Ievads
Personību raksturojošās ziņas ir jāņem vērā, nosakot vainīgajam sodu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu – šķiet, ka mūsdienās nevienam nerodas šaubas par šāda apgalvojuma patiesumu. Ar ziņām, kuras raksturo personību un kurām ir krimināltiesiskā nozīme, saprot tādas ziņas, kas skar četrus cilvēka dzīves un darbības aspektus: 1) fizisko stāvokli, 2) psihisko stāvokli, 3) sociālo statusu un 4) tiesisko statusu, un to izvērtēšana ļauj, no vienas puses, noskaidrot personas noziedzīgās uzvedības cēloņus, tās noziedzīgo tieksmju stabilitāti, bet, no otras puses, noteikt maksimāli lietderīgo soda veidu, lai sasniegtu tā mērķi.
Krimināllikuma 46.pantā ir definēti soda noteikšanas vispārīgie principi. Panta otrā daļa paredz, ka, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību. Tādējādi ziņām, kas raksturo personību, ir būtiska nozīme, nosakot vainīgajam sodu.
Personību raksturojošo ziņu būtiska nozīme soda noteikšanā nepārprotami izriet arī no judikatūras atziņām.
Piemēram, 2022.gada 5.jūlija lēmumā lietā Nr.SKK-1/2022 Senāts konstatējis, ka apelācijas instances tiesa, nosakot apsūdzētajiem sodu, vien formāli atsaukusies uz Krimināllikuma 46.panta otro un trešo daļu, uzskaitot tajās norādīto soda veidu un mēru ietekmējošos apstākļus, bet to saturu un izpausmi izskatāmajā krimināllietā nav atklājusi. Apsūdzēto personību raksturojošās ziņas tika uzskaitītas spriedumā, apelācijas instances tiesai nepamatojot, kā šo ziņu izvērtējums ietekmējis apsūdzētajiem noteiktā soda veida izvēli.
Senāts atzinis, ka apelācijas instances tiesa, nosakot apsūdzētajiem sodu, nav ievērojusi soda individualizācijas principu un norādījusi vienīgi uz to, ka diviem apsūdzētajiem, ievērojot viņu lomu noziedzīgajā nodarījumā un veiktās darbības, nosakāms bargāks sods nekā trešajai apsūdzētajai. Senāts uzsvēris, ka apsūdzētās personas loma noziedzīgajā nodarījumā ir tikai viens no apstākļiem, kas ļauj individualizēt sodu Krimināllikuma Sevišķās daļas attiecīgā panta sankcijas ietvaros vai arī noteikt vieglāku sodu par likumā paredzēto, un paskaidrojis, ka būtiska nozīme individualizēta soda noteikšanā ir apsūdzētā personību raksturojošo ziņu, tai skaitā veselības un ģimenes stāvokļa, izpētei, kā arī noziedzīgā apdraudējuma rakstura, radītā kaitējuma, noziedzīgā nodarījuma motīvu un mērķa izvērtējumam.
Izskatāmajā lietā viens no kasācijas sūdzību autoriem paudis argumentu, ka apelācijas instances tiesa apsūdzēto personību izvērtēšanā atsaukusies vienīgi uz ziņām, kas ietvertas piecus gadus senajā prokurora lēmumā par lietas nodošanu tiesai, un norādījusi, ka tai apsūdzēto personību raksturojošas ziņas nav iesniegtas. Senāts, izvērtējot norādīto kasācijas sūdzības argumentu, uzsvēris, ka prokurora iespējas iegūt apsūdzētā personību raksturojošās ziņas (tai skaitā ziņas par apsūdzētā izglītību, veselības stāvokli un ģimenes apstākļiem) ir visai ierobežotas, ņemot vērā šo ziņu personisku un lielā mērā pat sensitīvo raksturu, un tikai pašam apsūdzētajam ir zināms, kādas ziņas ir viņa rīcībā. Tādējādi no Senāta lēmuma konkrētajā lietā izriet vēl viena svarīga atziņa – lai tiesai būtu pieejamas personību raksturojošās ziņas, kuras apsūdzētais uzskata par svarīgām soda noteikšanā, apsūdzētajam jābūt proaktīvam un jāizrāda iniciatīva norādīto ziņu iegūšanā un iesniegšanā.
Norādītais piemērs liecina par to, ka personību raksturojošām ziņām ir nozīme tieši soda noteikšanā. Tomēr ziņām, kas raksturo personību, ir plašāka praktiska nozīme. Piemēram, personību raksturojošās ziņas var ietekmēt to, vai aizstāvja piedalīšanās kriminālprocesā ir obligāta.
