AIVARS UMINSKIS ir Senāta Krimināllietu departamenta senators kopš 2019.gada. JOLANTA UMINSKA ir Vidzemes rajona tiesas tiesnese Cēsīs. Juristu ceļu iet arī viņu dēli.
Ja abi esat juristi, tad jājautā – vai jurisprudencei bijusi loma Jūsu ģimenes izveidošanā?
A. Nē, nav gan. Sākām draudzēties ļoti jauni – man bija 19, Jolantai 17. Tad vēl nebijām juristi, to taku vēlāk sākām kopīgi mīt.
J. Pēc vidusskolas beigšanas studēju psiholoģiju Rēzeknes augstskolā. Kad 1998.gadā studijas pabeidzu, ar darbu specialitātē Rēzeknē bija problēmas, tajā laikā psiholoģija vēl nebija populāra. Man piedāvāja darbu Rēzeknes tiesā. Biju gan tulce, gan sekretāre, bet, kad veidojās tiesnešu palīgu institūts un prasība bija augstākā izglītība, bet ne obligāti juridiskā, kļuvu par tiesneša palīgu. Toreiz, ja strādāja tieslietu specialitātē, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē neklātienē varēja iestāties bez iestājpārbaudījumiem. Biju jauna un ambicioza – sapratu, ka vēl viens ceļš man ir pavēries. Tas bija kaut kas! Studēt juristos, kur bija tāds konkurss! Protams, nebija viegli – darbs, mazi bērni, Rīga tālu, bet ar ģimenes atbalstu man tas izdevās. Mācības vieglākas darīja praktiskā darba pieredze tiesā, arī psiholoģijas zināšanas noderēja. Tā ka mans dzīves plāns nebija uzreiz tik skaidrs kā Aivaram, es uz to virzījos pamazām.
A. Es jau arī pie sava sapņu darba nonācu pakāpeniski. Sākumā, filmu iespaidā, gribēju būt izmeklētājs – atklāt un izmeklēt noziegumus. Vilināja romantika, likās, tas nebūs kabineta darbs. Studējot Policijas akadēmijā, sapratu, ka noziedzniekus ķer nevis izmeklētāji, bet operatīvie darbinieki, un tajā darbā romantikas maz.
1995.gadā sākās reformas, izmeklētāji pārtapa par prokuroriem. Jaunajai sistēmai vajadzēja arī jaunus kadrus. Šķiet, tikai viens no kursabiedriem aizgāja uz policiju, pārējie kārtojām eksāmenu un kļuvām par prokuroriem.
Divus gadus nostrādāju rajona, trīs gadus apgabala prokuratūrā, bet pamazām sapratu, ka vēlos kļūt par tiesnesi, lemt par celtās apsūdzības pamatotību un panākt taisnīgu noregulējumu kriminālprocesā. Tiesnesis ir brīvs savos lēmumos, viņš vadās no likuma un savas iekšējās pārliecības. Šī sava veida brīvība mani saistīja. Tiesneša amats ir augstākais jurista novērtējums, tāpēc, saņemot piedāvājumu kļūt par tiesnesi, to pieņēmu bez pārdomām. Tiesnesis patiešām bija un ir mans sapņu darbs. Ja vēlreiz būtu jāizvēlas, mana izvēle būtu tāda pati.
Sāku strādāt Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā, pēc diviem gadiem mani aicināja uz Rīgas apgabaltiesu. Atskatoties uz darba gadiem prokuratūrā un apgabaltiesā, saprotu, ka lielu ieguldījumu manā profesionālajā izaugsmē deva kolēģi, kuri dalījās ar savām zināšanām un pieredzi. Ar īpašu sirsnību atceros Latgales tiesas apgabala prokurori Ingrīdu Maļkovu, kura mani, tikko augstskolu pabeigušu prokuroru, mācīja sastādīt apsūdzību, bet Latgales apgabaltiesas tiesnesis Andris Strauts tiesvedības nianses.
J. Studējot juristos un strādājot par tiesneša palīgu, protams, mans tālākais mērķis bija tiesneša amats. Kad pieņēmām lēmumu pārcelties uz Rīgu, sāku strādāt Tiesu administrācijā. Tajā brīdī svarīgākais bija sakārtot mājas dzīvi, atrast bērniem bērnudārzu, skolu, radīt drošu vidi. Bet pēc pusotra gada izturēju konkursu un kļuvu par tiesnesi Rīgas rajona tiesā. Un tad nāca ekonomiskā krīze. Tiesnešiem algas samazināja uz trešo daļu, bet mums, kā jau daudziem tajā laikā, bija kredītsaistības. Kad man piedāvāja darbu bankā, visu izvērtējot un apsverot, kopā pieņēmām lēmumu, ka es aizeju no tiesneša amata.
Varbūt tas daudziem likās nesaprotami, taču varu teikt, ka tajā brīdī tas man izrādījās pareizs lēmums. Līdz tam man kā tiesnesei dažkārt, īpaši skatot ģimenes lietas, bija iekšēji grūti pieņemt lēmumus – ne juridiski, jo sapratu, ko likums nosaka un ko norāda lietas faktiskie apstākļi, bet emocionāli. Vienai strīdus pusei ir emocijas un sava patiesība, otrai pusei arī.
