Mutvārdu procesa nozīme tiesas spriešanā: tiesību vēstures un filozofijas aspekti

Pirms kāda tiesību jautājuma analīzes kontinentālajā Eiropā ir pieņemts apzināt tā vēsturiskās attīstības gaitu. Tiesību vēsture nav vienkārša taisnvirziena attīstība, tai raksturīga pastāvīgu (aprioru) tiesību ideju, principu un institūtu līdzāspastāvēšana ar periodisku citu tiesību normu izzušanu un atgriešanos. Taisnīgas tiesas ideja ir pastāvīgi klātesoša tiesiskās kārtības sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi, taču tiesas spriešanas forma ir mainījusies no viena laikmeta uz nākamo. Arī mutiskuma un rakstiskuma principi daudzu gadsimtu gaitā ir bijuši klātesoši tiesvedības regulējumā, pārmaiņus vienu vai otru izvirzot priekšplānā kā svarīgāko un nepieciešamāko taisnīguma sasniegšanai. Tiesību vēsturē varam redzēt iespējamos tiesisko problēmu risinājumus. Tajā pašā laikā šīs pastāvīgās pārmaiņas apliecina arī to, ka mēs neesam sasnieguši tiesību sistēmas attīstības galapunktu – vēl arvien nav noformulēts ideālais un pilnīgais taisnīgas tiesas regulējums. Mēs atrodamies tiesību attīstības ceļa vidū. Lai neietu pa apli vai pat nekāptos atpakaļ, būtu jāzina līdz šim noietais ceļš. Tāpēc mana šodienas priekšlasījuma mērķis ir sniegt ieskatu mutvārdu procesa vēsturiskās attīstības gaitā, lai pēc tam jau plašākā kontekstā varētu spriest par mutiskuma principa nozīmi tiesas spriešanā šodien.

Baltu un līvu paražu tiesību periodā (laikā līdz 13.gs.) tiesvedība atradās sākotnējā attīstības pakāpē – vēršanās pēc tiesas aizsardzības drīzāk bija izņēmums, jo strīdi lielākoties tika izšķirti ārpustiesas kārtībā. Nepastāvēja nekādas īpašas tiesu iestādes. Ja tiesas process notika, tas bija atklāts un norisinājās mutvārdos. Spriedums tika pasludināts mutvārdos un arī nekavējoties izpildīts, jo pārsūdzības iespēju vēl nebija.

Livonijas periodā tiesas spriešanas funkcija tika uzticēta ar publisko varu apveltītiem tiesību subjektiem, kā arī pakāpeniski tika ieviesta iespēja tiesas spriedumus pārsūdzēt. Tiesvedībai bija raksturīgs formālisms, kas sevišķi spilgti izpaudās tādā procesa elementā kā zvēresta došanā. Svarīgi bija zvēresta tekstu norunāt nekļūdīgi, jo pārteikšanās vai kaut viena vārda izlaišana varēja kļūt par pamatu lietas zaudēšanai. Līdz ar to mutvārdu forma tika uzskatīta par pašsaprotamu un obligātu līdzekli patiesības noskaidrošanai tiesas procesā.

Arī viduslaiku pilsētu tiesību avotos tika nostiprināts princips, ka tiesu spriež tikai tiesa. 13.gadsimta sākumā sastādīto Rīgas–Rēveles tiesību pirmais pants noteica: „Pirmkārt, katrā ziņā, – lai neviens nespriež tiesu pats, bet, ja kāds kādam kaitē, tad lai, savam tuvākam klātesot, (cietušais) pieprasa atlīdzinājumu tiesneša klātbūtnē un saskaņā ar noteiktajām tiesībām.” Civilprocess un kriminālprocess šajā laikā vēl nebija nošķirti. Gan delikti, gan noziegumi tika iztiesāti tikai pēc tam, kad cietušais bija vērsies tiesā, proti, akuzācijas procesa kārtībā. Arī pilsētās tiesas process notika publiski un mutvārdu formā. Galvenie pierādīšanas līdzekļi bija liecinieku liecības. Tiesas spriedums tika pasludināts publiski.