Kriminālprocesa likuma 83.panta pirmā daļa noteic, ka aizstāvja piedalīšanās ir obligāta kriminālprocesā: 1) ja tiesības uz aizstāvību ir nepilngadīgai vai ierobežoti pieskaitāmai personai; 2) par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu; 3) ja tas tiek turpināts sakarā ar pieteikumu par mirušas personas reabilitāciju; 4) ja tiesības uz aizstāvību ir personai, kura garīga rakstura vai cita veselības traucējuma dēļ pati nespēj pilnībā izmantot savas procesuālās tiesības; 5) ja tiesības uz aizstāvību ir analfabētam vai personai ar tik zemu izglītības līmeni, ka tā nevar pilnvērtīgi izmantot savas procesuālās tiesības.
Secināms, ka tādas personību raksturojošās ziņas kā personas fiziskais stāvoklis (vecums, veselības traucējums, kura dēļ persona pati nespēj pilnībā izmantot savas procesuālās tiesības), psihiskais stāvoklis (nepieskaitāmība, ierobežota pieskaitāmība, garīga rakstura traucējums, kura dēļ persona pati nespēj pilnībā izmantot savas procesuālās tiesības) un sociālais statuss (zems izglītības līmenis, kas neļauj personai pilnvērtīgi izmantot savas procesuālās tiesības, analfabētisms) ietekmē arī aizstāvja piedalīšanās kriminālprocesā obligātumu.
Šajā rakstā autore īsumā iepazīstinās ar personību raksturojošo ziņu nozīmi kriminālprocesā, par pamatu ņemot tiesību doktrīnā norādītos cilvēka dzīves un darbības aspektus, spēkā esošajos normatīvajos tiesību aktos paredzētās prasības un judikatūras atziņas.
Fiziskais stāvoklis
Personību raksturo tostarp personas fiziskais stāvoklis. Personas, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, fizisko stāvokli raksturo vecums, dzimums, veselības stāvoklis, invaliditāte, grūtniecība, kam var būt izšķiroša nozīme, izvēloties soda veidu.
Personas fizisko stāvokli raksturojošām ziņām ir nozīme kriminālprocesā, jo tās, piemēram, ietekmē iespēju piemērot šai personai drošības līdzekli – apcietinājumu.
Kriminālprocesa likuma 272.pants reglamentē apcietināšanas pamatu, šajā likuma normā ir paredzēti apcietināšanas vispārīgie noteikumi. Savukārt Kriminālprocesa likuma 273.pantā ir paredzēti īpašie izņēmumi gadījumiem, ja apcietinājumu piemēro nepilngadīgajiem, grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam. Proti, iepriekš norādītajai personai apcietinājumu nepiemēro, ja tā tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta kriminālpārkāpuma izdarīšanā. Ja nepilngadīgais, grūtniece vai sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta aiz neuzmanības izdarītā noziegumā, apcietinājumu var piemērot tikai gadījumā, ja šī persona atradusies apreibinošu vielu ietekmē un veikusi darbības, kuru rezultātā ir iestājusies citas personas nāve. Savukārt gadījumā, ja nepilngadīgais, grūtniece vai sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta tīša mazāk smaga nozieguma izdarīšanā, apcietinājumu var piemērot vienīgi tad, ja šī persona pārkāpusi cita drošības līdzekļa vai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa – ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē – noteikumus vai noziegumu izdarījusi, būdama aizdomās turētā vai apsūdzētā smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā.
Izņemot apcietinājuma piemērošanas vispārīgos nosacījumus un nepilngadīgā vecumu, izvēloties nepilngadīgajam ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ņem vērā iespējamos riskus attiecībā uz nepilngadīgā fizisko, garīgo un sociālo attīstību, kā arī spēju iekļauties sabiedrībā.
Atbilstoši judikatūras atziņām apsūdzētā fiziskā stāvokļa aspekts – invaliditāte – neizslēdz iespēju piemērot apcietinājumu vispār. Piemēram, 2018.gada 11.septembra lēmumā lietā Nr.SKK‑255/2018 Senāts norādījis, ka apsūdzētā ar invaliditāti ievietošana apcietinājumā pati par sevi nerada cilvēktiesību pārkāpumu, ja vien netiek konstatēts, ka, atrodoties apcietinājumā, apsūdzētais tiek pakļauts tādām ciešanām, kas sasniedz necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās slieksni.
