[1] Pie animācijas „Kāpēc vajadzīgas tiesas?” sniedzu skolotājiem plašāku komentāru, kā ar skolēniem papildus animācijā ietvertajam vēl var runāt par tiesībām un tiesām.
Lai jaunieši nonāktu līdz atbildei par to, kāpēc valstī ir vajadzīgas tiesas, vispirms ir jāsāk ar skaidrojumu, kas ir tiesības, Latvijas Republikas Satversme, likumi, kāpēc tie ir jāievēro.
Tādējādi vispirms izskaidroju, kas ir tiesības un kāpēc tiesības, Satversme un likumi vispār ir vajadzīgi.
Šim nolūkam biju izvēlējusies starpkaru Latvijas tieslietu ministra Hermaņa Apsīša teikto, kas ir lakonisks, bet vienlaikus pilnīgi visaptverošs secinājums – kur ir tiesības, tur ir kārtība; kur ir kārtība, tur ir drošība; kur ir drošība, tur miers un saticība.
Jaunieši nereti pauž uzskatu, ka likums uz mani neattiecas, līdz ar to man tas nav jāievēro, jo likumi ir jāievēro citiem. Tāpēc skaidroju, ka, ja tiesību normas ir pieņemtas, tās ir jāievēro. Tāda ir tiesiskā kārtība.
[2] Lai spilgtāk ilustrētu tiesību būtību un kā tiesības vispār rodas, norādīju uz salīdzinošu ilustratīvu piemēru ar vientuļu salu. Proti, ja cilvēks dzīvo viens uz vientuļas salas, viņš var darīt, ko vēlas: skaļi klausīties mūziku, bļaustīties, izmētāt savas mantas u.tml., jo uz vientuļas salas ir tikai viņš un viņa personiskās vēlmes, vajadzības. Šādā konstrukcijā cilvēkam nav mijiedarbības ar citiem cilvēkiem, un tāpēc nerodas nepieciešamība pēc tiesībām kā cilvēku attiecības regulējoša mehānisma.
Tomēr mūsdienās cilvēki parasti nedzīvo uz vientuļas salas, bet dzīvo kopienās, daudzās un dažādās. Sākot jau ar ģimeni, skolu, pašvaldību. Arī valsts ir kopiena. Turklāt tiesību kontekstā par kopienu var runāt jau no diviem cilvēkiem, jo starp diviem cilvēkiem rodas mijiedarbība. Tāpēc – līdzko cilvēkam ir saskare ar citu cilvēku vai cilvēkiem, rodas nepieciešamība pēc tiesībām, kas šīs attiecības regulē. Tāpat, līdzko ir šī mijiedarbība, tā viena cilvēka tiesības ir jāsabalansē ar cita cilvēka tiesībām. Šajā brīdī rodas visinteresantākais tiesību process – izsvēršana, kurām tiesībām konkrētajā gadījumā ir dodama priekšroka.
Turklāt mēs dzīvojam globālā pasaulē, tāpēc mijiedarbība ir ne tikai starp cilvēkiem skolā, pašvaldībā un valstī, bet plašākā kontekstā arī starp dažādām pasaules valstīm, ko jau regulē starptautiskās tiesības.
[3] Lakoniski izskaidroju arī tiesību aktu hierarhiju – Latvijas Republikas pamatlikums ir Satversme, kurā nostiprinātas arī cilvēktiesības. Tāpat visiem likumiem ir jāatbilst Satversmei. Kā faktoru, ar ko var motivēt jauniešus iepazīties ar Satversmi, skolotājiem norādīju uz Satversmes lakoniskumu, arī 8.nodaļas īso saturu, kur ietvertas cilvēktiesības. Līdz ar to Satversmi, it īpaši 8.nodaļu, var izlasīt ikviens jaunietis.
[4] Sākot apskatīt cilvēktiesību būtību, vispirms norādīju uz augstāko vērtību, kas mums visiem ir jāievēro – cieņu. Proti, tiesības dabiski būs vieglāk īstenot, ja cilvēkiem būs cieņa vienam pret otru. Tāpēc skolēniem būtiski ievērot šo ikvienas komunikācijas, arī tiesiskās kultūras stūrakmeni – cieņu pret apkārtējiem.
Savukārt, ieskicējot cilvēktiesību būtību, vispirms izmantoju angļu sakāmvārdu „mana brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka deguns”. Tas nozīmē, ka savas tiesības cilvēks var īstenot tik tālu, ciktāl tas nekaitē cita cilvēka tiesībām un brīvībām.
