Tiesnesis: Andris Guļāns

JG: Šodien es patiesi jūtos ļoti pagodināts atrasties Senāta lielajā tiesas zālē un uzrunāt Senāta Administratīvo lietu departamenta senatoru Andri Guļānu. Esmu dziļi pateicīgs savam liktenim, ka profesionālajā jomā mans dzīves ceļš ir savedis kopā ar Jūsējo, jo man ir bijusi vienreizējā iespēja būt Jūsu palīgam vairākus gadus. Bet šodien mūsu saruna būs mazliet citāda. Šoreiz tā būs par Jums pašu kā par tiesnesi. Sakiet, kāpēc Jums dzīvē vispār bija svarīgi kļūt par tiesnesi?

AG: Redziet, ir dažādi cilvēku likteņi. Piemēram, kāds ļoti mērķtiecīgi jau no bērnības ir izlēmis kļūt par kosmonautu vai tiesnesi, vai biškopi. Es nevaru apgalvot, ka ar mani tieši tā ir bijis. Diez vai mans ceļš, pa kuru esmu gājis, ir bijis ļoti pārdomāts un mērķtiecīgs. Drīzāk tas ir bijis dažādu nejaušību – es gribētu teikt, patīkamu – vadīts. Neatceros, ka šajā ceļā būtu man bijuši kādi nepatīkami brīži, kuru rezultātā es piespiedu kārtā vai kā citādāk esmu nonācis pie tiesneša profesijas. Bet pamazām vēl no skolas gadiem un arī universitātes laikā man šī doma radās. Drīzāk tā bija neticība sev.

Jau pēc tam, kad biju pabeidzis studijas, parādījās informācija, ka man varētu piedāvāt tiesnešu darbu. Tas man toreiz šķita pilnīgi neticami – ka es tagad kādu brīdi būšu tiesnesis un spriedīšu lietas. Bet dzīvē notika tā, ka es satiku cilvēkus, kuri mani nejauši ietekmēja, kaut kā pavirzīja, iedrošināja. Tā soli pa solim es nonācu tiesneša amatā. Bet es to nekad neesmu nožēlojis. Varbūt bija kādi apstākļi, piemēram, materiālais atlīdzinājums, kas traucēja normāli strādāt, it īpaši tiesneša karjeras sākumā. Tā alga toreiz bija smieklīgi maza un, es teiktu, normālu darbu traucējoša. Bet vienalga tas bija darbs, ko es darīju, un esmu pateicīgs liktenim, ka man tāda iespēja bija. Līdz ar to īsumā es gribu teikt, ka es mērķtiecīgi uz šo profesiju negāju, bet liktenis mani uz to aizvirzīja.

JG: Mūsu sarunu es vēlos paturpināt ar Jūsu kā tiesneša raksturojumu un Jums pašam pajautāt – kāds jūs esat kā tiesnesis?

AG: To, kāds esmu kā tiesnesis, drīzāk ir jāspriež citiem. Bet man liekas, ka gadu gaitā es kā tiesnesis arī esmu mainījies. Par šo jautājumu esmu dažreiz domājis. Man pat ir iezagusies doma, ka tā, iespējams, tomēr ir kļūda, ka tik jauni cilvēki var kļūt par tiesnešiem. Es par tiesnesi kļuvu 27 gadu vecumā. Šķiet, ka tajā laikā likums atļāva sākt strādāt jau no 25 gadiem. Šādā vecumā cilvēks jūtas tā, it kā visu jau zinātu, ir spējīgs un gatavs uz visu – vismaz man tā toreiz šķita. Bet dzīve pierāda pretējo: nepietiek tikai ar zināšanām, pat ne ar ļoti labām, ir vajadzīga arī dzīves pieredze. Dažreiz ir tādas lietas, kuras tu pat iedomāties nevari, bet kas atnāk tev ar gadiem un tevi, tā teikt, nobriedina.

Strādājot par tiesnesi, esmu dzirdējis par sevi tādus izteikumus, ka Guļāns ir bargs tiesnesis. Ne vienmēr bardzība ir tas labākais, ko tu vari kā tiesnesis izdarīt. Iespējams, ka tajās krimināllietās, kuras es skatīju un kurās tika noteikts sods, šodien es sodus būtu samazinājis. Gadiem ejot, tu pārliecinies, ka zini mazāk, nekā domā, un ka tev nepārtraukti ir jāmācās. Es, protams, centos sevi arī pilnveidot. Bija dažādi procesi, kas piespieda mācīties. Arī pats saprotu, ka tas ir vajadzīgi. Pēdējos gados, kurus es pavadīju Administratīvo lietu departamentā, pārliecinājos, ka zinu ļoti maz un ka ir daudz vairāk jāmācās un jāstrādā pie sevis, un jāieklausās kolēģos. Tāpat ir jābūt atvērtam pret visu informāciju, kas „nāk”. Nav obligāti šī informācija jāpieņem, bet tā ir jāizvērtē, jāizanalizē un jāspēj atrast pareizo risinājumu. Es kā tiesnesis, protams, esmu centies būt taisnīgs un godprātīgs gan attieksmē pret darbu, gan pret saviem kolēģiem. Tas ir ļoti labi, ka, strādājot Augstākajā tiesā, lēmumus un spriedumus var pieņemt koleģiāli, jo tad ir iespēja uzklausīt arī citus, un tā ir mazāka iespēja kļūdīties.

JG: Minējāt, ka katru mums vislabāk var raksturot citi cilvēki, un pieminējāt arī Administratīvo lietu departamentu. Tāpēc ne mazāk interesanti būtu dzirdēt, ko par Jums saka tuvākie kolēģi. Proti, pirms mūsu sarunas es aprunājos ar senatoriem no Administratīvo lietu departamenta un palūdzu viņiem nosaukt tās rakstura īpašības, kuras vislabāk Jūs raksturo. Un saņēmu interesantas atbildes.

Vispirms es gribētu sākt ar, manuprāt, vistrāpīgāko raksturojumu, ko par Jums teica senatore Jautrīte Briede: Andris ir LIELS. Un te ir domāts nevis augumā, kāds Jūs acīmredzami arī esat, bet gan jūsu iekšējā būtība.

Savukārt šo iekšējo būtību, es teiktu, saturu un garu ļoti trāpīgi ir atklājusi senatore Dzintra Amerika, kura par Jums ir teikuši šādus vārdus: Andris nepazīst augstprātību, iedomību un pārākuma apziņu, bet gan pieticību un pazemību. Vienmēr pret citiem izturas ar vislielāko cieņu, respektē citu viedokli. Andrim ir izcila humora izjūta, saprot humoru pat tad, kad ķircina viņu pašu. Humora izjūta un bagātā dzīves pieredze dara viņu par interesantu sarunu biedru un kolektīva dvēseli. Andris ir ļoti empātisks, spēj iejusties citu cilvēku ādā un situācijās. Apbrīnoju viņa spēju publiski uzstāties, vienkārši un skaidri paust savu domu. Andris vienmēr ir godam nesis tiesneša vārdu.