Tieši pilsētu tiesībās ir atrodamas pirmās liecības par rakstveida elementu ieviešanu tiesas spriešanā. Hamburgas–Rīgas tiesību (1270.gada redakcijā) 11. (LVXVI) pantā bija noteikts: „Ja [..] kādam vīram kaut kas tajā [spriedumā] nepatīk, viņam tādēļ jāatgriežas pie grāmatas, un viņam nolasa to no grāmatas.” Tātad, domājams, tiesiskās noteiktības dēļ rakstveida elementi vispirms tika attiecināti tieši uz tiesas spriedumu un nevis uz pašu lietas iztiesāšanu. Pētot tiesas spriešanu viduslaiku pilsētās, Minhenes Universitātes tiesību vēstures profesore Zuzanne Lepsius (Susanne Lepsius) ir secinājusi, ka 14.gadsimta laikā Itālijas pilsētās tika paaugstinātas prasības tiesas procesuālo darbību izteikšanai rakstveidā. Tiesu notāriem, piedraudot ar naudas sodu, tika uzdots notiesājošus spriedumus un pušu sūdzības fiksēt tiesu reģistrā. Spriedumi krimināllietās tika uzskatīti par tik svarīgiem, ka tie bija jāreģistrē uz pergamenta, nevis uz papīra kā citi tiesas akti. Notāram bija jāprotokolē arī liecinieku liecības. Savukārt pēc amata pilnvaru termiņa beigām tiesu notāriem bija pienākums visas viņu sarakstītās tiesu grāmatas nodot pilsētas arhīvam. Jāpiebilst, ka vispārējā tendence arvien vairāk dažādus tiesību aktus noformēt rakstveidā Eiropā bija saistāma ar notāru darbības izplatību. Viduslaiku pilsētas notāru bija daudz, un sākot ar 15. gadsimtu valdnieki sāka arī normatīvi regulēt tiesvedību un lietvedību. Tā piemēram, Zviedru Vidzemē 17.gadsimta pirmajā pusē pie zemes tiesām jau pastāvēja kanceleja un tiesas sekretārs, kura agrākais amata nosaukums, kā raksta Zallis Lēvenbergs, esot bijis „notārs”. Līdz ar to varam secināt, ka ar laiku daļa no notāru funkcijām tiesvedībā tika nodota tiesu sekretāriem.

Atklātais mutvārdu tiesas process viduslaiku tiesās zināmā mērā pildīja arī tiesas sprieduma pamatošanas funkciju. Procesa dalībnieku, trešo personu un plašākas sabiedrības iespēja vērot tiesvedības gaitu un tās noslēgumā noklausīties tiesas spriedumu sniedza iespēju saprast, kāpēc tiesas lēmums ir tieši tāds. Greifsvaldes Universitātes publisko, Eiropas un salīdzināmo tiesību profesors Uve Kišels (Uwe Kischel) ir secinājis, ka atklātums un līdz ar to zināmā mērā arī mutvārdu forma par tiesas nolēmuma rakstiska pamatojuma aizstājēju varēja kalpot tādēļ, ka viduslaikos strīdu izšķiršanā nepiemēroja kompleksas tiesību konstrukcijas un pati tiesību piemērošana nebalstījās uz stingrām tiesību zinātnē izstrādātām metodēm. Tā vietā lietas visbiežāk varēja izspriest, vienkārši atsaucoties uz paražu tiesību normām un vadoties pēc pašas tiesas ieskata. Vienkāršo un reliģijas ietekmē veidoto tiesību stilistiku pakāpeniski nomainīja universitātēs mācīto tiesību uzvaras gājiens. Līdz ar šo tendenci pakāpeniski arī izzuda tiesvedības atklātuma un mutiskuma principi.

Par šo tendenci savā disertācijā, kas veltīta Vidzemes un Kurzemes kriminālprocesa īpatnībām 15.–18. gadsimtā, rakstījis Zallis Lēvenbergs. Viņš izpētījis, ka 15.gadsimta sākumā tiesas process krimināllietās bijis mutvārdu. Taču šo mutiskuma principu jau tā paša gadsimta beigās lēnām un pakāpeniski aizstājusi rakstiska procesa forma. Pārejas periodā abas procesa formas tiesu praksē pastāvējušas paralēli, veidojot jauktu procesa formu. Piemēram, prāvnieki savas pretenzijas tiesnesim varēja iesniegt rakstveidā, taču šos rakstus pirms iesniegšanas mēdza arī nolasīt skaļi. Šis ir arī tas laiks, kad radās bažas par procesa vilcināšanu. Līdz ar to rakstveida procesa forma tika uzskatīta par vienu no līdzekļiem, kas palīdzētu šo problēmu risināt, proti, paātrināt tiesvedības gaitu.

