Ievads
Ļaujiet man sākt ar īsu, vēsturisku ievadu. Lietuvai, tāpat kā Latvijai, šis ir īpašs gads tās ievērojamo konstitucionālo gadskārtu dēļ. Lietuvas Republikas parlaments (Seims) pasludinājis 2022.gadu par Lietuvas valsts Konstitūcijas gadu. Mēs godinām pirmās, kaut gan neilgi pastāvējušās, 1922.gada Konstitūcijas simtgadi. Tā bija spēkā trīsdesmit gadus un bijusi spēkā visilgāko laiku no visām Lietuvas Republikas demokrātiskajām konstitūcijām, vēl jo vairāk, tā bija pirmā, ko tieši pieņēma Lietuvas Republikas pilsoņi.
Kāpēc šīs gadadienas ir tik svarīgas mūsu valstīm? Atbilde – īsās metaforās:
- Konstitūcija ir valsts apliecība;
- Konstitūcija ir vienīgais patiesais tiesiskuma pjedestāls.
Valsts konstitucionālā vide
Cik lielā mērā un kādā veidā Lietuvas Augstākā tiesa dod tajā savu ieguldījumu? Sākšu atbildēt uz šo jautājumu, īsi apskatot mūsu valsts konstitucionālo vidi.
Šobrīd viena no visspilgtākajām tendencēm ir tiesību pieaugošā nozīmība/ tiesību nozīmības absolutizēšana, kas primāri izpaužas kā Konstitūcijas svarīguma, tās spēcīgās ietekmes uz visām tiesiskās vides jomām un tādējādi – uz tiesību normu piemērošanas praksi – beznosacījumu atzīšana. Mūsdienās visas nacionālās tiesības tiek vērtētas no to konstitucionalitātes viedokļa.
Uz konstitūciju vērsts tiesiskās sistēmas modelis, kurā skaidri nošķirts augstākais, konstitucionālais regulējums un parastais, konstitucionālajos imperatīvos balstītais regulējums, atspoguļo pašreizējo situāciju Lietuvā – ikviena tiesību atzara konstitucionālās izcelsmes lomas acīmredzamais pieaugums.
Kā rakstīja Egidijs Kūris, bijušais Konstitucionālās tiesas tiesnesis un priekšsēdētājs: „Konstitūcija ir „jumts”, kas nosedz visu – visas parastās tiesības: gan radītās, gan tās, kas jārada, bet kuras kaut kāda iemesla dēļ nav radītas. Tādējādi konstitucionālajām tiesībām nav neviena konkrēta tiesiskā regulējuma subjekta, kas nodalītu tās no citām tiesību jomām (atzariem): visas attiecības, kuras regulē vai kuras varētu regulēt parastās tiesības, ir arī konstitucionālo tiesību regulējuma subjekta „elements”. Tās atšķiras no parastajām tiesībām nevis regulējuma subjekta ziņā, bet gan varas ziņā.” Tātad viena no vissvarīgākajām Konstitūcijas iezīmēm ir tā, ka tā apvieno visu tiesisko sistēmu – vissvarīgākos tiesību principus un to radīšanu, dažādu tiesību atzaru pamatnormas.
Šāda pieeja ļauj, cita starpā, runāt par noteiktām attiecībām starp konstitucionālo jurisprudenci un citām jurisprudenciālām jēdzienu sistēmām, ieskaitot kasācijas jurisprudenci, starpfunkcionālo partnerību, institūciju ar „apkopojošu” (sasaistošu) kompetenci, lojalitāti. Šis standarts primāri nozīmē konstitucionālā līmeņa institūciju jurisprudences harmonizāciju vai saskaņotību, izvairoties no šādu jurisprudenču konfrontācijas. Starp citu, šī realitāte atspoguļo tiesiskās dzīves jaunu brieduma pakāpi.
Saskaņā ar uz konstitūciju vērstās tiesiskās sistēmas koncepciju visai tiesiskai dzīvei jānorit tikai saskaņā ar Konstitūcijas imperatīviem. Konstitūcijas standartu pārākums ir jāievēro visos tiesību atzaros.
