Civillietu departaments
Valdes locekļu atbildība
SKC-119/2022. Senāts jautājumā par Komerclikuma 169.pantā regulēto valdes locekļa atbildību atsaucas uz tiesību doktrīnā pausto, ka tad, ja valdes locekļa rīcība ir pretēja saprātīgai komerciālās apgrozības praksei un tiek pierādīts, ka sabiedrībai ir nodarīts zaudējums, konstatēta amatpersonas rīcība un pastāv cēloņsakars starp amatpersonas rīcību un nodarītajiem zaudējumiem, apstāklim, ka valdes locekļa rīcība nesatur ļaunprātīgu tiesību aizskārumu, nav tiesiskas nozīmes, jo viņš ir atbildīgs par katru, tostarp vieglu, neuzmanību.
Senāts atgādina, ka Komerclikums pret sabiedrības valdes locekli zaudējumu nodarīšanas gadījumā izvirza stingrākas prasības nekā Civillikumā noteiktās, tāpēc valdes loceklim atbildība par sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem neiestājas vienīgi tad, ja viņš pierāda, ka nav pieļāvis pat vieglu neuzmanību vai, citiem vārdiem, rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks. Šāda atziņa izteikta arī judikatūrā, turklāt akcentējot t.s. apgrieztās pierādīšanas pienākumu, kurš šādā gadījumā minēto apstākli uzliek par pienākumu pierādīt tieši valdes loceklim kā amatpersonai.
Senāts atsaucas uz savos nolēmumos jau iepriekš atzīto, ka jēdzieni „saprātīgi” un „kā krietns un rūpīgs saimnieks” ir atklāti (nenoteikti) juridiskie jēdzieni jeb ģenerālklauzulas, kuru satura konkretizācija atstāta tiesību piemērotāja ziņā. Tādējādi situācijā, kad piemērojami šādi jēdzieni, tiesas uzdevums ir piepildīt tos ar juridiski nozīmīgu saturu, spriedumā atspoguļojot izdarīto secinājumu pamatojumu. Citiem vārdiem, tiesai jāargumentē, kādi tiesību palīgavoti (ārpus tiesību normām esoši avoti, piemēram, morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml.) ņemti vērā, konkretizējot normā ietvertā jēdziena saturu, un jāatklāj, kā tas ietekmējis nodibināto strīda apstākļu juridisko kvalifikāciju. Tādējādi tiesai atbilstoši Senāta šajā lietā 2019.gada 24.aprīļa spriedumā norādītajam bija jāpievēršas prasības pieteikumā norādīto darījumu slēgšanas apstākļu izvērtēšanai, respektīvi, faktam, ka sabiedrības valde atbilstoši likuma „Par akciju sabiedrībām” 76.panta piektajai daļai nav devusi piekrišanu darījumu slēgšanai, ka sabiedrības griba (akcepts) izpaužas tikai likumā paredzētā procedūrā pieņemta lēmuma pieņemšanā par attiecīgo jautājumu, ka atbildētāji, būdami vairākuma akcionāri un valdes locekļi ar paraksta tiesībām, faktiski pilnībā kontrolējuši [sabiedrības] darbību.
Senāts vērš uzmanību arī uz vairākkārt savos nolēmumos uzsvērto, ka, lai noskaidrotu lietas patiesos apstākļus, fakti ir jāvērtē to kopumā, nevis izolēti. No kopsakarības izrauti atsevišķi fakti zaudē pierādījuma spēku. Prasība vērtēt faktus to kopumā vienādā mērā attiecas arī uz darījuma vērtējumu, respektīvi, tiesai attiecīgā pierādījuma vērtēšanas rezultātā ir jānonāk pie vienota secinājuma attiecībā uz lietā noskaidrojamo jautājumu.
