Austrijas konstitūcijas piemērošanas izaicinājumi Eiropas Savienības tiesību kontekstā

Cienījamais priekšsēdētāj! Dārgie kolēģi!

Man ir liels prieks būt šeit un pastāstīt jums par Konstitūciju, kas varbūt mazliet līdzinās jūsējai. Tā arī ir no tā paša vēstures posma. Tāpat arī es vēlos nodot jums mūsu priekšsēdētājas Lovrekas vissirsnīgākos sveicienus. Un paldies par laipno uzņemšanu!

Runāt par Austrijas Konstitūcijas piemērošanas izaicinājumiem Eiropas Savienības ietvarā nozīmē runāt par dažādo tiesisko sistēmu un pieeju sakausēšanas procesa sarežģītību. Vislabāko ieteikumu tam, kā tikt galā ar tik sarežģītu jautājumu attiecībā uz kādu citu sakausēšanas procesu pirms 600 gadiem, esmu izlasījis Spānijā. To var izlasīt pie ieejas tiesā visskaistākajā Granadas pilī – Alhambrā. Tas ir ieteikums pusēm, kas uzstājas tiesā: runājiet precīzi un īsi un jūs izdzīvosiet.

Savā runā pievērsīšos pāris aspektiem:

1. Austrijas Konstitūcijas pamatprincipi, kas šajā ziņā ir svarīgi tiesu varai
2. Varas līdzsvars – arī starp tiesām
3. Eiropas Savienības radītās pārmaiņas
4. Prejudiciālais nolēmums
5. Tiesu dalītās kompetences ietekme
6. Secinājumi

1.

Likumdošanas akti un konstitūcijas kopumā, bet it īpaši to pirmie panti, ir atbildes uz tā laika sabiedrības vissvarīgākajiem jautājumiem un veido turpmākās attīstības ietvaru.

Austrijas Konstitūcija ir sena, izveidota 20.gadsimta sākumā, un ir atbilde uz monarhijas aiziešanu. Tāpēc mūsu Konstitūcijas pirmajā pantā noteikts: „Austrija ir demokrātiska republika. Tās likumus nosaka tauta.”

Tas ir visai līdzīgi jūsu Satversmes pirmajam pantam – „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”

Tātad tajā laikā demokrātiskos un republikāniskos principus proklamēja pirmajā pantā.

Vācijas 1947.gada Konstitūcija, „Grundgesetz”, tās pirmajā pantā nosaka: „(1) Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Visu valsts iestāžu pienākums ir to cienīt un aizsargāt.” Tā bija atbilde uz katastrofālo Otro pasaules karu un nacistiskā režīma teroru. Tāpēc indivīda pamattiesības ir pirmajā pantā.

Šajos piemēros, no vienas puses – Austrija/ Latvija, no otras – Vācija pēc 30 gadiem, mēs redzam galvenos tematus, kuriem konstitūcijas pievēršas: veidot publisko lēmumu pieņemšanu un izlīdzsvarot to ar indivīdu tiesību aizsardzību.

Austrijā pamattiesības ir noteiktas ne tikai mūsu Konstitūcijā, bet arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā. Šī konvencija arī ir kvalificēta kā konstitucionāls likums.

Tāpat arī mūsu Konstitūcijā līdzās demokrātijas, republikas un federālisma principiem atrodami arī tādi principi kā varas dalīšana, liberālisma princips, tiesiskums un pamattiesības.

2.

Tiesas atklāj varas dalīšanas un tiesiskuma principus.

Viens no Augstākās tiesas uzdevumiem ir izlīdzsvarot indivīdu pamattiesības un demokrātisko principu – vairākuma intereses – tādā veidā, kas gan ir pārliecinošs vairākumam, gan nodrošina indivīda tiesības.

Ar šo uzdevumu ir saistīts tiesu sastāvs. Lai to izskaidrotu, sniegšu īsu pārskatu par Austrijas tiesu sistēmu.  Konstitucionālās tiesas locekļus izvirza politiskās partijas, nominē valdība vai parlaments un apstiprina Republikas prezidents. Vairums no tiem ir juristi vai pasniedzēji. Viņi ir neatkarīgi, obligātais pensionēšanās vecums ir 70 gadi, un viņi nestrādā pilnu slodzi. Viņi var turpināt strādāt kā juristi vai pasniedzēji. Tātad viņi ir daļa no sociālās vai politiskās sabiedrības un ar lielu pieredzi politiskā procesa vērtēšanā.

Augstākās tiesas tiesnešus izvirza tiesnešu kolēģijas, nominē ministrs un apstiprina Republikas prezidents. Viņi ir profesionāli tiesneši un strādā pilnu slodzi. Viņi ir neatkarīgi, un obligātais pensionēšanās vecums ir 65 gadi. Lai strādātu vēl kādā citā profesijā, viņiem jāsaņem atļauja. Iepriekš viņi bijuši pirmās un otrās instances tiesneši. Parasti viņi nav politisko partiju biedri.

Tātad arī tiesu sistēmā ir varas dalīšanas aspekts.