Kāds būtu Jūsu komentārs, dzirdot šādu raksturojumu?

AG: Tas ir ļoti jauki un patīkami dzirdēt tādus vārdus no kolēģiem. Protams, gribētos arī tādam būt, kāds es tiku noraksturots. Droši vien… es laikam būšu atkal tāds, kā kolēģe teica – pārāk pazemīgs. Ko es varu piebilst? Dzīvē esmu centies saglabāt koleģiāli draudzīgu attieksmi pret kolēģiem, it īpaši, ja viņi paši ir ļoti labi cilvēki un ar viņiem ir patīkami strādāt un komunicēt. Tāpēc paldies manai mātei un maniem kolēģiem, kuri ir iemācījuši man tādam būt. Centīšos arī turpināt šīs attiecības uzturēt tikpat koleģiāli.

JG: Sarunas gaitā mēs vēl atgriezīsimies pie tā, kā Jūs ir raksturojuši citi kolēģi.

AG: Tas mani nedaudz satrauc (sasmejas).

JG: Bet tagad mazliet plašāk parunāsim par tiesneša lomu Jūsu dzīvē – par to laiku, kad kļuvāt par tiesnesi, un kā mainījās Jūsu dzīve. Tas bija pirms 43 gadiem – 1979.gadā. Pastāstiet, lūdzu, kā tas toreiz notika?

AG: Tas ir nesalīdzināmi ar mūsdienām. Mēs zinām, cik šodien daudziem sietiem ir „jāiziet cauri” tiesneša amata kandidātam. Šodien arī psihologi vērtē to, vai kandidāts ir spējīgs kļūt par tiesnesi. Tajā laikā tas bija daudz, daudz vienkāršāk. Cik zinu, mana kandidatūra tolaik tika apspriesta Tieslietu ministrijas personāldaļā, kā to sauca – „kadru daļā”, iespējams, arī kādas augstākas amatpersonas no ministrijas piedalījās. Kā man stāstīja, mani ieteicis viens students, kura tēvs strādāja personāldaļā. Proti, beidzot universitāti, mani nosūtīja uz diviem mēnešiem Kara katedrā, kur apmācību laikā es satiku vienu puisi – kā jau karavīrs ar karavīru. Iespējams, viņš bija runājis ar savu tēvu un kādā mērā mani ieteicis. Tad arī sākās: mani uzaicināja uz personāldaļu, kur pārrunājām šo jautājumu – vai esmu gatavs, vai to gribu. Man bija jāizšķiras, vai kļūt par milicijas izmeklētāju vai par tiesnesi. Es izvēlējos tiesneša darbu, jo tas man šķita daudz patstāvīgāks un cienījamāks amats. Tā es pamazām sāku savu karjeru.

Tiesnešus, tā saucamos tautas tiesnešus, ievēlēja vēlēšanās. Kādas toreiz tās vēlēšanas bija? Faktiski viss notika ļoti formāli, jo tie vēlētāji, kas balsoja par tautas tiesnesi, viņi mani pat īsti nepazina. Varbūt kāds pirms vēlēšanām aizgāja un par sevi pastāstīja. Katrā ziņā šīs vēlēšanas bija ļoti formālas. Bet vispirms mani ievēlēja par tiesas piesēdētāju. Tajā laikā, ja tiesnesis bija prombūtnē, piesēdētājs varēja viņu aizvietot uz noteiktu laiku. Tā es kļuvu vispirms par tautas tiesas piesēdētāju ar tiesneša pilnvarām, un šo darbu sāku pildīt 1979.gada 1.augustā Rīgas pilsētas Maskavas rajona tiesā. Tas faktiski arī bija kā pārbaudes laiks, jo, kamēr tevi ievēlē par tautas tiesnesi, kolēģiem bija iespēja izvērtēt, vai esi spējīgs būt par tiesnesi, vai ne. Pēc tam, kad tiku ievēlēts par tautas tiesnesi, turpināju darbu jau kā pilnvērtīgs tiesnesis.

JG: Minējāt, ka kļūšana par tiesnesi faktiski bija nejaušu notikumu un sakritību rezultāts. Tomēr, vai Jums bija arī kāds personisks sapnis vai mērķis, kuru gribējāt piepildīt tieši caur tiesneša darbu?

AG: No tām iespējām, kas toreiz bija, beidzot Juridisko fakultāti, tiesneša amats man šķita vispiemērotākais. Nevaru iedomāties, ka es varētu gribēt ko citu, jo tajā laikā kļūt par tiesnesi man šķita kā tāds zināms sapņa piepildījums vai mērķis. Protams, vajadzēja ņemt vērā arī to gadu specifiku. Lai arī bija jau pagājuši represiju laiki, tāpat tautā runāja, ka ir disidenti, kuri ir nonākuši uz apsūdzēto sola un kurus tiesā. Taču tas parasti bija Augstākās tiesas darbs. Īsi sakot, vara bija sakārtojusi regulējumu tā, ka tās lietas, kas saistītas ar politiskiem disidentiem vai politiska rakstura jautājumiem, pie mums nenonāca. Rajona tiesā nonāca vienkāršākas lietas. Līdz ar to es vispār nedomāju, ka man tādas lietas varētu būt. Bet gan tajos laikos, gan mūsdienās – zādzība ir zādzība, slepkavība ir slepkavība utt. Dažkārt bija lietas par sadzīviskām slepkavībām. Taču es nejūtu sirdsapziņas pārmetumus, ja esmu notiesājis cilvēku, kurš ir bijis vardarbīgs, laupījis vai izvarojis.

JG: Kādu lietu kategorijas Jūs pamatā skatījāt?

AG: Tajā laikā nebija izteikta nodalījuma, bet vairāk tiešām bija krimināllietas, bija arī vienkāršākas civillietas. Mana pati pirmā lieta, ar ko es sāku savu tiesneša karjeru, bija paternitātes lieta. Man kā jaunam tiesnesim tas bija liels pārbaudījums. Domāju, ka katram jaunajam tiesnesim jebkura lieta ir pārbaudījums, jo, kad tu ieej zālē, tu nevari parādīt, ka tā tev ir pirmā lieta.

Atceros – tas gan nebija šajā pirmajā lietā –, lai cik pārsteidzoši, bija ļoti labi advokāti, kuri prata tiesnesim, dažreiz nemanot, aizrādīt. Atceros vienu advokātu, viņš tagad ir citā saulē – advokāts Minskers. Neliela auguma vīriņš. Viņam katrā lietā bija savs dosjē, kur viss bija precīzi aprakstīts. Ja man vajadzēja kaut ko pateikt, es viņā vienmēr ieklausījos. Viņš bija man kā skolotājs.

