Pārskats par Latvijas prejudiciālo jautājumu lietām Eiropas Savienības Tiesā 2021.gadā

Eiropas Savienības Tiesai uzdotie jautājumi

2021.gadā Latvijas tiesas uzdevušas jautājumus Eiropas Savienības Tiesai kopā 12 lietās.

Īss ieskats par jautājumiem, kurus Senāts uzdevis Eiropas Savienības Tiesai, sniegts Administratīvo lietu departamenta pārskatā par darbību 2021.gadā (sk. 19.–21.lpp.)

Eiropas Savienības Tiesas pieņemtie nolēmumi Lietās, kurās jautājumus uzdevis Senāts, un tiem sekojošie senāta nolēmumi

2021.gadā Eiropas Savienības Tiesa sniegusi atbildes uz 11 Latvijas tiesu nolēmumiem par prejudiciālo jautājumu uzdošanu. Šajā pārskatā sniegta īsa informācija par lietu, kurās jautājumus uzdevis Senāts, faktiskajiem apstākļiem, Eiropas Savienības Tiesas sniegto atbildi, kā arī Senāta nolēmumu, ja tas šī raksta sagatavošanas brīdī ir pieejams Tiesu informācijas sistēmā.

Eiropas Savienības sniegtās atbildes

2021.gadā pabeigta skatīšana arī 2020.gadā Eiropas Savienības Tiesā izskatītā lietā.

C-119/20 - Lauku atbalsta dienests (Aides au démarrage d’entreprises agricoles)

Pieteicēja iesniegusi projekta pieteikumus lauku saimniecību un uzņēmējdarbības attīstības pasākumā „Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības” un „Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības uzsākšanai”. Lauku atbalsta dienests atteica piešķirt atbalstu par otro pieteikumu – jaunajiem lauksaimniekiem, jo tādējādi tiktu pārsniegts vienam projekta iesniedzējam noteiktais maksimālais izmaksājamais atbalsta apjoms. Senātam radās šaubas par iestādes veikto Eiropas Savienības tiesību normu piemērošanas pareizību, proti, par Latvijas izvēli neatļaut šādus atbalsta pasākumus saņemt kumulatīvi vai vismaz līdz maksimāli pieļaujamajai robežai. Senāta uzdotie prejudiciālie jautājumi ir par iespējamā pretendenta statusa zaudēšanu agrāk saņemta atbalsta dēļ, kā arī par atbalsta kumulēšanas piemērošanas kārtību.

Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, pievērsās dažādu atbalsta elementu izskaidrošanai, lai nonāktu pie secinājuma, ka Eiropas Savienības Pamatnostādņu par valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē un lauku apvidos 2014.–2020.gadam piemērošanā būtiska ir tajās noteikto atbalsta maksimālo robežvērtību ievērošana, piešķirot vairākus atbalsta maksājumus. Savukārt par iespējama nacionālā tiesiskā regulējuma, saskaņā ar kuru darbības sākšanas atbalsta mazo lauku saimniecību attīstībai piešķiršana liedz tiesības pretendēt uz darbības sākšanas atbalstu gados jauniem lauksaimniekiem, Eiropas Savienības Tiesa secināja (pretēji ģenerāladvokātes secinājumiem šajā lietā), ka šāda tiesību liegšana ir iespējama. Spriedumā norādīts, ka dalībvalstij jāsagatavo vai nu valsts lauku attīstības programma visai tās teritorijai, vai reģionālu programmu kopums, vai arī gan valsts programma, gan reģionālo programmu kopums, un šajās programmās ir jāīsteno ar Eiropas Savienības lauku attīstības prioritātēm saistītu mērķu sasniegšanas stratēģija, tādējādi īstenojot minētajā Regulā Nr.1305/2013 dalībvalstīm atstāto rīcības brīvība attiecībā uz atbalsta īstenošanas kārtību. Rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir šajā ziņā, var it īpaši attiekties uz projektu atlases kritērijiem, lai nodrošinātu, ka lauku attīstībai paredzētie finanšu resursi tiek izmantoti iespējami labākā veidā, un lai pasākumus saskaņā ar lauku attīstības programmām noteiktu atbilstoši Savienības prioritātēm lauku attīstības jomā, un lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret pieteikumu iesniedzējiem.

