Ievads
Tiesu prakse par pierādījumu pārbaudes kārtību ir pastāvīgā attīstībā. Praksē arvien veidojas jaunas situācijas un izaicinājumi, kas prasa attiecīgus risinājumus. Šī raksta mērķis ir izvērtēt kopš 2021.gada 1.janvāra spēkā esošās pierādījumu pārbaudes būtību. Proti, noskaidrot, kas tā ir šobrīd, ko tā sevī ietver un kāda ir tās nozīme, nodrošinot tiesas nolēmuma pamatošanu. Rodot atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, tiks apsvērta tiesiskā situācija saistībā ar apsūdzētā liecinieka statusā iepriekš sniegtu liecību izmantošanu tiesas nolēmuma pamatošanai.
Raksts izstrādāts, tostarp izmantojot tiesību aktu izstrādes materiālus, atsevišķas Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, tiesību periodikā paustas atziņas.
Izmaiņas pierādījumu pārbaudes būtībā
Ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas spēkā stājās 2021.gada 1.janvārī, pierādījumu pārbaude no liecību un citu pierādījumu nolasīšanas kļuvusi par dinamiskāku formu, kurā var piekrist iepriekš sniegto liecību izmantošanai, nesaucot liecinieku uz tiesu (sk. Kriminālprocesa likuma 489.panta pirmo daļu). Savukārt gadījumā, ja liecinošā persona uzaicināta uz tiesas sēdi, personai lietas dalībnieki noteiktā secībā uzdod jautājumus (sk. Kriminālprocesa likuma 500.panta attiecīgās daļas).
Skaidrojot Kriminālprocesa likuma 489. un 500.pantā ietverto grozījumu būtību, Tieslietu ministrija paudusi, ka atbilstoši noteiktajai kārtībai turpmāk aizstāvībai būs tiesības norādīt uz tiesu aicināmās personas, proti, gan tās, kuras ir nopratinātas pirmstiesas kriminālprocesā, gan arī tās, kuras pēc aizstāvības domām būtu izsaucamas uz tiesas sēdi, ar norādi, kāda apstākļa noskaidrošanai tās nepieciešams uzaicināt. Vienlaikus aizstāvības pusei tiks izskaidrots, ka, nelūdzot paziņojumā izsaukt kriminālprocesā agrāk nopratināto personu, kuras liecības iekļautas izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, aizstāvība piekrīt, ka liecībā fiksētās ziņas lietas dalībnieki varēs izmantot tiesas debatēs un tiesa nolēmumā savu secinājumu pamatošanai. Tādā veidā tiks nodrošināts tas, ka personas, par kuru liecībām aizstāvības pusei nav šaubu, netiks pratinātas atkārtoti un tiks saīsināts iztiesāšanas ilgums. Vienlaikus norādāms, ka gadījumā, ja aizstāvību apsūdzētais īsteno pats vai netiks saņemts minētais paziņojums no aizstāvības, tiesa aicinās visas personas, kuru liecības iekļautas izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā.
Ievērojot, ka ar grozījumiem tiek paredzēts grozīt tiesā pārbaudāmo pierādījumu (liecinieku liecību) atlases kārtību, proti, turpmāk tieši aizstāvības puse būs tā, kura norādīs uz tiesu aicināmo personu loku, tiek paredzēts arī grozīt līdzšinējo pierādījumu pārbaudes kārtību. Proti, tiek paredzēts, ka pierādījumu pārbaudi tiesa uzsāks, atļaujot apsūdzētajam, viņa aizstāvim, cietušajam un viņa pārstāvim uzdot jautājumus personām, kuras uzaicināja tiesa, un tikai pēc tam jautājumus varēs uzdot prokurors. Šāda kārtība tiek noteikta, ņemot vērā, ka tieši aizstāvības puse ir tā, pēc kuras lūguma personas vispār tiek aicinātas uz tiesu, bet prokurors varēs uzdot papildu jautājumus, ievērojot sniegtās liecības tiesā. Savukārt pēc prokurora lūguma uzaicinātajām personām pirmais jautājumus uzdos prokurors. Norādāms, ka joprojām prokuroram būs tiesības lūgt tiesu uzaicināt lieciniekus, ja tas būs nepieciešams apsūdzības uzturēšanai un pamatošanai. Kā arī tiek saglabāta kārtība, kas paredz tiesas tiesības noraidīt jautājumus, kuri neattiecas uz lietu, un uzdot jautājumus jebkurā lietas iztiesāšanas brīdī. Turklāt tiesa varēs noteikt citu pierādījumu pārbaudes kārtību pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā un viņa aizstāvja lūguma.