JG: Minējāt pirmo lietu – paternitātes lietu, un arī to, ka tiesneša karjeru sākāt 27 gados. Kādas Jums toreiz bija sajūtas, kad pirmo reizi iegājāt tiesas zālē kā tiesnesis?

AG: Sajūtas, teiksim, bija cilvēcīgas. Es biju uztraucies, varētu teikt, nedaudz nobijies un nedrošs par to, kā tagad viss notiks. Nav salīdzināmi ar mūsdienām, jo šodien tiesnešu kandidāti tomēr tiek sagatavoti tiesneša darbam. Protams, arī no paša kandidāta ir daudz kas atkarīgs, bet es pieņemu, ka daudz vairāk var iegūt, esot praksē kādā no tiesām. Tāpat arī teorijas jautājumos šodien ļoti palīdz Tiesnešu mācību centrs. Toreiz nekā tāda nebija. Tas viss bija atkarīgs no tiesas priekšsēdētāja – kā viņš palīdzēja jaunajiem tiesnešiem. Es nevaru sūdzēties par saviem kolēģiem, bet tomēr bieži esmu dzirdējis, ka jaunajam tiesnesim uzreiz iedod smagas vai vecas lietas, kuras kādu iemeslu dēļ netiek izskatītas. Tādā veidā viņu kā kaķēnu iemet ūdenī: izpeldēs – būs labi, neizpeldēs – nebūs tik labi. Tāpēc man liekas, ka šāda pieeja ir absolūti nederīga, jo jaunajam cilvēkam, kas sāk šo darbu, tas atsit jebkuru vēlēšanos normāli strādāt un padara viņu ļoti nervozu un satrauktu.

Kolēģi man bija dažādi. Tā toreiz bija lielākā republikas tiesa: 9 vai 11 tiesneši, kuri skatīja ļoti lielu daudzumu lietu. Daudzas lietas skatīja krievu valodā. Spriedumus, lēmumus rakstīja ar pildspalvu. Tas bija laiks, kas nav salīdzināms ar mūsdienām ne tehniskā nodrošinājuma, ne telpu ziņā. Aprīkojumā bija čīkstoši, graboši krēsli, kuri varēja apgāzties kuru katru brīdi. Tikai dažiem bija rakstāmmašīna. Tā rakstāmmašīna, kas stāv manā kabinetā, nonāca man mantojumā no kāda bijušā kolēģa. Vispirms šī rakstāmmašīna mani piesaistīja tīri „dizainiski” – vizuāli patika. Otrkārt, tā joprojām bija ļoti labā tehniskā stāvoklī, uz tās es beigu beigās sāku arī rakstīt spriedumus. Ja bija vairāki tiesājamie un katram vajadzīgs savs spriedums, tad, cik kopiju uz rakstāmmašīnas varēja uztaisīt caur kopējamo papīru, tik arī mēģināja „izsist”. Bija arī mašīnrakstītāju birojs, kurā strādāja darbinieces, kas pārrakstīja spriedumus.

Šodien, ja tev nav kaut kas skaidrs, bet, ja proti rīkoties ar mūsdienu datubāzēm un datoru, viss ir atrodams un sameklējams. Toreiz labākā gadījumā bija jāizšķirsta vesela kaudze dažādu materiālu, un ne vienmēr varēja arī atrast atbildi. Mēs aptuveni zinājām tiesu praksi, bet tā nebija nostabilizējusies. Augstākajā tiesā un arī Tieslietu ministrijā bija cilvēki, kuri mēģināja vienveidot tiesu praksi, analizēja un norādīja uz kļūdām. Taču tas, raugoties no mūsdienu skatpunkta, viss bija ļoti arhaiski, bet, jāteic, tam laikam atbilstoši.

JG: Jūs jau iezīmējāt tā laika specifiku saistībā ar tehnisko aprīkojumu un arī pieskārāties tiesu prakses jautājumiem. Sakiet, lūdzu, kādas tolaik, pirmajā instancē strādājot, Jums bija lielākās grūtības, ar kurām saskārāties un kā tās atrisinājāt?

AG: Bija diezgan grūti saprast, kāda ir sodu politika, vai arī to, kā risināt kādu procesuālu vai materiālu tiesību jautājumu. To varēja uzzināt, ejot un konsultējoties ar kolēģiem. Bija arī republikā pazīstami tiesneši, ja vien tu kā jauns tiesnesis uzdrošinājies piezvanīt. Katrai tiesai bija arī savs, sauksim, kurators Augstākajā tiesā. Mums bija Alfons Cīrulis, kuram mēs zvanījām, un arī viņš mums dažreiz zvanīja un teica, kas nav pareizi izdarīts. Tas viss notika, konsultējoties caur telefona zvaniem. Viena no lielākajām profesionālajām grūtībām bija izpratne par kopējo tiesu praksi un kā būtu jāpiemēro kāda tiesību norma. Ātri atrast nevarēja, bija „jārokas”. Tikai atsevišķās lietu kategorijās bija sagatavoti Augstākās tiesas plēnuma lēmumi vai apkopojumi. Principā atbildi jau varēja atrast, bet tas bija diezgan ilgstošs process. Vēl viena grūtība, ar ko saskāros, bija valoda, jo 80–90 % gadījumos lietas bija krievu valodā – ļoti maz latviešu valodā. Jāņem vērā, ka es biju dienējis padomju armijā, kur valoda bija mazliet citāda (sasmejas), nekā strādājot tiesā, kur ar cilvēkiem jāsarunājas pavisam citā līmenī. Un arī rakstīšana bija krievu valodā. Bet laika gaitā kaut kā pamazām arī ar to tikām galā.

Ja šodien, īpaši Augstākajā tiesā, ir tiesnešu palīgi, kuri ir ļoti augstas klases juristi un kuri vārda vistiešākajā nozīmē palīdz tiesnesim strādāt, tad tajā laikā par tādiem palīgiem vispār nerunāja. Bija konsultanti, bet viņi nodarbojās ar tehnisko darbu, bija arī tiesas sēžu sekretāres, kurām atalgojums bija ļoti minimāls, tāpēc viņas ļoti bieži mainījās. Protams, arī no tiesas sēžu sekretāres bija daudz kas atkarīgs. No vienas puses, tā bija darba organizācija, bet, no otras puses, viņai bija jāsagatavo kvalitatīvi tiesas sēžu protokoli, jānoformē lietas, un ne vienmēr tas tika izdarīts – dažkārt bija dažādi „brīnumi”, kavēšanās, neizdarība utt. Tas kopumā traucēja darbu, jo, ja cilvēks nav uzticams tāpēc, ka viņš nespēj izdarīt savu darbu kvalitatīvi, tad tev visu laiku viņš ir jākontrolē. Galu galā tiesnesis ir par visu atbildīgs. Bieži vien tiesnesis saņēma arī sodu par to, ka sekretāre nebija kaut ko izdarījusi, bet tiesnesis nebija viņu laikā nokontrolējis.

