Iedzīvošanās – vec. latīņu – lucupletatio, franču – enrichissement, vācu – Bereichenrung, krievu – обогащение. Jēdziens, kuru nereti lieto juristi, taču vairumā gadījumu tam ir negatīva nokrāsa, t.i. – netaisna iedzīvošanās. Īpaši iedzīvošanās jautājumam romiešu tiesībās 1890.gadā pievērsās D.Grimms darbā „Ieskats iedzīvošanās teorijā”. Tas skarts arī H.Dernburga, J.Barona, Ā.Golmstena, G.Šeršeņeviča, K.Dekerta u.c. darbos.
Šis raksts ir papildinājums iepriekš Biļetenā publicētam rakstam „Par ļaunu kreditoriem veiktas rīcības apstrīdēšana”, pēc iespējas cenšoties izvairīties no jau publicētā.
Viens no Latviešu konversācijas vārdnīcas autoriem Aleksandrs Būmanis šķirklī „Iedzīvošanās, netaisna” rakstīja: (vāc. ungerechtfertigfe Bereicherung, kr. неправомерное обогащение) Kas netaisni, t.i. bez tiesiska pamata, iedzīvojies uz otra rēķina, tam jāatdod tas, ar ko viņš iedzīvojies, kaut arī viņš būtu labā ticībā, t.i. nebūtu netaisnpratīgs. Šo principu atzina jau romiešu tiesības, un no tām tas pārņemts visos šā laika kodekos; tā pamatā ir izlīdzināšanas ideja, un tā mērķis ir aizsargāt tiesības pret to netaisnību, ko rada pašas tiesības: summum ius summa iniuria (Kőlers). Personai, uz kuras rēķina kāds cits iedzīvojies, pieder atprasījuma sūdzība [condictio, ko nedrīkst sajaukt ar īpašuma (sk.) atprasāmo sūdzību, rei vindicatio]. Šīs sūdzības pamats nav ne līgums, nedz arī neatļauta darbība, bet tikai vienas puses iedzīvošanās no otras bez pietiekoša pamata, tā ka noteicēja loma pieder tai mantas attiecībai, kas sakarā ar vienu vai otru apstākli radusies starp partiem.”
Tālāk autors norāda, ka ir atsevišķi atprasījuma tiesību veidi. Raksta ietvaros tiks iezīmēts viens no tiem – kreditoru aizsardzības līdzeklis actio Pauliana. Šis prasību veids pakāpeniski ieguva arvien lielāku nozīmi apmēram sešpadsmitā gadsimta sākumā itāļu, vēlāk arī franču tirgotāju vidū, tā regulējums parādās pilsētu statūtos un bankrota procesā. Henrija IV ordonanse kreditoriem norāda uz actio Pauliana kā līdzekli pret ļaunprātīgu īpašuma pārvedumu. Pakāpeniski šīs prasības tiesu praksē sāka piemērot pret nekomerciāliem parādniekiem, taču tam nebija speciāla normatīva regulējuma. Tā, piem., Francijā pret nekomerciāliem parādniekiem actio Pauliana tika atļauta, tikai pamatojoties uz Napoleona kodeksu.
Priekšnoteikumi actio Pauliana piemērošanai ir parāda esība, kuram ir iestājies maksāšanas termiņš, un kreditora spēja pierādīt, ka faktiski maksāt nespējīgs parādnieks apzināti veicis darbības par ļaunu kreditoram, lai izvairītos no šī parāda samaksas. Tieši šīs ļaunprātības pierādīšana apgrūtina vai pat padara par neiespējamu šī aizsardzības līdzekļa piemērošanu. Tādēļ sākotnēji tiesu praksē, bet vēlāk arī normatīvajā regulējumā ieviesa krāpšanas pieņēmumu (praesumptio fraudis), ar to saprotot, ka šāda fraudatora darbība veikta ar trešās personas līdzdalību, t.i., tā atlīdzības darījumu gadījumā zināja par parādnieka nolūku izvairīties no parāda nomaksas. Šo pieņēmumu pamatā attiecina uz ģimenes locekļiem un tuvākas vai tālākas pakāpes radiniekiem. Tomēr trešām personām ir tiesības apstrīdēt šo prezumpciju.