Z.Lēvenbergs secinājis, ka tiesu spriedumi krimināllietās tikuši taisīti līdzīgi kā Vidzemē, tā arī Kurzemes hercogistē. Proti, tas noticis ar tiesnešu balsu vairākumu, iepriekš noskaidrojot katra atsevišķā tiesas locekļa domas. Turklāt dažreiz šīs domas tika fiksētas rakstveidā, bet izņēmuma gadījumos sarežģītās lietās arī iesniegtas atsevišķu rakstu veidā. Pēc tam tika taisīts tiesas spriedums, kas sastāvēja no vēsturiskās daļas, motivācijas un rezolutīvās daļas. Tādējādi prasība par tiesas sprieduma izteikšanu rakstveidā jau bija nostiprinājusies. 

Zīmīgi, ka līdz ar rakstveida procesa nozīmes palielināšanos tika ierobežots arī tiesas procesa atklātības princips. Piemēram, 17.gadsimta otrajā pusē Rīgas pilsētas tiesās, atsaucoties uz nepieciešamību kā nodrošināt tiesas spriedēju autoritāti, tā arī cīnīties ar publikas un prāvnieku nepieklājīgu izturēšanos tiesas sēdēs, notikusi atteikšanās no atklātām tiesas sēdēm. Tas ir viens no apliecinājumiem mutiskuma un atklātuma principa ciešajai saistībai.

Tiesvedības rakstveida formas nozīmes pieaugums bija saistīts arī ar inkvizīcijas procesa arvien plašāku piemērošanu. Latvijas Universitātes docents Lotārs Šulcs ir skaidrojis, ka inkvizīcijas procesam ir nepieciešama rakstveida forma, jo tikai tādējādi var nodrošināt tiesas sazināšanos ar trešajām personām. Savukārt tiesas spriedumam bija jābūt izteiktam rakstveidā, lai apelācijas instance varētu pārbaudīt sprieduma pareizību. Tādējādi tā tiesas procesā attīstījies un arvien lielāku nozīmi ieguvis princips „Quod non est in actis, non est in mundo.”

No vispārīgās procesuālo tiesību attīstības tendences, kas arvien lielāku nozīmi piešķīra rakstveida formai tiesvedībā, atšķīrās Kurzemes hercogistes 1617.gada Valdības formulas 14.paragrāfā noteiktais: „Visās tiesās, kā kriminālajās, tā civilajās, augstākā vai zemākā instancē, process lai ir īss un viss lai tiek izklāstīts mutiski, ne rakstveidā, tiesnešu spriedumos lai tiek minēta prāvas būtība, kā tas parasts Polijas karalistē.” Taisnības labad gan jāpiebilst, ka nākamais (15.) paragrāfs paredzēja, ka „pusēm tomēr būs ļauts tiesneša informēšanai ļoti īsi rakstiski izklāstīt savas lietas būtību.” Ievērojot to, ka šis bija pirmais konstitucionālas nozīmes tiesību akts tagadējās Latvijas teritorijā, kas cita starpā arī deklarēja pavalstnieku pamattiesības, varam pieņemt, ka šāda tiesību norma ir saistīta ar priekšstatu par mutvārdu procesu kā neatņemamu taisnīgas tiesas elementu.

Baltijas vietējās civilprocesuālās un kriminālprocesuālās tiesības tā arī netika kodificētas un savu spēku zaudēja līdz ar 1864. gadā apstiprināto Kriminālprocesa un Civilprocesa nolikumu attiecināšanu uz Baltijas guberņām 1889.gada tiesu reformas ietvaros.

Pirms 1889.gada Baltijas guberņu tiesu reformas civilprocess bija balstīts uz Vācijas kopējām tiesībām un tiesvedības pamatā bija rakstiskuma princips. Profesors Vladimirs Bukovskis uzskatīja, ka pirmsreformas Baltijas civilprocesam piemitušas visas rakstveida procesam raksturīgās negatīvās iezīmes, respektīvi, nozīme bija tikai tam, kas ir rakstīts. Princips „audiatur et altera pars” (jāuzklausa arī otra puse) bija kļuvis par nebeidzamu savstarpēju sarakstīšanos, kas tiesvedību bija padarījis lēnu un turklāt arī kavēja patiesības noskaidrošanu lietā. Taču līdz ar 1864.gada Civilprocesa nolikuma spēkā stāšanos civilprocesā savu nozīmi lielā mērā atguva mutiskuma princips. Tas gan nepastāvēja tīrā formā, bet darbojās apvienojumā ar rakstiskuma principu.