JG: Es vēlētos atgriezties vēl pie kolēģu sniegtā raksturojuma par Jums. Senatore Anita Kovaļevska ir teikusi, ka galvenie raksturojošie vārdi par Jums varētu būt šādi: Cilvēcīgs un humāns, jo neaizmirst par cilvēku aiz lietas. Ko Jums personīgi nozīmē – neaizmirst cilvēku aiz lietas?

AG: Paldies Anitai. Iespējams, viņa to saka tāpēc, ka ir bijušas vairākas lietas, kurās tu redzi, ka šim cilvēkam noteikti ir jāpalīdz: vai viņš nespēj, vai nezina kādas nianses, vai arī viņš nav jurists. Redzams, ka šim cilvēkam dzīvē ir nepaveicies, ir kaut kādas neveiklas situācijas, kuru rezultātā viņš nevar sevi aizstāvēt. Tāpēc man patīk administratīvais process, jo šeit tiesai ir jābūt aktīvai un ir jāsaskata šī cilvēka problēma. Administratīvā tiesa palīdz cilvēkam saglabāt taisnīgumu un sniegt gandarījumu no tā, kas viņam dzīvē ir pāri nodarīts.

JG: Faktiski nākat pretī cilvēkam…

AG: Es domāju, ka tas ir mūsu pienākums – nākt pretī un spēt saskatīt problēmu. Protams, ir dažādas lietas. Bet ir arī tādas lietas, kurās cilvēki ir cietuši no dažādām padomju represijām un cīnījušie par savu taisnīgumu un kuriem to ir grūti pierādīt. Tāpēc mums jācenšas savu darbu darīt tā, lai cilvēki saņem gandarījumu.

JG: Vēlos pajautāt par tiesneša zvērestu. Kādreiz esat teicis, ka likumā noteiktais valsts amatpersonas zvērests nav psiholoģisks cilvēcisko attiecību risinājuma variants, tēlaini salīdzinot situācijas, piemēram, kad bērns zvēr mātei, ka nekad vairs nelīdīs kaimiņu ābeļdārzā, vai jauneklis zvēr līgavai mūžīgu mīlestību, vai dzērājvīrs zvēr sievai, ka nu patiesi ir pēdējā glāzīte. Zvērests ir valstisks solījums. Tā ir ar likumu noteikta atbildība. Ko tiesneša zvērests Jums personīgi nozīmē?

AG: Kad es sāku strādāt, tāda zvēresta nebija. Tikai pēc kāda laika tobrīd vadošie cilvēki saprata, ka ir vajadzīgs zvērests. Man personīgi šķiet, ka zvērests ir ļoti svarīga lieta, kas tiesnesi piesaista tiesneša darbam un kas viņam uzliek pienākumu. Grūti iedomāties, ka katru reizi, kad ieej tiesas zālē vai sāc skatīt jaunu lietu, tu atceries par zvērestu. Iespējams, ir tiesneši, kas tā dara. Varbūt tas pat būtu jādara, jo zvērests ir kā vadmotīvs, kas dzīvē kā amatpersonai, kā tiesnesim uzliek pienākumu un atbildību, ar kādu tev ir jāizturas pret lietām. Dzīve ir dzīve, un mēs pierodam pie jebkuras situācijas, tāpat kā dakteri pierod pie tā, ka nepārtraukti pie viņiem nāk slimnieki un vajag iejusties viņu ādā. Arī tiesnešiem ikdienā „nāk” lietas un dažādas citas problēmas, un, iespējams, viņi pierod pie šīs situācijas un aizmirst par zvērestu. Bet tajā zvērestā ir ierakstīti tādi teikumi, kas ir visa pamats. Nezinu, vai drīkst salīdzināt ar Bībeles Tēvreizi, bet zvērests ir tiesneša ceļamaize: tajā ir viss, lai tiesnesis varētu godprātīgi pildīt savus pienākumus.

JG: Jūs tiesneša amatā pirmajā instancē nostrādājāt 13 gadus, no kuriem pēdējos piecus bijāt arī tiesas priekšsēdētājs. 1992.gadā Jūsu karjerā notika būtiskas pārmaiņas – kļuvāt par tieslietu ministra vietnieku. Kāpēc to darījāt?

AG: Manuprāt, 13 gadi ir pietiekoši ilgs laiks. Vispirms jāteic, ka par tiesas priekšsēdētāju es kļuvu vismaz viena iemesla dēļ: man šķita, ka es varu izdarīt vairāk un, ja ne labāk, vismaz citādāk par iepriekšējo. Negribu šeit nevienu kritizēt un teikt, ka slikti kaut ko darīja. Man kā jau jaunam cilvēkam bija arī savas ambīcijas – tāpēc es kļuvu par tiesas priekšsēdētāju, kad man to piedāvāja. Jāteic, ne jau katram tā uzreiz piedāvāja, bet man acīmredzot bija panākumi darbā. Es kļuvu par tiesas priekšsēdētāju un to laiku strādāju. Tā bija smaga tiesa: daudz darba un daudz tiesnešu, kaut gan tagad tiesnešu ir vēl vairāk. Bet toreiz darba organizācija un darba metodes bija atšķirīgākas nekā mūsdienās – es gan neteiktu, ka tagad ir vieglāk.

Bija pagājuši 13 gadi, Latvijā daudz kas sāka mainīties. Strādājot rajona tiesā, likās, ka ir taču pavisam maz kas vajadzīgs, lai darbu uzlabotu. Tostarp es sapņoju – kā būtu, ja kādreiz varētu… Atceros, ka Tieslietu ministrijā notika viena liela sapulce, kurā piedalījās tiesneši un tiesu priekšsēdētāji. Runa bija par statistiku. Toreiz viss tika drukāts uz papīra un arī lasīts no papīra; un tad es par tiesas darbu atbildīgajai amatpersonai teicu – būtu taču labi, ja šeit priekšā uzliktu ekrānu, kurā varētu redzēt katru tiesu... Arī rajona tiesās bija daži mēģinājumi, kas šodien varētu šķist smieklīgi, kā darbu automatizēt un padarīt tam laikam modernāku.