A.Būmanis konversācijas vārdnīcā šķirklī „Fraus” kā trešo šī jēdziena nozīmi norādīja: „sevišķa kreditora krāpšana, kas izpaudās mantas atsavināšanā (fraudators darījums, lai apietu kreditoru intereses), izlietojot nelietīgi viņa uzticību. I. šī pēdējā nozīme f. bija Romā jau republikas un sevišķi ķeizarvalsts laikā. Aizsardzību deva vispirms kā pretora interdiktu, kas bija vērsts uz to, lai 3.persona atdotu, ko parādnieks pārdevis, apejot kreditora tiesības (in integrun restitutio). Pēc tam deva arī personīgu sūdzību, in factum (sk. formula), arbitrāžas sūdzību (actio Pauliana), pie tam divējādā nozīmē, kā sūdzību, kas vērsta pret lietu atsavināšanu (in bonis) viltus ceļā, un arī vispār pret citu parādnieka fraudatoru darbību par ļaunu kreditoriem (quae fraudationis cauna gesta sunt). Šai sūdzībai bija nepieciešami 4 noteikumi: a) parādnieka nabadzība (ja vien viņam nebija piešķirts atvieglojums beneficium competenliae), b) zaudējumu nodarīšana (eventus damni), c) parādnieka nolūks nodarīt zaudējumu, t.i., neizpildīt savu saistību pret kreditoru (consilium fraudis) un d) trešās personas apzināta līdzdalība fraudatorā aktā, lai parādniekam būtu iespējams izvairīties no parādu samaksas (conscius fraudis)”.
Rīgas Rātes 1864.gada 12.februāra apelācijas atziņā Nr.1062 par juridiskām prasībām actio Pauliana teikts: „Varētu šķist tikai apšaubāmi, vai saskaņā ar actio Pauliana pamatprincipiem S. izteikumus pirms konkursa atklāšanas nevarētu atsaukt. Bet, ja edikts, kas ietver šos pamatus: „quae fraudationis causa gesta erunt etc.” (l. 1 pr. Dig. 42, 8), tad sūdzības par parādnieka veiktajiem maksājumiem atsevišķiem kreditoriem ir pieļaujama tikai tad, ja ir notikusi ne tikai consilium fraudandi parādnieka personā un effectus fraudis veiktajā maksājumā, bet arī, jo it īpaši mala fides apmierinātā kreditora personā, tad, protams, par šādu sūdzību nevar būt ne runas visos gadījumos, kur nav spēkā pēdējais nosacījums, it īpaši ne gadījumos, kad kreditors, lai gan viņš zina, ka viņa parādnieks nevar apmierināt visus savus kreditorus, pieņem no parādnieka to, kas viņam likumīgi pienākas. Jo particeps fraudis ir un mala fide kļūdās tikai tas, kurš saņem kaut ko, kas viņam nepieder; ļaujot savam parādniekam dot viņam vairāk, nekā viņam pienākas, salīdzinot ar līdzkreditoriem. Tomēr, ja šobrīd prāvas partu starpā nav strīda par to, ka A un B darbība, kad tiesvedībā prasīja segt vekseļa parādu, nekādā veidā nav uzrādījusi kaut ko, kas tam nepienācās, tad šajā gadījumā nevar būt runa par Actio Paulianu.”
Par iedzīvošanās jēdzienu actio Pauliana saistībā ar ķīlu Rīgas Rāte 1880.g. 15.oktobra apelācijas spriedumā Nr.6726 atzina, ka kreditors jebkurā laikā var piedzīt no parādnieka pienākošos prasījumu, ja parādnieks ir maksātspējīgs. Ja tikai kreditors jebkurā brīdī atsakās no savu tiesību uz piedziņu aizstāvības, piešķirot atlikšanu, ņemot vērā to, ka parādnieks to nodrošina nākotnei ar ķīlas likšanu, ķīla veido cenu, ko kreditors maksā par atturēšanos no piemērotas piespiedu darbības pret parādnieku. Šādos apstākļos ķīlas iegūšanu nevar uzskatīt par ienesīgu un nelikumīgu, un nevar būt ne runas par kreditora iedzīvošanos. Jo, ja viņš nebūtu piešķīris atlikšanu, bet būtu veicis piespiedu līdzekli pret saviem parādniekiem pirms konkursa izcelšanās, viņš būtu apmierināts ar savu prasījumu un citi viņa parādnieka kreditori par to nebūtu drīkstējuši sūdzēties, nodrošinot savu prasījumu gadījumā, ja viņa prasība tiek apmierināta, uz kuru viņam bija tiesības pirms konkursa uzsākšanas (Windscheid, Pandekten II, § 463 Rote 32). Līdz ar to nevar piekrist apelācijas sūdzības iesniedzējas viedoklim, ka izpildei (uzteikumam par izbeigšanu) nebija nozīmes un ka pastāvošajos apstākļos ir jāpieņem, ka kreditors, iegūstot ķīlu, ir iedzīvojies.”
