Tiesneša loma valsts attīstībā

Demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanai principiāli svarīga ir neatkarīga un vienīgi likumam un tiesībām padota tiesu vara, kuru īsteno īpaši tam pilnvarotas konstitucionālas amatpersonas – tiesneši.

Bez neatkarīgas tiesu varas un pašu tiesnešu neatkarības nevar pastāvēt demokrātiska tiesiska valsts, jo citādi nav iespējams efektīvi aizsargāt personas pamattiesības un novērst iespējamo valsts varas patvaļu. Eiropas valstu kopējā konstitucionālā tradīcija prasa nodrošināt un nekādos apstākļos neaizskart tiesu un tiesnešu neatkarību. Latvijas Satversmes sapulcei, nosakot konstitucionālo iekārtu, nebija nekādu šaubu, ka „tiesām kā tiesību sargiem valstī jābūt neatkarīgām.”

Aksiomātiski, ka tiesnešiem ir īpaša konstitucionāla atbildība par demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzību un konstitucionālās iekārtas saglabāšanu. Šajā kontekstā būtiska ir arī tiesnešu līdzdalība valsts attīstībā.

Lai aplūkotu detalizētāk attiecīgo jautājumu, manuprāt, nepieciešams raksturot valsts attīstības ideju konstitucionālajā iekārtā (A). Pēc tam secīgi iespējams noskaidrot tiesu varas iespējas ietekmēt valsts attīstību (B) un instrumentus, kas tiesām ir pieejami šim mērķim demokrātiskā tiesiskā valstī (C). Papildus tam prātā paturami laikmetīgie izaicinājumi, ar kuriem šobrīd saskaras tiesu vara (D), pirms kopsavilkumā izcelt tiesnesim vajadzīgo perspektīvu par valsts attīstību (E). 

A

Ikviena konstitucionālā iekārta neizbēgami ir optimistiska. Tās pamatā ir konstitūcijas tekstos iekodētā pārliecība, ka valsts pastāvēs vienmēr un savā darbībā spēs nodrošināt nepārtrauktu attīstību.

Attīstības (konstitucionālā progresa) ideja īpaši būtiska personas pamattiesību nodrošināšanā, kā arī atsevišķas personas un visas sabiedrības labklājības sekmēšanā. Uz valsti un tās konstitūciju tiek liktas cerības, ka pieejamais personas pamattiesību apjoms, kā arī atsevišķas personas un visas sabiedrības labklājība laika gaitā tikai pieaugs. Stagnācijas vai pat regresa ideja šajos jautājumos ir teju konstitucionāli nepieļaujama, jo iedzīvotāji sagaida nepārtrauktu izaugsmi un attīstību.

Arī Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) pamatos pirms simts gadiem ir likta Latvijas Satversmes sapulces locekļu ticība, ka viņu izstrādātā Satversme nodrošinās tautas labklājību un kārtību valstī, kā arī padarīs Latviju laimīgu. Kā savulaik uzsvēris pirmais Saeimas priekšsēdētājs Fridrihs Vesmanis, „valstij var būt tikai viens mērķis – nodrošināt visaugstāko labklājības mēru visiem pilsoņiem. [..] [Mēs] nodrošināsim valstij labklājību un attīstību. [..] [Spēsim] panākt to, lai Latvija būtu stipra un laimīga.”

Satversme paredz visu tajā noteikto valsts varas institūciju pienākumu īstenot Satversmē ietverto konstitucionālās iekārtas mērķi – padarīt Latviju stipru un laimīgu. Gan likumdevējs – Latvijas pilsoņu kopums un Saeima, gan izpildvara – Ministru kabinets un tam padotās valsts pārvaldes iestādes, gan tiesu vara ir saistīta ar Latvijas Satversmes sapulces pausto gribu nodrošināt nepārtrauktu valsts izaugsmi un attīstību. Šī Satversmes devēju ideja par Satversmes uzdevumu un jēgu kopš Satversmes ievada izvēršanas ir fiksēta Satversmes ievada pirmajā rindkopā.

B

Valsts attīstības jautājumi, kuros parasti dominē sabiedrības demokrātiskās diskusijas un politiskās izšķiršanās elementi, lielākoties ir izlemjami politiskā procesā. Atbilstoši demokrātijas principam tie primāri ir paša pilsoņu kopuma vai tā demokrātiski leģitimēto politisko institūciju – Saeimas un Ministru kabineta – kompetencē. Tas, kāda būs nākotne, visupirms ir politikas, nevis tiesību jautājums. Šajā ziņā tiesu varas konstitucionālās pilnvaras nākotnes perspektīvā varētu šķist būtiski ierobežotas.

