Tas nebija taisns ceļš, taču esam sasnieguši ļoti labu rezultātu

V.Š. Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs grāmatas atvēršanas uzrunā sacīja interesantu frāzi – ka tiesneši ir tādi paši cilvēki kā citi cilvēki. Vai tā ir?

A.G. Vispirms – paldies par uzaicinājumu. Paldies šīs grāmatas idejas autoriem un izpildītājiem. Paldies Jums, Ščerbinska kungs, ka ideja realizējusies un grāmata ir tapusi. Vakar, to pārlapojot, konstatēju – kaut arī es pietiekami ilgi strādāju tiesu sistēmā un daudzus tiesnešus pazīstu personīgi, grāmatā uzzināju daudz jauna.

Atbildot uz jautājumu, vai tiesneši ir tādi paši cilvēki kā citi? Noteikti. Tiesneši nāk no mūsu sabiedrības. Grāmata parāda, kā var kļūt par tiesnesi, kāds ir tiesnešu dzīves gājums. Un tiešām mūsu sabiedrībā nav, vismaz pagaidām nav šķēršļu, lai kļūtu par tiesnesi. Nepieciešama vēlēšanās, attiecīga izglītība un, protams, personīgās īpašības, kuras veido tiesnesi kā personību.

V.Š. Cilvēks, protams, ir centrālais elements valsts pastāvēšanā. Valsts pārvaldei nav jēgas, ja tajā nav atbilstoši cilvēki. Cilvēki ir, un gribu ticēt, ka cilvēki ir labāki un labāki, un viņi veido arvien labāku valsti. Un tiesu vara ir ļoti būtisks elements šajā procesā. Kādu tiesu varu mēs vēlamies Latvijā? Šis jautājums bija svarīgs 30 gadus atpakaļ. Kaut arī trīs desmitgades vēsturē ir nekas daudz, tomēr tas ir aktuāli – kādu ceļu mēs vēlamies iet, veidojot nākotnes Latvijas tiesu sistēmu? Kādus tiesnešus vajag Latvijai?

A.G. Protams, ir mācību programmas, kas māca un veido tiesnesi. Bet vispirms ir vajadzīgs, lai būtu no kā izraudzīties tiesnešus. Ir vajadzīga sabiedrības izpratne par tādām pamatpatiesībām kā tiesa un taisnīgums. Tikai tad no šīs sabiedrības var izaugt taisnīgi, godīgi, profesionāli tiesneši. Pamatnostādnēm par sabiedrības vērtībām jānāk jau no ģimenes, bērnudārza, skolas.

V.Š. Vai aizgājušie 30 gadi Latvijas tiesu sistēmā ir bijis taisns ceļš uz šiem mērķiem?

A.G. Tas noteikti nebija taisns ceļš. Politiķiem, likumdevējam, izpildvarai, kas toreiz bija pie varas, bija vēlēšanās Latvijā veikt tiesu reformu un pārveidot tiesu sistēmu, bet pietrūka noteikta virzošā politiskā spēka. Tas zināmā mērā bija tāds izplūdis un haotisks process. Taču esam sasnieguši ļoti labu rezultātu. Ļoti labu. Es nepārspīlēju. Ja paskatāmies, kādi bijām 90.-to gadu sākumā un kādas šodien ir tiesas un tiesneši – tā noteikti ir kvalitatīva izaugsme.

V.Š. Jūs joprojām esat tiesnesis – senators Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā. Kas tiesneša darbā ir skaistākais? Kas dod lielāko gandarījumu?

A.G. Katram manam kolēģim, kuram uzdotu šo jautājumu, būtu varbūt cita atbilde. Es tiesneša darbu salīdzinu ar mākslinieka darbu, kuram priekšā ir māla vai akmens gabals, un viņš no tā mēģina izveidot kādu noteiktu tēlu. Tas viņam izdodas vairāk vai mazāk, un viņš ir vairāk vai mazāk gandarīts ar to. Tiesnesim šis māla gabals ir lieta – ar daudziem faktiem, niansēm, ar personām, kuras ir neapmierinātas un risina strīdus. Tiesnesim jāprot šajā zināmā mērā haosā atrast pareizo risinājumu. Ja izdodas atrast šo pareizo un taisnīgo risinājumu – tas jebkuram tiesnesim dod gandarījumu.

Darbs ir interesants ar to, ka nav divu vienādu lietu. Katru reizi it kā sāc visu no jauna.