Godātie kolēģi.
Valstī, kurā konstitucionālā tiesa ir institucionāli nošķirta no Augstākās tiesas, neizbēgami rodas jautājums – kur ir tā robeža, kas nošķir šīs divas tiesas, un kāda ir Augstākās tiesas loma konstitucionālās uzraudzības mehānismā?
Principā ideāltipiski tiesiskā valstī likumdevēja pieņemtais regulējums nedrīkstētu būt antikonstitucionāls – attiecīgi arī mums kā vispārējās jurisdikcijas tiesām un administratīvajām tiesām nebūtu jānodarbojas ar likumdevēja pieņemtu normu konstitucionalitātes pārbaudi.
Bet reālā dzīve atšķiras no ideālajiem tipiem. Cilvēki mēdz gan kļūdīties, gan apzināti rīkoties prettiesiski. Tas skar arī likumdevēju.
Protams, atbilde uz šo jautājumi primāri meklējama procesuālā regulējuma likumos.
Vispārīgais regulējums ir ietverts Satversmes tiesas likuma 19.1pantā: Pieteikums iesniedzams, ja tiesa uzskata, ka norma neatbilst Satversmei.
Tālāk – procesuālie likumi.
- Civilprocesa likuma 214.pants: Tiesa aptur tiesvedību, ja tā pieņem lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai.
- 464(6).pants: Rīcības sēdē tiesnešu kolēģija var [..] pieņemt lēmumu [..] iesniegt Satversmes tiesai pieteikumu par tiesību normu atbilstību Satversmei.
- Kriminālprocesa likuma 478.pants: Ja tiesa uzskata, ka tiesību norma [..] neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai (aktam), tā iesniedz pieteikumu Satversmes tiesā.
- Administratīvā procesa likuma 104.pants: Tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai [..] tiesību norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Ja tiesa uzskata, ka tiesību norma neatbilst Satversmei [..], tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai.
Kā redzams, civilprocesā jautājums ir vismazāk noregulēts – nav pat noteikts neviens pieturas punkts vai kritērijs, kādos gadījums tiesa to varētu darīt. Vienkārši – var iesniegt. Kriminālprocesā jau ir frāze „ja tiesa uzskata”, kas faktiski dublē Satversmes tiesas likumu. Un Administratīvā procesa likumā ir pat veselas divas frāzes, kuras ne vien dublē Satversmes tiesas likumu („ja tiesa uzskata”), bet iedod papildu kritēriju vērtējumam („šaubu gadījumā”).
Gan Senāta Civillietu departaments, gan Administratīvo lietu departaments savos nolēmumos norādījis, ka no Satversmes tiesas likuma 19.1 panta, kas noteic tiesas tiesības vērsties Satversmes tiesā, izriet, ka likumdevējs prezumējis, ka gadījumos, ja attiecīgajā lietā piemērojamā tiesību norma aizskar Satversmē noteiktās pamattiesības, tiesa, apturot tiesvedību, vērsīsies Satversmes tiesā. Juridiskajā literatūrā izteikts viedoklis, ka „tiesai vienmēr pēc savas iniciatīvas ir jāveic piemērojamo tiesību normu konstitucionalitātes pārbaude, kā arī jāsniedz savi apsvērumi par pieteicēja argumentiem par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu”. Gan Senāta Administratīvo lietu departaments, gan Civillietu departaments savos nolēmumos ir atsaukušies uz šo doktrīnas tēzi.
[1]
Vai var apgalvot, ka Senāts katrreiz praksē detalizēti pārbauda konkrētā lietā piemērojamo normu konstitucionalitāti? Nē! Principā tiesas un arī Senāts pieņem, ka Latvijas likumdevējs rīkojas savas kompetences robežās un normas atbilst Satversmei. Senāta ziņā ikdienā paliek normu interpretācijas un piemērošanas kontrole.
Un principā es uzskatu, ka Senāta pienākums arī nav veikt katras piemērojamās normas konstitucionalitātes pārbaudi pilnā apmērā. Ja tas tā būtu, tad katrā spriedumā būtu vēl ietverama atsevišķa sadaļa, kurā šāda pārbaude būtu argumentēti veicama. Turklāt tādā gadījumā mēs nevarētu aprobežoties ar Latvijas normatīvo aktu konstitucionalitātes pārbaudi, vajadzētu pievērsties arī Eiropas Savienības tiesību aktiem un neaizmirsīsim par starptautiskajiem nolīgumiem, kuru likumību arī iespējams pārbaudīt.