SKC-86/2022. Senāts norāda, ka valdes loceklim kā sabiedrības dalībnieku uzticības personai, kuram uzticētas svešas mantas pārvaldīšana, jāsekmē sabiedrības mērķu sasniegšana – dalībnieku ekonomisko interešu realizācija. Līdz ar to valdes loceklim ir pienākums būt lojālam gan pret sabiedrību kā patstāvīgu tiesību subjektu, gan arī pret visu tās dalībnieku ekonomiskajām interesēm un atbilstoši Komerclikuma 169.panta pirmajai daļai pildīt pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Senāts norāda, ka valdes loceklim nav rīcības brīvības paškontrahēties, izmantot sabiedrības darījuma iespējas vai gūt personisku labumu no amata pienākumu izpildīšanas, nodarot kaitējumu sabiedrības interesēm. Valdes loceklim ir pienākums izvairīties no interešu konflikta. Senāts uzsver, ka situācijā, kad valdes loceklis ir arī dalībnieks sabiedrībā, komercdarbības pratības zināšanu apjoms nepārgrozās atkarībā no tā, kādā statusā viņš uzņemas savus pienākumus.
Attiecībā uz valdes locekļa rīcības standarta izvērtēšanu spriedumā norādīts, ka interešu konflikta nepieļaujamība ietilpst jēdziena „krietns un rūpīgs saimnieks” saturiskajā tvērumā, tādēļ interešu konflikts var radīt pamatu valdes locekļa atbildībai par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem. Ņemot vērā Komerclikuma 169.panta trešās daļas regulējumu, pierādīšanas pienākums, ka valdes loceklis rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, ir valdes loceklim.
Prasībās par zaudējumu atlīdzināšanu nav obligāti jāapstrīd darījuma tiesiskums, jo valdes loceklis ir atbildīgs sabiedrībai par savu pieļauto pārkāpumu neatkarīgi no darījuma spēkā esības. Turklāt paškontrahēšanās darījumos, kuros ir paaugstināts tiesību ļaunprātīgas izlietošanas risks un interešu konflikta risks, arī apstāklis, ka gada pārskatos saistībā ar aizdevuma līgumiem sabiedrībai zaudējumi nav konstatēti, neatbrīvo valdes locekli no atbildības par viņa rīcību attiecīgajā pārskata periodā. Tiesiskās noteiktības nodrošināšanas nolūkā valdes locekļa profesionālo zināšanu standarts, kas saistīts ar pienākumu pildīšanu sabiedrībā, tiek prezumēts, pretējā gadījumā uz viņu nevarētu attiecināt Komerclikuma 169.pantā paredzēto krietna un rūpīga saimnieka mērauklu, vērtējot viņa rīcību.
SKC-5/2022. Senāts norāda, ka, sistēmiski iztulkojot Komerclikuma normas, secināms, ka Komerclikuma 172.panta pirmajā un otrajā daļā reglamentētā prasības celšanas kārtība pret dibinātājiem, valdes vai padomes locekļiem vai revidentu nevar tikt attiecināta uz 172.panta septītajā daļā regulēto sabiedrības dalībnieku atbildību. Komerclikuma 172.panta septītajā daļā minētā sabiedrības prasība pret dalībniekiem vai dalībnieku mazākumu ir no šā panta pārējās daļās regulētās sabiedrības prasības atšķirīga prasība, kuras mērķis ir nevis piedzīt zaudējumus no dibinātājiem, valdes vai padomes locekļiem vai revidenta, bet gan saukt pie atbildības dalībniekus (vai to mazākumu), kuri, rīkojoties ļaunā nolūkā vai aiz rupjas neuzmanības, balsojuši par nepamatotas prasības celšanu pret šī panta pirmajā daļā minētajām personām.
Spriedumā ar atsauci uz doktrīnu norādīts, ka Komerclikuma 172.panta otrā daļa ir uzskatāma par speciālo tiesību normu attiecībā pret Komerclikuma 210.panta vispārējo regulējumu gadījumos, kad jautājums skar sabiedrības mazākuma prasību celšanu un Komerclikuma 210.panta pirmās daļas 7.punktā noteikto. Tādējādi Komerclikuma 172.panta septītajā daļā minēto prasību var celt, tikai pamatojoties uz dalībnieku sapulces lēmumu.