Personas veselības stāvoklis ir viens no judikatūrā visbiežāk aktualizētajiem personas fiziskā stāvokļa aspektiem. Senāts jau ir paudis atziņu, ka personas ar veselības traucējumiem ieslodzījumā ir pakļautas lielākām ciešanām, nekā veselas personas, tādēļ rūpīgi izvērtējama nepieciešamība šādām personām piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu sodu. Izvērtējot ar smagu slimību sirgstošu personu iespēju izciest ar brīvības atņemšanu saistītu sodu, jāņem vērā Latvijas Republikas Satversmes 95. un 111.pantā noteiktās pamattiesības.
Senāts arī atzinis, ka apsūdzētā veselības stāvokli raksturojošās ziņas ir ziņas, kas raksturo apsūdzēto kā personu, kura ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, un šīs ziņas atbilstoši Krimināllikuma 46.panta otrajai daļai tiesa ņem vērā, nosakot apsūdzētajam soda veidu, nevis soda mēru.
Šāda atziņa ir pausta arī Senāta 2022.gada 28.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKK‑128/2022, kurā Senāts atzinis, ka apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Krimināllikuma 46.panta otrās daļas prasības, jo, nosakot apsūdzētajam soda veidu, nav ņēmusi vērā soda veidu ietekmējošo apstākli – apsūdzētā veselības stāvokli.
Norādītajā lietā Senāts arī konstatējis, ka, izlemjot jautājumu par apsūdzētajam nosakāmo sodu, apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi, vai apsūdzētais, kuram sakarā ar smagiem veselības traucējumiem ir noteikta II grupas invaliditāte, indicēti asistenta pakalpojumi un nepieciešama medicīniskā uzraudzība, atrodoties brīvības atņemšanas vietā, netiks pakļauts tādām ciešanām, kas sasniedz necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās slieksni. Senāts atzinis, ka tādējādi apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturtās daļas pārkāpumu, kas atzīstams par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē, jo ir novedis pie nelikumīga nolēmuma daļā par apsūdzētajam noteikto sodu.
Arī agrākajos lēmumos Senāts ir akcentējis personas invaliditātes nozīmi kriminālprocesā. Piemēram, lietā Nr.SKK-91/2020, izskatot lietu sakarā ar aizstāvja kasācijas sūdzību, kas iesniegta tostarp daļā par apsūdzētajam noteikto sodu, Senāts atzinis, ka, izlemjot jautājumu par apsūdzētajam ar invaliditāti, kuram nepieciešama asistenta palīdzība, piespriežamo sodu, tiesai jāizvērtē, vai ieslodzījuma vietā šai personai tiks nodrošināts cilvēktiesību minimums, kas nevar tikt atņemts, lai nepārkāptu personas tiesības uz cilvēcīgu apiešanos.
Veselības stāvokļa nozīme soda noteikšanā ir labi redzama, piemēram, aplūkojot konkrētu soda veidu – sabiedrisko darbu.
Līdz 2021.gada 31.decembrim Krimināllikuma 40.panta otrā daļa paredzēja, ka piespiedu darbs nav piemērojams darbnespējīgām personām. Lai arī Krimināllikumā nebija konkrēti paskaidrots, kādas personas atzīstamas par darbnespējīgām, atbilstoši juridiskajā literatūrā noteiktajam tika uzskatīts, ka darbnespējīgas personas ir invalīdi, pensionāri, grūtnieces u.c. Šāda atziņa vairākkārt tika pausta arī judikatūrā.
Aprakstot līdz 2021.gada 31.decembrim praksē pastāvošo situāciju, likumprojekta „Grozījumi Krimināllikumā” anotācijā tika uzsvērts, ka personām ar invaliditāti (neatkarīgi no invaliditātes grupas, vai iemesliem, kāpēc invaliditāte noteikta) nevarēja piemērot piespiedu darbu, pat ja persona ar invaliditāti to vēlējās un piekrita šāda soda piemērošanai. Ņemot vērā, ka personas ar invaliditāti bieži vien nebija spējīgas samaksāt arī naudas sodu, vienīgā alternatīva, ko faktiski varēja piemērot, bija brīvības atņemšana, kas nebija samērīgi – īpaši pret personām ar invaliditāti. Turklāt anotācijā pievērsta uzmanība apstāklim, ka ir personas ar trešās un pat otrās grupas invaliditāti, kas ir darbspējīgas.