Protams, šaubās visi un šaubīties ir cilvēcīgi. Klasiskā filozofija saka: šaubies par visu. Taču mēs nevaram kļūt par paranoidāliem legisfobiem, kas ar aizdomām uzlūko katru likuma normu un mēģina atrast, kā tai parakties apakšā.
Manā skatījumā atbilde ir ietverta Administratīvā procesa likuma 104.panta 1.daļas vārdos „šaubu gadījumā”. Tas, ka pārējos procesuālajos likumos šie vārdi nav lietoti, nenozīmē, ka principu līmenī šāds regulējums nepastāv.
Jāņem vērā, ka tiesnesis ir augsti kvalificēts jurists, kurš ir devis zvērestu spriest tiesu stingrā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi un likumiem. Kā augsti kvalificētam juristam tiesnesim ir jāpārzina tiesību sistēma un juridiskā metode. Tas dod tiesnesim sistēmisku zināšanu bāzi, tai skaitā tiesību principu līmenī. Savukārt juridiskās metodes pārzināšana dod tiesnesim instrumentus šīs zināšanu bāzes pielietošanai, analīzei, kolīziju novēršanai un tiesisko jautājumu risināšanai. Turklāt tiesnesis tiesas spriešanā ir neatkarīgs. Tāpēc tiesneša šaubas nav parastas šaubas, tās ir augsti kvalificēta neitrāla profesionāļa šaubas. Tiesneša kā augsti profesionāla un neitrāla tiesību piemērotāja šaubas var ļoti labi kalpot par leģitīmu pamatu konstitucionālās uzraudzības procesa uzsākšanai.
Viens no juridiskās metodes paņēmieniem gadījumos, kad tiesnesis saskata iespējamu tiesību normu kolīziju, ir attiecīgo normu pārinterpretācija. Proti, atkārtota interpretācija, mēģinot savstarpēji savietot šaubīgās normas sistēmiskā ietvarā, novēršot iespējamās kolīzijas iemeslus. Risinājuma meklējumos ņemam vērā, ka Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver dažādu interpretācijas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu.
Un tikai gadījumos, kad ar šo juridisko metožu palīdzību nav iespējams atspēkot radušās šaubas par šīs tiesību normas neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, ir jāvēršas Satversmes tiesā.
Citiem vārdiem, Senātam primāri jātiek pašam galā ar savu pamatfunkciju – normu interpretāciju konkrētās lietas ietvaros, un jāvēršas Satversmes tiesā tikai tad, ja ar interpretāciju nav iespējams novērst zemāka spēka normas neatbilstību augstāka spēka normai.
[2]
Cits variants, kad, pat nepastāvot acīmredzamai normu kolīzijai, tiesnesim rodas šaubas par piemērojamās normas konstitucionalitāti, ir, kad tiesnesis redz (a) sekas, kuras radīs šī piemērošana, un (b) šo seku neatbilstību konstitucionālajiem pamatprincipiem.
Šī lietu kategorija ir sarežģītāka un potenciāli bīstamāka no tiesiskuma nodrošināšanas viedokļa, jo te nav acīmredzamas kolīzijas, piemēram, gramatiskas vai sistēmiskas. Tas paver iespēju sajaukt tiesneša subjektīvās sajūtas ar objektīvajām tiesībām, kas savukārt var novest pie subjektīvisma objektīvo tiesību piemērošanā.
Lai gan šāds risks pastāv, tas nav pietiekams pamats, lai tā dēļ ļautu ignorēt tiesneša iekšējo balsi. Kā jau minēju, tiesnesis ir augsti kvalificēts jurists ar plašām sistēmiskām jurisprudences zināšanām, un tas ļauj šo risku būtiski mazināt. Šo risku mazina arī tas, ka tiesnesim, gatavojot pieteikumu Satversmes tiesai, jebkurā gadījumā būs jāpamato savas sajūtas ar juridiskiem argumentiem. Sajūtas pašas par sevi nav arguments. Un, treškārt, šo risku praktiski novērš tas, ka šādu sūdzību skatīs Satversmes tiesa parasti septiņu tiesnešu sastāvā, kas būtiski samazina subjektīvisma risku.