Senāts secina, ka pirmās instances tiesas tiesnesim saskaņā ar Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punktu prasības pieteikumu bija jāatsaka pieņemt, jo sabiedrības mazākumdalībniekiem nebija prasības tiesību tā iemesla dēļ, ka izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka sabiedrības dalībnieku sapulce būtu lēmusi par Komerclikuma 172.panta septītajā daļā minētās prasības celšanu.
SKC-4/2022. Senāts norāda, ka tieši sabiedrības valdes locekļiem atbilstoši Komerclikuma 169.panta pirmajā daļā noteiktajam ir pienākums rīkoties kā krietniem un rūpīgiem saimniekiem un pēc sabiedrības maksātnespējas pasludināšanas nodot administratoram visus dokumentus, tā nodrošinot sabiedrības pārvaldes darba turpināšanu. Līdz ar to apstāklis, ka maksātnespējas administrators zaudējumu atlīdzināšanas prasību lietā cēlis uz Maksātnespējas likuma 72.1 panta pamata, neizslēdz Komerclikuma 169.panta piemērošanu. Proti, šāda prasība nav celta uz diviem savstarpēji izslēdzošiem pamatiem. Strīdus jautājumā par sabiedrības grāmatvedības dokumentu nodošanu administratoram Senāts atgādina jau agrāk kasācijas instances judikatūrā uzsvērto, ka, lai sāktu darboties valdes locekļu vainojamības prezumpcija, kas pierādīšanas pienākumu pārliek no prasītāja (administratora) uz atbildētāju (valdes locekli), administratoram vispirms, ievērojot Civilprocesa likuma noteikumus, kas regulē pierādījumu iesniegšanu, atbilstoši sacīkstes principam jāpierāda zaudējumu esība. Prezumpciju paplašinoša piemērošana var novest pie viena procesa dalībnieka likumisko interešu aizskāruma.
Senāts atsaucas uz savos nolēmumos jau iepriekš norādīto, ka atbilstoši maksātnespējas procesa mērķim un principiem (Maksātnespējas likuma 1. un 6.pants) valdes locekļa atbildības kritērijs dokumentu daļējas nodošanas gadījumā ir tas, vai gadījumā, ja attiecīgie dokumenti būtu nodoti, tiktu uzlabots kreditoru stāvoklis. Vai tiktu pierādīta izdevumu vai zaudējumu pamatotība. Līdz ar to administratoram, ceļot šādu prasību, ir konkrēti jānorāda, kādas ziņas viņš vēlas iegūt un kā šīs ziņas ietekmēs kreditoru stāvokli.
Krimināllietu departaments
Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktā paredzētā atbildību pastiprinošā apstākļa – noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesu liecību – piemērošana
SKK-72/2022. Senāts skaidrojis Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktā paredzēto atbildību pastiprinošo apstākli.
Pirmās instances tiesa par apsūdzēto atbildību pastiprinošo apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktu atzina to, ka šīs personas sniegušas apzināti nepatiesu liecību. Savukārt apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz Krimināllikuma 5.panta trešo daļu, kas noteic, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par sodāmu, pastiprina sodu vai ir citādi nelabvēlīgs personai, atpakaļejoša spēka nav, nekonstatēja minēto atbildību pastiprinošo apstākli, jo noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī, proti, 2016.gada 8.decembrī, Krimināllikuma 48.pantā nebija paredzēts atbildību pastiprinošs apstāklis – noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesu liecību.
Senāts atzina, ka Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktā paredzētais atbildību pastiprinošais apstāklis nav saistāms ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdi, bet gan ar personas vēlāku rīcību, sniedzot apzināti nepatiesu liecību. Taču, piemērojot šo atbildību pastiprinošo apstākli, jāpārliecinās, vai sniegtā liecība ir apzināti nepatiesa un vai pirms pratināšanas atbilstoši Kriminālprocesa likuma 150.panta 4.punktā noteiktajam persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir tikusi informēta par apzināti nepatiesas liecības sniegšanas sekām, un tādējādi apsūdzētais būtu varējis paredzēt, ka apzināti nepatiesas liecības sniegšana var negatīvi ietekmēt sodu par viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu.
