Esmu patiesi priecīgs būt atkal Rīgā. Vēlos pateikties organizatoriem par aicinājumu piedalīties konferencē. Esmu pagodināts runāt par jautājumu, kas manuprāt lieliski atbilst konferences saturam.
Mans pamata apgalvojums ir tāds, ka, ja mēs, runājot par konstitūcijas piemērošanu, pārāk daudz runājam par konstitucionālo tiesu un nepievēršam uzmanību Augstākajai tiesai un citām vispārējās jurisdikcijas tiesām, mēs faktiski varam vājināt tiesiskumu. Ne tikai vājināt, bet arī apdraudēt tiesiskumu, jo konstitūcija ir tiešā veidā piemērojama gan konstitucionālajai tiesai, gan visām pārējām tiesām. Šis ir manas runas pamatvēstījums.
Kad runājam par tiesiskumu, konstitūciju un konstitucionālo tiesu, parasti mūsu idejas ir ieslodzītas 90.gados. Optimistiskajos 90.gados, kad mēs uzskatījām, ka ir pienākušas vēstures beigas, vai daļa no mums uzskatīja, ka pienākušas vēstures beigas saskaņā ar Frensisa Fukujamas slaveno grāmatu „Vēstures beigas un pēdējais cilvēks”. Viņš uzskatīja, ka būtībā liberālais konstitucionālisms galu galā triumfēja, ka ir pienākušas juridiskās un sociālās attīstības beigas, un konstitucionālās tiesas, kas izveidojās Centrāleiropā un Austrumeiropā pēc komunisma krišanas, būtībā atnesa mums pēdējo vēstījumu par liberālo demokrātiju, par tiesiskumu, par jauno konstitucionālismu. Tāpēc, domājot par konstitucionālajām tiesām šodien, mēs diezgan bieži atgriežamies pie 90. gadu ideāliem, kas, atklāti sakot, bija nereālistiski.
Konstitucionālās tiesas 90.gados tika izveidotas visās Austrumeiropas valstīs, izņemot Igauniju. Šīs konstitucionālās tiesas diezgan bieži sāka ieviest jauno konstitucionālismu, bet tajā pašā laikā notika visu konstitucionālajām tiesām piešķirto pilnvaru centralizācija jeb koncentrācija.
Esmu ne tikai tiesnesis, bet arī pasniedzējs. Kad saviem studentiem eksāmenā uzdodu mazliet sarežģītāku jautājumu – kurai tiesai ir vara, un, ja studenti nezina atbildi, viņi vienmēr atbild, ka konstitucionālajai tiesai. Diezgan bieži tā ir kļūda. Diezgan bieži atbilde ir – Augstākā tiesa, Augstākā administratīvā tiesa vai pat Tiesībsargs. Bet viņi vienmēr, nezinot atbildi, teiks, ka lielākā vara ir konstitucionālajai tiesai. Tas atkal ir 90.gadu un centralizācijas vēstījums. Tā ir tiesiskuma vai konstitucionalitātes pārbaudes centralizācija.
Tātad 90.gados bija redzams, ka pat tās konstitucionālās tiesas, kurām bija iespēja deleģēt vai saskaņā ar likumu piešķirt kādas pilnvaras citām tiesām, piemēram, augstākajai tiesai vai citām tiesām, lielākā daļa mūsu reģiona konstitucionālo tiesu vēlējās saglabāt visas pilnvaras sev. Paskaidrošu, ko es ar to domāju. Piemēram, kā rīkoties, ja vecāki tiesību akti, kas pieņemti pirmsdemokrātijas laikā līdz 1990.gadam, piemēram, Čehijas Republikas Konstitūcija, ļāva interpretēt, kas, manuprāt, bija pareizi, ka visus tiesību aktus, kas ir vecāki par 1990.gadu, varētu neatkarīgi pārskatīt visas tiesas, ieskaitot Augstāko tiesu kā galīgo instanci. Šīs tiesas varētu atcelt likumu, kas nenozīmē likuma pilnīgu anulēšanu, bet gan likuma piemērošanas atcelšanu. Tā bija iespējamā interpretācija. Bet jau pirmajā Čehijas Konstitucionālās tiesas spriedumā Konstitucionālā tiesa noraidīja šo interpretāciju, un viņi apgalvoja: nē – vecie likumi vai jaunie likumi – visi likumi ir mūsu kompetencē, un mums šie likumi ir pilnībā jāanulē – neatkarīgi no tā, vai tas bija vecs vai jauns tiesību akts.