Ideālā gadījumā, un tā ir neapšaubāma Augstākās tiesas Civillietu departamenta ambīcija/ tiekšanās, kas jāpiepilda tās lēmumos, ka katrā lietā vispirms ir jāveic attiecīgo jautājumu konstitucionālā analīze. Tas nozīmē, ka ikviena tiesību atzara konstitucionālo principu un pamatu analīzei, kas formulēta konstitucionālajā jurisprudencē, ir jākļūst par ikviena lēmuma nepieciešamu atribūtu.
Tiesu pienākums izprast konstitucionālo doktrīnu
Tiesām ir pienākums izprast konstitucionālo doktrīnu tāpat kā jebkuru citu tiesību avotu. Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, kā minimums, ka vispārējām tiesām, ieskaitot kasācijas tiesu, ir ne tikai jāzina konstitucionālās doktrīnas postulāti, bet arī, vairāk par visu, jāsaprot to veidošanas kanoni, attīstība un izmaiņas (jauna interpretācija). Un pamatā tas nozīmē nepieciešamību izprast Konstitūcijas interpretācijas specifiku. Padziļinātas (pamatīgas) doktrīnas zināšanas, kas ietver gan iepriekš minēto aspektu, gan pieeju doktrīnas jēgai, ir sarežģīts process, kas prasīja un aizvien vēl prasa, kā daudzkārt teikts, juridiskās domāšanas pārveidošanu.
Kāda ir šodienas realitāte?
Tas, ka konstitucionālā dimensija aizvien vairāk parādās Augstākās tiesas praksē, nozīmē, ka notikusi atteikšanās no ierobežotās, izolētās pieejas vai ka no tās atsakās aizvien vairāk un konstitucionālie aspekti kļūst par normu, par kasācijas problēmas analīzes neatņemamu daļu. Apmēram kopš 2013. gada Augstākās tiesas jurisprudencē skaidri redzama tendence interpretēt plašā tiesiskās sistēmas kontekstā, kuras augšgalā ir Konstitūcija.
Tiesa, ir jāatzīst, ka kasācijas nolēmumos konstitucionālā dimensija aizvien tiek pausta citādi. Manuprāt, tas ir vismaz divu iemeslu dēļ – objektīva un subjektīva. Pirmkārt, tas ir atkarīgs no tiesneša juridiskās domāšanas plašuma. Otrkārt, konstitucionālās doktrīnas nevienmērīga attīstība dažādās jomās konsekventi radījusi nevienmērīgu konstitucionālās dimensijas parādīšanos tiesas praksē. Acīmredzams, ka Augstākās tiesas nobeiguma akti pievēršas tiem konstitucionalitātes aspektiem, kurus Konstitucionālā tiesa ir jau atklājusi savā oficiālajā konstitucionālajā doktrīnā. Pēdējo 30 gadu laikā konstitucionālā doktrīna ir tik ļoti attīstījusies, tā šobrīd ir ļoti plaša, ir mazāk sadrumstalota, aptverot lielāko daļu konstitucionālā regulējuma jomu.
Šim ziņojumam ierobežotā laika dēļ es nevarēšu detalizētāk aprakstīt Augstākās tiesas nolēmumos analizētos konstitucionālos aspektus, taču, manuprāt, pat tikai to uzskaitīšana ilustrētu to, ka konstitucionālā jurisprudence ir kļuvusi par svarīgu tiesību avotu. Tātad kasācijas lietās analizēti dažādi konstitucionālie aspekti, sākot ar konstitucionālajiem principiem (tiesiskums; princips, ka konstitucionālajām iestādēm jākalpo tautai; tiesības vērsties tiesā; tiesas spriešana; tiesu neatkarības un objektivitātes princips, utt.), beidzot ar dažādiem krimināltiesību un civiltiesību aspektiem, tādiem kā soda sankciju samērīgums, transporta līdzekļa valdītāja atbildības apdrošināšana un citi.