Konstatējot, ka apelācijas instances tiesa kļūdaini interpretējusi Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktu, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajiem noteikto sodu un atceltajā daļā lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
SKK-70/2022. Arī šajā lietā Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa kļūdaini interpretējusi Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 17.punktu, pamatojot minētā atbildību pastiprinošā apstākļa neesību ar līdzīgiem argumentiem kā iepriekšminētajā lietā.
Krimināllikuma 300.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma speciālais subjekts
SKK-16/2022. Senāts vērtēja jautājumu par Krimināllikuma 300.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma speciālo subjektu. Persona mantkārīgā nolūkā vērsās policijā ar apzināti nepatiesu iesniegumu par to, ka otra persona piesavinājusies viņai piederošo transportlīdzekli. Pamatojoties uz personas iesniegumu, pret (otru) personu tika uzsākts kriminālprocess, un persona, kura vērsās policijā ar iesniegumu, šajā kriminālprocesā tika pratināta kā cietušais par tiem apstākļiem, kādus tā norādījusi apzināti nepatiesajā iesniegumā policijai.
Ar pirmās instances tiesas spriedumu, kuru apelācijas instances tiesa atstāja negrozītu, persona, kura policijā iesniedza apzināti nepatiesu iesniegumu par to, ka otra persona piesavinājusies viņai piederošo transportlīdzekli, tika atzīta par vainīgu un sodīta pēc Krimināllikuma 298.panta otrās daļas par to, ka mantkārīgā nolūkā sniedza nepatiesu ziņojumu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu nolūkā panākt kriminālprocesa uzsākšanu pret personu, un pēc Krimināllikuma 300.panta otrās daļas par to, ka, būdama pratināta cietušā statusā, mantkārīgā nolūkā sniedza apzināti nepatiesas liecības.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru persona atzīta par vainīgu Krimināllikuma 300.panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, nav ņēmusi vērā, ka minētā persona faktiski neatbilda cietušā statusam un uz viņu nebija attiecināma Kriminālprocesa likuma 103.panta pirmajā daļā, 111.panta pirmajā daļā un 151.panta pirmajā daļā cietušajam izvirzītā prasība – sniegt patiesu liecību – un apzināti nepatiesas liecības sniegšanas gadījumā tikt sauktam pie kriminālatbildības.
Lai arī personas, kura vērsās policijā ar apzināti nepatiesu iesniegumu, pratināšanā, kas notika vairākas dienas pēc apzināti nepatiesā iesnieguma iesniegšanas policijā, kriminālprocesa veikšanai pilnvarotā amatpersona nebija izteikusi pieņēmumu vai apgalvojumu, ka šī persona iepriekš ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, Senāts atzina, ka šai personai bija tiesības uz aizstāvību, jo tai bija jāliecina par faktiem, kas saistīti ar viņas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, proti, apzināti nepatiesa iesnieguma iesniegšanu policijā.
Izvērtējot jautājumu par Krimināllikuma 300.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma speciālo subjektu, Senāts konstatēja, ka tiesību doktrīnā ir pausti atšķirīgi viedokļi par to, pēc kādām pazīmēm jānorobežo liecinieka (cietušā) statuss no personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, statusa kriminālprocesā.
Tomēr Senāts uzturēja iepriekš judikatūrā pausto atziņu un uzsvēra, ka, izvērtējot, vai persona ir atzīstama par speciālo subjektu Krimināllikuma 300.panta izpratnē, jāņem vērā personas faktiskā saistība ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu, nevis personas procesuālā statusa formālais raksturs.
Pierādījumu vērtēšana – policijas darbinieku liecību un eksperta atzinumu ticamība
SKK-30/2022. Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmumā lietā Nr.SKA-647/2008 pausto, ka policijas amatpersonu sastādītiem dokumentiem a priori ir publiska ticamība, ko iespējams apšaubīt, iesniedzot pierādījumus, kas to apstiprina, atzinusi, ka nav pamata neticēt liecinieku – policijas darbinieku – sniegtajām liecībām, kā arī apšaubīt lietas materiālos esošo informāciju par lietas faktiskajiem apstākļiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, pildot savus tiešos dienesta pienākumus. Apelācijas instances tiesa atsaukusies uz tiesu praksi administratīvajās lietās, kurā atzīts, ka, lai gan policijas darbinieku sastādītie dokumenti paši par sevi nav uzskatāmi par absolūti ticamiem un neapstrīdamiem, tomēr policijas darbinieku sastādītiem dokumentiem par notikumiem, kas risinājušies, tiem pildot savus dienesta pienākumus, ir piešķirama augsta ticamības pakāpe.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās un trešās daļas prasības.
