Konstitucionālā struktūra nedrošos laikos

1. Mērķis ir raksturot laikmetīgos izaicinājumus valsts konstitucionālajai struktūrai un ieskicēt tiesību piemērotāja iespējas sekmīgai to pārvarēšanai.

Laikmeta raksturojums teorētiski sistematizēts Centrāleiropas un Austrumeiropas tiesību zinātnieku darbos (īpaši Andrašs Šajo un Vojcehs Šadurskis), un šī jautājuma strukturējums ir vērtīgs mūsu reģiona intelektuāls pienesums tiesību teorijas un salīdzināmo konstitucionālo tiesību attīstībai.

2. Beidzamā desmitgade nav bijusi labākais laiks demokrātiskai tiesiskai valstij, un perspektīva arīdzan nav pārlieku optimistiska par strauju uzlabojumu.

Pēc deviņdesmitajiem un jaunā gadsimta sākuma, kad dominēja vēstures beigu sajūta un liberālo demokrātiju vēsturiskās uzvaras eiforija, laiki ir mainījušies.

Deviņdesmitos klasiski arī mūsu reģionā varēja raksturot ar klasisko Frensisa Fukujamas raksta virsrakstu par vēstures beigām. Savukārt jaunā laikmeta sajūtas raksturojumam iederīgs Džordža R.R. Mārtina kulta romāna „Troņu spēles” pirmo nodaļu motīvs, kas īpaši izcelts seriāla „Troņu spēles” pirmās sezonas pirmās epizodes nosaukumā, ka ziema tuvojas. Mūsu laikmetu varētu raksturot kā nedrošus laikus.

3. Demokrātiska valsts, kas balstās uz tiesiskas valsts un cilvēktiesību aizsardzības principiem, ir apdraudēta vairāku iemeslu dēļ. Zināmā mērā varētu būt pamatota līdzība ar demokrātiju norietu Eiropā aizvadītā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.

Ja tajā laikā jaunās demokrātijas Eiropā pēc īslaicīga konstitucionālā romantisma perioda saskārās ar autoritāru režīmu izaicinājumu, tad šobrīd kā vēsturiska alternatīva iezīmējas neliberāla demokrātija.

4. Demokrātiska valsts ir trausla konstitucionālā struktūra, un tā ir rūpīgi aizsargājama. Tam nepieciešams gan pašaizsargājošās demokrātijas (kaujasspējīgas demokrātijas) princips, gan arī demokrātiju starptautiska sadarbība kopējiem mērķiem. Viena pati izolēta demokrātija ne vienmēr spēj izdzīvot laikmetīgajos izaicinājumos.

Vēsturiski pēc autoritāro režīmu sabrukuma Otrajā pasaules karā demokrātisku valstu aizsardzība tika nodrošināta ar tiesību piemērotāju starpniecību. Valdošās tiesību izpratnes maiņa, dabisko tiesību skolas renesanse, kā arī konstitucionālo tiesu veidošana bija salīdzinoši labas zāles, kas ļāva stabilizēt demokrātijas Eiropā. Tas konstitucionālo politiku padarīja par elitāru ekspertu kompetences un atbildības jautājumu. Stabila tradicionālo politisko partiju sistēma, kas ietekmēja un definēja politiskās cīņas laukumu, kā arī profesionāls civildienests un neatkarīga tiesu vara enkuroja un stabilizēja demokrātijas, izslēdzot jebkādu reālas alternatīvas perspektīvu tām.

Tādā veidā notika sekmīga Vācijas, Itālijas un Austrijas konstitucionālo struktūru restaurācija uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kā arī vēlāk Spānijas, Portugāles un Grieķijas konstitucionālā transformācija pēc autoritāro režīmu krišanas šajās valstīs.

Šīs pašas metodes pašsaprotami tika izmantotas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs pēc dzelzs priekškara sabrukuma. Sākotnēji tās bija arī ārkārtēji sekmīgas, bet konstitucionālā realitāte tomēr nav izrādījusies tik optimistiska ilgākā laika periodā.

5. Demokrātiskas valstis īpaši mūsu reģionā saskaras ar visiem laikmetīgajiem izaicinājumiem, kas mazina iedzīvotāju drošību un pārliecību par rītdienu un līdz ar to arī demokrātijas pievilcīgumu.