Tomēr Latvijas konstitucionālajā iekārtā ir nodrošināms ne tikai demokrātijas, bet arī tiesiskas valsts princips. Tiesiskas valsts princips paredz nodrošināt kā valsts varas dalīšanu, tā arī valsts varas padotību likumam un tiesībām. Tas savukārt prasa neatkarīgas tiesu varas kontroli pār visiem likumdevēja un izpildvaras lēmumiem. Kā secinājusi Satversmes tiesa, „ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses”.

Tas nozīmē, ka tiesiskā valstī ikviena valsts varas institūcija ir ierobežota ar likumu un tiesībām, un arī nākotne nav pilnīgi brīvi un patvaļīgi izlemjama. Demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējie tiesību principi un konstitūcija paredz konkrētu procesuālu ietvaru, kādā konkrētajā valstī ir iespējams lemt par nākotni, kā arī saturiskus ierobežojumus, kurus labākas nākotnes centienos ir aizliegts tiesiski aizskart. Kā norādījusi Satversmes tiesa, neviena valsts varas institūcija, pat ne pati tauta, nav tiesīga neievērot Satversmi, tās normas, principus un vērtības. Savukārt tiesu varai ir konstitucionāla atbildība nodrošināt tiesiskumu – lai neviens nerīkotos prettiesiski un patvaļīgi. Aizsargājot konstitucionālo iekārtu un nosakot tās tvērumu, tiesu vara ietekmē arī likumdevēja un izpildvaras tiesības lemt par nākotni. Nākotne ir tiktāl politiski brīvi lemjama, ciktāl netiek pārkāptas tiesību normas, savukārt tiesu vara ir tā, kas citiem saistoši nosaka, ko prasa likums un tiesības konkrētajā gadījumā.

Nākotnes perspektīva ir klātesoša ikdienas tiesas darbā. Tiesu varas pamatfunkcija, spriežot tiesu, ir nodrošināt taisnīgumu un aizsargāt atsevišķu personu tiesības lietās, kuras jau ir notikušas pagātnē. Atšķirībā no likumdevēja, kurš primāri ar jauniem likumiem tiecas nodrošināt lielāku taisnīguma iespējamību nākotnē, tiesas nodrošina tiesību aizsardzību un atjauno taisnīgumu pagātnes notikumos. Taču tas nenozīmē, ka tiesu lemtais neietekmē nākotni. Konkretizējot vispārējos tiesību principus un piemērojot Satversmi un likumus, tiesas formulē tiesisko ietvaru nākotnei. Proti, izspriežot konkrētu lietu, tiesas faktiski lemj arī par to, kā tiks izspriestas līdzīgas lietas nākotnē un kāds konkrētās tiesību normas tvērums tiks atzīts tiesību sistēmā. Savukārt tas nozīmē, ka nākotni konstitucionāli līdzveido ne vien likumdevējs un izpildvara, bet arī tiesu vara.

Līdz ar to demokrātiskā tiesiskā valstī, lai nodrošinātu tiesiskas valsts principa īstenošanu un pienācīgu personas pamattiesību aizsardzību, tiesu vara neizbēgami savā darbā saskaras ar valsts attīstības jautājumiem un tos būtiski ietekmē.

C

Vienlaikus uzsverams, ka tiesu vara nelemj par valsts attīstības jautājumiem politiski, kā to dara likumdevējs vai izpildvara, bet izmanto pavisam citus instrumentus un argumentus šajā procesā. Tā nav politiska tiesību jaunrade, bet gan korekta rakstīto tiesību normu iztulkošana vai vispārējo tiesību principu atvasināšana un konkretizācija. Tiesas darbojas ar juridiskajām metodēm tiesību normu piemērošanas procesā, un nākotnes jautājumu līdzveidošana ir tikai sekas pienācīgi veiktam tiesu darbam demokrātiskā tiesiskā valstī.