Skaidrojot tostarp minētos grozījumus Kriminālprocesa likuma 489. un 500.pantā, Tieslietu ministrijas pārstāvji tiesību periodikā pauduši, ka turpmāk liecinieku nopratināšana tiesā vai to liecību nolasīšana nav priekšnoteikums, lai šīs liecības varētu izmantot, izspriežot lietu un pamatojot spriedumu. Papildus norādāms, ka grozījumi nav vērsti uz to, lai tiesā vairs netiktu pārbaudīti pierādījumi, tostarp nopratināti liecinieki, tieši otrādi, turpmāk tiks pārbaudītas tieši tās liecības, kuras pēc aizstāvības domām ir nepieciešams pārbaudīt, tādā veidā nodrošinot personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ievērojot Kriminālprocesa likuma 71.pantā noteiktās tiesības apsūdzētajam pirmās instances tiesā piedalīties katra pierādījuma tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē.
Tāpat tiesību periodikā pausts, ka būtiskais apstāklis, kas raksturo jauno pierādījumu pārbaudes kārtību, ir tas, ka iztiesāšanā personu, kuras liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, atkārtoti nenopratina par visiem personai zināmiem apstākļiem, kam ir nozīme lietā. Tiesas sēdē tiek nodrošināta iespēja aizstāvībai uzdot personai jautājumus saistībā ar kriminālprocesā jau noskaidroto, ņemot vērā pirmstiesas izmeklēšanā personas nopratināšanas protokolos fiksētās ziņas, vai uzdot papildu jautājumus par apstākļiem, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā, šādi nodrošinot iespēju īstenot tiesības uz aizstāvību. [..] Liecinieks vai cietušais jau pirmstiesas kriminālprocesā, iegūstot lietas dalībnieka statusu, tiek brīdināts par kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu vai atteikšanos dot liecību, līdz ar to nav pamata apšaubīt, ja netiek pierādīts pretējais, pirmstiesas kriminālprocesā šādā kārtībā sniegtu liecību un nav pamatotu šķēršļu to izmantošanai tiesā, neveicot atkārtotu personas nopratināšanu tiesas sēdē. Ja persona ir nopratināta tiesas sēdē vai aizstāvība ir piekritusi personas liecību izmantošanai, prokurors, cietušais, aizstāvība un kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieks tiesas debatēs un tiesa nolēmuma pamatošanai var izmantot personas tiesas sēdē un visas agrāk pirmstiesas konkrētajā kriminālprocesā sniegtās liecības. Pirmstiesas konkrētajā kriminālprocesā sniegto liecību nolasīšanu spēkā esošais kriminālprocesuālais regulējums vairs nepieprasa.
Tātad šobrīd spēkā esošā pierādījumu pārbaudes forma liek uzsvaru uz efektīvu un kvalitatīvu aizstāvības īstenošanu un ir vērsta uz to, ka pierādījumu pārbaudē aizstāvībai ir procesuāla iespēja gan noteikt pārbaudāmos pierādījumus, iztiesāšanā tostarp atkārtoti pratināmās personas (attiecīgi piekrist liecību izmantošanai un iebildumu neesības gadījumā atteikties no konkrētu liecinieku uzklausīšanas tiesā), gan arī detaļās pārbaudāmos apstākļus, kas izriet no prokurora lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādītā pierādījumu kopuma. Vienlaikus liecību pārbaude tiesā šobrīd ir pielīdzināta jautājumu uzdošanai pratināmajai personai, nevis minēto personu liecību, tostarp iepriekš sniegto liecību, bezierunu nolasīšanai.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā vērsta uzmanība uz vairākiem taisnīga procesa konceptu veidojošiem elementiem, tostarp pušu līdztiesību, procesu ar sacīkstes raksturu, efektīvu iespēju piedalīties procesā. Šie nav izsmeļoši ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantu garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu elementi. Minētie elementi ļauj panākt saprātīgu līdzsvaru un garantēt procesa taisnīgumu ikkatrā situācijā.
Pušu līdztiesības princips ir viens no taisnīgas tiesas konceptā ietilpstošajiem elementiem, kas sevī ietver arī fundamentālu tiesību, ka kriminālprocesam būtu jānotiek kā sacīkstes procesam. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pants savā būtībā garantē apsūdzētā tiesības efektīvi piedalīties lietas iztiesāšanā krimināllietā, kas sevī ietver ne tikai viņa tiesības atrasties klāt lietas iztiesāšanā, bet arī tiesības dzirdēt un sekot līdzi procesa norisei. Tiesības uz sacīkstes procesu nozīmē, ka krimināllietā apsūdzības uzturētājam un apsūdzētajam ir jābūt nodrošinātai iespējai uzzināt un izteikties par otras puses secinājumiem un iesniegtajiem pierādījumiem. Pastāv dažādi veidi, kā minētā prasība var tikt izpildīta valsts tiesību aktos. Neatkarīgi no izvēlētās metodes ir nepieciešams garantēt, ka otra puse tiek informēta par izdarītajiem secinājumiem un ka tiek nodrošināta reāla iespēja par tiem izteikties.