Saskaņā ar Civilprocesa nolikumu prasības lūgumu miertiesnesim varēja iesniegt gan rakstveidā, gan arī mutvārdos (63.pants). Lietu iztiesāšanai pie miertiesnešiem bija jānotiek mutvārdos atklātā sēdē (88.pants). Savukārt apgabaltiesās prasības lūgums bija jāiesniedz rakstveidā (358.pants), taču lietas dalībnieku sacīkstei bija jānotiek mutiski atklātā tiesas sēdē (424.pants). Ja tiesa pārliecinājās, ka lieta savas sarežģītības dēļ nav noskaidrojama ar mutisko sacīksti, tad tā varēja katrai pusei uzdot iesniegt paskaidrojumus rakstveidā (440.pants). Apgabaltiesu spriedumi bija jābalsta uz dokumentiem un citiem rakstiskiem aktiem, kurus puses iesniegušas, kā arī uz aizrādījumiem, kas noskaidroti mutiskā sacīkstē (444.pants). Prof. Bukovskis norādījis, ka apelācijas un kasācijas tiesvedībā priekšroka tiek dota rakstveida formai, tomēr arī šeit nolikums paredzējis iespēju apelācijas un kasācijas sūdzības papildināt ar mutvārdu paskaidrojumiem tiesas sēdē (kasācijas tiesvedībā gan mutiskie paskaidrojumi bija pieļaujami tikai iesniegtās kasācijas sūdzības robežās).

Tāda pati jauktā sistēmā, kurā kombinēti mutiskuma un rakstiskuma principi, bija noteikta 1864.gada Kriminālprocesa nolikumā. Iepriekšējās izmeklēšanas stadijā priekšroka tika dota rakstveida formai. Liecinieki un apsūdzētais gan tika pratināti mutvārdos. Savukārt tiesas izmeklēšanā dominējošais bija mutvārdu process. Turklāt miertiesās sūdzības pat varēja iesniegt arī mutvārdu formā. Tiesas sēdes bija jānotur mutvārdos, to gaita bija jāpieraksta protokolā, lai vēlāk varētu pārliecināties par iztiesāšanas gaitas pareizību un to, vai ir ievēroti tie procesuālie noteikumi, kuru pārkāpšana varētu kalpot par pamatu sprieduma atcelšanai. Rakstveida pierādījumi tiesas sēdē bija jānolasa. Spriedums, protams, bija noformējams rakstveidā.

Prof. Bukovskis un doc. Šulcs arī raksturojuši mutvārdu formas nozīmi, priekšrocības un trūkumus. Par kriminālprocesa regulējumu rakstīja doc. Šulcs: mutvārdu process, pirmkārt, palielinot procesa ātrumu un sekmējot tiesas spriešanas nepārtrauktību, otrkārt, atvieglojot liecinieku liecību novērtēšanu, jo runā atklājas runātāja dvēsele, kas esot sevišķi svarīgi liecinieku liecību novērtēšanā, kad tiesnesim jāiedziļinās liecinieka personībā. Tiesa pēc runas toņa vien jau varot spriest par teiktā patiesīgumu. Savukārt prof. Bukovskis uzskatījis vairākas mutvārdu formas priekšrocības civilprocesā: 1) personīga un tieša komunikācija atvieglojot paskaidrojumu un iebildumu būtības noskaidrošanu un tādējādi paātrinot lietas gaitu, kā arī tiesai esot vieglāk uztvert lietas faktiskos apstākļus; 2) personīga un tieša komunikācija pušu starpā palielinot izlīguma noslēgšanas iespēju, piespiežot puses uz uzdotajiem jautājumiem atbildēt tieši un mazinot nepamatotas sūdzēšanās iespējamību; 3) parasti cilvēkiem vieglāk savas domas esot izteikt tieši mutvārdos; 4) mutvārdu procesu tiesai esot vieglāk vadīt, tas esot dzīvāks un dinamiskāks;
5) tikai mutvārdu procesā iespējams pēc iespējas plašāk īstenot atklātības un tiešuma principus. Tajā pašā laikā abi juristi par pareizu atzina pieeju, kas paredzēja tiesas procesā veidot tādu mutiskuma un rakstiskuma principu kombināciju, kas ļautu pēc iespējas labāk izmantot katras formas priekšrocības.