Jau no šiem piemēriem redzams, ka viens no tiesu prakses pamatjautājumiem ir šīs prasības tvērums un piemērojamība kreditora tiesību aizsardzībai.
Pēdējos trīs gadsimtus norit diskusijas par mantošanas, dāvināšanas un ģimenes tiesību saistību ar actio Pauliana, kurā savu artavu devis arī prof. J.Rozenfelds rakstā „Nekustams īpašums kā visas mantas dāvinājuma priekšmets”. Autors secina, ka „Latvijas tiesībās visas mantas dāvinājums kļūdaini identificēts ar darījumiem in fraudem creditorum, pret ko kreditorus aizsargā actio Pauliana, treškārt, veidojas neattaisnojams paralēlisms, kas izpaužas kā viena un tā pati situācija, kad dāvinātājs nespēj norēķināties ar kreditoriem, ar divām atšķirīgām tiesiskajām metodēm: visas mantas dāvinājuma sekām un maksātnespēju. Līdztekus tam pastāv arī terminoloģijas problēma: CL lieto terminoloģiju, kas neatbilst Maksātnespējas likumā un citos likumos, piemēram, Kredītiestāžu likumā, lietotajai.”
Profesora norādītā duālā pieeja raksturīga, kā jau minēts iepriekš, no actio Paulina atjaunošanas laika Itālijā un Francijā (sk. Mališevs, 92.–93., 204.–209.lpp.; par actio Pauliana Latvijas maksātnespējas procesā sk. prof. K.Torgāna rakstu krājumā par līgumtiesībām§ 4. Actio Pauliana).
Turpinot tiesu prakses apskatu dāvināšanas jautājumā, ir vērts pievērsties 1878.g. 12.janvāra Rīgas Rātes apelācijas spriedumam lietā Nr.3411. Tajā minētais 4494.pants vēlāk tika pārņemts 1937.gada Civillikumā kā 1927.pants.
„Minētais pants vien uzliek par pienākumu apdāvinātajam tajā apjomā, kādā viņš caur dāvinājumu ir iedzīvojies, taču ne vairāk, līdzīgi kā mantojuma gadījumā (4493.pants), atbildēt par dāvinātāja parādiem vai attiecīgi – pēc dāvinātāja pieprasījuma, izsniegt viņam tik daudz no kopējās uzdāvinātās mantas, cik nepieciešams minēto parādu nomaksāšanai.
Kaut arī atsaucēs pie 4494.panta ir norādīta arī actio Pauliana pamatā esošā digesta quae in fraudem creditorum XLII, 8, taču tikai, lai ar 1. 17 §. 1 eod. pamatotu, ka attiecībā uz to, kas visu savu mantu ir uzdāvinājis citam, neraugoties uz to, ka zinājis, ka ir parādā, ir pieņemams, ka viņam ir bijis nodoms samazināt saviem kreditoriem iespēju atgūt parādus.
Izņemot Vietējo likumu kopojuma III.daļas 116.pantā regulēto gadījumu, kad dāvinājums kreditoru apiešanas nolūkā veikts starp laulātajiem, šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis minētajam likumu kopojumam ir svešs.”
Uz šo nolēmumu atsaucās V.Bukovskis 1914.gada Baltijas guberņu civillikumu kopojuma komentāros, Latvijas Senāta Civilās kasācijas departaments savos spriedumos CKD 1928/34 1928.g. 31.janvārī lietā Nr.34; CKD 1929/36 1929.g. 21.martā lietā Nr.26; CKD 1931/2033 1931.g. 25.novembrī lietā Nr.818).
Šajā nolēmumā vērsta uzmanība uz to, ka dāvināšanas saistība ar actio Pauliana Latvijas normatīvā regulējumā ir diskutabla un līdzīgi kā Francijas Civilkodeksā 1167.pants, 1864.gada Vietējo likumu kopojumā III. daļā bija tikai viena norma – 116.pants, kuru varēja tieši saistīt ar aplūkojamo kreditoru aizsardzības līdzekli, tāpat te pirmo reizi ir norādīts uz krāpniecības pieņēmumu (praesumptio fraudis).
Tā piem., Berlīnes Kasācijas tiesa 1841.g. 19.aprīļa spriedumā atzina, ka 1167.pants neprasa, lai parādnieks tiktu iesaistīts procesā, kas uzsākts saskaņā ar šo pantu. Turklāt tas pats par sevi nešķiet nepieciešams, jo prasības mērķis ir tikai atgriezt parādnieka aktīvus, kas ir izņemti no viņa īpašuma par labu trešajām personām, lai tos izņemtu tādā pašā mērā, kā to prasa kreditoru intereses, lai tikai šīm trešām personām, bet ne parādniekam, kura aktīvos manta ir jāatdod, noteikti ir interese iebilst pret prasību.