Attiecīgi pierādījumu pārbaudes būtība ir saistīta ar to, lai noskaidrotu lietas dalībnieku viedokli par lietas materiālos ietverto ziņu formu un saturu, tas ir, to attiecināmību, pieļaujamību un ticamību. Tieši šajā pārbaudē var izskanēt pirmās norādes par lietā konstatētajiem apstākļiem, pretrunām tajos, kā arī citiem būtiskiem ar lietas izskatīšanu saistītiem jautājumiem. Pierādījumu pārbaude tāpat nodrošina iespēju lietas dalībniekiem efektīvi sagatavoties debatēm, savukārt tiesai kā procesa virzītājam tās galvenajam uzdevumam – iespējai tiesas nolēmumā izlemt celtās apsūdzības pamatotību.
Pierādījumu izmantošanas nosacījumi
Pierādījumu pārbaude tiešā veidā nodrošina to, ka tiesas uzmanība tiek vērsta uz apstākļiem, kas saistīti ar lietas materiālos esošo ziņu izmantošanu pierādīšanā. Pierādījumu izmantošanu šobrīd aptver divi patstāvīgi un kumulatīvi no taisnīgas tiesas (procesa) izrietoši elementi. No nolēmuma pamatotības perspektīvas secīgi tos var iedalīt, pirmkārt, vai ir ievēroti pierādījumu izmantošanas nosacījumi, kas ietverti Kriminālprocesa likuma 449.pantā, 489., 500., 501., 503., 506. un 512.panta otrajā daļā. Otrkārt, vai pierādījumi atbilst Kriminālprocesa likuma 9.nodaļas nosacījumiem.
Ievērojot uzsvērto Kriminālprocesa likuma normu sistēmu, var atzīt, ka, ja nav konstatējams pamats pierādījumu pārbaudes neizdarīšanai, tā ir būtisks un neatņemams nosacījums tam, lai lietas materiālos esošie pierādījumi varētu tikt izmantoti tiesas nolēmuma pamatošanai.
Attiecīgi var rasties jautājums, kādos gadījumos iespējama iepriekš sniegtu liecību lasīšana kā viens no saglabātajiem pierādījumu pārbaudes izpausmes veidiem. Atbildi uz minēto jautājumu kopsakarā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem par izmaiņām pierādījumu pārbaudes kārtībā sniedz Kriminālprocesa likuma 501.pants, kurā noteikti izsmeļoši gadījumi, kuros tiek nolasītas personas iepriekš sniegtās liecības. Atzīmējams, ka atbilstoši šobrīd spēkā esošajai pierādījumu, liecību pārbaudes kārtībai tikai minētajā tiesību normā izsmeļoši noteiktajos gadījumos liecības izmantošanas priekšnoteikums ir tās nolasīšana.
Ir iespējamas tādas praktiskas situācijas, kad lietā lēmumā par lietas nodošanu tiesai prokurors iekļāvis arī apsūdzētās personas iepriekš pirmstiesas kriminālprocesā sniegtu liecību.
Šādas liecības pārbaude un izmantošana, domājams, tiek īstenota atbilstoši Kriminālprocesa likuma 503.panta ceturtajai daļai. Proti, šāda liecība ir izmantojama debatēs, kā arī tiesas nolēmuma pamatošanai. Šādu izmantošanas iespēju apstiprina arī apstāklis, ka Kriminālprocesa likumā nav ietverts tāds instruments kā liecību atsaukšana. Izņēmums šeit gan varētu būt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 131.panta otrajai daļai par liecību atzīts personas iesniegums par kriminālprocesa uzsākšanu, ko personai ir tiesības atsaukt. Citi izņēmumi Kriminālprocesa likumā nav noteikti.
Tāpat iespējamas praktiskas situācijas, kurās apsūdzētais pirmstiesas kriminālprocesā liecības sniedzis, esot liecinieka, nevis personas ar aizstāvības tiesībām statusā. Šādā gadījumā var rasties jautājums, vai arī šādas liecības tiek aptvertas ar minēto Kriminālprocesa likuma 503.panta ceturto daļu. Atzīmējams, ka likumdevējs, grozot šī likuma 503.panta ceturto daļu, tieši nav ietvēris apsūdzētā iepriekš liecinieka statusā sniegtu liecību.