Kad man piedāvāja nākt uz Tieslietu ministriju, es biju enerģijas pilns ar vēlēšanos kaut ko pārveidot. Bet tā diemžēl nesanāca. Pirmkārt, es nepārzināju ministrijas darba stilu, un tas nebija tikai ministrijā, bet arī citur. Protams, visur bija vajadzīgi arī līdzekļi, un tajā laikā to līdzekļu bija ļoti maz. Šodien valsts pārvalde strādā pavisam citādāk un ar lielākiem panākumiem. Tajā laikā politiskie spēki, kas bija pie varas, nebija sevišķi ieinteresēti tiesu jautājumos. Par tiesu reformu varbūt sāka tikai runāt. Bet viens ir runāt, cits – izdarīt ko praktisku. Sapratu, ka neko daudz nevaru izdarīt, un mani galīgi šokēja, ka tā vēlēšanās, ar kādu es atnācu,– ka es nevaru šeit neko daudz palīdzēt. Pēc tam sekoja tieslietu ministra maiņa, un tāds amats, kāds bija man – tieslietu ministra vietnieks, vispār tika likvidēts. Tad visās ministrijās pārgāja uz valsts sekretāriem un valsts sekretāra vietniekiem. Interesanti, ka nākamais tieslietu ministrs bija Levita kungs – mūsu Valsts prezidents. Es tobrīd biju vasarā atvaļinājumā, kad saņēmu zvanu no kolēģa, kurš teica: „Tu zini, tu esi atbrīvots!”, es – „Kā? Tā nevar būt!”. Bet tā tas bija (sasmejas). Faktiski es tiku atbrīvots, jo bija ministrijas pārvaldes reorganizācija. Nezinu, vai Levita kungs pats to atceras.

Redziet, mēs atgriežamies pie tā, ko es sākumā teicu par dažādām sakritībām. Šī ir viena: tas, ka mani atbrīvoja no darba. Vēl cita bija tā, ka es kļuvu par tiesnesi – nezināmu apstākļu dēļ kāds mani ieteica. Tajā laikā nebija ne konkursa komisijas, nekādas atlases vai kas tamlīdzīgs. Vienkārši viens teica – tas zēns varētu darboties. Parunājāmies un uz priekšu. Un šī bija arī sakritība, kā jau teicu – es nejutu, ka Tieslietu ministrijā varēšu izdarīt to, ko gribēju izdarīt. Mainoties politiskajai vadībai, iespējams, man izdotos kādu gandarījumu gūt, sasniedzot to, ko vēlējos. Bet liktenis bija lēmis citādāk, man bija jāiet prom no ministrijas.

JG: Interesanti, ka pēc tam – 1993.gadā – Jūs vairs neatgriezāties tiesā, bet gan iesaistījāties advokāta darbībā. Kāpēc pēc darba Tieslietu ministrijā aizgājāt uz advokatūru, nevis atgriezāties tiesneša amatā?

AG: (Domīgi nopūšas). Nezinu. Atgriezties tur, no kurienes esi aizgājis… Turklāt Maskavas rajona tiesā jau bija cits tiesas priekšsēdētājs, un līdz ar to atgriezties tiesneša amatā... Varbūt man bija jāuztaisa kāda pauze.

Bet varbūt arī tāpēc, ka tajā laikā tiesneša amats diemžēl nebija īpaši populārs. Tas droši vien bija saistīts ar atalgojumu. Nejutu arī nekādu progresu, ka atalgojums būs lielāks. Diezgan daudzi tiesneši sapņoja par advokatūru, un daudzi arī aizgāja tur strādāt. Man šķita, ka es arī varētu tajā jomā pamēģināt – pastrādāt kā advokāts. Nokārtoju advokāta eksāmenu un sāku strādāt. Neteikšu, ka man tas darbs ļoti veiksmīgi izdevās.

Es atradu firmu, kurā bija vajadzīgs jurists. Biju jurists ar advokāta nosaukumu, man bija kādi trīs, četri, pieci klienti, ar kuriem es kontaktējos un mēģināju kārtot viņu lietas. Bet man arī tas darbs, kā lai saka – kad tu sāc strādāt, tikai tad saproti, vai esi pareizos zābakos iekāpis. Mani satrauca tas, ka dažreiz pie tevis atnāk cilvēks, kuram vajag kaut ko nokārtot, un tu sāc uzreiz domāt no tiesneša pozīcijām: vai tur ir perspektīvi vai nav. Tu pat mēģini klientu atrunāt, ja redzi, ka tur nekā nav. Es nezinu, vai šāda pieeja ir pareiza vai nepareiza. Bija kolēģi, kas man sacīja: klients atnāk pie tevis pēc palīdzības, un tev viņam ir jāpalīdz – tu vari domāt, ko tu gribi, bet tev viņam ir jāpalīdz, tu nedrīksti viņam teikt, ka tur nekas nesanāks. Tā bija viena nianse. Otra – pats advokāta darbs, ja tomēr sāku salīdzināt tiesneša un advokāta darbu. Taču katram ir savs, un es absolūti nenosodu vai neslavinu vienu vai otru pusi. Tas darbs ir tiem cilvēkiem, kuri godprātīgi dara advokāta darbu.

Lūk, tā bija nākamā sakritība, kas mani aizvirzīja projām no advokāta darba. Bet izrādījās, ka tā atkal tuvina mani tiesneša darbam.

JG: Jā, tā tas arī notika. Jūs pēc advokatūras atgriezāties tiesā un uzreiz Augstākajā tiesā. Kā nokļuvāt Augstākajā tiesā?

AG: Tajā laikā citu pakāpienu nebija. Jāteic, bija arī tās runas ievadītas par to, ka es varētu būt Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Tas man patiesi nāca kā tāds liels pārsteigums – ka es varētu būt šajā godājamā amatā. Taču, lai kļūtu par priekšsēdētāju, vispirms ir jākļūst par tiesnesi. Es arī mēģināju zondēt to situāciju, kāda ir Augstākās tiesas iekšienē. Diezgan daudzus tiesnešus es jau pazinu, aprunājos ar viņiem, kā viņi skatās uz to, ja tagad cilvēks, pilnīgi no malas, nāks par priekšsēdētāju. Bet es laikam biju pietiekoši pazīstams kā rajona tiesas tiesnesis, kā rajona tiesas priekšsēdētājs, nedaudz arī kā ministrijas darbinieks. Līdz ar to vismaz atklāti neviens nekādus iebildumus pret manu kandidatūru necēla, un tas mani iedrošināja. Protams, baidīja tas, ka darbs ir kvalitatīvi daudz augstāks, un šaubas, vai es spēšu un vai man pietiks zināšanu. Droši vien, ka arī nepietika. Bet bija daudz ļoti zinošu kolēģu, kuriem šodien es esmu joprojām pateicīgs par viņu ieguldījumu, kas man ļoti palīdzēja darbā.

JG: 14 gadus Jūs bijāt Augstākās tiesas priekšsēdētājs – par šo laiku mēs šodien nerunāsim, jo par to Jums ir atsevišķa intervija. Taču mūsu sarunas kontekstā ir jāpiemin, ka tajā laikā, kad bijāt Augstākās tiesas priekšsēdētājs, tika izveidotas administratīvās tiesas. Augstākajā tiesā tika izveidots arī atsevišķs Administratīvo lietu departaments, un tas notika 2004.gadā. Četrus gadus vēlāk, kad beidzās Jūsu otrais pilnvaru termiņš Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā, nolēmāt vairāk nekandidēt, bet atgriezties tiesneša darbā. Sākotnēji izteicāt vēlēšanos pievienoties Senāta Krimināllietu departamentam. Kāpēc tomēr pārdomājāt par labu Administratīvo lietu departamentam?