Senāts, izskatot lietu pēc Eiropas Savienības Tiesas sprieduma, atstāja pārsūdzēto apgabaltiesas spriedumu negrozītu, norādot, ka, lai arī Regulas Nr.1305/2013 19.panta 1.punkts neierobežo lauksaimnieka tiesības saņemt jauno lauksaimnieku atbalstu, ja pirms tam ir piešķirts attīstības pabalsts, pie nosacījuma, ka abu atbalstu kopsumma nedrīkst pārsniegt atbalsta maksimālo summu, tomēr tam nav pretrunā Latvijas tiesiskais regulējums, kas nosaka, ka atbalsta mazo lauku saimniecību attīstībai piešķiršana izslēdz atbalstu gados jauniem lauksaimniekiem saņemšanu. Šajā gadījumā Latvijas izmantotā rīcības brīvība īpaši attiecas uz projektu atlases kritēriju noteikšanu, uz valsts lauku attīstības programmu izstrādi, kā arī šīs regulas prasību īstenošanu, īpaši attiecībā uz atbalsttiesīgo lauku saimniecību lielumu vai atbalsta summu noteikšanu. Jāievēro, ka Lauku attīstības programma Latvijā jāīsteno tieši tādā veidā, kā to apstiprinājusi Eiropas Komisija.

C-535/19 - A (Soins de santé publics)

Itālijas pilsonim, kas uzturas Latvijā uz Eiropas Savienības pilsoņa reģistrācijas apliecības pamata, veselības aprūpes pakalpojumi netiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta, bet viņam tie tiek sniegti par maksu. Nacionālais veselības dienests atteica iekļaut pieteicēju veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā, kā arī atteica izsniegt Eiropas veselības apdrošināšanas karti, jo pieteicējs nav nodarbināts vai pašnodarbināts Latvijā (ir ekonomiski neaktīvs).

Senāts lēmumā Eiropas Savienības Tiesai jautā, vai uz veselības aprūpes pakalpojumiem var tikt attiecināta Regula Nr.883/2004 un ar kādiem nosacījumiem valsts drīkst liegt Eiropas Savienības pilsoņiem, kas konkrētajā brīdī nav nodarbināti, saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus un sociālos pabalstus, kuru piešķiršana jānodrošina atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normām par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties.

Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka ekonomiski neaktīvam Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības tikt iekļautam publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā, un vienlaikus atzina, ka valstij ir tiesības noteikt, ka dalība šajā sistēmā ir pakļauta nosacījumiem, lai persona nekļūtu par pārmērīgu slogu valsts publiskajām finansēm. Vērtējot to, vai un kā valsts nodrošina piekļuvi publiskās veselības aprūpes sistēmai, jāņem vērā, ka gadījumā, ja valsts izvirza nosacījumus dalībai publiskās veselības apdrošināšanas sistēmā, valstij tomēr ir jārūpējas par samērīguma principa ievērošanu un tātad par to, lai šim Eiropas Savienības pilsonim nebūtu pārmērīgi grūti ievērot šādus nosacījumus.

Atzīmējams, ka Eiropas Savienības Tiesa arī atgādināja, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību normās paredzētais jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ aizliegums (līguma 18.panta pirmā daļa), Eiropas Savienības pilsoņa tiesības (līguma 20.pants), Eiropas Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijās (līguma 21.pants) ir piemērojama patstāvīgi tikai tādās ar Savienības tiesībām regulētās situācijās, attiecībā uz kurām pašā līgumā vai ar to īstenošanu saistītajos tiesību aktos nav noteikti īpaši pasākumi.

Pēc Eiropas Savienības Tiesas sniegtās Eiropas Savienības tiesību interpretācijas Senāts lēma, ka, piemērojot Regulas Nr.883/2004 normas konkrētajā situācijā, secināms, ka uz Itālijas pilsoni attiecas Latvijas tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā, jo Eiropas Savienības sekundāro tiesību aktu regulējumam ir pretrunā situācija, ka persona attiecībā pret publisko veselības aprūpes sistēmu ir tādā pašā situācijā kā jebkura no tās izslēgta persona, proti, tai ir sistēmiski liegts jebkādā veidā būt par tās dalībnieku. Senāts atzina, ka tāpēc arī Ārstniecības likuma 17.panta normu piemērošanā nedrīkst nonākt pie rezultāta, ka persona būtībā ir pilnīgi izslēgta no Latvijas publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas.