Latvijas Senāta Civilās kasācijas departaments 1931.g. 25.novembrī lietā Nr.2033 šādi atsaucās uz 1878.g. 12.janvāra Rīgas Rātes apelācijas spriedumu Nr.3411 (V-865).
„Konstatējot to apstākli, ka bērnu uzturēšanas pienākums atbildētājam Jānim B. pastāvēja jau dāvināšanas līguma noslēgšanas laikā un ka līgums noslēgts taisni ar nolūku izvairīties no šā pienākuma pildīšanas, tiesa varēja nākt pie atzinuma, ka uzturēšanas pienākums, neatkarīgi no tā, ka viņš parāda veidā galīgi konstituējies tikai vēlāk, jau dāvināšanas momentā apgrūtināja parādnieku mantu, un ka, saskaņā ar CL 4494.р., dāvinātāja kreditors var pieprasīt sev apmierinājumu no atdāvinātās mantas, lai segtu uztura prasību. CL 4494.p. taisni paredz īpašu prasību, kura pamatojas uz apdāvinātā netaisnu iedzīvošanos uz kreditora rēķina (Sen. CKD spried. 29/36).
Pretēji atbildētājas domām, Privātlik. 4494.p. neaizskar jautājumu par kreditoru intereses aizskarošā dāvinājuma nederīgumu, bet gan uzliek apdāvinātam par pienākumu atbildēt par dāvinātāja parādiem tajās robežās, par cik viņš iedzīvojies, un izdot dāvinātājam vai viņa kreditoram tādu daļu no saņemtā dāvinājuma, kāda vajadzīga parāda segšanai (Cvingmans V. 865.).”
Uz šo nolēmumu atsaucās arī mūsdienu senatori 2014.g. 18.februārī lietā Nr.SKC-590/2014 C32290110, 2016.g. 10.jūnija spriedumā lietā Nr.SKC-249/2016, C30369010 u.c.
Jau minējām par laulāto savstarpēju „ziedošanu” nolūkā izvairīties no parādu nomaksas, to īstenojot ar laulātā apdāvināšanu par ļaunu kreditoriem.
„Ja ir konstatēts, ka Anna K. zinājusi par prasītāju nekoroborētām tiesībām un ja arī viņas vīra ļauns nodoms, noslēdzot dāvināšanas līgumu ar sievu, ir prezumējams, tad no tā pats par sevi izriet, ka pats dāvinājuma līgums būtu uzskatāms par fiktīvu (priv. lik. 2951.p. nozīmē). Taisni Annas K. mala fides būtu bijusi Tiesu palātai jāliek savu apcerējumu pamatā, apspriežot dāvinājuma līguma spēku un nozīmi, no tā viedokļa, vai šisdāvinājuma līgums būtu atzīstams par fiktīvu un atceļamu, saskaņā ar Kr. civ. lik. 1529.p. piez. pielikumā II, nodaļ. 3., 4.p. p. (1916.g. 3.jūlija lik. red.) un priv. lik. 116.p. izteikto principu, pēc kura ļauns nodoms ir prezumējams no apdāvinātā, ja vien tas ir dāvinātājas vīrs, un sievas, kā dāvinātājas mala fides tiktu konstatēta.”
Rīgas Rāte vairākos spriedumos ir atgādinājusi par actio Pauliana noilguma termiņu.
„Rātes apelācijas 1880.g. 15.oktobra sprieduma noslēgumā un 1878.g. 25.aprīļa Nr.3033 un 1879. g. 31.oktobra Nr.7357 atkārtoti atzīts:
1) ka actio Pauliana noilguma termiņš parasti ir viens gads no brīža, kad var celt prasību tiesā; izņēmuma kārtā, ja tā ir iedzīvošanās, tad desmit gadi;
2) ka parastais noilguma termiņš apgrūtinājuma rīkojuma apstrīdēšanai konkursā sākas no brīža, kad deklarācija ir sagatavota un ievietota lietā.”
Domājams, ka šis īsais ieskats iedzīvošanās apstrīdēšanā ar actio Pauliana deva priekšstatu par speciālā normatīvā regulējuma trūkumu tā piemērošanā ārpus maksātnespējas procesa un tiesu prakses un vispārējo tiesību principu nozīmi šādu strīdu risināšanā tiesā.
QR