Ar likumu „Grozījumi Krimināllikumā”, kas stājās spēkā 2022.gada 1.janvārī, Krimināllikuma 40.pants izteikts jaunā redakcijā. Norādītā panta trešā daļa attiecīgajā redakcijā noteic, ka sabiedriskais darbs nav piemērojams personām, kuras fizisku vai psihisku traucējumu dēļ to nespēj veikt. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka „piespiedu darba piemērošana netiek sasaistīta ar formāliem kritērijiem – invaliditātes statusu vai darba nespējas lapu, bet ar objektīviem kritērijiem, kas liecina par spēju vai nespēju veikt sabiedrisko darbu”.
No iepriekš norādītā secināms, ka atzinums par soda veida – sabiedriskā darba – piemērošanu tiesai ir jāpamato ar objektīvo kritēriju izvērtējumu. Vienlaikus jānorāda, ka tiesai ir jāņem vērā arī formālie kritēriji, piemēram, invaliditātes statuss, jo invaliditāte ir viena no personas fizisko stāvokli raksturojošām ziņām, kas arī raksturo personību, kam ir krimināltiesiskā nozīme un kas jāizvērtē atbilstoši Krimināllikuma 46.panta otrās daļas prasībām.
Jāuzsver, ka vienā no jaunākajiem judikatūras lēmumiem Senāts ir atzinis, ka Krimināllikuma 40.panta trešā daļa salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, kas bija ietverts Krimināllikuma 40.panta otrajā daļā un paredzēja piespiedu darba piemērošanas aizliegumu jebkurai darbnespējīgai personai, ir kļuvusi personai labvēlīgāka, ļaujot sabiedrisko darbu piemērot plašākam personu lokam, individuāli izvērtējot, vai persona, kurai ir fiziski vai psihiski traucējumi, spēj to veikt.
Ziņas, kas raksturo personas veselības stāvokli, var ietekmēt arī jau piespriestā soda izpildi. Piemēram, notiesātā veselības stāvoklis ir viens no apstākļiem, kas tiek ņemts vērā ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka rīkojumu izveidotajai notiesāto izvietošanas komisijai, izvietojot notiesātos brīvības atņemšanas iestādes nodaļās, vienībās un kamerās, savukārt ierobežoti pieskaitāmu personu, kas notiesāta ar brīvības atņemšanu, ārstē tai piemērotās brīvības atņemšanas vietās.
Notiesātā saslimšana ar psihisku slimību vai citu smagu, neārstējamu slimību soda izciešanas laikā var būt par pamatu, lai atzītu, ka notiesātais nav spējīgs turpināt izciest piespriesto sodu, un soda izpildes iestāde ierosinātu tiesai atbrīvot šo personu no turpmākās soda izciešanas. Notiesātā atbrīvošanu no soda izciešanas sakarā ar slimību reglamentē Kriminālprocesa likuma 640.pants. Norādītā panta pirmā daļa paredz pirmās instances tiesas tiesnesim tiesības atbrīvot notiesāto no soda izciešanas, nosakot viņam ārstēšanu, ja notiesātais ir saslimis ar psihiskiem traucējumiem un tāpēc nevar atrasties ieslodzījuma vietā un viņam nepieciešama ārstēšana. Jautājums par notiesātā atbrīvošanu no soda izciešanas šajā gadījumā tiek izlemts, pamatojoties uz ekspertīzes atzinumu.
Notiesātā veselības stāvoklis var būt par pamatu notiesātā izslēgšanai no atkarību mazināšanas programmas. Izslēgt notiesāto no šādas programmas var brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks ar lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz atkarību mazināšanas programmas vadītāja ierosinājumu.
Izņemot norādīto, notiesātā veselības stāvoklis var būt par pamatu, lai nosacīti atbrīvotais lūgtu Valsts probācijas dienesta amatpersonu grozīt elektroniskās uzraudzības grafiku.
Psihiskais stāvoklis
Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka Krimināllikums nopietnu nozīmi piešķir personas psihiskajam stāvoklim, nosakot kriminālatbildību uz vispārīgiem nosacījumiem personai, kura noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī ir bijusi pieskaitāma vai ierobežoti pieskaitāma. Atkarībā no nodarījuma konkrētajiem apstākļiem tiesa tai var mīkstināt sodu vai atbrīvot no soda. Noziedzīga nodarījuma izdarīšana ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī ir atbildību mīkstinošs apstāklis. Vainīgā psihiskais stāvoklis noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī var būt konkrēta noziedzīga nodarījuma pazīme, kas veido priviliģētu sastāvu (KL 119., 120., 127.pants).