Austrijas tiesības primāri bijušas noteiktas likumos, nevis ir tiesnešu radītas, kā tas ir Apvienotajā Karalistē vai citās anglosakšu tiesību sistēmās. Parasto tiesu lēmumu oficiāli precedenti netiek atzīti, tomēr Augstākās tiesas lēmumiem ir liela nozīme turpmākajā tiesību attīstībā un turpmākajos lēmumos, tā arī sniedz vadošus norādījumus citām tiesām.

Ir vispāratzīts, ka likumi ir jāinterpretē atbilstoši Konstitūcijai un Eiropas Savienības tiesībām, bet parastās jurisdikcijas tiesām ir saistoši likumi. Tikai Konstitucionālajai tiesai ir kompetence atcelt likumus. Parastajām otrās vai trešās instances tiesām ir pienākums apstrīdēt likumu, ja tās uzskata to par nekonstitucionālu.

Tātad tiesu sastāvs ir saistīts ar to kompetencēm. Augstākajai tiesai ir jāgarantē individuālās tiesības – arī pamattiesībās civillietās un krimināllietās, bet Konstitucionālajai tiesai ir jāizlemj sabiedriskās politikas jautājumi – jāatceļ likumi kā politiskā procesa produkti.

3.

Austrijas iestāšanās Eiropas Savienībā 1995.gadā izmainīja ne tikai tiesību normu hierarhiju, bet arī tiesu kompetenci. Austrijas Konstitūcijā pilnībā pieņemtā ES tiesību pārākuma dēļ tām ir pat prioritāte pār konstitucionālajām tiesībām, ir notikusi varas pārbīde no Konstitucionālās tiesas uz parastajām civillietu un krimināllietu tiesām. Tās neieguva kompetenci atcelt likumus, bet ES tiesību, arī pilsoņu pamattiesību pārākuma dēļ tām tagad ir tiesības atteikties piemērot likumus. Dažos gadījumos Augstākā tiesa vērsās Konstitucionālajā tiesā, lūdzot atsaukt likumu konstitucionālo tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi pārkāpuma dēļ, taču Konstitucionālā tiesa to noraidīja. Pēc tam Augstāka tiesa lūdza Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālo nolēmumu, un saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas lēmumu Augstākā tiesa nepiemēroja šo likumu.

Tādējādi Konstitucionālā tiesa zaudēja zināmu varu. Parlamenta reakcija bija grozījums mūsu Konstitūcijā. Tomēr joprojām Augstākajai tiesai nav tiesiskā aizsardzības līdzekļa attiecībās ar Konstitucionālo tiesu, taču procesā iesaistītajām pusēm ir tiesības apstrīdēt piemērotos likumus Konstitucionālajā tiesā pēc pirmās instances lēmuma. Procesu aptur līdz Konstitucionālās tiesas lēmuma pieņemšanai. Papildus tam tagad arī pirmās instances tiesām ir tiesības apstrīdēt likumu Konstitucionālajā tiesā, un Konstitucionālā tiesa, kura ir pilnvarota lemt par kompetences jautājumiem, nolēma, ka Konstitucionālās tiesas kompetencē ir prasības saistībā ar Augstākās tiesas lēmumiem, kas pārkāpj ES tiesības.

Tātad sekas bija papildu saite starp parastajām tiesām un Konstitucionālo tiesu, un tika atrasts jauns līdzsvars.

4.

Bet kā tad ar saiti starp dalībvalstu tiesām un Eiropas Savienības Tiesu – prejudiciālo nolēmumu?

Eiropas Savienības Tiesai ir ekskluzīvas tiesības interpretēt ES tiesības, lai nodrošinātu to vienveidīgu piemērošanu, kā arī kontrolēt ES tiesību aktu likumību. Rodoties šādiem jautājumiem, dalībvalstu augstākajām tiesām ir jāpieprasa prejudiciālais pagaidu noregulējuma nolēmums Eiropas Savienības Tiesai, uz šo laiku apturot tiesvedību.

Bieži vien šādu lēmumu sekas ir tiesiskās sistēmas robu aizpildīšana, tiesību attīstība, un tā ir arī ES sekundāro tiesību aktu tiesas kontrole: „parastā cilvēka” pieprasītā „spēkā neesamība”.

Augstākajai tiesai kā pēdējās instances tiesai ir pienākums lūgt EST prejudiciālo nolēmumu, ja interpretējamais jautājums nav acte clair. Pusēm nav tiesību izteikt ierosinājumus vai vērsties EST, ja jautājums nav nosūtīts, taču pienākuma nosūtīt jautājumu EST interpretācijai pārkāpuma rezultātā var iestāties valdības atbildība (Rs C-224/01 Köbler) un var tik ierosināta pārkāpuma procedūra.