Raugoties uz šā gadsimta pirmajām divām desmitgadēm, dažādas krīzes un jo īpaši labklājības pieauguma kritums ir mazinājis demokrātiju spēku. Nevar noliegt, ka krīžu pārvaldīšanai arī demokrātiskas valstis izmantojušas ārkārtējās pilnvaras, kas sekmējis stipras varas pievilcīgumu.

Pirmkārt, demokrātijas nav uzvarējušas pasaulē kā vienīgais pareizais un universāli piemērotais valsts pārvaldīšanas modelis. Demokrātijas iedīgļu straujais sabrukums Borisa Jeļcina Krievijā un autoritāru režīmu ātra izveidošanās lielā daļā bijušās PSRS republiku skaidri konfrontējušas mūsu reģionu ar reālu politisku alternatīvu. Jo īpaši – paturot prātā Krievijas impēriskās ambīcijas nezaudēt savu politisko virsvadību reģionā. Globālā perspektīvā to ietekmēja arī autoritārisma tendenču nostiprināšanās Ķīnā Sji Dzjiņpiņa laikā un arābu pavasara cerību krahs.

Vladimira Putina Krievija ir atklāti izaicinājusi pastāvošo kārtību, kas balstīta demokrātiskas tiesiskas valsts vērtībās. Viņš konsekventi ir mēģinājis apdraudēt demokrātiskās valstis no ārpuses, manipulējot ar sabiedrības noskaņojumiem un korumpējot politisko elišu atslēgas cilvēkus.

Otrkārt, ir konstatējama arī demokrātiju iekšēja korozija, kas nav tikai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu fenomens. Arī vecas un stabilas demokrātijas korodē un ir ne mazāk apdraudētas. Neliberālu demokrātiju veidošanu atbalsta pietiekami liela sabiedrības daļa, un šis izaicinājums tā arī nav stabilizēts. Pietiekami daudzās valstīs joprojām ir sajūta, ka kārtējās vēlēšanas var kļūt par reāli beidzamajām brīvajām vēlēšanām, un konstitucionālo struktūru spēja izturēt nedemokrātisku politiķu apdraudējumu vairs nav tikai teorētisks stresa tests, bet gan konstitucionāla realitāte.

Treškārt, ekonomiskās krīzes un globālā pandēmija satricinājusi sabiedrības prasību pēc drošības un stabilitātes. Demokrātijas, pārvaldot nezināmas krīzes un meklējot tām labākās izejas bez drošas ceļakartes, ne vienmēr izrādījušās sekmīgas un spējušas attaisnot iedzīvotāju cerības. Klimata politika un nepieciešamība pārveidot esošo ekonomikas modeli vides aizsardzības un nākamo paaudžu interesēs arī nesekmē demokrātiju pievilcīgumu.

Visas iepriekšējās paaudzes ir dzīvojušas ar progresa un arvien pieaugošas labklājības sajūtu. Ļoti iespējams, šajā brīdī ir sasniegts labklājības valstu augstākais līmenis, un jautājums ir nevis par to, kā turpināt nodrošināt izaugsmi, bet gan par to, kā spēt saglabāt esošo pārticības un dzīves līmeni.

Visbeidzot – Krievijas agresija un karš pret Ukrainu konfrontējis Eiropas demokrātijas ar reāliem kara draudiem, faktiski uzturot izņēmuma stāvokļa perspektīvu. Tiesiskas valsts principi un cilvēktiesības izņēmuma stāvokļa apstākļos piekāpjas un tiek pakārtotas citām konstitucionālajām vērtībām, kas rada vērā ņemamu risku demokrātijas saglabāšanai.

6. Saskaroties ar demokrātijas apdraudējumiem, politiķi kapitulē pirmie. No regulārām vēlēšanām un vēlētāju labvēlības atkarīgā konstitucionālās struktūras daļa ir salīdzinoši visievainojamākā.

Politiķi ir spiesti pakārtot savu politisko piedāvājumu vēlētāju pieprasījumam, vai arī politiskā cīņā iesaistās ārpussistēmas politiķi, kas spēj transformēt politisko cīņu un pārstāvēt neapmierinātā vēlētāja balsi pēc drošības un stabilitātes.

Lielā mērā apdraudēts un par nākotni nedrošs vēlētājs rada nepieciešamo vilkmi politikas transformācijai un demokrātiju politiskai revīzijai.