Dažas piezīmes par Konstitūcijas tiešo piemērošanu
Konstitucionālā tiesa, analizējot likuma nepilnību novēršanu, ir norādījusi, ka Konstitūcijas tieša piemērošana ir tiesu pienākums, nevis to rīcības brīvība. Ja tiesa atturētos realizēt tās konstitucionālo pilnvarojumu, lai piemērotu, cita starpā, vispirms Konstitūciju un tādējādi garantētu cilvēktiesības un brīvības, būtu jāuzskata, ka tiesas nesasniedz savu konstitucionālo mērķi tiesas spriešanā. Vienlaikus ir noraidīts uzskats, ka tiesas, kurām jāpiemēro likuma normas, kurās ir nepilnības, vienkārši nevar atrisināt šīs lietas, jo likumdevējs vēl nav pienācīgi noregulējis attiecīgās attiecības (vai likumdevēja noteiktais tiesiskais regulējums ir atzīts par nekonstitucionālu). Šis ir ārkārtīgi svarīgs precizējums, kura rezultātā ir būtiski pārskatīta Augstākās tiesas kasācijas prakse.
Turpmākā Augstākās tiesas prakse atbilst šiem minētajiem konstitucionālās jurisprudences postulātiem. Piemēram, ir divas zīmīgas lietas, kurās Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta tiesnešu kolēģija novērš likuma nepilnības savās lietās, pamatojoties uz konstitucionālajā jurisprudencē formulētajiem noteikumiem likumu nepilnību novēršanai, argumentāciju balstot tieši konstitucionālajos principos. (Viena no šīm lietām bija saistīta ar lietu apvienošanu un apvienoto lietu skatīšanu, kad persona, kas ar spriedumu atbrīvota no kriminālatbildības, viena gada laikā izdara jaunu tīšu noziegumu; otra – ar notiesāšanas kriminālprocesā problēmu).
Tāpat arī var atsaukt atmiņā plašu uzmanību piesaistījušo lietu, kurā Augstākā tiesa, izlemjot, vai un kādā veidā jānotiek iztiesāšanai, ja apsūdzētais miris, ļoti lielā mērā paļaujoties uz konstitucionālo jurisprudenci, faktiski novērsa likuma nepilnību, kaut gan tieši to tā nenosauca.
Cits nesens piemērs ir nepieciešamo un saprātīgo advokāta pakalpojumu izmaksu kompensācija personai, kura krimināllietā ir attaisnota, kā arī administratīvā pārkāpuma lietas izbeigšana.
Kombinētā konstitucionālo un likumu normu piemērošana
Rezumējot par Konstitūcijas tiešās piemērošanas pieredzi, man jāuzsver, ka dominē kombinētā (arī dēvēta par vienlaicīgo) konstitucionālo un likumu normu piemērošana; likuma nepilnības ļoti reti tiek novērstas, tieši, autonomi piemērojot Konstitūciju.
Acīmredzot tas, cik bieži tiesas tieši piemēro Konstitūciju, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Dažus no tiem es jau esmu pieminējusi, tostarp juridisko domāšanu, valdošās tiesiskās apziņas līmeni, tiesnešu gatavību to darīt. Taču ir viens īpašs faktors, ko nevar ignorēt, tāpēc tas ir rūpīgi apsverams ikreiz, kad rodas problēmas. Lieta tāda, ka tiešā piemērošana vienmēr neizbēgami ir saistīta ar zināmu negatīvu seku risku – citām, ne Konstitucionālās tiesas sniegtām interpretācijām, kolīzijām, pat subjektivitāti. Tādējādi vispārējās jurisdikcijas tiesas veiktā ad hoc likuma nepilnību novēršana, spriežot tiesu, vienlaikus radot priekšnoteikumus vienveidīgai tiesu praksei noteiktās lietu kategorijās (te es runāju par tiesu precedenta ietekmi), tomēr uz diezgan ilgu laiku varētu radīt sajukumu tiesiskajā realitātē, ja šī nepilnība novērsta ar Konstitucionālās tiesas interpretācijai neatbilstošu interpretāciju. Tas būtu atkarīgs no tā, cik ātri likumdevējs mainītu (būtiski vai adaptējot) tiesības, kas nostiprinātas šādos konstitucionālajai jurisprudencei neatbilstošos precedentos, regulējot noteiktas publiskas attiecības ar likumu, tādējādi novēršot likuma nepilnību ar uz nākotni vērstu normatīvo/ tiesisko regulējumu.