C-230/20 – BTA Baltic Insurance Company

Valsts ieņēmumu dienests pēc muitas kontroles veikšanas 2013.gadā konstatēja, ka noliktavas telpās neatrodas muitas kontrolei pakļautās preces, kas bija deklarētas muitas procedūrai – glabāšana muitas noliktavā –, aprēķināja ievedmuitas nodokli un uzsāka piedziņu no nodokļu maksātāja. Tā kā piedziņa nebija iespējama, 2017.gadā Valsts ieņēmumu dienests vērsās pie pieteicējas kā galvotājas, prasot nomaksāt parādu. Senāts, norādot uz šaubām par administratīvā akta par muitas parāda piedziņu no galvotāja izpildes kārtību, kāda tā būtu saprotama, piemērojot Eiropas Savienības tiesību normas kopsakarā ar Latvijas tiesībās paredzētajām procedūrām, uzdeva Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālos jautājumus par muitas parāda adresātu – parādnieka jēdziena attiecināšanu uz galvotāju, kā arī par termiņu, kādā muitas parāda samaksa var tikt pieprasīta no galvotāja.

Eiropas Savienības Tiesa spriedumā norādīja, ka galvotājs nav jāuzskata par „parādnieku” piemērojamo Muitas kodeksa normu izpratnē, jo galvotājs neaizstāj parādnieku, bet gan nodrošina muitas parāda samaksu saskaņā ar likumā vai galvojuma līgumā paredzētajiem nosacījumiem. Attiecīgi arī Eiropas Savienības Tiesas spriedumā izdarīts secinājums, ka Muitas kodeksa 221.pantu, kura 1.punktā ir noteikts, ka muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam, un 3.punktā – ka paziņojums parādniekam vairs netiek sniegts pēc tam, kad ir beidzies trīs gadu laikposms no muitas parāda rašanās dienas, nevar interpretēt tā, ka tas attiecas uz galvotāju. Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka Muitas kodeksa 232.pantā paredzētās dalībvalsts tiesības, izmantot visus līdzekļus parāda piedziņai, attiecas ne tikai uz parādnieku, bet arī ir piemērojamas galvotājam, ievērojot saprātīgu noilguma termiņu.

Senāts ar spriedumu atstāja negrozītu apgabaltiesas spriedumu, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas nolēmumā norādīto un konkrētajos lietas apstākļos paskaidrojot, ka piedziņas lēmumu nodošana izpildei tiesu izpildītājam aptur noilguma termiņu līdz brīdim, kad izdots akts par piedziņas neiespējamību, tāpēc atzīstams, ka Valsts ieņēmumu dienests likumā noteiktajā termiņā izmantoja iespēju prasīt nodokļu samaksu no galvotāja.

C-736/19 – Plaukti

Lauku atbalsta dienests konstatējis, ka pieteicējs nav ievērojis pļaušanas noteikumus, jo lauki nopļauti pirms tam noteiktā laika, kas neatbilst noteikumiem bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas zālājos atbalsta saņemšanai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai. Rezultātā pieteicējai pilnībā atteikts piešķirt bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas zālājos atbalstu konkrētajā gadā par apsekotajiem laukiem, papildus pieteicēja izslēgta no bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas zālājos atbalsta saņemšanas apjomā, kas atbilst starpībai starp maksājuma pieprasījumā deklarēto un noteikto platību, kā arī piemērots atbalsta maksājumu samazinājums 1% apmērā par labas lauksaimniecības un vides stāvokļa nosacījumu neievērošanu. Pieteicēja apstrīdēja šo lēmumu.

Senāts saskatīja pretrunas minēto sankciju kumulatīvā piemērošanā. Uzdodot prejudiciālo jautājumu, Senāts vēlējās noskaidrot, vai ir pamats piemērot vienlaikus Regulas Nr.65/2011 atsevišķajās normās noteiktās sankcijas, ja pieteicēja nav izpildījusi pļaušanas nosacījumus bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas zālājos atbalstam pieteiktajā platībā, nekonstatējot izmaiņas kultūraugu grupā. Senātam ir arī šaubas par piemērotās Ministru kabineta noteikumu Nr.139 normas atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām, jo viena un tā pati prasība (standarts) ir gan agrovides maksājumu obligātā prasība, gan tāda, kas pārsniedz obligātās prasības.