Es pirmo reizi lūdzu prejudiciālo nolēmumu pēc kādas starptautiskās darba tiesību tiesnešu konferences 1997.gadā, kad kolēģiem no 16 valstīm uzdevu noteiktu jautājumu par diskrimināciju. Puse no viņiem lēma vienā veidā, bet otra puse – pretējā, tāpēc es vērsos EST (Wiener Gebietskrankenkasse lietā). Kopš tā laika esmu ierosinājis apmēram 50 prejudiciālo nolēmumu lūgumus un esmu daudz iemācījies. Prejudiciālie nolēmumi ir attīstījuši dažas no vissvarīgākajām doktrīnām.

Manas praktiskās pieredzes kopsavilkums varētu būt šāds: turieties pie faktiem, argumentus izklāstiet vienkārši, apstrīdiet pieņēmumus (jūsu tiesiskās sistēmas juridiskos jēdzienus) un piedāvājiet atbildi. Pirms uzsākt šo procedūru, ir svarīgi ne tikai analizēt Eiropas Savienības Tiesas iepriekšējos lēmumus, bet arī analizēt jautājumus, uz kuriem sniegtas atbildes.

5.

Taču es arī veicu starptautisku aptauju par prejudiciālajiem nolēmumiem un salīdzināju dažādas līdzīga lieluma valstis (2012.– 2016.gads.):

Šīs statistikas analīze atklāj lielu atšķirību starp valstīm ar tādu tiesu sistēmu, kurā par konstitucionāliem jautājumiem lemj specializēta Konstitucionālā tiesa, un valstīm, kurās par šiem jautājumiem lemj arī parastās tiesas. Pirmajā grupā skaitlis ir trīs reizes lielāks. Tas arī nozīmē, ka šajos gadījumos nacionālās tiesas un nacionālie parlamenti nav kompetenti lemt, vai kāds likums darbojas. Daudzos no šiem gadījumiem Eiropas Savienības Tiesa tikai dod „mājienus” par to, ko nacionālajām tiesām vajadzētu apsvērt, pašām atrisinot šo jautājumu.  Iespējams, viens no veidiem, kā samazināt milzīgo atšķirību starp šīm divām valstu grupām, būtu apsvērt EST ieteikumus attiecībā uz prejudiciālā nolēmuma procedūru: „Visbeidzot, kaut gan tiesa, lai pieņemtu lēmumu, ņem vērā strīda galvenajā tiesvedībā tiesisko un faktiski kontekstu, kā to pasniegusi jautājumu nosūtījusī tiesa vai tribunāls savā lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu, tā pati nepiemēro ES tiesības šim strīdam.” Tāpēc jautājumiem jāattiecas tikai uz ES tiesību interpretāciju, nevis to piemērošanu. Mums jāpatur prātā, ka izšķirošie aspekti, vērtējot nacionālo tiesisko sistēmu ES tiesību aspektā, ir ne tikai lietas fakti, bet arī nacionālais tiesiskais konteksts. Pirmās valstu grupas tiesas ir pieradušas sūtīt šāda veida jautājumus citām tiesām – konstitucionālajām tiesām, tagad – Eiropas Savienības Tiesai. Taču dažādās valstīs tiesiskais konteksts var būt pavisam atšķirīgs, jo daudzas kompetences aizvien vēl ir nacionālās likumdošanas joma. Mums jāvaicā tikai tad, ja uzskatām, ka ir nepieciešams jauns tiesisks izteikums ES tiesību līmenī. Ja nē, tad tas paliek mūsu tiesu un mūsu parlamenta vērtēšanas tvērumā. Tāpēc pareizās pieejas atrašana ES tiesību interpretācijai un vienkāršai tiesību piemērošanai ir izšķiroši svarīga nacionālo demokrātiju ziņā palikušajai kompetencei. Tāpēc šī sadarbība starp Eiropas Savienības Tiesu un nacionālajām tiesām un jautājums, kad mums jāuzsāk prejudiciālā nolēmuma pieprasīšana, ir jauns – daudz sarežģītāks – instruments, ar daudz sarežģītāku kompetenču sadalījumu, lai rastu līdzsvaru starp indivīda tiesībām un valsts vairākuma un ES interesēm.

6.

Lai vadītu šo radušos sarežģītību – divas dažādas tiesiskās sistēmas un četras dažādas tiesas ar kompetenci interpretēt pamattiesības – Augstākā tiesa, Konstitucionālā tiesa, tiesas Luksemburgā un Strasbūrā, mums ir nepieciešama zinātniskāka pieeja kopējas juridiskās valodas veidošanai, lai mēs saprastu cits citu un padarītu lēmumus prognozējamākus. Mūsu lēmumiem jābūt pat vēl vairāk izstrādātiem, lai pārliecinātu zaudējušās puses, kā arī vairākumu. Kopēja – Eiropas universitāšu – doktrīna būtu ļoti svarīga, analizējot un izskaidrojot tiesības sistēmiskā kontekstā un izprotot tās kā vienotu veselumu, kā arī piedāvājot pārliecinošus problēmu risinājumus.

Ja mums tas izdosies, tad, es nešaubos, mūsu konstitūcijas būs piemērots rīks arī nākamajos 100 mūsu sabiedrību attīstības gados.