Pirmkārt, tiesu vara savā darbā īsteno likumdevēja un izpildvaras radīto tiesību normu un pieņemto lēmumu tiesiskuma kontroli. Šajā procesā tieši tiesām ir garantēts pēdējais vārds rakstīto tiesību normu iztulkošanā un vispārējo tiesību principu konkretizācijā. Tieši tāpat tieši tiesas konkrētās lietās izšķir vērtību dialogus starp likumdevēju un tiesām, nosakot piemērojamās tiesību normas un pieļaujamās judikatūras atziņas.

Otrkārt, tiesu vara konkrētās lietās identificē rakstīto tiesību normu nepilnības un pastāvošos likuma robus un konkretizē šajos gadījumos nepieciešamo regulējumu, lai taisnīgi atrisinātu konkrēto lietu. Būtiski, ka tieši tiesas nodrošina Satversmes pamatprincipu un vērtību, jo īpaši personas pamattiesību, tiešu piemērojamību.

Treškārt, tiesu vara konkretizē demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējos tiesību principus un iztulko rakstītās normas. Vispārējo tiesību principu, rakstītajās tiesību normās lietoto augstas abstrakcijas jēdzienu un ģenerālklauzulu saturu lielā mērā nosaka tiesu vara, konkrētajās lietās formulējot judikatūras atziņas, kas nākotnē ietekmē līdzīgu lietu izspriešanu un likumdevēja darbu.

Visbeidzot, tiesu varai ir pieejami dažādi tiesiski instrumenti, kas ļauj korekti aktualizēt kādu būtisku tiesību sistēmas problēmu un aizsākt dialogu tās risinājumu meklēšanai (piemēram, tiesneša atsevišķās domas, tiesas blakus lēmums, tiesas pieteikums Satversmes tiesai vai prejudiciālais jautājums Eiropas Savienības tiesai).

Pieejamie instrumenti tiesas spriešanas procesā, piemērojot tiesību normas, lai nodrošinātu taisnīgu lietas risinājumu, dod iespēju tiesu varai izteikties par valsts attīstības jautājumiem un konkretizēt tiesību ietvaru, kādā tiesiski iespējams veidot nākotni politiskā procesā.

D

Divdesmit pirmā gadsimta otrā desmitgade skaudri atgādinājusi Eiropai, ka vēsture nav beigusies un demokrātiska tiesiska valsts joprojām ir apdraudēta, saskaroties ar jauniem un arī jau zināmiem apdraudējumiem. Eiropa un pasaule saskaras ar sarežģītiem laikiem, un ziemas tuvošanās ir izaicinājums visām demokrātiskām tiesiskām valstīm.

Neliberālās demokrātijas, kuras lepojas ar šķietamu efektivitāti un stabilitāti, ir klātesošs drauds Eiropā. Var gadīties, ka sabiedrības vairākums ir spējīgs demokrātiskā ceļā mainīt tiesisku valsti pret mānīgu drošības un ekonomiskās izaugsmes sajūtu, akceptējot personas pamattiesību ierobežojumus un tiesu „pakošanu”, likvidējot to neatkarību.

Līdzās politiskai korozijai demokrātiskas tiesiskas valstis apdraud nepieciešamība arvien vairāk aizsargāt to nacionālo drošību. Reāli kara draudi, kurus rada Krievijas agresija pret pastāvošo pasaules starptautiski tiesisko kārtību un demokrātiskas tiesiskas valsts vērtībām, ar to saistītie dažādie hibrīdapdraudējumi, kā arī globālas pandēmijas, kādas pietiekami sen nav pieredzētas, faktiski atjaunojušas pastāvīgu valsts darbību izņēmuma stāvokļa režīmā. Pašaizsargājošas demokrātijas principa atdzimšana neliecina neko labu ilgtermiņā, jo tas nenovēršami nozīmē būtisku regresu personas pamattiesību izpratnē un aizsardzībā. Tas var radīt demokrātiskas tiesiskas valsts juridisku koroziju, kad vispārējo tiesību principu konkretizēšanā un konstitūcijas iztulkošanā šķietami sabiedrības drošības interesēs notiek tiesiskas valsts principu vājināšana.

Papildus tam dažādas ekonomiskās krīzes un globālo klimata pārmaiņu izaicinājumi ir neizbēgami satricinājuši iespējas nodrošināt labklājības pieaugumu. Ilgtspējības perspektīva konstitucionāli ierobežo šodienas paaudzes ekonomiskās cerības. Šobrīd kritizētā patērētāju sabiedrības pieeja vēsturiski nodrošināja Eiropas demokrātisko tiesisko valstu veiksmes stāstu un labklājības pieaugumu. Iespējams, Valsts prezidenta Egila Levita darinātais jaunvārds „pietiekamība” ir pieteikums tam, ka vairāk labklājības kā šobrīd vairs nekad nebūs.