Senāts atgādināja iepriekš izteikto atziņu, ka jebkuru izmeklēšanas darbību rezultātā iegūto ziņu ticamība pārbaudāma saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas prasībām – to kopumā un savstarpējā sakarībā ar citiem lietā iegūtajiem pierādījumiem, un norādīja, ka policijas darbinieku liecības atbilstoši Kriminālprocesa likuma 131.pantam ir viens no pierādījumu veidiem. Arī policijas darbinieku liecības saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128.panta pirmo daļu ir pakļautas ticamības izvērtēšanai, un tām nav augstākas ticamības pakāpes kā citiem pierādījumiem. Kriminālprocesā pierādījumu ticamības izvērtēšana notiek atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128.pantā noteiktajiem kritērijiem. Citos lietu veidos un procesuālajos likumos noteiktie pierādījumu ticamības izvērtēšanas kritēriji kriminālprocesā nav piemērojami.
SKK-22/2022. Lietā aplūkots jautājums par eksperta atzinumu ticamību.
Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, attaisnojot apsūdzētos lietā par tīšu vieglu miesas bojājumu nodarīšanu personu grupā, savas šaubas par apsūdzēto vainīgumu pamatojusi vienīgi ar atkārtotajā tiesu medicīniskajā ekspertīzē konstatēto, piešķirot eksperta atzinumam augstāku ticamību.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas pārkāpumu. Atsaucoties uz iepriekš judikatūrā izteiktu atziņu, Senāts atgādināja, ka eksperta atzinumam nav augstākas ticamības kā citiem pierādījumiem. Jebkura pierādījuma, arī eksperta atzinuma, ticamība pārbaudāma saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas prasībām – aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.
SKK-10/2022. Senāts, izvērtējot apsūdzētās kasācijas sūdzībā izteikto apgalvojumu, ka apelācijas instances tiesa nepamatoti apšaubījusi tiesu medicīnas ekspertu atzinumos secināto, konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, izvērtējot ekspertu atzinumos secināto par apsūdzētās veselības stāvokli, ņēmusi vērā vairākus apstākļus. Proti, ka ekspertīzes veiktas, pamatojoties uz ambulatorā pacienta medicīnisko karti un izrakstu no šīs kartes, ko sastādījusi un iesniegusi cita šajā lietā apsūdzētā. Vienlaikus tiesa atzinusi, ka, pretēji minētajos dokumentos norādītajam, lietā iegūtie pierādījumi neapstiprina izmeklējumu veikšanu apsūdzētajai konkrētā datumā. Apelācijas instances tiesa izvērtējusi arī Veselības inspekcijas konstatētās pretrunas apsūdzētās ambulatorā pacienta medicīniskajā kartē. Tāpat tiesa ņēmusi vērā faktu, ka medicīniskā karte iesniegta prokuratūrā vairāk nekā sešus mēnešus pēc darbnespējas lapu izsniegšanas apsūdzētajai.
Apelācijas instances tiesas pieļautus pārkāpumus, vērtējot eksperta atzinumus, Senāts nekonstatēja.
Senāts norādīja uz judikatūrā pausto atziņu, ka eksperta atzinumam nav augstāka ticamība kā citiem pierādījumiem, un arī eksperta atzinuma ticamība pārbaudāma saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas prasībām.