Strādājot bankā tiesvedības un kredītu atgūšanas nodaļā, ieraudzīju dzīvi no citas puses, sapratu, cik cilvēki ir dažādi un kādas dažādas lomas viņi mēdz „spēlēt”. Ja ir problēmas ar kredītu atdošanu, bet cilvēks ir labticīgs, nāk uz banku un mēģina rast risinājumu radušajām finansiālajām problēmām, procesu var ļoti atvieglot un tiesvedība nemaz nav jāuzsāk. Bet redzēju arī to, cik daudzi klienti, kuri it kā bija „upuri”, patiesībā bija negodīgi un krāpās. Bija svētīgi arī būt tiesas zālē kā lietas dalībniekam un izprast, kā tiesas process darbojas no tās puses. šajā laikā psiholoģiski „norūdījos” un man kļuva daudz vieglāk strādāt, vairs nemocījos ar iekšējiem konfliktiem lēmumu pieņemšanā.
Un tad atkal kļuvāt par tiesnesi.
J. Darbs bankā ar laiku kļuva vienmuļš. Pieredze bija uzkrāta, bet izaugsmes iespējas juristam bankā ir mazas, un kādā brīdi sāku justies „izsmelta”, zuda interese par darbu. Biju sapratusi arī, kā strādā privātais sektors, un tas nebija mans.
Protams, šaubījos, vai man ir morālas tiesības atgriezties tiesneša amatā. Biju taču vienreiz jau devusi tiesneša zvērestu. Paldies manai bijušajai tiesas priekšsēdētājai Sandrai Strencei par iedrošinājumu, viņa sacīja: droši, uz priekšu, es tevi redzu kā tiesnesi! Tas nebija viegli – bija jākārto sarežģīts eksāmens, jāaizstāv eseja. Iekšēji noskaņoju sevi filozofiski, domāju – ja būs lemts, tad eksāmenu nokārtošu. Man izdevās un es atgriezos tiesneša amatā – psiholoģiski nobriedušāka, iekšēji pārliecinātāka. Tiesneša darbs nav viegls un atbildība ir ļoti liela, bet tajā pat laikā tas ir interesants un arī gandarījums par paveikto ir liels, it īpaši, ja sarežģītā lietā spriedums ir atstāts negrozīts un stājies likumīgā spēkā.
Atgriežoties pie Jūsu ģimenes – kādi ir plusi, kādi mīnusi tam, ka abi esat tiesneši?
J. Domāju, ja Aivars nebūtu tiesnesis, viņš nesaprastu manu darba specifiku, jo dažkārt strādāju arī vakaros un brīvdienās. Reizēm, kad man pa dienu emocijas sakrājušās, varu par tām izrunāties, zinu, ka viņš mani sapratīs un atbalstīs. Man tas morāli ļoti palīdz un ir svarīgi.
A. Par tiesu lietām mēs mājās nerunājam. Jolanta skata civillietas, es krimināllietas, mums nav ko apspriest. Taču tas tiesa – es zinu tiesneša maizes „garozu”, pats apgabaltiesā un tiesu palātā biju strādājis arī brīvdienās. Grafiks bija tāds – katru dienu jāiet zālē lietas skatīt, spriedumu rakstīšana vakaros un brīvdienās. Pārzinot amata „drēbi”, vieglāk otru izprast.
Mana iekšējā stabilitāte un miers ir ļoti atkarīgi no manas ģimenes „klimata”. Ja ģimenē viss ir labi, manī ir miers, un es droši un ar pārliecību varu darīt savu darbu. Esmu pateicīgs ģimenei, ka esmu varējis attīstīties un augt savā profesijā. Man vienmēr blakus bijusi gudra sieviete.
J. Ir savstarpējā sapratne un atbalsts, kad tas ir nepieciešams. Nezinu nevienu mīnusu ģimenei no tā, ka abi esam tiesneši. Ir tikai plusi.
Tiesu sistēmā ir hierarhija: pirmā instance, otrā instance un Senāts. Vai to arī ģimenē izjūtat?
J. Nē, esam vienlīdzīgi. Mājās neesam tiesneši.
A. Manuprāt, cilvēka raksturs mainās ne ar amatu, bet ar pieredzi un briedumu. Darbs man iemācījis mieru. Tiesnesim jāvada tiesas process – jāprot savaldīt un vadīt – un tam vajadzīgs mierīgs prāts.
Es teiktu, ka ar dzīves pieredzi vērtības labāk izprotu, novērtēju un pie tām arī turos.
Kas vēl Jums kopīgs bez tā, ka abi esat tiesneši?
A. Tas, ka esam tiesneši, ir mazākais. Vienīgi izpratne par otra darbu labāka. Bet kopīgs mums ir viss – atpūta, brīvdienas, jūra, pastaigas – mums to patīk darīt divatā, ceļojumi. Draugu mums nav daudz, arī tās ir kopīgu draugu ģimenes.
J. Aivara tuvākais draugs ir no 1.klases. Mūsu ģimenes ir tuvākie draugi. Turamies pie pārbaudītām vērtībām.
Vai dēliem novēlat jurista un tiesneša amatu?
J. Vecākais dēls beidza Juridisko fakultāti Rīgas Stradiņa universitātē, strādā policijā un ir jau savā dzīvē. Jaunākais studē juristos Latvijas Universitātē. Tas nav mūsu nopelns, ka viņi izvēlējās studēt juristos, varbūt mēs pat būtu gribējuši, lai viņi iet citu ceļu. Jaunākajam dēlam padevās eksaktie priekšmeti, domājām, ka izvēlēsies informāciju tehnoloģijas. Bet pēdējā brīdī pirms dokumentu iesniegšanas viņš mums paziņoja, ka stāsies juristos. Protams, atbalstījām viņa izvēli.
A. Acīmredzot viņiem ir pieņemama tā ikdiena, ko viņi redz mūsu dzīvē. Vai tas labi, vai slikti – tā viņu izvēle. Bērniem jāiet savs ceļš. Mēs to respektējam.
QR