Otrs piemērs attiecas uz starptautiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Čehijas Konstitūcija pamatā dod iespēju nepiemērot, atcelt valsts tiesību aktus, kas ir pretrunā ar starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem. Tātad tas ietilpst visu tiesu darba kārtībā, tās ir visu tiesu pilnvaras. Neievērojot Konstitūcijā rakstīto, Čehijas Konstitucionālā tiesa apgalvoja, ka nē – tā ir vienīgi Konstitucionālās tiesas pilnvara. Ja valsts tiesību akti ir pretrunā ar starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, Konstitucionālās tiesas pilnvarās vienmēr ietilpst iespēja anulēt tiesību aktus. Tas nav vispārējās jurisdikcijas tiesu uzdevums.
Tas attiecas ne tikai uz Čehiju. Līdzīgas debates par šo jautājumu notika jau 90.gados Polijā. Un 90.gados, ilgi pirms pašreizējās tiesiskuma krīzes Polijā, Polijas Konstitucionālā tiesa pieprasīja sev tādas pašas pilnvaras. Protams, no 90.gadu skatupunkta tas ir loģiski. Jo 90.gadi bija laikmets, kad mēs vienkārši neticējām. Neticējām lielākajai daļai tiesnešu, jo viņi nāca no vecā laikmeta, viņi bija komunisma tiesneši. Mēs neticējām savai akadēmiskajai pasaulei, jo atkal – tā nāca no iepriekšējiem laikiem. Tāpēc bija jēga visas šīs pilnvaras deleģēt konstitucionālajai tiesai, kurā parasti darbojas daži cilvēki, kuriem varēja būt potenciāls pārveidot visu juridisko kultūru. Lai nebūtu jābalstās uz tūkstošiem vispārējās jurisdikcijas tiesnešu, visas šīs pilnvaras varēja piešķirt dažiem konstitucionālās tiesas tiesnešiem – 15 tiesnešiem Čehijā, citās valstīs vēl mazāk. Tātad nebija problēmu aizpildīt šo īpašo institūciju, kurai tad būtu potenciāls pārveidot tiesību sistēmu, juridisko kultūru. Tas liekas iespējams no 90.gadu skatupunkta, taču tas varētu būt daudz problemātiskāk, ja domājam ilgākā perspektīvā.
Uz jautājumu, kāpēc mums ir centralizācija un centralizēta tiesas kontrole, varētu atbildēt gan no pragmatiskā, gan doktrinālā viedokļa. Doktrīnas ziņā var runāt par Hansu Kelzenu, slaveno konstitucionālās tiesas, centralizētas tiesu kontroles pamatlicēju Eiropā. Hanss Kelzens apgalvoja, ka civiltiesību kultūrā, neesot spēcīgai precedentu sistēmai, ir jābūt specializētai institūcijai, kas neatcels likumu, bet gan pilnībā anulēs to. Tātad doktrināli viņš to ir izskaidrojis. Angļu valodā ir pieejams ļoti interesants raksts, kur Hanss Kelzens 1942.gadā paskaidroja, kāpēc eiropiešiem ir jāveido konstitucionālā tiesa.
Pragmatiski runājot, tam ir citi iemesli. Vienu jau minēju. Ja jūs neuzticaties vecajam personālam, vecajiem tiesnešiem, kas nāk no vecā laikmeta – vai nu no komunisma, vai no nacistu laikiem, kā tas bija Vācijā 50.gados, tad tā ir lieliska iespēja jaunas tiesas izveidei. Tā būtu jauna tiesa ar dažiem cilvēkiem, kas būtu pietiekami, lai iestādi aizpildītu ar cita veida personālu. Piemēram, Vācijā diezgan bieži tie bija cilvēki, kas faktiski cīnījās pret nacistu režīmu, vai daži no viņiem bija ieslodzīti koncentrācijas nometnēs, daži bija trimdā un pēc kara atgriezās Vācijā. Čehijas un citu postkomunistisko valstu konstitucionālajās tiesās diezgan bieži strādāja disidenti vai trimdā esošie juristi, kuri atgriezās pēc komunisma krišanas, un viņiem bija potenciāls pārveidot tiesību sistēmu.