AG: Tā ir kārtējā sakritība. Es par šo jautājumu runāju sīkāk tajā pieminētajā intervijā. Tā zināmā mērā bija piespiedu pāriešana. Beidzot Augstākās tiesas priekšsēdētāja pilnvaru termiņu, es tiešām gribēju atgriezties Krimināllietu departamentā. Bet, teiksim tā, nezinu, cik objektīvu, cik citu iemeslu dēļ – man vienkārši to neļāva izdarīt. Manas priekšsēdētāja pilnvaras bija beigušās, un es vairs nevarēju brīvi rīkoties. Turklāt bija vajadzīga arī departamenta piekrišana, lai sāktu strādāt. Taču no Krimināllietu departamenta tādas piekrišanas nebija, lai gan iepriekšējā dienā tā bija solīta. Bet tas lai paliek…

Tad negaidīti nāca piedāvājums no Administratīvo lietu departamenta, par ko es esmu atkal ļoti pateicīgs. Protams, kaut kur sirds dziļumos mazliet nepatīkami, ka tā sanāca ar Krimināllietu departamentu. Tomēr esmu pateicīgs, ka sanāca tā, ka es atnācu strādāt uz Administratīvo lietu departamentu. Nevienu mirkli to nenožēloju. Esmu pateicīgs departamenta priekšsēdētājai Veronikai Krūmiņai, kura man pirmā izteica šo piedāvājumu. Apzinājos, ka es nāku uz kaut ko tādu, kas man ir pilnīgi jauns, un ka man būs ļoti daudz jāmācās. Es varētu teikt, ka tas ir pats interesantākais posms manā tiesneša karjerā. Tiešām pats interesantākais!

JG: Darbs Administratīvo lietu departamentā?

AG: Jā, darbs Administratīvo lietu departamentā. Es visu kameru priekšā varu pateikt, ka tas ir bijis pats interesantākais dzīves posms manā tiesneša karjerā.

JG: Nenoliedzami, administratīvās tiesas izveide ir viens no veiksmes stāstiem Latvijas tiesu sistēmā. Ar administratīvās tiesas izveidi tika ieviesti daudzi jauninājumi, piemēram, rakstveida process, objektīvā izmeklēšana. Tas prasīja pilnīgi jaunu pieeju. Arī kasācijas instances tiesā lietu izskatīšana pati par sevi ir atšķirīga. Jums šādas pieredzes iepriekš nebija. Kā tikāt galā?

AG: Pateicoties tādiem cilvēkiem kā tu, Jāni, – man bija ļoti labi palīgi. Varbūt pareizāk būtu sākt ar to, ka man bija ļoti labi kolēģi. Es nezinu, cik reizes varu teikt uzslavas departamenta priekšsēdētājai Veronikai, bet, neskatoties uz to, ka biju gan rajona tiesas priekšsēdētājs, gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs, no viņas joprojām varu daudz ko mācīties – viņas vadīšanas prasmes. Šeit nav tik liels kolektīvs, bet ir lielas personības, ar kurām ir jāprot strādāt, ir jāprot vadīt. Nemanot. Un viņai tas ļoti labi izdodas. Lūk, šī darba organizācija un daudzas citas lietas, kas mūsu departamentā ir ieviestas, ir ļoti pozitīvas. Arī palīgu komandas izveidošana. Atceros savu pirmo palīgu Konstantīnu Vaivodu – ļoti labs, gudrs un izpalīdzīgs cilvēks. Un, protams, tas, ka viss ir koleģiāli un ka viens tiesnesis lietas neskata. Pirmkārt, tu ar savu palīgu jau mēģini visu pārrunāt, analizēt un saprast, kurā virzienā iet. Otrkārt, tev ir arī gudri kolēģi, kuri ir sastāvā un ar kuriem tās visas lietas ir „jāizmaļ” vēlreiz cauri. Un ja tad vēl neizdodas, ir sanāksmes un kopsēdes. Daudz kas ir atkarīgs no paša, jo arī pašam sevi ir jāpilnveido, ir jābūt aktuālam.

JG: Kāda bija kolēģu attieksme, kad Jūs ienācāt departamentā?

AG: Kolēģu attieksme bija visnotaļ uzmundrinoša. Nebija nekādu norādījumu, teiksim, ka tu tur kaut ko nezini. Kolēģi vienmēr ir bijuši ļoti koleģiāli, saprotoši un draudzīgi. Šeit visa darba atmosfēra ir virzīta uz to, lai tu justos noderīgs, lai būtu spējīgs lietas skatīt, lai būtu īstens kolēģis kolektīvā. Varbūt šī saruna izvērtīsies par mūsu departamenta slavināšanu, bet, domāju, ka viņi to noteikti ir pelnījuši. Šajos gados ir ļoti mainījies gan palīgu sastāvs, gan tiesnešu sastāvs dažādu iemeslu dēļ. Bet tas gars, kas šeit valda, cepuri nost, tas ir saglabājies. Tā ir ļoti liela veiksme un māksla to saglabāt. Lai tas izdodas! Man ļoti gribētos, lai tas izdodas. Lai piedod man kolēģi no pārējiem departamentiem, bet Administratīvo lietu departaments ir vienmēr bijis progresīvs un mūsdienīgi domājošs. Tāds kā paraugs. Tas ir mans personīgais viedoklis.

JG: Runājot par atmosfēru darbā, Jūsu kolēģe senatore Jautrīte Briede Jūs raksturo arī kā atbalstošu un interesantu ceļabiedru. Jūsu kopīgajos veloceļojumos pa Spāniju, Itālijas ziemeļiem un Grieķiju viņa ir vairāk iepazinusi Jūsu humoru, kas, kā saka senatore, ir ļoti bagātinājis šos ceļojumus. Vai varat, lūdzu, padalīties ar kādu interesantu stāstu no šiem ceļojumiem?

AG: To ir ļoti daudz. Diemžēl pēdējos gados mēs vairs neceļojam dažādu iemeslu dēļ. Bet tie ir bijuši skaisti mirkļi. Tā ir sanācis, ka es ar Jautrīti esmu diezgan daudz ceļojis, man šķiet, visvairāk no visiem kolēģiem. Taču tas nav tā, ka mēs tikai divatā ceļojam. Mums bija arī ceļojums kopā ar departamenta palīgiem, šķiet, pa Grieķiju, bija arī Francija. Bet pirmais ceļojums ar velosipēdiem bija pa Spāniju. Tas bija diezgan liels pārdzīvojums, taču Jautrīte ir cilvēks, kas spēj iedvesmot. Man toreiz likās, ka es šo ceļa gabalu varēšu nobraukt, un tad, kad mēs aizbraucām un konstatējām, ka tur nav tikai līdzenums, bet jābrauc diezgan ilgi kalnā un pēc tam trīs minūtes lejā, tad atkal augšā un lejā..., tas bija diezgan liels fizisks pārbaudījums mums visiem.