Kopsavilkums

Latvijas tiesību vēsturē atklājas vairāki apstākļi un apsvērumi, kas ietekmējuši tiesvedības formas izvēli un regulējumu.

1. Piemērojamo tiesību sarežģītības pakāpe – vienkāršas (kazuistiskas), nerakstītas paražu tiesības tika piemērotas mutvārdu procesā, taču līdz ar tiesību matērijas komplicētības pieaugumu (romiešu tiesību recepciju) un izšķiramo tiesību jautājumu sarežģītības palielināšanos arvien vairāk tiesas procesā tikuši ieviesti rakstiskuma elementi.

2. Priekšstati par patiesības noskaidrošanas iespējām un biežāk izmantotie pierādīšanas līdzekļi – ordāliju un zvērestu izmantošana – viduslaiku tiesvedībā bija iespējama tikai mutvārdu procesā, taču arī liecinieku liecību plašā izmantošana veicinājusi mutvārdu procesa kā dominējošās tiesvedības formas saglabāšanos.

3. Tiesas sprieduma pārsūdzības iespējas – līdz ar tiesībām pārsūdzēt tiesas spriedumu radās nepieciešamība tiesas nolemto fiksēt rakstveidā, lai ar spriedumu un lietas materiāliem varētu iepazīties augstāka tiesu instance.

4. Tiesas procesa efektivitātes apsvērumi – vēstures gaitā mutvārdu procesam tikusi piedēvēta kā tiesvedības ātrumu bremzējoša, tā arī gluži pretēja – paātrinoša ietekme. Tas atgādina, ka procesa forma nebūt nav vienīgais tiesvedības ātrumu ietekmējošais faktors, un tāpēc tikai šīs formas maiņa vien var arī nepalīdzēt tiesas procesa efektivitātes celšanai.

5. Nepieciešamība pamatot tiesas spriedumu – atklāts mutvārdu process viduslaikos pildīja tiesas sprieduma pamatošanas funkciju. Ar laiku arī rakstveidā izteikts tiesas spriedums bija jāpamato. Taču, skatoties uz tiesas spriedumu kā tiesu runas aktu Aristoteļa izpratnē, rakstveida formai iztrūkst viens no trim tiesu runas elementiem, proti, rakstveida process un tā noslēgumā tikai rakstveidā izteiktais spriedums nespēj atklāt tiesneša runas izteiksmi un nesniedz iespēju tiesnesim radīt noteiktu iespaidu uz lietas dalībniekiem un citiem klausītājiem. Līdz ar to rakstveida process liedz izmantot visus pieejamos retorikas līdzekļus procesa dalībnieku un sabiedrības pārliecināšanai, kas savukārt varētu veicināt sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.

6. Mutiskuma principa saistība ar atklātuma principu – mutiskums vienmēr ir bijis nesaraujami saistīts ar tiesas procesa atklātumu, un, atsakoties no tiesvedības mutvārdu formas, bieži ir ticis ierobežots arī atklātuma princips. Līdz ar to, mutvārdu procesu aizstājot ar rakstveida tiesvedību, jāizvērtē, vai pastāv citi līdzekļi pienācīgai atklātuma principa īstenošanai.

Lai atrastu optimālo mutiskuma un rakstiskuma elementu līdzsvaru tiesvedībā, mūsdienās līdzās jau tiesību vēsturē zināmajiem apsvērumiem nevar neņemt vērā vēl vienu būtisku, salīdzinoši jaunu un dinamisku faktoru – modernās informācijas tehnoloģijas. Tās ir spējušas neitralizēt daļu no tādiem mutvārdu procesa trūkumiem, kas agrāk tika uzskatīti par nenovēršamiem (piemēram, tiesas sēžu skaņu ieraksts ļauj atgriezties un atkārtoti noklausīties tiesas sēdē mutvārdos izteiktos apgalvojumus). Līdz ar to jāvērtē, vai motīvi, kas vēsturiski ir bijuši rakstveida procesa elementu ieviešanas pamatā, vēl arvien ir aktuāli.