Judikatūrā ir atzīts, ka apsūdzētā personība un atbildību mīkstinošie apstākļi ir patstāvīgi izvērtējami sodu ietekmējošie apstākļi, līdz ar to ziņas, kas pamato šos apstākļus, ir nošķiramas, un vienas un tās pašas ziņas nevar būt par pamatu gan apsūdzētā personības pozitīvam raksturojumam, gan viņa atbildību mīkstinoša apstākļa konstatēšana.
Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 7.punktu par atbildību mīkstinošu atzīstams apstāklis, ka noziedzīgo nodarījumu izdarījusi persona ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī. Senāts jau ir norādījis, ka Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā ir uzskaitīti atbildību mīkstinošie apstākļi. Konstatējot šos apstākļus, tiesa nevar neatzīt tos par atbildību mīkstinošiem, jo likumā noteikts, ka tie ir atzīstami, nevis var tikt atzīti par atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Šie apstākļi obligāti jāņem vērā, nosakot vainīgajam sodu.
Ievērojot minēto, secināms, ka personas, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, psihiskā stāvokļa neizvērtēšana vai nepilnīga izvērtēšana var novest pie atbildību mīkstinoša apstākļa nepamatotas nekonstatēšanas un rezultātā pie nepamatoti bargāka soda noteikšanas.
Kā pieminēts iepriekš, vainīgās personas psihiskais stāvoklis noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī var ietekmēt kvalifikāciju, ja šis stāvoklis ir attiecīgā noziedzīgā nodarījuma pazīme.
Piemēram, Krimināllikuma 125.panta pirmā daļa paredz kriminālatbildību par smaga miesas bojājuma tīšu nodarīšanu. Par šo noziedzīgo nodarījumu paredzēts sods – brīvības atņemšana uz laiku līdz septiņiem gadiem un probācijas uzraudzība uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās. Savukārt Krimināllikuma 127.pants paredz atbildību par tīšu smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu, kas nodarīts piepeša stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī, kuru izraisījusi vardarbība vai smags goda aizskārums no cietušā puses. Par šo noziedzīgo nodarījumu personu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu. Tādējādi psihiskā stāvokļa neizvērtēšana vai nepareiza izvērtēšana konkrētajā gadījumā var novest pie Krimināllikuma panta un tā daļas nepareizas piemērošanas, kvalificējot noziedzīgu nodarījumu, proti, pie Kriminālprocesa likuma 574.panta 2.punktā paredzētā Krimināllikuma pārkāpuma.
Turklāt, ņemot vērā, ka sods, kāds paredzēts par smaga miesas bojājuma tīšu nodarīšanu (Krimināllikuma 125.panta pirmā daļa), ir smagāks par sodu, kāds paredzēts par tīšu smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu, kas nodarīts piepeša stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī, kuru izraisījusi vardarbība vai smags goda aizskārums no cietušā puses (Krimināllikuma 127.pants), noziedzīgā nodarījuma nepareiza kvalifikācija var novest pie apsūdzētā stāvokļa nelikumīgas pasliktināšanās.
Tātad personas, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, psihiskā stāvokļa noskaidrošana ir nepieciešama, lai korekti kvalificētu šīs personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu.
Izņemot iepriekš norādīto, ziņas par personas psihisko stāvokli – ierobežotu pieskaitāmību – var būt pamats, lai personai, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, noteiktu medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, jo saskaņā ar Krimināllikuma 70.panta pirmo teikumu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus var noteikt arī personām, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, būdamas ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī.
Personas psihiskais stāvoklis kā personību raksturojošās ziņas tiek ņemts vērā arī citos gadījumos, piemēram, izvērtējot, vai persona var piedalīties tiesas izmeklēšanā.
Lietā Nr.SKK-12/2023 Senāts atzinis, ka tiesa pēc aizstāvja lūguma apsūdzētajam noteikusi komplekso ambulatoro tiesu psihiatrisko un tiesu medicīnisko ekspertīzi, kuras rezultātā konstatēts, ka apsūdzētais sava psihiskā stāvokļa dēļ var piedalīties tiesas izmeklēšanā un nav prognozējams, ka šī piedalīšanās var pasliktināt apsūdzētā veselību.