Taču šī modeļa problēma ir tāda, ka, ja ar šo unikālo konstitucionālās tiesas institūtu ir tik viegli pārveidot tiesību sistēmu, kas 90.gados bija diezgan efektīvi, tad tiesību sistēmu varētu būt tikpat viegli pārveidot arī pretējā veidā. Caur konstitucionālo tiesu ir ļoti viegli kontrolēt tiesību sistēmu, ja jums ir pilnvaras iecelt cilvēkus atbilstoši savām vēlmēm, kā tas notiek Polijā un Ungārijā. Tātad tas, kas var darboties par labu demokrātijai un tiesiskumam, var darboties arī pretējā virzienā.
Pirms pievērsties praktiskiem piemēriem par to, kas šobrīd notiek reģionā, es varētu apgalvot, ka ir divi konstitucionālās tiesas pamatmodeļi. Kad mēs runājam par konstitucionālo tiesu, mēs parasti nerunājam par to, ka esam no dažādām valstīm, no dažādām juridiskajām kultūrām, piemēram, no Latvijas un Čehijas. Ja mēs runājam par mūsu konstitucionālajām tiesām – tās būtībā ir dažādi radījumi, jo pieder pie divām dažādām grupām. Latvija pieder pirmajai grupai. Latvijā Satversmes tiesa patiešām ir likumu tiesa, kas izvērtē likumu atbilstību konstitūcijai, un viss. Interesanti, ka šī ir Hansa Kelzena sākotnējā ideja, jo viņš bija ļoti piesardzīgs un neatbalstīja vācu modeli.
Vācu modelis ir otrais pamatmodelis. Konstitucionālā tiesa nav tikai likumu tiesa, tā ir arī tiesu nolēmumu tiesa. Jo Vācijā, kas bija pirmais otrā modeļa piemērs, Konstitucionālā tiesa izskata arī konstitucionālās sūdzības par visu valsts institūciju lēmumiem, tajā skaitā, atšķirībā no Austrijas, arī par tiesu lēmumiem. Modelis, kas pastāv Vācijā, pēc tam tika ieviests arī Spānijā, Čehijā, Slovākijā. Interesanti, ka kopš jaunās Viktora Orbāna Konstitūcijas pieņemšanas arī Ungārijā ir šis modelis, kur Konstitucionālajai tiesai faktiski ir visaugstākās tiesas loma. Es nāku no Augstākās tiesas, esmu Augstākās tiesas tiesnesis, bet vai es tiešām esmu visaugstākais? Nē, es neesmu, jo virs manis ir vēl viena tiesa. Latvijā jūs tiešām esat Augstākā tiesa, jo jūsu lēmumi nevar tikt pārsūdzēti Konstitucionālajā tiesā. Protams, pastāv izaicinājums tad, ja esat piemērojuši antikonstitucionālus likumus, taču jūsu lēmumu nav iespējams pārsūdzēt. Manā gadījumā iedzīvotāji var apstrīdēt lēmumu. Valsts to nevar, jo valstij nav konstitucionālu tiesību pārsūdzēt Augstākās tiesas spriedumu Konstitucionālajā tiesā. Interesanti, ka Ungārijā valsts to var, kas nozīmē, ka Ungārijā Konstitucionālā tiesa ir izveidota kā visaugstākā tiesa.
Protams, abās sistēmās konstitucionālajai tiesai ir iespēja kontrolēt vispārējās jurisdikcijas tiesas. Runājot par pirmo modeli – Latvijas modeli, lai gan es neesmu redzējis Satversmes tiesas spriedumus, domāju, ka tie būtu līdzīgi tiem, kas pieņemti Itālijā un citās pirmā modeļa valstīs, kur konstitucionālā tiesa pamatā var veikt tiesību aktu konstitucionālo interpretāciju, netieši liekot augstākajai tiesai ievērot kādu konkrētu likumu interpretāciju. Es uzskatu, ka šeit tas tā varētu notikt.
Otrajā modelī tas ir vēl acīmredzamāk, jo saskaņā ar šo modeli mūsu spriedumu ir iespējams atcelt. Pilnībā atcelt spriedumus, kas liek mums izlemt lietu citādā veidā.
