Konferences atklāšanas uzruna
Labrīt, godātie viesi, kolēģi, konferences dalībnieki, draugi!
Satiekamies tikai piecus mēnešus pēc Reikjavikas samita, kurā īpaši uzsvērta Eiropas Cilvēktiesību konvencijas loma kopējo pamattiesību standartu garantijai. Konvencija ir dokuments, kura iedzīvināšana ikdienā ir ne vien Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT), bet arī mūsu nacionālo tiesu rokās.
I
Eiropas Cilvēktiesību tiesas kolēģi savos nolēmumos atgādina, ka ECT nav ceturtā instance. ECT funkcija nav aizstāt nacionālās tiesas, bet gan vērtēt atbilstību cilvēktiesību standartiem. Vienlaikus, ECT nav skatāma atrauti no nacionālajām tiesām, jo tā papildina nacionālo tiesu kvalitatīvu funkcionēšanu. Ir aplami raudzīties uz ECT kā uzraugu, no kura nacionālajām tiesām jābaidās. Runa ir par sinerģiju, kuras rezultātā ieguvēji ir visi, un galvenais – cilvēki. Bet pamatā mēs pildām vienotu funkciju.
Jurisprudencē bez zināmas formālisma devas nevar iztikt. Tomēr ir jāsaprot, ka pārmērīgs juridiskais formālisms, aiz kura pazūd sprieduma būtība, degradē tiesu varu un tiesiskumu. Arī Latvijā ir bijušas diskusijas par spriedumu, tostarp Satversmes tiesas spriedumu, formālu izpildi, būtībā neatrisinot spriedumā norādīto problēmas sakni. Iemesli pretestībai spriedumu adekvātai izpildei pasaulē ir dažādi – politiski, ekonomiski, sociālpsiholoģiski, paretam pat diemžēl šķiet, ka mēdz būt arī psihiatriski...
Strīdi un konflikti cilvēku sabiedrībā ir dabiska lieta, un no tiem mēs nekad neizvairīsimies. Tiesas tos risina – individuāli, vienu pēc otra. Bet valstij ir arī atbildība iespēju robežās novērst destruktīvu konfliktu cēloņus, un te ir jārunā ne tikai par spriedumu formālu izpildi, bet par spriedumu KVALITATĪVU izpildi. Ar kvalitatīvu izpildi saprotu tādu izpildi, kura ne vien izšķir konkrēto strīdu starp konkrētajiem subjektiem, bet dod pienesumu tiesiskuma attīstībai plašākā kontekstā. Tāpēc uzskatu, ka lielāka loma jāpievērš ne vien tiešai spriedumu izpildei, bet arī, un pat it īpaši, izpildes kvalitātei.
II
Vienlaikus ir jāsaprot, ka mēs nevaram runāt par vienādu situāciju visā Eiropā. Jāņem vērā, ka atšķirībā no mūsu Rietumeiropas partneriem mēs Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs dzīvojam blakus agresīvam kaimiņam un blakus karam, kuru šis kaimiņš ir izraisījis.
Nacionālās tiesas atrodas vienotā tiesiskajā sistēmā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Taču nedrīkst aizmirst, ka mēs šobrīd dzīvojam aktīva hibrīdkara apstākļos, par kura uzturēšanu nepārtraukti rūpējas mūsu agresīvais kaimiņš – Krievija. Austrumeiropas sabiedrība vairāk jūt objektīvu apdraudējumu un nepieciešamību aizsargāties nekā Rietumeiropas cilvēki, kuriem nav ikdienā jāsastopas ar šiem draudiem. Tas, protams, nepazemina cilvēktiesību standartus, taču prasa tiesām diferencētu pieeju risku izvērtēšanai valsts drošības kontekstā. Runa ir par pašaizsargājošas demokrātijas fenomenu.
Demokrātijas paradokss ir tas, ka šķietami tā rada priekšnoteikumus savam galam, ļaujot saviem pretiniekiem aktīvi darboties pret sevi. Taču demokrātijas mehānismi jādarbina saprātīgi, jo tas nedrīkst novest pie demokrātijas demontāžas! Un te milzīga, ja ne noteicošā loma ir tiesai, kura ir pēdējais tiesiskuma bastions.
III
Šodien intervijā Latvijas Radio man tika uzdots jautājums – bet ko darīt, ja politiķi atsakās pildīt Cilvēktiesību tiesas vai Satversmes tiesas spriedumus. Diemžēl nācās atbildēt, ka gadījumā, ja valsts nepilda tai adresētos spriedumus, atbildība var būt tikai valstij, nevar politiķi ielikt cietumā par to. Un tas nav grozāms. Bet varbūt šodien mēs nāksim klajā ar jaunām idejām un alternatīvām?