Runājot par interesantākajiem brīžiem, atceros, ka Jautrītei bija velosipēds, kam aizmugurē bija divas lielas somas. Nezinu, ko viņa tur vadāja… (smejas), bet vienreiz mums vajadzēja kaut kam pāri tikt, un es viņai palīdzēju. Paceļot velosipēdu, es nodomāju, kas tas par smagumu?! Izrādās, Jautrīte savam puķudārzam vāca akmeņus. Nebija jau tā, ka pilna soma ar tiem akmeņiem. Bet viņa tos akmeņus ļoti lielu ceļa gabalu vadāja turp un atpakaļ. Kaut kā mājās viņa tos jau arī dabūja. Bija interesanti.

Vienreiz es pamatīgi nokritu un nobrāzos, un tad pirmais ieteikums, kas bija jādara, bija jāiet okeānā, jo tur ir ļoti sāļš ūdens, un tas esot vislabākais līdzeklis, lai rētas ātrāk sadzītu. Grūti tagad pastāstīt par visām detaļām, kas ir ceļojuma laikā. Ar Jautrīti ceļot ir ļoti labi. Man viņa kā ceļabiedrs patīk. Viņai ir arī tāda ļoti laba īpašība, ka viņa vislabāk zina, kur ir jābrauc (sasmejas), un viņa arī vislabāk zina, kā tas ir jādara. Negribas ar viņu ļoti strīdēties par to, bet dažreiz mēs aizbraucām arī greizi. Bet vienalga mēs galu galā nonācām pareizajā vietā un pareizajā laikā. Esmu viņai pateicīgs, ka man ir bijusi iespēja kopā ceļot.

Ļoti žēl, ka mums šie ceļojumi tagad ir apsīkuši. Man liekas, ka ļoti labs bija ceļojums kopā ar palīgiem, tas vēl vairāk saliedēja kolektīvu. Tad vari arī novērtēt savu kolēģi – kāds viņš ir darbā un kāds viņš ir kā ceļabiedrs, cik izpalīdzīgs. Bija skaisti.

JG: Paldies, ka padalījāties savās atmiņās par šiem kopīgajiem ceļojumiem. Mūsu sarunu es vēl gribu paturpināt ar citiem kolēģu sniegtajiem raksturojumiem. Piemēram, senatore Vēsma Kakste Jūs ir raksturojusi šādi: Pirmais, kas ar Andri saistās, – ļoti galants. Nevaru izdomāt šim apzīmējumam atbilstošāku vārdu. Nesteidzīgs. Mīl kafiju un desertu. Tas, kas nav vienā vārdā. Vienmēr parūpēsies par kompānijā esošajiem. Mēdz uzdot jautājumus, kad saruna jau beigusies. Laba humora izjūta. Sakiet, lūdzu, kāds ir Jūsu mīļākais deserts pie kafijas?

AG: (Sasmejas). Drīzāk man patīk tas process. Iespējams, man negribas, lai saruna beidzas, gribas, lai tā vēl mazliet paturpinās caur šo „desertu”. Bet jāatzīst – man patīk saldumi. Es sevi mierinu ar to, ka tie cilvēki, kuri mīl saldumus, esot labi cilvēki. Ceru, ka es tāds esmu. Paldies arī Vēsmai par šiem labajiem vārdiem!

JG: Es paturpināšu ar Jūsu raksturojumiem, jo, kā redzam, šādā veidā var daudz ko interesantu uzzināt. Senatore Rudīte Vīduša Jūs raksturoja ar šādiem vārdiem: Andris ir cilvēcīgs, solīds un ieturēts, daudz to mācos. Un vienlaikus arī ar labu humora izjūtu. Savukārt senatore Lauma Paegļkalna nosauca šādas īpašības: Elegance, nosvērtība un miers. Es pilnībā pievienojos visam iepriekš teiktajam un, runājot par rakstura īpašībām, vēlos Jums pajautāt – kādām trim īpašībām, Jūsuprāt, ir noteikti jāpiemīt katram tiesnesim?

AG: Ar trim īpašībām droši vien būs par maz. Ir jābūt tādām īpašībām, lai cilvēki izjūt cieņu. Bet nevis cieņu cieņas pēc, bet lai izjūt cieņu pret to amatu, kuru tu ieņem. Tu šo amatu reprezentē, un tev pie tā ir jāpiestrādā. Tas ir ļoti vajadzīgs, jo īpaši mums. Tāpat tiesnesim ir vajadzīgs miers – lai viņam izdodas saglabāt mieru gan savstarpējā saziņā, gan procesa laikā. Traki ir tad, kad tiesnesis sāk „ķērkt” un procesa laikā sāk mācīt, kā jāuzvedas. Tā ir veco laiku iezīme – agrāk tiesneši bieži tā darīja, tagad mazāk par to dzirdam. Mūsu departamentā tā noteikti nav. Šīs ir īpašības, kas ir ļoti vajadzīgas.

Es gribētu nosaukt arī tādu īpašību kā taisnīgums. Nezinu, kā to var iemācīties un vai vispār to var iemācīties, bet taisnīgums ir viens no cilvēka talantiem, kas, piedzimstot cilvēkam, vai nu ir, vai nav. Dažiem liekas, ka viņš ir taisnīgs, bet viņš nemaz nav tik taisnīgs. Arī spēja ieklausīties gan savos kolēģos, gan citos, piemēram, procesa dalībniekos. Ar cieņpilnu attieksmi ir jāieklausās, ko viens un ko otrs procesa dalībnieks runā, iespējams, pilnīgi greizi un nepareizi, bet tomēr tev ir jāprot to uztvert, uzklausīt un objektīvi novērtēt. Tiesnesim ir jāprot analizēt daudzus apstākļus, un viņam ir jābūt spējīgam, visu izanalizējot patstāvīgi, neietekmējoties pieņemt arī lēmumu. Vienlaikus tiesnesim ir jāprot atkāpties. Ja tev ir bijis galīgi nepareizs viedoklis, jāprot un jābūt gatavam mainīt pozīciju un, godpilni paskaidrojot, jāatkāpjas. Vēl viena īpašība, kurai vajadzētu būt tiesnesim, ir spēja mainīties – pilnveidojoties. Es pats esmu daudz mācījies, strādājot Administratīvo lietu departamentā, un ceru, ka esmu arī mainījies uz pozitīvo pusi. Tā ir liela laime, ja tas izdodas. Tāpat ir vesela virkne citu īpašību, kas tiesnesim ir vajadzīgas. Es te nerunāšu par kaut kādiem korupcijas riskiem.