Tātad abos modeļos pastāv iespēja ietekmēt vispārējās jurisdikcijas tiesas. Otrais modelis, protams, ir daudz acīmredzamāks, daudz nepārprotamāks, to daudz vieglāk samiksēt, savietot ar vispārējo tiesu sistēmu un kontrolēt vispārējo tiesu sistēmu. Tātad otrajam modelim vēsturiski bija priekšrocība – tas ļāva Čehijas tiesību sistēmai daudz ātrāk internalizēt konstitūciju.
Kad es kopā ar kolēģiem no Polijas un Ungārijas veicu salīdzinošo analīzi par to, cik bieži 90.gadu laikā un gadsimta sākumā Čehijas, Ungārijas un Polijas tiesneši atsaucās uz savas valsts konstitūciju, atklājās, ka Čehijas administratīvie tiesneši to darīja daudz biežāk nekā Polijas vai Ungārijas tiesneši. Polijas un Ungārijas kolēģi bija nedaudz pārsteigti par manas analīzes statistisko ietekmi, tāpēc kopīgajā pētījumā mums bija jāpaskaidro, kāpēc tas tā ir. Es analizēju atšķirību starp Polijas un Ungārijas konstitūcijām (pirms Orbāna) un Čehijas konstitūciju. Čehijā faktiski bija vērojama ļoti bieža mijiedarbība starp Konstitucionālo tiesu un vispārējās jurisdikcijas tiesām. Pat ja jūs neticat, ka konstitūcijai ir jēga, pat ja jūs piederat pie vecā tipa tiesnešiem, kuri uzskata, ka konstitūcija ir tikai politika, kas nav tiesneša citēšanas cienīga, daudz gudrāk ir tomēr citēt konstitūciju, jo, ja jūs ignorējat konstitūciju un Konstitucionālās tiesas judikatūru, ļoti iespējams, ka Konstitucionālā tiesa atcels jūsu spriedumu. Tāpēc konstitūcijas tiešā piemērošana bija stratēģisks solis. Tā bija stratēģiska to tiesnešu rīcība, kuri negribēja, lai Konstitucionālā tiesa viņu spriedumus atceļ. Un agri vai vēlu lielākā daļa tiesnešu sāka piemērot konstitūciju tiešā veidā, nevis tikai, lai „izrādītos”, bet gan tāpēc, ka uzskatīja, ka konstitūcija patiešām ir tiešā veidā piemērojams likums. Tātad otrs modelis bija noderīgs 90.gados, tas palīdzēja paātrināt pārejas procesu, paātrināt tiesību sistēmas transformācijas procesu.
Bet, kā es jums parādīšu, tas ir arī bīstami. Ungārija ir labs piemērs, ja paskatās uz Ungārijas tiesību sistēmu un uz to, kas notiek Ungārijā, piemēram, uz slaveno Viktora Orbāna neliberālo demokrātiju. Viktors Orbāns publiski apgalvo, ka demokrātija nav liberāla, ka mēs virzāmies uz neliberālo demokrātiju. Tātad, kas notiek Ungārijā – tiesu varu nekontrolē valdība. Pagājušajā gadā es pavadīju vairākas nedēļas Ungārijā un runāju ar saviem ungāru kolēģiem – skaidrs, ka nevar teikt, ka, piemēram, Augstākā tiesa ir pilnībā valdības kontrolēta, ka Augstākā tiesa pilnībā sastāv no Viktora Orbāna marionetēm. Tā tas nav. Bet ir tā, ka Ungārijas Konstitucionālo tiesu – piecpadsmit tiesnešus – viņus visus ievēl Ungārijas parlaments. Būtībā visi viņi pakļaujas valdības uzskatiem, un viņus visus ir iecēlusi amatā Ungārijas parlamenta valdošā partija „Fidesz”. Viņi visi būtībā darbojas atbilstoši politikai. Tātad, ja paskatās uz Konstitucionālās tiesas galveno uzdevumu, tad Konstitucionālā tiesa Ungārijā neatceļ nevienu tiesību aktu. Viņi ir ļoti, ļoti atturīgi.