Administratīvo lietu departaments
Nodokļu tiesības – Vispārīgie jautājumi
SKA-197/2022, SKA-95/2022. Šajās divās lietās izskatāmais strīdus jautājums bija par to, vai iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas aprēķināts par periodu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, bet kura aprēķināšanas un maksāšanas pienākums parādniekam iestājas tieši maksātnespējas procesa laikā pēc tam, kad ir notecējis kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņš, pieskaitāms pie fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksām jeb uzskatāms par kārtējo nodokļu maksājumu vai arī par to nodokļu administrācijai bija iesniedzams kreditora prasījums.
Senāts atgādina, ka persona maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdī netiek atbrīvota no nodokļu maksāšanas pienākuma. Mainās vienīgi kārtība, kādā nodokļu maksājumi ir atgūstami vai iekasējami. Senāts secina, ka praksē nevajadzētu veidoties situācijai, kad nodokļu administrācijai nekādā veidā nav iespējams atgūt vai iekasēt nodokļu maksājumus Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un apjomā.
Spriedumā Senāts vērš uzmanību uz to, ka apstāklis, ka Valsts ieņēmumu dienests nevar atgūt nodokļu maksājumus Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un apjomā tā iemesla dēļ, ka nav varējis iesniegt kreditora prasījumu neatkarīgi no savas rīcības, un vienlaikus nevar šos nodokļu maksājumus iekasēt kā kārtējos nodokļu maksājumus, ir pretrunā gan likumdevēja plānam, gan tiesību normu sistēmai kopumā, kas liecina, ka pastāv aizklāts likuma robs.
Senāts norāda, ka aizklātā likuma roba novēršanai attiecībā uz situācijām, kad parādnieka nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas pienākums iestājas pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa beigām, nepieciešams sašaurināt Maksātnespējas likuma 73.panta vienpadsmitās daļas vārdisko jēgu, un tiesiskais regulējums piemērojams tādējādi, ka nodokļu administrācijai pienākums iesniegt kreditora prasījumu pastāv arī par tādiem prasījumiem, kuri radušies pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz likumā noteiktā kreditora prasījumu iesniegšanas termiņa beigām un ir tieši saistīti ar parādnieka darījumiem, kas veikti līdz dienai, kad pasludināts maksātnespējas process. Tādējādi minētajās situācijās pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa izbeigšanās aprēķināmie un maksājamie nodokļi ir uzskatāmi par kārtējiem nodokļu maksājumiem, kuri sedzami kā maksātnespējas procesa izmaksas.
Apkopojot minēto, ir secināms, ka lieta Nr.SKA-197/2022 ir ļoti svarīga tieši tādēļ, ka tajā Senāts pirmo reizi skatīja šādu tiesību jautājumu un lietas izskatīšanas rezultātā atzina, ka ir konstatējams aizklāts likuma robs attiecībā uz Maksātnespējas likuma 73.panta vienpadsmitās daļas piemērošanu, un sniedza šīs tiesību normas interpretāciju. Proti, izskaidroja, kā šī norma būtu piemērojama, lai neveidotos situācijas, kad nodokļu administrācijai nav iespējams Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un apjomā atgūt nodokļu maksājumus. Tādējādi lietā paustās Senāta atziņas ir nozīmīgas minētā Maksātnespējas likuma panta piemērošanā un tika izmantotas, arī izskatot lietu Nr.SKA-95/2022, un aizsākušas stabilas judikatūras veidošanos attiecīgajā tiesību jautājumā.
Netiešie pierādījumi administratīvajā tiesvedībā nodokļu lietās
Senāta Administratīvo lietu departamentā no izskatītajām lietām nodokļu tiesību jautājumos lielāko skaitu veido lietas, kas saistās ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām. Šajās lietās visbiežāk Senāts izskata jautājumu par netiešo pierādījumu izmantošanas pieļaujamību. Proti, šajās lietās kasatori atsaucas uz apstākli, ka lietā neesot tiešu pierādījumu, kas apliecinātu kasatora kā nodokļu maksātāja iesaisti nodokļu sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā, un tādējādi tiesas secinājumi par nodokļu maksātāja iesaistīšanos ļaunprātīgā nodokļu sistēmas izmantošanā nav pamatoti. Šajā rakstā ietverts vispārīgs apskats par Senāta judikatūru, kas apstiprina, ka tiesas secinājumu balstīšana uz netiešajiem pierādījumiem ir iespējama, ja to kopums atbilst visām pierādījumu pazīmēm un, tos aplūkojot kopsakarā, ir iespējams nonākt pie loģiska un objektīva secinājuma.