Piedaloties sarunās ar saviem kolēģiem, ar gandarījumu secinu, cik viņi ļoti pareizi un mūsdienīgi vērtē dažādas situācijas, ne tikai tās, kas saistītas ar tiesas spriešanu. Viņi vērtē arī sabiedrībā aktuālus jautājumus, piemēram, kas saistīti ar notikumiem Ukrainā, ar pieminekļa nojaukšanu, vai arī kādus vienkāršākus un piezemētākus jautājumus. Cepuri nost, ka mums ir izveidots tāds kolektīvs. Lai izdodas to saglabāt!

JG: Un kā ir ar humora izjūtu – kā tā palīdz tiesneša darbā?

AG: Es domāju, ka humors ļoti palīdz. Man tas tiešām palīdz. Un tas ir ļoti labi, ja vari no tās nopietnās sejas izteiksmes un nopietnām lietām mazliet novērsties, arī pajokot gan par sevi, gan par kolēģiem. Domāju, ka tas ir ļoti vajadzīgs. Bet tā ir lieta, ko nevar tik vienkārši apgūt. Varbūt ar laiku, ar gadiem. Man ir bijuši ļoti labi kolēģi, no kuriem es arī esmu centies to mācīties, un viņi dzīvo ilgu mūžu. Jā! Es gribu cerēt, ka humors ir tas, kas viņiem palīdz to uzturēt. Tās ikdienas rūpes un raizes vajadzētu atstāt kabinetā un uz ielas iziet ar skaidru skatienu uz dzīvi. Un saglabāt veselību. Veselībai tas noteikti palīdz.

JG: Es Jūsu teiktajam par humoru pilnīgi piekrītu!

Jūs Administratīvo lietu departamentā esat nostrādājis 14 gadus, un tuvojas likumā noteiktais termiņš Jūsu tiesneša pilnvarām. Saskaitot kopā, tiesā esat nostrādājis 41 gadu. Atskatoties uz šo laiku, kā Jūs to vērtējat? Kādas mācības esat guvis un kādus secinājumus var izdarīt?

AG: Laikam būs atkal jāsaka augsti vārdi. Es teikšu, ka esmu tiešām ļoti gandarīts, ka esmu tiesneša darbā tik ilgi nostrādājis un ka liktenis man ir ļāvis to darīt. Priecājos, ka esmu redzējis dažādas ļoti pozitīvas pārmaiņas: kā mainās tiesu sistēma un cilvēki. Tas vieš domu, ka ir progress uz nākotni, ka tiesu vara kā viena no valsts varas atzariem arvien nostiprinās. Es gribu cerēt, ka šī uzticība tiesai un valsts varai kopumā pieaugs un tiesa saglabās savu neatkarību, un mums nebūs jāpārdzīvo kā dažai citai valstij dažādi pārejas posmi, kur tiesu varu mēģina ielikt grožos. Arī pašai tiesu varai ir jābūt gudrai un jāsaprot, kā saglabāt savu neatkarību, lai tai nepārmet nepareizu varas izmantošanu.

Domāju, ka es kā cilvēks esmu arī mainījies un kļuvis gudrāks – dzīvesgudrāks. Ir prieks, ka man ir bijusi iespēja strādāt ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Priecājos par jauno paaudzi, tostarp, Jāni, es arī tevi uzskatu par jauno paaudzi. Mums, ja tā drīkst izteikties, ir ļoti laba rezerve – ļoti labi jaunie speciālisti, juristi. Gribētu, lai viņi vairāk skatās uz tiesneša galda pusi. Ne visi to dara. Viņi mēģina kaut kur citur dzīvē atrast savu aicinājumu, tas nav slikti, jo sabiedrībai ir vajadzīgi dažādu profesiju pārstāvji. Ko tur teikt – paldies kolēģiem, paldies vecākiem un visiem pārējiem par to, ka man ir bijusi šī iespēja kopā ar Jums strādāt.

JG: Mūsu sarunas nobeigumā es gribētu atsaukties uz Mātes Terēzes vārdiem, kura ir teikusi: Darbs bez mīlestības ir verdzība. Kā Jums šajā ziņā ir gājis? Kā nepazaudēt mīlestību uz darbu?

AG: Laikam jau jābūt tomēr godīgam. Dažreiz darbs sasniedz tādu līmeni, ka ir diezgan grūti uz to paskatīties, un tad ir vajadzīgi atelpas brīži, piemēram, paceļot ar velosipēdiem, palasīt grāmatu vai aizbraukt uz laukiem, lai pacīnītos ar kādu malkas pagali. Bet, ja kopumā, tad tie ir ļoti pareizi vārdi – ja tu darbu dari bez mīlestības, tas tev kaitē veselībai un visiem pārējiem. Man liekas, ka man ir izdevies saglabāt mīlestību pret šo konkrēto darbu.

Šīs sarunas gaitā mēs esam izgājuši cauri dažādiem notikumiem manā ceļā: taču esmu šo ceļu sācis ar tiesneša darbu un to arī nobeigšu ar tiesnešu darbu. Man tiesneša amatā ir palikuši mazliet mazāk nekā divi mēneši, un es ceru, ka godam to arī pabeigšu.

JG: Skaisti, lai izdodas! Manuprāt, uz šīs mīlestības nots mēs varam arī mūsu sarunu šodien noslēgt. Guļāna kungs, saku Jums sirsnīgu paldies par šo interesanto sarunu. Vēl tikai pašā noslēgumā, izmantojot situāciju, vēlos Jums personīgi pateikt visdziļāko paldies arī par visu to, ko Jūs man dzīvē esat parādījis, atklājis un iemācījis. Un tās ir trīs fundamentālas lietas: brīvība, neatkarība un taisnīgums. Esmu patiesi pateicīgs, ka man dzīvē ir bijusi šī iespēja būt Jūsu profesionālā tuvumā. Vienlaikus tā ir bijusi arī tiešām liela privilēģija. Paldies Jums par to!

AG: Ja drīkst, es arī gribu pateikt paldies. Esmu ļoti gandarīts, ka man šī intervija ir tieši ar Tevi. Man tiešām arī ar Tevi ir bijis prieks strādāt, un Tu man esi radījis pārliecību, ka juristi Tavā vecumā, arī jaunāki un vecāki, ir tikpat gudri, ļoti godīgi, ļoti precīzi un mērķtiecīgi. Vienvārdsakot, arī man no Tevis bija daudz kas jāmācās. Paldies! Lai Tev dzīvē veidojas tāda karjera, ka šīs zināšanas vari izmantot, lai cilvēkiem nestu taisnīgu apziņu un lai varētu cilvēkiem palīdzēt. Paldies!