2011.gadā Ungārijas Konstitucionālā tiesa ieguva jaunas pilnvaras – konstitucionālās sūdzības tiesības, tāpēc tagad viņi izskata vispārējo tiesu lēmumus. Arī konstitucionālās sūdzības tiesības ir paplašinātas, tagad konstitucionālo sūdzību var iesniegt valsts.
Ja valsts zaudē lietu Ungārijas Augstākajā tiesā, tad valsts to var pārsūdzēt Konstitucionālajā tiesā. Tāpēc mans arguments ir tāds, ka šis otrais konstitucionālās tiesu sistēmas modelis faktiski varētu tikt izmantots kā ierocis vispārējo tiesu kontrolei. Tātad mūsdienās autoritāram līderim nav nepieciešams kontrolēt visu tiesu sistēmu, ir pietiekami, ja viņš kontrolē konstitucionālo tiesu.
Otrs piemērs ir Polija. Polija pieder pirmajam modelim, tāpēc Polijā nav konstitucionālās sūdzības. Polijā ir Konstitucionālā tiesa, kurā tagad darbojas valdošās partijas iecelti tiesneši. Pēc daudzu poļu tiesību profesoru un zinātnieku domām Polijas Konstitucionālā tiesa, ko viņi sauc par „sagūstīto” Konstitucionālo tiesu, nespēj aizsargāt konstitūciju. Tā kalpo kā valdības aģents, tāpēc tā tiek izmantota kā ierocis, lai aizsargātu valdošo partiju, izmantojot abstraktu tiesas kontroli.
Taču tas, kas Polijas Konstitucionālo tiesu padara daudz vājāku salīdzinājumā ar Ungārijas vai Čehijas Konstitucionālajām tiesām, ir tas, ka Polijā nav šīs konstitucionālās sūdzības, viņiem nav tiesību pārskatīt vispārējo tiesu lēmumus. Tieši tāpēc Polijā, atšķirībā no Ungārijas, sākot no 2016.gada, notika tiešs uzbrukums vispārējo tiesu sistēmai un galvenokārt Augstākajai tiesai. Vispārzināms fakts ir Polijas Augstākās tiesas priekšsēdētājas Malgožatas Gersdorfas atcelšana no amata. Lieta nonāca līdz pat Eiropas Savienības Tiesai Luksemburgā, un viņa tika atkārtoti iecelta Augstākās tiesas priekšsēdētājas amatā. Taču iemesls, kāpēc Polijas valdībai bija jāuzbrūk vispārējām tiesām, bija skaidrs – jo Konstitucionālā tiesa nekontrolē vispārējo tiesu sistēmu.
Tagad sniegšu apkopojumu. Esmu pārliecināts, ka tiešai konstitūcijas piemērošanai un tiesas kontrolei ir jābūt zināmā mērā decentralizētai. Piekrītu Hansam Kelzenam, ka mums ir jābūt centralizētai, koncentrētai konstitucionālajai tiesai. Kelzens, kas, starp citu, dzimis Prāgā, bija ģeniāls un, protams, šajā ziņā viņam bija taisnība, jo viņa agrāk izteiktie secinājumi ir derīgi arī šodien. Taču nav iemesla, kāpēc vispārējām tiesām, tostarp augstākajai tiesai, nevajadzētu deleģēt dažas no Konstitucionālo tiesu pilnvarām, tostarp, piemēram, attiecībā uz Eiropas Savienības tiesību aktiem. Runājot par ES tiesību aktiem, viss ir skaidrs – to piemērošanu pieprasa Eiropas Savienība. Bet, piemēram, runājot par starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem – nacionālie tiesību akti tiek atcelti, ja tie ir pretrunā ar starptautiskajos cilvēktiesību līgumos noteiktajām cilvēktiesību prasībām.
Tāpēc es uzskatu – lai nodrošinātu tiesiskumu, lai saglabātu konstitucionālismu, tiesas kontrolei ir jābūt zināmā mērā decentralizētai un visiem tiesnešiem ir jāuzņemas konstitūcijas un starptautisko cilvēktiesību līgumu aizsardzība. Iemesls tam ir skaidrs – autoritāriem vadītājiem ir daudz grūtāk kontrolēt visu tiesu varu visā tās kopumā. Totalitārā režīmā tas ir viegli, mēs to zinām no padomju laikiem, tas ir viegli. Bet autoritārajā režīma tas ir daudz grūtāk.
QR