No otras puses, nav iemesla neticēt mūsdienu juristu/tiesībzinātnieku profesionālismam vai to apšaubīt. Kā sacīja kāds bijušais Konstitucionālās tiesas tiesnesis: „Konstitūcijas piemērošanas tiešās briesmas ir mazliet pārspīlētas.” Tomēr jāpiekrīt tam, ka „pārējās briesmas ir būtiskas vienkārši tāpēc, ka uzsver to, ka Konstitūcijas satura atklāšana, tās normu un principu konkretizācija un ieviešana ir īpaši sarežģīts process.”
Tiesības vai pienākums vērsties Konstitucionālajā tiesā?
Vispārējās jurisdikcijas tiesas „tiesības” vai „pienākums” vērsties Konstitucionālajā tiesā, ja konkrētā lietā radušās šaubas par attiecīgo piemērojamo tiesību konstitucionalitāti?
Attiecībā uz šo jautājumu šaubu nav. Uz šo jautājumu atbildēja pēc 2006.gada, kad oficiālā konstitucionālā doktrīna sāka veidot koncepciju un sniedza pilnīgu noteikumu sistēmu. Jā, ja radušās šaubas par konstitucionalitāti, tiesām ir pienākums vērsties Konstitucionālajā tiesā. Šis pienākums, pareizi izprasts, ir pretsvars tiesas rīcības brīvībai vērsties, kas nosaka tās nozīmību. Neizkliedējot šīs šaubas, ko var izdarīt tikai Konstitucionālā tiesa, vispārējās jurisdikcijas vai specializētā tiesa nespētu pieņemt taisnīgu lēmumu.
Konstitucionālās garantijas
Tomēr ļoti svarīgs jautājums aizvien vēl ir neatbildēts: kādas ir konstitucionālās garantijas šī pienākuma pildīšanai?
Vai tas, ka objektīvu garantiju nav un notiek paļaušanās tikai uz subjektīvu faktoru – tiesneša rīcības brīvību, tiesisko apziņu, nenozīmē, ka tiesas pienākums ir vairāk formāls nekā reāls, neraugoties uz konstitucionālās doktrīnas interpretācijām? Lietuvā līdz 2019.gada septembrim, kad tika ieviesta individuālā konstitucionālā sūdzība, tiesas prasība izvērtēt konstitucionalitāti bija vienīgais veids, kā indivīds varēja aizsniegt Konstitucionālo tiesu. Šīs konstitucionālās sūdzības ieviešana paplašināja indivīdu tiesības šajā jomā, taču, kas attiecas uz tiesas tiesībām un pienākumu vērsties Konstitucionālajā tiesā, situācija aizvien vēl ir nevienlīdzīga un neskaidra. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šie abi konstitucionālie instrumenti nav vienlīdzīgi to ieviešanas efektivitātes un laika, kā arī personai radītā sloga ziņā.
No otras puses, šāda situācija rada gaidas, ka tiesneši būs īpaši izprotoši, precīzi, strādājot ar konkrētām lietām, un, acīmredzot, rodoties kaut mazākām pamatotām šaubām, nekas nekavēs šo konkrēto jautājumu izskatīt un atrisināt Konstitucionālajā tiesā. Pirms individuālās konstitucionālās sūdzības ieviešanas bija vairāki ierosinājumi par to, kā nodrošināt vairāk garantiju personām, kas vēlas realizēt savas tiesības vērsties Konstitucionālajā tiesā. Piemēram, bija priekšlikums piešķirt lietas dalībniekiem tiesības pārsūdzēt atteikumu apturēt tiesvedību un vērsties Konstitucionālajā tiesā; tāpat arī tika rosināts izveidot tādu regulējumu, saskaņā ar kuru tiesai, saņemot šādu lūgumu, būtu pienākums vērsties Konstitucionālajā tiesā. Šobrīd, kad personām pašām ir tiesības tieši vērsties Konstitucionālajā tiesā, šie priekšlikumi vairs nav tik aktuāli kā iepriekš, tomēr tie ir uzmanības vērti vienkārši tāpēc, ka, ja tos ieviestu, konkrētas lietas iztiesāšanas ekonomija (ātrums, izmaksas, utt.), bez šaubām, būtu uzvarētāja.