Tādēļ šajā aspektā labāk nokļūdīties uz to pusi, kas nodrošina pamattiesību labāku aizsardzību. It īpaši tas attiecas uz Augstāko tiesu, kuras spriedums ir galīgs.
[3]
Ir divi varianti, kā Senāts vēršas Satversmes tiesā. Pirmais – pēc lietas dalībnieka lūguma. Otrais – tiesa pati saskata konstitucionālo tiesību pārkāpumu un vēršas Satversmes tiesā ex officio. Praksē sastopams arī hibrīdvariants, piemēram, pieteicējs lūdz Senātu iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Senāts to izdara, taču uz citiem pamatiem vai pat apstrīdot pavisam citu tiesību normu.
Procesa dalībnieka lūgums vērsties Satversmes tiesā Senātam, protams, nav saistošs. Lūgumu var noraidīt, ja tiesa nekonstatē pretrunas ar augstāka juridiska spēka tiesību normu. Līdzīgi lūgums vērsties Satversmes tiesā nav apmierināms arī tad, ja tiesību normas, kuras konstitucionalitāti apstrīdējis lietas dalībnieks, piemērošanas jautājumi var tikt atrisināti interpretācijas ceļā.
Svarīgi ir tas, ka Senāta atteikumam vērsties Satversmes tiesā pēc lietas dalībnieka lūguma nav prejudiciālas nozīmes, un tas neatņem viņam tiesības to darīt patstāvīgi. Tas, starp citu, attiecas arī uz jautājumiem, ko Satversmes tiesa jau ir izspriedusi agrāk.
Piemērs, kad Senāts, apmierinot lūgumu par vēršanos Satversmes tiesā, mainīja apstrīdamo normu, ir Administratīvo lietu departamentā izskatītā lieta par vecuma pensijas apmēru. Persona vērsās administratīvajā tiesā, jo uzskatīja, ka tai aprēķinātā vecuma pensija par 30 gadu darba stāžu nesniedz nepieciešamo sociālo nodrošinājumu. Vienlaikus pieteicējs, apšaubot likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 33.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109.pantam, lūdza Senātu vērsties Satversmes tiesā. Senāts Satversmes tiesā vērsās, taču ne par likuma, bet tam pakārtoto Ministru kabineta noteikumu normu atbilstību 1996.gada 3.maijā Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 12.panta 1.punktam un Latvijas Republikas Satversmes 109.pantam. Rezultātā Satversmes tiesa atzina, ka likumā noteiktajam vecuma pensijas minimālajam apmēram kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve.
[4]
Par pieteikumu daudzumu. Pieminēšu vienīgi to aspektu, ka administratīvās tiesas un Senāta Administratīvo lietu departaments ir rekordisti pieteikumu skaita ziņā. Salīdzinājumam, Civillietu departaments iesniedzis Satversmes tiesā četrus pieteikumus, bet Administratīvo lietu departaments – 39.
Lielā mērā tas izskaidrojams ar katra procesa īpatnībām. Civilprocesā, kur lietas tiek skatītas sacīkstes ietvarā, tiesas liek lielāku akcentu uz dispozitivitātes principu. Proti, uzskata, ka lietas dalībniekiem pamatā pašiem jārūpējas par savām tiesībām. Savukārt administratīvajā procesā, kur darbojas nevis sacīkstes, bet objektīvās izmeklēšanas princips, tiesa ir tendēta veikt attiecīgo izvērtējumu patstāvīgāk.
[5]
Vēlos pievērst uzmanību vēl vienai tipiskai Senāta atziņai, proti, ka „arī uz tiesas pieteikumu Satversmes tiesai attiecas subsidiaritātes princips, proti, pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējums un piemērojamo tiesību normu konstitucionalitātes pārbaude jāveic, izskatot lietu pēc būtības pirmās instances un apelācijas instances tiesā. Ja tiek konstatēts, ka piemērojamā tiesību norma neatbilst Satversmei, tiesai ir pienākums iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai. Tādējādi tiek nodrošināta procesuālā ekonomija, jo strīds tiek atrisināts tajā tiesu instancē, kura ir tiesīga izlemt lietu pēc būtības.”