Ierastās pasaules apdraudējums un vilšanās savās cerībās mazina tiesiskas valsts principu un cilvēktiesību vērtīgumu. Šīs konstitucionālās vērtības tiek reflektētas kā tādas, kas ir elitāras, atbilstošas salīdzinoši nelielu sabiedrības grupu interesēm un nekādā mērā nesekmē sabiedrības lielākās daļas labumu. Savukārt politiķi attiecīgi iestājas par šķietamā sabiedrības vairākuma interesēm, vēršoties un mazinot dažādu mazākuma grupu aizsardzību. Izvēloties starp šķietamu drošību un tiesiskumu, neliberālā demokrātija liek uzsvaru uz drošības sajūtu.

7. Demokrātiju atjaunošanas Eiropā veiksmes stāsts balstījies tiesisku instrumentu izmantošanā demokrātijas aizsardzībai.

Konstitucionālās tiesas, konstitucionālā kontrole, cilvēktiesību tieša piemērojamība, valsts varas padotība likumam un tiesībām un tiesiskas valsts principi ļāva atjaunot un attīstīt demokrātijas.

Demokrātijas aizsardzībā vadošā loma bija tiesību piemērotājiem, un jo īpaši tiesnešiem. Tiesnešu loma demokrātisko vērtību aizsardzībā pieauga, un Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pieeja balstījās uz veco demokrātiju (īpaši ASV) tradīcijām šajā jomā. Pateicoties amerikāniskai ietekmei, tiesneši lielā mērā kļuva par popkultūras zvaigznēm ne tikai ASV. ASV, protams, ikviens zinātu Ričardu Pozneru, Antoninu Skaliju vai Rutu Beideri Ginsburgu, savukārt Izraēlā – Aronu Baraku. Mūsu reģionā ir līdzīgi – daudzās valstīs pirmā konstitucionālās tiesas sastāva, kas vadīja demokrātisko transformāciju, tiesneši lielā mērā kļuvuši leģendāri.

Potenciālās tiesnešu valsts politiska analīze raksturo šo tiesnešu lomu labajos laikos.

8. Vojcehs Šadurskis nesen popularizēja Pjero Kalamendrei atziņu par fašistu režīmu Itālijā: ja tajā laikā Itālijā būtu stingra konstitūcija un konstitucionālā tiesa, fašisti kā pirmajiem uzbruktu nevis parlamentam, bet tiesai, mēģinot panākt varas konsolidāciju un demokrātijas likvidāciju.

Tiesneši var aizsargāt demokrātiju un tiesisku valsti, bet paši tiesneši ir tikai tiesisks instruments demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzībai. Tiesnešu vara un autoritāte ir konstitucionāli noteikta un atkarīga no tiesiskā ietvara. Tāpat arī tiesnešus amatos ieceļ un apstiprina konstitucionāli noteiktā politiskā procedūrā, parasti ar parlamenta vai prezidenta lēmumu.

Savukārt šī politiskā procedūra var dot iespēju politiskai varas pārņemšanai un tiesas pakošanai (court packing). Šajā ziņā klasisks piemērs ir ASV Augstākā tiesa ar tiesnešu iecelšanas politisko dimensiju.

Tādā ziņā vairs nav tik svarīgi spēt pieņemt konstitūcijas grozījumus vai jaunus likumus, cik nozīmīgas kļuvušas pilnvaras iecelt tiesnešus. Tiesu pakošana ļauj labāk sasniegt politiskos mērķus, un tas bijis instruments, kas izmantots neliberālo demokrātiju izveidošanā.

Tiesisku līdzekli demokrātijas un tiesiskas valsts aizsardzībai var izmantot ļaunā ticībā šo principu likvidēšanai.

9. Tādā ziņā konstitucionālās struktūras pamatjautājums nedrošos laikos ir jautājums par tiesu un tiesnešu neatkarību.

Tiesu varas funkcija joprojām ir nemainīga – tiesiskas valsts principu, cilvēktiesību un demokrātijas aizsardzība. Taču situācija ir nedaudz mainījusies.