Eiropas Savienības Tiesas spriedumā norādīts, ka atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normās iekļautajam regulējumam agrovides saistību neievērošana izraisa agrovides maksājumu samazināšanu vai atteikumu, tomēr, vērtējot konkrētajā lietā konstatētos faktiskos apstākļus, Eiropas Savienības Tiesa norāda, ka platību nopļaušana pirms šim nolūkam paredzētā datuma tomēr nenozīmē, ka deklarētā kultūraugu grupa tika mainīta tā, lai pamatotu ieinteresētās personas izslēgšanu no atbalsta saņemšanas. Eiropas Savienības Tiesa arī norādīja, ka Eiropas Savienības regulējuma par bioloģiskās daudzveidības atbalsta maksājumu piešķiršanu ir tādas valsts izvirzītās prasības, kas vienlaikus ir gan minimālā prasība saistībā ar labu lauksaimniecības un vides stāvokli un prasība, kas pārsniedz šīs minimālās prasības, proti, nosacījums agrovides maksājumu izmaksai.

Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesas spriedums neatbilst Eiropas Savienības Tiesas sniegtajai piemērojamo normatīvo aktu interpretācijai un tāpēc ir attiecīgajos jautājumos atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai.

C-735/19 – Euromin Holdings (Cyprus)

Pieteicējai, iegūstot noteikta daudzuma akciju sabiedrības akciju, radās pienākums izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu citiem šīs sabiedrības akcionāriem. Pieteicēja Finanšu un kapitāla tirgus komisijā iesniedza akciju atpirkšanas piedāvājuma prospektu. Finanšu un kapitāla tirgus komisija nepiekrita pieteicējas norādītajai akciju atpirkšanas cenai, norādot, ka akciju cenas aprēķinam izmantojams tīrais aktīvu aprēķins, kurā iekļauj arī mērķa sabiedrības līdzdalību meitasuzņēmumos, uzrādot kā saistības.

Senāts prejudiciālo jautājumu uzdošanas lēmumā norādīja uz šaubām par pareizu Direktīvas 2004/25/EK normas, kas noteic akcijas vērtību aprēķinu obligātās atpirkšanas piedāvājumā, interpretāciju. Šajā lietā Senāts jautā, vai akcijas vērtību aprēķinam sabiedrības tīros aktīvos iekļauj nekontrolējošā jeb mazākumakcionāra līdzdalību. Un vai gadījumā, ja šāda līdzdalība nav iekļaujama mērķa sabiedrības tīros aktīvos, ir pieļaujams izmantot akcijas cenas noteikšanas metodi, kuras satura izpratnei ir nepieciešams piemērot vienu no tiesību tālākveidošanas metodēm – teleoloģisko redukciju? Senāts jautājumus uzdod arī par cenas izvēles variantiem un tās izvēles atbilstību direktīvas mērķiem. Atsevišķi jāizdala uzdotais jautājums, vai piemērojamās direktīvas normas rada valsts atbildību un kādi ir atbilstības apmēra pieļaujamie ierobežojumi.

Eiropas Savienības Tiesa spriedumā pārgrupē uzdotos prejudiciālos jautājumus un atbildē par lietā izlemjamo pamatjautājumu norāda, ka ja izpildās nosacījums par atbilstošo cenas noteikšanas kritēriju noteikšanu skaidrā, precīzā un pārskatāmā tiesiskajā regulējumā, faktiski ir pieļaujama trīs metožu izvirzīšana, ar nosacījumu, ka vienmēr jāizvēlas metode, kuras rezultātā tiek noteikta augstākā cena.

Kā būtiska Latvijas tiesību sistēmai izdalāma Eiropas Savienības Tiesas atbilde uz jautājumu par valsts atbildību un tās ierobežošanu. Spriedumā atgādināts, ka privātpersonām, kurām ir nodarīti zaudējumi ar Eiropas Savienības tiesību pārkāpumu, par kuru vainojama dalībvalsts, ir tiesības uz atlīdzību, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Eiropas Savienības tiesību normas priekšmets ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem. Saistībā ar konkrētajā lietā piemērojamo regulējumu norādīts, ka minētās Direktīvas 2004/25 piemērojamās normas tieši ietekmē tās personas tiesisko stāvokli, kurai ir pienākums izteikt mērķsabiedrības mazākumdalībnieku vērtspapīru pārņemšanas piedāvājumu, tā ir Savienības tiesību norma, kuras priekšmets ir piešķirt tiesības privātpersonām, šajā gadījumā – piedāvātājam, tādējādi tās var tikt īstenotas prasības par valsts atbildību ietvaros. Savukārt jautājumā par iespēju ierobežot valsts atbildību par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 13.pantā paredzētais samazinātais valsts atbildības apmērs nesniedz atbilstošu atlīdzinājumu.

Ievērojot pieteicējas lūgumu, Senāts tiesvedību lietā izbeidza.

Pārskatu sagatavoja Anita Zikmane,
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas vadītāja