Sarežģītos laikos gan likumdevējam un izpildvarai, gan arī tiesu varai ir grūtāk paredzēt nākotni un tiesiskos ietvaros izlemt valsts attīstības jautājumus. Saskaroties ar nenoteiktību, bieži vien izrādās, ka vēl nav atrastas gatavas atbildes jaunajiem izaicinājumiem, bet iepriekš zināmās patiesības ir nederīgas.

Šādos apstākļos uz tiesu varu gulstas lielāka atbildība un nepieciešamība pēc ilgtermiņa redzējuma, lai, saskaroties ar demokrātisku tiesisku valstu koroziju un apdraudējumu, nepieļautu demokrātiskas tiesiskas valsts likvidēšanu, atsakoties no personas pamattiesību aizsardzības un valsts varas padotības likumam un tiesībām. Arī šajos laikos tiesu varai paliek konstitucionāls pienākums nodrošināt tiesiskumu un nepieļaut nekādus kompromisus ar to.

E

Šobrīd, iespējams, vairāk nekā jebkad iepriekš demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšana un spēja nodrošināt valsts attīstību ir atkarīga no tiesu varas un katra tiesneša spējas aizsargāt tiesiskumu un cilvēka pamattiesības. Demokrātiskas tiesiskas valsts apdraudējumi viscaur Eiropā bīstami tuvojas tām robežām, kad tieši tiesu varai ir pienākums aizsargāt konstitucionālo iekārtu. Šā konstitucionālā pienākuma izpildei varētu būt noderīgas dažas nostādnes, kas raksturo tiesneša lomu konstitucionālajā iekārtā.

Pirmkārt, tiesnesis nedrīkst iekrist kultūrkara slazdos, kurus politikas praktiķi mēģina uzspiest tiesu varai. Tiesu aktīvisms un tiesu pašierobežošanās ir politikas zinātnes koncepcijas, skaidrojot tiesas kā politiskus aktorus politiskā cīņā par varu. Taču, konstitucionāli raugoties, katra tiesneša pienākums ir precīzi un adekvāti piemērot visas spēkā esošās tiesību normas pēc to mērķa un jēgas. Un tas nav ne tiesu aktīvisms, ne tiesu pašierobežošanās. Tā ir profesionāla un godprātīga tiesu varai piešķirto konstitucionālo pilnvaru īstenošana.

Otrkārt, katra tiesneša darbības ietvaru nosaka pienākums aizsargāt un stiprināt demokrātisku tiesisku valsti un Satversmē noteiktās konstitucionālās vērtības. Tas darāms tiesiskas valsts ietvaros, prasmīgi īstenojot visas konstitucionālās pilnvaras, kuras tiesu varai piešķir Satversme. Īpaša nozīme šajā ziņā ir personiskam paraugam un priekšzīmei. Tiesneša darbībā jābūt īstenotām tiesiskas valsts vērtībām, un nevar būt nesakritība starp teoriju un praksi, Satversmē prasīto un ikdienas rutīnu.

Visbeidzot, tiesnesis nedrīkst būt pesimists. Viņam ir jātic demokrātiskai tiesiskai valstij un Satversmē noteiktām konstitucionālām vērtībām un jāspēj tās īstenot un aizsargāt. No tiesneša ir jāspēj prasīt un sagaidīt ticību Latvijai un tās Satversmei, kā arī valsts attīstībai. Uzticība Latvijai un tās Satversmei nav tikai svētku reizēs iederīgs skaists deklaratīvs lozungs; sabiedrības uzticēšanos tiesu darbam un tiesu autoritāti vairo šo vērtību konsekventa īstenošana ikdienā.

Latvijas Satversmes sapulce noteica Satversmi ar pārliecību, ka tā spēs radīt izcilu konstitucionālo iekārtu, kas nodrošinās personas pamattiesības un sekmēs kopējo labklājību. Konstitucionāli nav pieļaujams atzīt, ka varam samierināties ar viduvēju vai vārgu konstitucionālo iekārtu. Tādēļ arī sarežģītos laikos nedrīkst zaudēt optimismu un pārliecību par Satversmes perspektīvām tās otrajā simtgadē. Latvija vienmēr būs stipra un laimīga!