Tātad Senāts uzsver, ka pievērsties normu konstitucionālajai pārbaudei nav kasācijas instances ekskluzīva sūtība vai prerogatīva. Adekvāta rajona un apgabaltiesas reakcija uz lietas dalībnieku argumentu par normas neatbilstību Satversmei ļauj lieki netērēt resursus lietas tālākai izskatīšanai. Līdz šim tas reti noticis (izņemot administratīvās tiesas), bet tomēr notiek.
Šajā ziņā atzīmējamas Civillietu departamentā pēdējos gados skatītās lietas tā saukto gāzes skaitītāju jautājumos. Lietas par praktiski identiskiem jautājumiem tika skatītas dažādās tiesās. Pēc Senāta pirmā pieteikuma Satversmes tiesai arī zemāku instanču tiesas vērsās ar pieteikumiem par piemērojamo normu atzīšanu par neatbilstošām augstākstāvošām tiesību normām. Tā rezultātā radās secinājums, ka iztrūkst procesuālais regulējums, kas ļautu koordinēt šādu pieteikumu iesniegšanu un vienlaikus būtu pamats lietu izskatīšanas apturēšanai. Protams, vai arī nākotnē var atkārtoties līdzīgi gadījumi, grūti prognozēt, tomēr, domājot par lietu savlaicīgi izskatīšanu un resursu ekonomiju, tiesību jautājumu koordinēta izskatīšana ir viens no tuvākajā nākotnē risināmajiem jautājumiem.
Noslēgums
Pamattiesību ievērošana sākas pieteikuma tiesā pieņemšanas stadijā un caurvij visu tiesvedības procesu. Taisnīgam tiesas spriedumam nepieciešama gan normu interpretācija, gan to prasmīga piemērošana, gan arī atbildīga līdzdarbošanās konstitucionālās kontroles īstenošanā. Un Augstākajai tiesai kā pēdējai instancei ir īpaši būtiska loma konstitucionālās kontroles īstenošanā, iniciējot attiecīgus procesus likumā noteiktajā kārtībā.
Un pavisam noslēgumā, pāris teikumos par 100 gadu vecām vērtībām mūsdienās.
Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu sastapies ar problēmu, ka kāda no Satversmē noteiktajām demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām nebūtu piemērota mūsdienām. Klasiskās vērtības – demokrātija, cilvēka cieņa, brīvība, tiesības uz dzīvību, īpašumu utt. – cilvēku sabiedrībā būtībā nav mainījušās. Tas, ka daudzas cilvēces darbības jomas, piemēram, kibernētika, informātika, kosmosa lidojumi, soctīkli utt., ir radītas krietni pēc Satversmes, nav mainījušas civilizētas sabiedrības pamatos esošos principus un vērtības. Jauni tehniski izaicinājumi neatceļ cilvēka tiesības uz cieņu, brīvību, īpašumu un taisnīgu tiesu.
Un pavisam, pavisam noslēgumā viena ilustrācija. Latvijas juristi droši vien atcerēsies, ka Satversmē bija tāds 81.pants, kurš ļāva Ministru kabinetam Saeimas sesiju starplaikos pieņemt normatīvos aktus ar likuma spēku, būtībā aizstājot likumdevēju. 2007.gadā šis pants tika no Satversmes izslēgts, jo tas pārāk bieži tika izmantots, lai apietu normālo likumdošanas procesu: strīdīgu likumprojektu gadījumā valdība nesūtīja tos uz Saeimu, bet gaidīja Saeimas brīvdienas. Un tad ātrā tempā pāris nedēļu laikā visus šos strīdīgos projektus akceptēja valdībā veselām pakām. Iebildumi pret šādas prakses neatbilstību Satversmes garam bija jau sen, taču šis mehānisms kopš Satversmes atjaunošanas pastāvēja veselus 13 gadus. Taču tā nebija Satversmes problēma. Tā bija likuma piemērotāju problēma, kuri interpretēja šo normu nevis atbilstoši Satversmes garam un demokrātijas principiem, bet triviālām politiskajām ikdienas vajadzībām. Tas ir labs piemērs, kā neadekvāta interpretācija var deformēt fundamentālus demokrātiskos mehānismus. Tomēr tā ir laba mācība, kura vienmēr jāpatur prātā. Jo kļūdu atzīšana nozīmē mācīšanos no kļūdām. Un diez vai var būt lielāka kļūda kā atkāpšanās no fundamentālajām demokrātijas vērtībām, uz kurām balstās mūsu sabiedrība. Paturēsim to prātā, un viss būs labi!
QR
