Korporatīvā pārvaldība: juridiskā vai morālā atbildība

Ievads

Šodien runāšu nevis par juridiskiem kāzusiem un to risināšanu, bet gribu paraudzīties uz valdes un padomes locekļu atbildību plašākā tiesībpolitiskā skatījumā.

Šobrīd parādās domas, ka vajadzētu paplašināt padomes lomu, dodot tai arī stratēģiskās vadības funkciju un budžeta funkciju. Ka varētu padomei uzdot arī kontrolēt vides aizsardzību, sociālos jautājumus utt. Bet neizbēgams ir nākamais jautājums. Padomes lomas palielināšana ir saistīta ar atbildību. Tātad – kā jauno funkciju ieviešana ietekmēs atbildības standartus un kritērijus. Nākamais jautājums – vai to vajag un kā to darīt, lai veicinātu un radītu priekšnoteikumus attīstībai, nevis tai traucētu. Komersanti, biznesa cilvēki saprot, ka jebkuri noteikumi ierobežo, traucē. Negribu teikt, ka savulaik Kārlim Marksam bija 100% taisnība, ka liela kapitāla pamatā vienmēr ir noziegums, tik traki, protams, nav. Bet jebkurš komercdarbības veicējs teiks: jo mazāk noteikumu, jo vieglāk darboties. Jautājums – kur ir noteikumu robeža.

Man šobrīd nav gatavu recepšu, ir tikai viedoklis, ar ko dalīšos. Uz konferenci raugos nevis kā vietu, kur sniegt atbildes uz konkrētiem jautājumiem un kāzusiem, bet vietu, kur apmainīties ar idejām un rosināt domāšanu nākotnes attīstībai.

Atbildības dažādie faktori

Par atbildības dažādiem līmeņiem. Mēs saprotam: ja cilvēks kaut ko sliktu izdara, viņš par to atbild. No menedžmenta viedokļa: ir funkcijas, lai izpildītu funkcijas – ir pilnvaras, un šo funkciju ietvaros ir atbildība. Kas nozīmē: ja nav funkciju un nav pilnvaru, tad atbildība principā nav. Juristi vairāk skatās trešajā kolonnā: ir cēloniskais sakars, ir vaina, un tad iestājas atbildība.

Visi šie faktori ir jāņem vērā. Runājot par padomes lomas palielināšanu, nevaram abstrahēties ne no funkcijām, ne no pilnvarām, ne no vainojamības, ne no cēloniskā sakara. Visi šie faktori ir jāskatās kompleksi, ja gribam šo tiesību institūtu attīstīt.

Ir skaidrs, ka sodīt var par sliktu rīcību. Funkcijas neveikšana ir viena no „sliktajām” rīcībām, un par funkcijas neveikšanu arī ir jāsoda, jābūt kaut kādai sankcijai. Bet no otras puses, nevar sodīt par funkcijas neveikšanu, ja nav bijis iespēju to veikt – ja funkcija ir iedota, bet nav iedotas pilnvaras, vai funkcija ir iedota, bet nav iedots budžets. Piemēram, nodeg ražotne, un ir jautājums, kāpēc tā netika apdrošināta. Ļoti vienkārši – tāpēc, ka nebija naudas. Situācija ir zināma, dzīvē mēdz būt dažādi. Nevar sodīt bez vainas, juridiskā atbildība te nevar iestāties.

Bet tad ieslēdzas jautājums par „morālā soda” robežām. Ir svarīgi saprast, kas ir labs un kas ir slikts, par ko atbildība iestājas un par ko atbildība varētu neiestāties. Labā / sliktā robežu var novilkt akcionārs, to var novilkt sabiedrība, to varam noskaidrot aptauju formā. Un protams, labā / sliktā robežu katru dienu redzam Twiterī, kur dažādas grupas šo robežu velk, kā ienāk prātā, no dienas uz dienu.

Visbeidzot, ir jāņem vērā, ar kādiem kritērijiem (metodēm) šo robežu starp labo un slikto novilksim. Vai tas ir pētījums vai diskusija, vai vienpersonisks voluntārs lēmums, piemēram, kāda ministrijas ierēdņa, ministra vai kā cita lēmums. Vai tā ir emocija? Esmu par to, ka vairāk jābalstās uz pirmajām divām metodēm, pārējās jāatstāj ārpus civilizētas diskusijas.

Tiesības & morāle

Te nonākam pie jautājuma, kur ir tiesību robeža? Kas jādara likumā un kas jādara ārpus likuma. Patiesībā vajadzētu trešo daļu, respektīvi, likums versus līgums, versus morāle. Protams, jebkuram likumam, jebkurai regulai ir morālie apsvērumi. Man patīk frāze, ko 30.gados izteica viens Latvijas Universitātes profesors – ka būtībā likums jeb tiesības ir morāles jeb ētikas minimums. Tos ētikas aspektus, kuri ir svarīgi visai sabiedrībai, ir vērts ielikt likumā, lai padarītu visiem vienādi saistošus. Jautājums, kā šo vērtību nosakām – vai ir vērts padarīt tos vienādi saistošus visiem, vai tomēr nē. Sociālo normu ir daudz, bet ne vienmēr viss ir jāregulē valstij. Valstij, piemēram, nav jāregulē visus Bībeles baušļus. Nezinu Rietumu valsti, kas pēdējos 50 gados sodītu, piemēram, par laulības pārkāpšanu, kas ir viens no Bībeles principiem. Jautājums, kur sākas morāle, kur ir tā sabiedriskā vajadzība kaut ko regulēt – valsts regulācijas likuma robežas?