It īpaši svarīgi tas ir šodienas aktuālajos jautājumos par karā pārvietoto bērnu tiesībām uzaugt ģimenē, par cietušo personu tiesībām uz juridisko palīdzību, mantojuma, ģimenes un īpašuma tiesību jautājumos. Šo jautājumu aktualitāti redzam izceltu arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidentes Šīfras O`Līrijas paziņojumā septembra sākumā saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 70. gadadienu.
IV
Paldies Jums visiem, ka atradāt iespēju piedalīties šajā konferencē, es to patiesi augstu novērtēju.
Lai mums visiem šodien izdodas!
Konferences noslēguma uzruna
Noslēguma pārdomas saistībā ar ievadrunā teikto, ka dzīvojam dažādos apstākļos, konkrēti, Latvija – blakus agresoram Krievijai. Uzmanību piesaistīja kolēģes Jautrītes Briedes replika diskusijā, pieminot Ždanokas lietu, kurā ar 7:8 balsīm – kā caur adatas aci – Latvijas valsts vinnēja. Labi, ka tā. Bet baisi, cik tuvu tas bija, īpaši tajos apstākļos.
Šis piemērs tika minēts konstitucionālās identitātes kontekstā. Konstitucionālā identitāte ir ļoti plašs jēdziens, kas daļēji rada problēmu, jo tas ir arī pietiekami abstrakts un pietiekami neitrāls jēdziens. Tas ietver tik daudzus aspektus, ka varbūt ne visi izprot faktisko situāciju, un tādēļ daļai nerodas bažas. Piemēram, valodas lietošana. Liekas – kādas gan tur problēmas? Bet ja ieliekam tā vietā jēdzienu „draudi nācijas pastāvēšanai”, kas arī ir konstitucionālās identitātes jautājums? Pamēģiniet jēdzienu „konstitucionālā identitāte” aizstāt ar „draudi nācijas pastāvēšanai”. Uzreiz cita bilde uzzīmējas. Tas parāda, ka situācijas ir dažādas, katra jāvērtē individuāli.
Otra frāze, kas piesaistīja uzmanību, ir kolēģes Inetas Ziemeles sacītais, ka tiesnešiem ne vienmēr ir taisnība. Ko darīt, lai mazinātu tās sekas, kas rodas, ja nesaprotam kontekstu? Eiropas cilvēktiesību dialektika ir tāda: Eiropas valstis un tautas dzīvo dažādos ģeopolitiskos un ekonomiskos apstākļos, bet mūs vieno vienoti principi. Bet rodas konflikts starp vienotiem principiem un dažādiem apstākļiem.
Otrām kārtām, tiesību attīstības dialektika – tiesību attīstības dzinējspēks ir konflikts. Patiesi, tiesības veidojas cīņā. Taču to līdz galam var saprast, vien nonākot saistībā ar tiesībām. Tiesu lietās tiesājas divas puses, un konfliktā starp tām veidojas tiesības. Tāpat arī nacionālo tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecības veicina tiesību attīstību. Taču nav jābaidās, ka nonākam domstarpībās. Konstruktīvs konflikts nav briesmīgs. Briesmīgs ir destruktīvs konflikts.
Lai konflikti nebūtu destruktīvi, recepte ir vienkārša: dialogs, ieklausīšanās, atvērts prāts un empātija. Šādā veidā varam sarunāties un tuvināt izpratni par nacionālo identitāti. Mums tas īpaši vajadzīgs saistībā ar karu Ukrainā.
Nav lielu problēmu ar pirmajiem diviem nosacījumiem – dialogu un ieklausīšanos. Mēs runājam un veidojam šo dialogu. Sarežģītāk ir ar atvērto prātu un empātiju – ir grūti saprast to, ko paši neesam piedzīvojuši. Tādēļ runājamies un cenšamies saprast otru. Iespējams, vajadzīga ilgāka runāšanās un dziļāka ieklausīšanās.
Prieks, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Savienības Tiesa arvien vairāk respektē valstu nacionālās īpatnības. Pats zinu, cik grūti sasniedzama šī izpratne bija pirms 10–20 gadiem. Ja tas mainās, tad mūsu darbiem un sarunām ir rezultāts. Tas darbojas, un tas ir visu mūsu kopējs nopelns.
QR