Citā lietā, izskatot notiesātās personas advokāta pieteikumu, kas iesniegts Kriminālprocesa likuma 63.nodaļas kārtībā par pirmās instances tiesas spriedumu, Senāts atzinis, ka tiesa pamatoti izskatījusi lietu bez notiesātā piedalīšanās tiesas sēdē. Konkrētajā lietā tiesa nav aicinājusi notiesāto uz tiesas sēdi, ņemot vērā eksperta atzinumu, ka notiesātais pašreiz slimo ar psihisku slimību un viņa psihiskā stāvokļa dēļ nerekomendē viņa piedalīšanos tiesas sēdē un nerekomendē ar viņu veikt izmeklēšanas darbības, jo tas var pasliktināt viņa psihisko stāvokli.
Sociālais statuss
Saskaņā ar tiesību doktrīnā pausto atziņu personas sociālo statusu raksturo ģimenes stāvoklis, apgādājamo personu esamība, dzīvesveids, attieksme pret darbu un mācībām, sadzīves normu ievērošana, uzvedība dažādās dzīves situācijās un citi apstākļi, kam var būt nozīme taisnīga soda noteikšanā.
Lai arī personas sociālais statuss ir viens no personību raksturojošo ziņu elementiem, kas ir jāņem vērā saskaņā ar Krimināllikuma 46.panta otro daļu, no judikatūras ir redzams, ka tiesas, nosakot soda veidu, ne vienmēr to izvērtē.
Piemēram, lietā Nr.SKK-472/2021 Senāts konstatējis, ka apelācijas sūdzībā apsūdzētais lūdzis noteikt viņam sodu piespiedu darba veidā, savukārt vēlāk iesniegtajā viedoklī par apelācijas protestu lūdzis noraidīt prokurora lūgumu noteikt brīvības atņemšanas sodu, nepiemērojot Krimināllikuma 55.panta nosacījumus. Apsūdzētais savu lūgumu pamatojis ar apstākli, ka viņam ir jārūpējas par savu sievu, kura ir otrās grupas invalīde un kurai ir nepieciešama patstāvīga uzraudzība, palīdzība ārstēšanā un ikdienas mājas aprūpe. Turklāt viņš ir vienīgā persona, kas spēj rūpēties par sievu. Apsūdzētais iesniedzis vairākus dokumentus, no kuriem izriet, ka sievai ir noteikta otrā invaliditātes grupa. Apelācijas instances tiesa apsūdzētā apelācijas sūdzību noraidījusi.
Senāts konstatējis, ka apelācijas instances tiesa, nosakot apsūdzētajam sodu, nav izvērtējusi apsūdzētā argumentus par sievas veselības stāvokli un tādējādi pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturto daļu. Norādīto pārkāpumu Senāts atzinis par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē, atcēlis apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam noteikto sodu un atceltajā daļā nosūtījis lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Atsaucoties uz judikatūrā pausto viedokli, ka apsūdzētā ģimenes stāvokļa kā personību raksturojoša apstākļa izvērtējumam ir būtiska nozīme lietas taisnīgā izspriešanā, individualizēta un taisnīga soda noteikšanā, Senāts atzinis, ka tiesas spriedumu, kurš satur nemotivētus tiesas atzinumus par lietas taisnīgā izspriešanā nozīmīgiem apstākļiem, nevar atzīt par tiesisku un pamatotu arī Kriminālprocesa likuma
511.panta otrās daļas un 512.panta otrās daļas izpratnē.
Citā lietā Senāts konstatējis, ka apelācijas instances tiesa krimināllietas materiāliem pievienojusi, bet nav izvērtējusi apsūdzētās raksturojumu, ko izsniegusi cietuma administrācija un no kura izriet, ka apsūdzētā ievēro uzvedības normas, ir pieklājīga, strādīga, atbildīga, akurāta un atsaucīga persona. Senāts norādījis, ka ziņu, kas raksturo personas sociālo statusu, izvērtējumam ir būtiska nozīme individualizēta un taisnīga soda noteikšanā, līdz ar to apelācijas instances tiesa, apsūdzētās raksturojumu neizvērtējot, ir pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturto daļu. Norādīto pārkāpumu Senāts atzinis par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē, atcēlis apelācijas instances tiesas nolēmumu daļā par apsūdzētajai noteikto sodu un atceltajā daļā nosūtījis lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Savukārt lietā Nr.SKK-354/2020 Senāts konstatējis pārkāpumu, jo apelācijas instances tiesa, nosakot sodu apsūdzētajam, nebija izvērtējusi viņa veselības un ģimenes stāvokli. Senāts atkārtoti uzsvēris, ka vainīgās personas veselības stāvokļa un ģimenes stāvokļa izvērtējumam ir būtiska nozīme individualizēta un taisnīga soda noteikšanā. Spriedumu, kurā tiesa nav motivējusi savus atzinumus par lietas taisnīgā izspriešanā nozīmīgiem apstākļiem, nevar atzīt par tiesisku un pamatotu Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās daļas un 512.panta otrās daļas izpratnē.
