku ietekmi uz manu dzīvi. Viena no lielākām vērtībām, ko es esmu paņēmusi līdzi, ir tieši attiecības ar tiem cilvēkiem, ar kuriem man bija izdevība kopā strādāt. Es iepazinu Egilu Levitu, Arvīdu Dravnieku, Veroniku Krūmiņu, Jautrīti Briedi, Normundu Salenieku. Šie cilvēki, neskatoties uz to, cik bieži es viņus šobrīd satieku, katru reizi manī raisa ļoti siltas emocionālas sajūtas. Tās nāk jau no tā laika, kad mēs kopā strādājām, jo tas patiešām bija labs komandas darbs un ļoti patīkams cilvēciskā ziņā. Tie ir ļoti gudri cilvēki, no kuriem man bija daudz ko mācīties un ar kuriem bija ļoti interesanti kopā būt.

– Kāds būtu Jūsu novēlējums Administratīvā procesa likumam individuāli un administratīvajai justīcijai kopumā?

– Likumam es novēlu ilgu mūžu un to, lai tas tiek piemērots atbilstoši tām idejām un garam, kas tajā ir ietverts un kas ir tapis saskaņā ar Satversmi, ar to, kāda ir tiesiskas un demokrātiskas valsts ideja. Administratīvā procesa likums tapa ar domu līdzsvarot valsts un personas savstarpējās attiecības, kur persona, dabiski, ir vājākā pozīcijā, viņai nav to lielo resursu, kas ir otram dalībniekam – valstij. Administratīvais process apzināti tika veidots tā, lai līdzsvarotu šīs pozīcijas. Tiesa pati ir aktīvāka, var daudz ko darīt ex officio, palīdzēt cilvēkam. Nevis vienkārši – ko tu mums atnesi, to atnesi, ja neatnesi, pats vainīgs, – mēs tā nestrādājam. To vajag arī saglabāt.

Administratīvajām tiesām es novēlu to pašu – nepazaudēt un saglabāt to ideju, kādēļ tās tika veidotas. Tās ir īpašas tiesas tādā ziņā, ka tās nodarbojas ar personu un valsts savstarpējo attiecību risināšanu, lai nonāktu pēc iespējas pie taisnīgāka rezultāta. Lai cilvēktiesības būtu mūsu prātos un mūsu sirdīs visu laiku – tad arī administratīvais process tiks piemērots tā, kā tas bija sākotnēji domāts.

– Nobeigumā, ko Jūs vēlētos vēl piebilst?

– Valsts nevar būt tiesiska un demokrātiska, ja tā aizmirst par to, kā tajā jūtas cilvēks. Valsts nevar būt tiesiska un demokrātiska, ja netiek paturēts prātā, ka visa pamatā ir cilvēka cieņa, – to, ka cilvēks nav tikai kāda aile „Excel” tabulā, pret kuru tu robotizēti pieņem kādu lēmumu. Tās ir cilvēku dzīves, un mums tas ir jāatceras, protams, bez lieka sentimenta. Tiesību normas var piemērot dažādi: vairāk gramatiski, vairāk teleoloģiski, vairāk sistēmiski. Ir ļoti svarīgi atcerēties, kas ir aiz burtiem, aiz cipariem, aiz tā, kas ir formāli uzrakstīts, un, ja mēs to atcerēsimies, tad viss būs kārtībā. Tikko kā mēs sākam aizmirst par pamatvērtībām, tad arī citām lietām vairs nav tik lielas nozīmes. Administratīvā tiesa tādā ziņā ir ļoti priviliģētā pozīcijā. Tai ir pienākums domāt par šiem jautājumiem un nepazaudēt šo stīgu.

Interviju iespējams arī noskatīties Augstākās tiesas mājaslapā un YouTube kontā 
https://www.youtube.com/watch?v=HglLxfc0hME