Tiesu vara regulāri tiek konfrontēta ar sabiedrības vairākuma viedokli sarežģītās lietās (vērtību spriedumos). Cilvēktiesību un mazākuma aizsardzība var tikt interpretēta kā vairākuma interešu neņemšana vērā. Lielā mērā mūsu reģionā tikai Lietuvā ir akcentēts, ka konstitūcijai ir antimažoritārs raksturs. Proti, tās mērķis un uzdevums ir mazākuma tiesību aizsardzība; vairākumam jāspēj sevi aizsargāt ar balsu vairākumu politiskā procesā.

Sabiedrība un politiķi ne vienmēr ir gatavi akceptēt sev nelabvēlīgus vai nepatīkamus spriedumus. Politiska debate par spriedumiem rada priekšstatu, ka tiesnešu lēmums ir politiski noteikts, nevis juridiskā metodē balstīts un, mainot tiesnešus, var mainīt arī spriedumu. Tādā veidā sabiedrības politiskajā diskusijā tiek relativizēta juridiskās metodes nozīme, proti, uzturēts priekšstats, ka tiesas lemtais ir konkrēto tiesnešu vērtību un patvaļas noteikts, nevis izriet no tiesību normām un principiem, kas visiem vienlīdz saistošas.

Tiesnešu autoritāte un redzamība demokrātijā, kas iepriekš ļāva aizsargāt demokrātiju, šobrīd strādā pret tiesu varu. Politiķi ir labi apguvuši tiesu pakošanas politiskos ieguvumus. Ja ir iespēja nodrošināt vairākumu konstitucionālajā tiesā, ir iespējams nodrošināt ilgtermiņa politisko dominanci bez konstitucionālās struktūras izmaiņām. Vēl jo vairāk – pakotas tiesas ierobežo iespējas ātri atjaunot demokrātiju, jo arī tādas tiesas aizsargā konstitucionālie pamatprincipi.

10. Kādā varētu būt stratēģija šajos jaunajos apstākļos?

Kā redzam mūsu reģionā, neliberālās demokrātijas idejas bieži ir populāras un pietiekami plaši atbalstītas sabiedrībā. Bieži vien liela daļa juristu ir gatava līdzdarboties neliberālas demokrātijas veidošanā. Un šādu iekārtu var izveidot uz pietiekami ilgu laiku.

Pagaidām vēl neviens nav piedāvājis gatavu recepti pret šāda veida demokrātijas apdraudējumiem. Dažus punktus gan var iezīmēt.

Pirmkārt, potenciālajam apdraudējumam jābūt apjaustam un apdomātam. Tiesību piemērošana nedrošos laikos prasa ņemt vērā šos apsvērumus. Nav nepieciešams dot leģitīmus iemeslus tiesu pakošanai. Tas prasa racionālu pašierobežošanos un izvairīšanos no tiesas spriešanas politiskas „ierāmēšanas” kultūrkaros.

Otrkārt, joprojām nepieciešama principāla un neatkarīga tiesību piemērošana un tiesas spriešana. Lietām jātiek taisnīgi izspriestām, cilvēktiesībām – nodrošinātām un taisnīgumam – atjaunotam.

Tiesu varas vienīgais ierocis ir sabiedrības uzticēšanās un autoritāte sabiedrībā. Profesionāla un laba tiesas spriešana, tiesību normu piemērošana un taisnīguma atjaunošana ar tiesu nolēmumiem ir labākais pamats, lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos.

Tiesām ir jābūt atvērtām sabiedrībai un jāveido vērtību dialogs ar sabiedrību par tiesu varas mērķiem un atbildību demokrātijā. Stratēģiskā komunikācija mūsdienās ir svarīga katrai konstitucionālajai institūcijai, arī tiesu varai.

Treškārt, tiesnešiem un tiesību piemērotajiem svarīgi ir saglabāt optimismu. Optimisms ir būtisks tiesību piemērošanā un konstitucionālo vērtību īstenošanā. Pesimisti nedrošos laikos varētu nespēt pārvarēt laika nestos izaicinājumus.

11. Pagātnes pieredze var sniegt labus piemērus mūsdienām, bet tajos nav gatavu atbilžu šodienas izaicinājumiem. Atbildes katru reizi ir spiesta atrast tā tiesībnieku paaudze, kas saskaras ar šiem izaicinājumiem, piemērojot konstitucionālos pamatprincipus. Paši nozīmīgākie no tiem ir nemainīgi – aizsargāt demokrātiju, cilvēka pamattiesības un tiesisku valsti.