Tiesiskais statuss
Arī personas tiesiskais statuss ir pieskaitāms ziņām, kas raksturo personību un kurām ir nozīme kriminālprocesā. Personas tiesisko statusu nosaka personas likumpaklausība vai, tieši pretēji, iepriekšējā kriminālā pagātne, kas veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu un kas var tikt atzīts par atbildību pastiprinošu apstākli.
2019.gada 31.oktobra lēmumā, izskatot krimināllietu sakarā ar Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora kasācijas protestu, Senāts atzinis, ka pirmās instances tiesa nav izvērtējusi apsūdzētā personību raksturojošās ziņas – proti, to, ka viņš jau agrāk trīs reizes notiesāts nosacīti par tāda paša veida noziedzīgajiem nodarījumiem. Senāts norādījis – lai arī sodāmības par iepriekš izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem apsūdzētajam dzēstas, minētās ziņas raksturo apsūdzētā personību. Turklāt 2016.gadā apsūdzētais sodīts Polijas Republikā par zādzībām, nelikumīgi iekļūstot īpašumā. Tiesa nav izvērtējusi, vai minētās apsūdzētā personību raksturojošās ziņas neliecina par augstu noziedzīgu nodarījumu recidīva risku un vai apsūdzētā atkārtota notiesāšana nosacīti sasniegs Krimināllikuma 35.pantā norādīto soda mērķi.
Senāts atzinis, ka pirmās instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punktā minēto pārkāpumu – nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 35.panta otrās daļas, 46.panta otrās un trešās daļas un 55.panta pirmās daļas normas. Ņemot vērā, ka minētie pārkāpumi noveduši pie nelikumīga nolēmuma, Senāts atcēla pirmās instances tiesas spriedumu pilnībā un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.
Citā lietā Senāts atzinis par nepamatotu aizstāvja kasācijas sūdzības argumentu par to, ka tiesa, nosakot sodu apsūdzētajam, ir ņēmusi vērā apsūdzētā dzēsto sodāmību pēc cita sprieduma. Norādītajā lietā apelācijas instances tiesa konstatējusi apsūdzētajam dzēsto sodāmību un norādījusi, ka šim faktam nav krimināltiesisku seku Krimināllikuma 46.panta izpratnē. Ziņas par to, ka apsūdzētais bija tiesāts, tiesa vērtējusi kā vienas no apsūdzētā personību raksturojošām ziņām un norādījusi, ka tās sniedz zināmu ieskatu uz to, ka apsūdzētajam nepiemīt paškritiska attieksme pret izdarīto un iepriekš noteiktais kriminālsods nav bijis pietiekami efektīvs personas resocializācijas pasākumu īstenošanā. Senāts atzinis, ka apelācijas instances tiesas atzinuma apšaubīšanai nav pamata.
Izņemot norādīto, judikatūrā ir atzīts, ka Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumā sniegtajiem atzinumiem par apsūdzētā personību, tai skaitā atzinumam par jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risku, ir būtiska nozīme tiesiska, pamatota un taisnīga soda noteikšanā. Šie atzinumi ietilpst to apstākļu lokā, kas ļauj individualizēt sodu Krimināllikuma Sevišķās daļas attiecīgā panta sankcijas ietvaros vai arī noteikt vieglāku sodu par likumā paredzēto.
Senāta lēmumos vairākkārt aktualizēta personas tiesiskā statusa saistība ar noziedzīgu nodarījumu atkārtotas izdarīšanas risku un šī riska kā apcietinājuma piemērošanas un turpināšanas iespējamā pamata izvērtēšanu.
Lietā Nr.SKK-77/2020 Senāts atzinis par nepamatotu aizstāves kasācijas sūdzībā ietverto norādi par to, ka pirmās instances tiesa nepamatoti konstatējusi lietā atbildību pastiprinošo apstākli (noziedzīgie nodarījumi veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu), līdz ar to nepareizi novērtējusi apstākļus, kas noteica visbargākā drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanu apsūdzētajam.
