Sākumā apgabaltiesām trūka gan telpu, gan tiesnešu

V.Š. Jūs bijāt tiesnesis 33 gadus un 14 no tiem Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs. Ilgs laika posms. Domāju, Jums ir daudz interesantu atmiņu par šo periodu. Jūs piedalījāties vienas no mūsu apgabaltiesām – Latgales apgabaltiesas – veidošanā. Kādas ir Jūsu spilgtākās atmiņas par šo laiku – 1995.gadu?

K.V. Ir divi nozīmīgi momenti Latgales apgabaltiesas vēsturē – Pirmā pasaules kara beigas un neatkarības karš un Padomju Savienības sabrukums. Pirmais ir atzīmējams ar to, ka 1919.gada 15.septembrī nodibināja Latgales apgabaltiesu ar tobrīd sēdekli Rīgā. Bet otrais ar to, ka pēc tam, kad sabruka Padomju Savienība, atjaunoja Latgales apgabaltiesas darbu.

Darba sākums nebija no tiem labākajiem, jo valsts nebija īsti padomājusi – trūka gan telpu, gan tiesnešu. Vairāk nekā gadu mēs mocījāmies trīs tiesas vienās telpās. Kad sākās lietu izskatīšana, mēs trīs tiesneši nevarējām veikt 20 tiesnešu darbu, kas pēc štata bija paredzēts. Jā, sākums bija ļoti grūts, lietas krājās, un par to, ka mums ir ļoti daudz neizskatīto lietu, runāja pat Saeimā. Bet pamazām jautājums ar tiesnešiem un darbiniekiem nokārtojās, un pamazām tiesa kļuva par normālu, labu tiesu.

V.Š. Jūs noteikti arī šodien uzturat sakarus un interesējaties par to, kas notiek tieslietu nozarē. Vai varat saredzēt kādas kopīgās iezīmes, kādas pastāvēja 90.-tajos gados, dibinot Latgales apgabaltiesu Latvijas tiesu sistēmā, un šodienu?

K.V. Cilvēks ar juridisko izglītību juridiskiem jautājumiem noteikti sekos līdzi, tai skaitā pensionēts tiesnesis sekos līdzi tam, kas notiek tiesu sistēmā. Par laimi jāsaka, ka likumdevēji ar laiku palika gudrāki, valdība arī palika gudrāka, tiesneši ieguva daudz labāku kvalifikāciju. Daudz palīdzēja, kad nodibinājās administratīvo tiesu sistēma, kura parādīja, ka var būt klasiskais veids: pirmā instance, apelācijas instance un pēc tam Augstākās tiesas Senāts. Tas nozīmē, ka kļuva daudz labāk izskatīt lietas.

V.Š. Vai varu Jums uzdot tādu nedaudz provokatīvu jautājumu – kas ir tas, kas nav tik labs šobrīd? Kas būtu maināms? Kur būtu jāpievērš lielāka tiesu sistēmas uzmanība?

K.V. Varu komentēt tikai to, ko apmēram zinu. Skatos, ka tiesās pašreiz ir grūtības ar tādiem jaunumiem kā, piemēram, e-lieta, kas izraisa ļoti daudz sarežģījumu, jo to var redzēt komentāros. Tiesām noteikti vajadzīgi jauni darbinieki, kas tieši nodarbotos ar šiem tehniskajiem jautājumiem. Tehnika ir laba lieta, bet vajag arī attiecīgu izglītību, lai šo tehniku apkalpotu. 

V.Š. Pagājušā gada decembrī Jums palika 80 gadi, ļoti cienījams gadu skaitlis. Liela daļa mūža ir pavadīta tiesu sistēmā, jurisprudencē. Kā Jūs izvēlējāties kļūt par juristu? Padsmitgadnieki bieži vien sapņo kļūt par astronautiem vai veikt kādu citu darbu. Kas bija tas, kas aizvirzīja Jūs uz jurista darbu?

K.V. Tiešām, pareizi teicāt, reti jau gadās, ka bērnībā kāds saka, ka viņš būs jurists. Man arī sākumā bija daži citi sapņi, bet jautājums par jurista izglītību parādījās Padomju armijas dienesta laikā. Vai pat agrāk – vidusskolas laikā ar dažādiem sabiedriskiem pienākumiem. Es biju sporta tiesnesis, tiesāju sporta spēles. Patika arī vēsture, bet nepatika arheoloģija. Biju tomēr humanitārā virziena cilvēks un izvēlējos jurista profesiju. Sākumā strādāju galvenokārt tautsaimniecības nozarēs, un tikai vēlāk sākās tiesneša darbs.

V.Š. Juristi, iespējams, ir nedaudz atšķirīgāki no citiem arodiem, ar atšķirīgāku domāšanu. Kad 90.-to gadu sākumā studēju Latvijas Universitātē vēsturi, pēc ģērbšanās stila varēja viegli uz ielas atpazīt, kurš nāk no kuras fakultātes. Ja vēsturnieki ģērbās kā alternatīvās mūzikas piekritēji vai tautiskos kreklos, tad juristi vienmēr simtprocentīgi bija kaklasaitēs un uzvalkos. Vienalga – vai pirmais, vai pēdējais kurss. Man liekas, šīs atšķirības diezgan ieskicē šīs profesijas profesionālo ievirzi, intereses un arī ekspektācijas, ko mēs sagaidām no savas nākotnes karjeras, no turpmākiem darbiem.

Liels paldies, kungi, bija ļoti interesanti pavadīt ar Jums laiku. Domāju, arī skatītāji to novērtēja.