Autora ieskatā šādas apsūdzētā iepriekš liecinieka statusā sniegtas liecības izmantošanas iespēju, ievērojot Kriminālprocesa likuma 503.panta ceturto daļu, apstiprina šī likuma sistēma. Minētā tiesību norma ir atzīstama par speciālo tiesību normu iepretim pārējām normām, kas regulē liecinieku liecību pārbaudi un nolasīšanu. Uz šādām apsūdzētā iepriekš liecinieka statusā sniegtām liecībām nebūtu attiecināma Kriminālprocesa likuma 489.panta pirmā vai otrā daļa, kā arī 501.panta 6.punkts un šāda liecība nebūtu nolasāma. To liedz apstākļi, ka persona iztiesāšanā ir apsūdzētais un liecības sniegšanas brīdī personas juridiskais procesuālais statuss tai nedeva tiesības neliecināt. Tāpat, kā jau tika pausts, Kriminālprocesa likums neparedz liecību atsaukšanas institūtu.
Ja lietas dalībnieki pauž iebildumus, ka apsūdzētās personas iepriekš sniegta liecība, kas tostarp norādīta lēmumā par lietas nodošanu tiesai, sniegta nepareizā procesuālā statusā, tiesai, lai izvērtētu šos iebildumus, pirmkārt, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 503.panta trešajai daļai ir jākonstatē liecības izmantošanas iespēja. Otrkārt, secīgi pēc tam tiesa nolēmumā var sniegt savu vērtējumu, vai liecība ir vai nav sniegta atbilstošā procesuālā statusā, un izdarīt secinājumu par šādas liecības pieļaujamību. Šāds risinājums nodrošinātu to, ka tiesa praktiski var šādu liecību izmantot, sniegt vērtējumu par tās īpašībām. Cita procesuāla pieeja šobrīd spēkā esošajā Kriminālprocesa likuma sistēmā, domājams, nav rodama.
Kopsavilkums
- Kopš 2021.gada 1.janvāra pierādījumu pārbaude kriminālprocesā ir būtiski efektivizēta, pierādījumu pārbaudes formas un satura izvēli liekot aizstāvības rokās. Aizstāvība var izvēlēties, vai ir nepieciešams uz tiesu uzaicināt iepriekš pratinātas personas. Tāpat aizstāvība var atteikties no iepriekš pratināto personu atkārtotas uzklausīšanas iztiesāšanā, vienlaikus piekrītot šo liecību izmantošanai. Turklāt spēkā esošā pierādījumu pārbaudes kārtība liecību lasīšanu vairs neizvirza par galveno pierādījumu pārbaudes formu. Lasīšana ir noteikta par izņēmumu, kura nosacījumi šobrīd ietverti Kriminālprocesa likuma 501.pantā.
- Pierādījumu pārbaudes būtība ir saistīta ar to, lai noskaidrotu lietas dalībnieku viedokli par lietas materiālos ietverto ziņu formu un saturu, tas ir, to attiecināmību, pieļaujamību un ticamību. Tieši šajā pārbaudē var izskanēt pirmās norādes par lietā konstatētajiem apstākļiem, pretrunām tajos, kā arī citiem būtiskiem ar lietas izskatīšanu saistītiem jautājumiem. Pierādījumu pārbaude tāpat nodrošina iespēju lietas dalībniekiem efektīvi sagatavoties debatēm, savukārt tiesai kā procesa virzītājam tās galvenajam uzdevumam – tiesas nolēmumā izlemt celtās apsūdzības pamatotību.
- Pierādījumu izmantošanu šobrīd aptver divi patstāvīgi un kumulatīvi no taisnīgas tiesas (procesa) izrietoši elementi. No nolēmuma pamatotības perspektīvas secīgi ir konstatējams, pirmkārt, vai ir ievēroti pierādījumu izmantošanas nosacījumi, otrkārt, vai pierādījumi atbilst Kriminālprocesa likuma 9.nodaļas nosacījumiem.
- Gadījumos, kad izlemjams jautājums par apsūdzētā iepriekš sniegtas liecības pārbaudi un izmantošanu, neatkarīgi no personas procesuālā statusa liecības sniegšanas brīdī būtu piemērojami Kriminālprocesa likuma 503.panta ceturtās daļas nosacījumi. Šādā veidā tiesa gūst procesuālu iespēju nolēmumā izvērtēt šādu liecību atbilstību Kriminālprocesa likuma 9.nodaļā ietvertajām pierādījumu īpašībām.
QR