Senāts norādījis, ka Krimināllikumā paredzētie atbildību pastiprinošie apstākļi atbilstoši Krimināllikuma 46.panta trešajai daļai ņemami vērā, nosakot vainīgajam soda mēru, nevis izraugoties viņam piemērojamo drošības līdzekli. Senāts konstatējis, ka abas zemāko instanču tiesas apcietinājuma piemērošanu apsūdzētajam pamatojušas ar nepieciešamību nodrošināt sprieduma izpildi un novērst iespēju, ka apsūdzētais izdarīs citus noziedzīgus nodarījumus, nevis ar apsūdzētajam noteiktā soda mēru.
Savukārt lietā Nr.SKK-365/2020, izvērtējot abu apsūdzēto kasācijas sūdzībās ietvertos lūgumus par drošības līdzekļa – apcietinājuma – atcelšanu, Senāts paskaidrojis, ka, izvērtējot, vai apcietinājums piemērots pamatoti, ir jāievēro Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.pantā noteiktās prasības, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē izteiktās atziņas, izskatot lietas par apcietinājuma piemērošanas tiesiskumu.
Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos lietās „Clooth v. Belgium” un „Paradysz v. France” paustajām atziņām par noziedzīgu nodarījumu atkārtotas izdarīšanas risku kā apcietinājuma piemērošanas un turpināšanas iespējamo pamatu, kā arī spriedumos lietās „Popkov v. Russia” un „Shteyn (Stein) v. Russia” atzīto nepieciešamību nacionālajām tiesām, atsaucoties uz personas iepriekšējo sodāmību, izvērtēt noziedzīgu nodarījumu atkārtotas izdarīšanas risku (tajā skaitā izvērtējot, vai iepriekš izdarītie noziedzīgie nodarījumi pēc sava rakstura un bīstamības pakāpes ir salīdzināmi ar izskatāmajā lietā izvirzīto apsūdzību), Senāts atzinis, ka nav pamata apšaubīt drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanas pamatotību apsūdzētajiem. Senāts konstatējis, ka apelācijas instances tiesa ņēmusi vērā apsūdzēto iepriekš izdarīto noziedzīgo nodarījumu raksturu un to, ka viņi pēc atbrīvošanās no brīvības atņemšanas soda izciešanas iestādes turpina izdarīt analoga rakstura noziedzīgus nodarījumus. Līdz ar to, lai novērstu konkrētu un specifisku noziedzīgo nodarījumu turpmāku izdarīšanu, apelācijas instances tiesa grozījusi viņiem pirmstiesas procesā piemēroto drošības līdzekli – nodošanu policijas uzraudzībā – un piemērojusi apcietinājumu.
Secinājumi
Personību raksturojošām ziņām ir nozīme visā kriminālprocesa laikā. Šīs ziņas ietekmē ne vien soda noteikšanu, bet arī citus jautājumus – piemēram, to, vai aizstāvja piedalīšanās kriminālprocesā ir obligāta, iespēju personai piemērot (vai turpināt piemērot) drošības līdzekli – apcietinājumu, personas iespēju piedalīties tiesas izmeklēšanā, personai piespriestā soda izpildi.
Gadījumā, ja vainīgās personas psihiskais stāvoklis noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī ir attiecīgā noziedzīgā nodarījuma pazīme, personas psihiskā stāvokļa nenoskaidrošana vai kļūdaina noteikšana var novest pie izdarītā noziedzīgā nodarījuma nepareizas kvalifikācijas.
Personas psihiskā stāvokļa neizvērtēšana vai nepilnīga izvērtēšana var novest pie atbildību mīkstinoša apstākļa nepamatotas nekonstatēšanas un nepamatoti bargāka soda noteikšanas.
Lai nodrošinātu tiesai pieeju tādām personību raksturojošām ziņām, kuras apsūdzētais uzskata par svarīgām soda noteikšanā, viņam jābūt proaktīvam un jāizrāda iniciatīva šo ziņu iegūšanā un iesniegšanā. Prokurora iespējas iegūt ziņas, kas raksturo apsūdzētā personību, ir visai ierobežotas, ņemot vērā šo ziņu raksturu, un tikai pašam apsūdzētajam ir zināms, kādas ziņas ir viņa rīcībā. Laikam, kad tiek norādītas personību raksturojošās ziņas, ir būtiska nozīme, un šo ziņu norādīšana tikai kasācijas sūdzībā var būt novēlota, jo atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569.pantam Senāts lietas faktiskos apstākļus neskaidro un lietā iegūtos pierādījumus no jauna neizvērtē.
QR