Kāpēc valstij ir jāregulē konstatētās problēmas? Lai varētu tās novērst. Problēmām jābūt pietiekami aktuālām, lai nevarētu likt šķēršļus to regulācijai likumā un kontrolei. Te mēs saskaramies ar komercdarbības dilemmu: peļņa vai ierobežojumi. No vienas puses, valdes loceklis ir atbildīgs par peļņas gūšanu, no otras puses, viņš ir atbildīgs, lai nebūtu zaudējumu. Kā šo salāgot? Uzņēmuma vadītāja, valdes locekļa morālais arhetips būtiski atšķiras no ierēdņa arhetipa, jo valdes loceklim kaut kādā mērā ir jāpakļaujas biznesa riskam. Kāds riska elements vienmēr būs. Ir svarīgi saprast, un arī tiesai saprast, ka ne par katru risku ir jāsoda. Ne katra riska iestāšanās ir pamats atbildībai.

Jautājums ir par saprātīgumu. Par to, vai valsts spēj kontrolēt šo noteikumu izpildi. Kāda jēga ir pieņemt likumus, ja valsts nespēj to kontrolēt, ja nav resursu, lai to darītu? Varbūt tas ir jautājums, ko valstij vispār nav jākoordinē.

Vēl viens aspekts, ko jāuzsver, ir supermorāles bīstamība, īpaši, ja valsts sāk uzspiest kādus ētikas un morāles jautājumus likumos. Vienā brīdī tas var pārsniegt saprāta robežas un kļūt bīstami. Es vēl saprātīgā vecumā esmu piedzīvojis tādu Padomju Savienības regulāciju. Šodien to redzam Ķīnas sociālās kreditēšanas modelī, kur, savācot noteiktu soda punktu skaitu, vienkārši vairs nevar nopirkt biļeti uz lidmašīnu, uz teātri utt. Valsts ir bīstama.

ASV prezidents Reigans savulaik teica: „Deviņi biedējošākie vārdi angļu valodā – es esmu no valdības un es esmu šeit, lai palīdzētu” (I`m from the Government and I`m here to help). Jo indivīds pret valsti ir ļoti, ļoti mazs un niecīgs, un viņš praktiski neko nevar izdarīt. Var, protams, ja ir normāla tiesu sistēma, bet tas prasa laiku un resursus.

Pašreizējās / viegli sasniedzamās iespējas

Līdz ar to jautājums ir par to, vai valstij būtu jājaucas tādās lietās, kas varbūt šobrīd ir noregulējamas un realizējamas savādāk. Piemēram, jau šobrīd ir iespējams Padomes lomu un funkcijas noteikt statūtos. Tas būtībā ir privāttiesisks akts, nosacīti pielīdzināms līgumam ar dažiem elementiem. Tādējādi var uzlikt Padomei budžeta funkciju vai vides uzraudzības funkciju. Cik ir komercsabiedrību, tik arī specifiku. Un šī ir unikāla iespēja komercsabiedrību statūtus pielāgot konkrētajām vajadzībām – konkrēto akcionāru, konkrētā biznesa vajadzībām. Tas, kas ir šūts uz augumu, vienmēr ir labāks nekā viens standarts visiem.

Runājot par morālo ētiku – biznesa ētika attīstās un bizness kļūst arvien sociālāks. 20.gadsimta sākumā pasaule aizgāja divus ceļus: tur, kur bizness saprata, ka tam jāiet sociālais ceļš, attīstījās sociāli atbildīgs kapitālisms; kur to nesaprata, tur notika sociālistiskā revolūcija. Mēs nokļuvām otrajā sistēmā. Līdz ar to sociālā atbildība ir vajadzīga, bet jautājums, kur ir tā robeža, ko veikt valstij un kur ir paša biznesa darbība.

Šobrīd likums paredz arī iespēju jebkurā brīdī atbrīvoties no Padomes locekļiem. Ja Padome nepilda funkcijas, pat nevajag nosaukt īpašu iemeslu. Principā neuzticības izteikšana vienmēr ir pamats, lai tiktu vaļā no Padomes locekļiem. Protams, šie iemesli var būt gan juridiski, gan ētiski, bet tos nedrīkst izmantot prettiesiski, pretēji likumam. Nedrīkst būt diskriminācija, piemēram, Padomes locekli nedrīkst atlaist reliģisku iemeslu dēļ.

Personiskais skatījums

Nav šaubu, ka komercdarbībai ir jābūt sociāli atbildīgai, un tāda tā arī pakāpeniski kļūst kopš 19.gadsimta beigām. Daļēji ar likumu palīdzību, daļēji attīstoties biznesa videi.

Bet ir šaubas, vai visam ir jānotiek piespiedu kārtā ar likumu palīdzību, jo privātautonomija un elastīgums ir tas dzinējspēks, kas būtībā biznesu veicina un dzen uz priekšu. Valsts iestādes reglamentē un darbojas pēc viena modeļa un to efektivitāte ir viena, bet bizness darbojas pēc cita modeļa, un, jo elastīgāks tas ir, protams, likuma rāmjos, jo lielāki panākumi. Ja bizness darbotos pēc ierēdniecības modeļa, neviens risku neuzņemtos. Biznesā var uzņemties risku.

Otrais apsvērums – vai tiek pilnībā izmantotas pašreizējās iespējas?

Trešais – vai valsts pieņemami tiek galā ar jau pieņemto likumu izpildi?

Tie ir tie jautājumi, kas ir jāapskata, pirms sākam runāt par Padomes lomas palielināšanu, jaunu funkciju piešķiršanu un tā tālāk. Jautājums tātad – pirmais, vai to vajag, otrais – vai mēs to nevaram panākt ar mazāk drastiskiem līdzekļiem kā likumu grozīšana.