Senātam jautājumā par netiešo pierādījumu izmantošanas pieļaujamību administratīvajā tiesvedībā nodokļu lietās jau ir izveidojusies konsekventa, stabila un vienveidīga judikatūra. Netiešo pierādījumu izmantošanas pieļaujamības jautājumā atzīmējams Senāta 2021.gada 12.marta spriedums lietā Nr.SKA-49/2021, kurā ļoti skrupulozi analizēts jautājums par tiešo pierādījumu pieļaujamību.
Spriedums lietā Nr.SKA-49/2021 ir svarīgs ar to, ka tajā Senāts norādīja uz tiesas tiesībām izmantot netiešos pierādījumus priekšnodokļa atskaitīšanas lietās, lai varētu tikt pierādīta nodokļu maksātāja iesaiste nodokļu sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā. Spriedumā Senāts uzsvēra, ka priekšnodokļu atskaitīšanas lietās faktu pierādīšanai nav izmantojami tikai un vienīgi tiešie pierādījumi nodokļu maksātāja ļaunprātīgās rīcības pierādīšanai. Proti, ir pieļaujami izmantot arī netiešos pierādījumus. Vienlaikus būtiski, lai šie pierādījumi atbilstu visām pierādījumu pazīmēm, ir nopietni un atbilstošas pārbaudes un novērtēšanas rezultātā savā kopumā veido pārliecinošu pamatu slēdzienam par konkrētā fakta pastāvēšanu. Šajā nolēmumā izteiktās atziņas par netiešo pierādījumu izmantošanas pieļaujamību nodokļu lietās Senāts izmanto gan rīcības sēdes lēmumos, atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, gan nolēmumos, ar kuriem izskatītas kasācijas sūdzības. Turklāt pamatots ir secinājums, ka spriedumā lietā Nr.SKA-49/2021 izteikto atziņu vienveidīga tālākizmantošana Senāta jaunākajos nolēmumos norāda uz stabilu judikatūru.
Arī spriedumā lietā Nr.SKA-74/2022 Senāts izmantoja atziņu no jau minētā sprieduma lietā Nr.SKA-49/2021 un uzsvēra, ka apstāklis, ka tiesas spriedumā nav norādīts neviens tiešs pierādījums, kas pamato nodokļu maksātāja informētību par iesaistīšanos nodokļa sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā, nenozīmē, ka tiesas secinājumi ir patvaļīgi, jo ir pieļaujami izmantot arī netiešus pierādījumus, kuri atbilst visām pierādījumu pazīmēm. Tāpat arī Senāta spriedumā lietā Nr.SKA-91/2022 kasatora uzmanība tika vērsta uz to, ka nav pamata uzskatīt, ka nodokļu lietās faktu pierādīšanai ir izmantojami vienīgi tiešie pierādījumi.
Kā jau minēts, atziņas par netiešo pierādījumu izmantošanas pieļaujamību nodokļu lietās tiek izmantotas ne tikai spriedumos, bet ļoti plaši arī rīcības sēdes lēmumos. Piemēram, rīcības sēdes lēmumā lietā Nr.SKA-783/2022, lietā Nr. SKA-1213/2021 un lietā Nr.SKA-338/2021.
Kontekstā ar jautājumu par netiešo pierādījumu izmantošanas pieļaujamību nodokļu lietās ir arī jāuzsver tiesas vispārīgs pienākums pierādījumu novērtēšanas jautājumos. Tiesai tās pienākumi, kas noteikti likumā un skaidroti Senāta judikatūras atziņās, pierādījumu novērtēšanas jautājumos ir vienlīdz attiecināmi kā uz tiešiem pierādījumiem, tā arī uz netiešiem pierādījumiem. Tādēļ arī šajā publikācijā tiek norādīts uz tiesas pienākumiem, veicot pierādījumu novērtēšanu, un arī uz šo pienākumu svarīgumu. Proti, tiesai visi pierādījumi ir jāvērtē to savstarpējā kopsakarā, un tai ir arī pienākums pierādījumu nozīmi pamatot spriedumā, norādot, kāpēc kādam pierādījumam tā ir devusi priekšroku, kāpēc kādu uzskatījusi par mazāk būtisku un secinājumu izdarīšanā nav ņēmusi vērā.