Jebkurā gadījumā, ja tiesas izmantotu šo instrumentu aktīvāk, tas nebūtu nenozīmīgi, vismaz vissvarīgākā iemesla dēļ: tiesas vēršanās Konstitucionālajā tiesā aizsargā ne tikai konkrētā indivīda tiesības un likumīgās intereses, bet arī sabiedrības intereses kopumā, kā arī nekostitucionālas normas beidzot tiktu likvidētas. Tiesām, realizējot savas konstitucionālās tiesības un pienākumu (prerogatīvu), nevajadzētu atstāt neizmantotas iespējas kļūt par aktīvām konstitucionālās justīcijas dalībniecēm un izvirzīt konstitucionālas problēmas, tādējādi sekmējot valsts konstitucionālās sistēmas drošību.
Laikā no 1993. līdz 2022.gadam tiesas iesniegušas Konstitucionālā tiesā jau 926 pieteikumus (salīdzinājumā ar to, ka parlaments in corpore iesniedzis 35 pieteikumus, parlamenta locekļu grupas – 232, Valsts prezidents – 20, bet valdība – 9 pieteikumus).
Augstākās tiesas ieguldījums šajā jomā ir ievērojams. Laika posmā no 1994. līdz 2021.gadam Augstākā tiesa iesniegusi Konstitucionālajai tiesai 16 pieteikumus. Tika lūgts pārbaudīt attiecīgo likumu konstitucionalitāti saistībā ar tādiem jautājumiem kā īpašuma konfiskācija, nozieguma izdarīšanas rīki, nauda un citas noziedzīgā veidā iegūtas vērtības; konkurences jautājumi; Viļņas Universitātes kopmītņu dzīvojamo telpu privatizācijas problēma; aizdevumu un procentu jautājumi; finansiāla vienošanās; restitūcijas graudā jautājumi; jautājumi par mantisku un nemantisku zaudējumu kompensāciju genocīda gadījumā; problēmas saistībā ar veselībai nodarītu kaitējumu saskaņā ar civiltiesībām un krimināltiesībām; apsūdzības izvērtēšanas robežas tiesā; jautājumi par būtiskiem faktiskiem apstākļiem saistībā ar apsūdzībā minētu rīcību un klasifikācijas maiņa tiesā; jautājums par tiesnešu pilnvaru termiņu un termiņa pagarinājumu; jautājums par īpašumtiesību atjaunošanu un valsts zemes iznomāšanu; uzņēmumu bankrota un pārstrukturizēšanas problēmas; nelīgumiskas atbildības aspekti, solidārā atbildība, regresa tiesības.
Realizējot šo prerogatīvu, Augstākajai tiesai aizvien ir zināmas priekšrocības. Daļēji tas ir pašas kasācijas tiesas būtības dēļ, tās kvalificēšanas spēju dēļ. Turklāt atsevišķos posmos vairāki bijušie Konstitucionālās tiesas tiesneši strādāja Augstākajā tiesā. Dabiski, ka viņu pieeja Konstitūcijas piemērošanai ir plašāka, viņi spēja adekvātāk novērtēt nepieciešamību vērsties Konstitucionālajā tiesā. Salīdzinoši nelielais skaits Augstākās tiesas pieteikumu Konstitucionālajā tiesā neatspoguļo šo jautājumu izskatīšanas biežumu un mērogu Augstākajā tiesā. Itin bieži, kaut arī nenotiek vēršanās Konstitucionālajā tiesā, šāda iespēja tiek saprātīgi apsvērta un argumentēta.
Noslēguma piezīmes
Standarts – piemērojamo tiesību apskatīšana caur konstitucionālisma prizmu – kļuvusi par aksiomu Augstākajai tiesai, par ikdienā lietotu rīku un plaša mēroga iespēju dot savu ieguldījumu valsts konstitucionālās sistēmas drošības nodrošināšanā. Tam labi noder jurisprudenciālā Konstitūcija, kas nozīmē, ka valstī ir izveidota skaidra un attīstīta sistēma parasto tiesību pārbaudīšanai.
Tādējādi mēs līdzās Konstitucionālajai tiesai esam svarīgs konstitucionālās justīcijas posms. Iespējams, ka partnerība ir vissvarīgākā svira, nodrošinot gan individuālo tiesību aizsardzību, gan konstitucionālās kultūras attīstību, uzticamu garantiju, kamēr gaidām vēl jēgpilnākas Konstitūcijas piemērošanas sekas.
QR