Uz praksē pastāvošo problēmu, kas saistās ar tiesas pienākumu spriedumā sniegt skaidrojumu, kāpēc kāds pierādījums tiesas ieskatā ir bijis svarīgāks, taču kāds mazāk svarīgs secinājumu izdarīšanai lietā, Senāts vērsa uzmanību 2022.gada 17.jūnija spriedumā lietā Nr.SKA-317/2022. Šajā spriedumā Senāts norāda, ka tiesas veiktajam pierādījumu vērtējumam jābūt visaptverošam un pilnīgam, pierādījumiem jābūt novērtētiem savstarpējā kopsakarā, ņemot vērā faktu, kas izriet no viena pierādījuma, ietekmi uz faktiem, kas izriet no cita pierādījuma. Tiesa nedrīkst selektīvi raudzīties uz pierādījumiem un izvēlēties tikai tos pierādījumus, kas apstiprina tiesas priekšstatu par lietas faktiskajiem apstākļiem.
Senāts nolēmumā arī atgādina, ka pierādījumu vērtējumam ir jābūt savstarpēji saskanīgam un loģiskam, un tam ir jāveido skaidrs un viennozīmīgs priekšstats par lietas faktiskajiem apstākļiem. Ja tiesa uzskata, ka kādiem faktiem vai pierādījumiem konkrētu secinājumu izdarīšanai nav nozīmes, tad tas ir jāpamato spriedumā. Secināms, ka spriedumā jautājumā par pierādījumu novērtēšanu uzsvērts, ka tieši tiesas pienākums ir savā spriedumā skaidri izskaidrot un pamatot konkrēto pierādījumu izmantošanas nozīmīgumu un izskaidrot sprieduma adresātam, ko tieši konkrētais pierādījums tiesai ļauj secināt vai tieši pretēji – tas neļauj izdarīt tiesai nekādus secinājumus.
Spriedumā lietā Nr. SKA-117/2022 Senāts atgādina, ka Administratīvā procesa likuma 154.pants noteic tiesai pienākumu pierādījumu pārbaudīt un vērtēt vispusīgi un pilnīgi. Tas nozīmē, ka tiesai ir jānovērtē arī tādi pierādījumi, kas neapstiprina tiesas izdarītos secinājumus. Spriedumā rakstīts, ka, ja tiesa kādam pierādījumam nepiešķir ticamību, arī tas ir jāpamato, norādot, kādi apstākļi vai pierādījumi liek apšaubīt konkrētā pierādījuma ticamību. Tā kā atbilstoši Administratīvā procesa likumam tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā, tad tiesai, ja tā kādam pierādījumam nepiešķir nozīmi un uzskata, ka tas nevar ietekmēt lietas izspriešanu, arī tas ir jāpamato. Turklāt šāds pamatojums nevar aprobežoties ar vispārīgām frāzēm, jābūt norādītam skaidram un saprotamam iemeslam.
Minētajos nolēmumos lietās Nr.SKA-317/2022 un Nr.SKA-117/2022 Senāts uzsvēris tiesas pienākumu uz pierādījumiem nelūkoties selektīvi, kā arī uz to, ka tiesai ir pienākums skaidri un saprotami norādīt sprieduma adresātam iemeslus, kāpēc konkrēti pierādījumi tiek izmantoti un tiek ņemti vērā tiesas secinājumu izdarīšanā, taču citi netiek. Šo aspektu tiesai ir pienākums paskaidrot bez vispārīgām frāzēm, skaidri un nepārprotami.
Apkopojumu sagatavoja Evita FRĪDENTĀLE, Kristīne IVULĀNE, Annija LAZDIŅA, Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultantes
QR