Pēc tam ieskicēju pavisam praktisku piemēru par tiesībām, to izsvēršanu (samērīguma meklējumi) no skolas dzīves – mobilo telefonu lietojumu skolā. Mobilais telefons ir skolēna īpašums. Tomēr šis īpašums, pretēji nereti paustam uzskatam arī skolēnu vecāku vidū, nav neaizskaramas tiesības. Pretī šīm tiesībām ir konkrētā skolēna un visas klases, kurā notiek mācību process, skolēnu tiesības uz izglītību, turklāt uz kvalitatīvu izglītību. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja skolēns stundas laikā lieto mobilo telefonu personiskām vajadzībām, tas traucē viņa un visu pārējo klases skolēnu izglītības procesu. Līdz ar to starp šīm tiesībām konkrētā situācijā ir jāatrod saprātīgs risinājums. Proti, skolotājam ir tiesības lūgt atstāt mobilo telefonu skolēna somā, arī izslēgtā veidā, vai pat nolikt mobilo telefonu kopējā kastītē klasē pirms stundas sākuma, lai visi skolēni varētu kvalitatīvi izmantot savas tiesības uz izglītību. Līdz ar to konkrētajā situācijā skolēna tiesības uz telefona (sava īpašuma) izmantošanu tiek saprātīgi ierobežotas iepretim viņa un visas klases skolēnu tiesībām uz izglītību.
[5] Tāpat skolotājiem norādīju, kāpēc likumi tiek publicēti – jo ikvienam ir jāzina, kāds regulējums ir jāievēro. To paredz Satversmes 90.pants: ikvienam cilvēkam ir tiesības zināt savas tiesības.
Likumi un Satversme ir pieejami ikvienam, tos var izlasīt portālā www.likumi.lv. Turklāt Latvijas pozitīvais piemērs ir tāds, ka pie konkrētiem likumu pantiem, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta, kas noteic bērnu tiesību prioritātes principu, ir iespējams iepazīties arī ar Augstākās tiesas un Satversmes tiesas atziņām konkrētās tiesību normas piemērošanā.
[6] Savu izskaidrojošo komentāru par animāciju „Kāpēc ir vajadzīgas tiesas?” noslēdzu ar atbildi uz vienu no skolotāju iesūtītajiem jautājumiem, kā ieinteresēt pusaudžus runāt par tiesībām, kādu metodiku izmantot.
Norādīju uz diviem aspektiem:
1) jau no senās Romas laikiem tiesībās valda princips „tiesības pieder modrajiem” (latīņu valodā – vigilantibus iura scripta sunt) – tas nozīmē, ka jauniešiem pašiem ir jāzina, kas ir rakstīts likumā, lai varētu gan pasargāt sevi (ja kāds pārkāpj jaunieša tiesības, piemēram, emocionāla, seksuāla vardarbība utt.), kā arī lai jaunietis pats zinātu, kur sākas viņa tiesiskā atbildība (piemēram, Civillikuma 1637.pants par civiltiesiskās atbildības vecumu un Krimināllikuma 11.pants par kriminālatbildības vecumu);
2) tiesības – tas vienkārši ir interesanti – jo tiesības ir mums ikvienam apkārt ikdienā ik uz soļa. Tāpēc ir praktiski labi zināt, ko tās paredz un kā tās darbojas.
Šādā veidā jaunieši apgūst tiesībpratību.
[7] Savukārt, jau runājot par praktisku metodiku, kā ar pusaudžiem strādāt stundās, risinājumu meklēju ar aptaujas palīdzību, no konkrēta pusaudža pirms šā pasākuma noskaidrojot, kā viņš vēlētos, lai skolā tiek mācīti tiesību jautājumi. No pusaudža saņemtie ieteikumi bija šādi:
1) mācību stundā ir jārada „spriedzes” moments – tas ir, skolotājs/skolēni dalās pieredzē, kā viņi savā dzīvē ir saskārušies ar tiesību jautājumiem, pārkāpumiem;
2) stundas norise ārpus skolas telpām, kad klase kopā ar skolotāju dodas tuvākajā apkārtnē un piefiksē tiesību pārkāpumus, kā arī kopā ar skolotāju izdiskutē, kā šāda rīcība ir vērtējama;
3) stundās izmantot arī elektroniskās ierīces konkrētam mērķim. Šeit kā piemēru minēju Augstākās tiesas pieeju sarunu festivālā „Lampa” – lai ar auditoriju risinātu tiesību kāzusus, tika izmantotas vietnes slido.com piedāvātās iespējas aptauju veidā sniegt atbildes, kā ir atrisināms konkrēts kāzuss.
Tāpat minēju, ka jau vecāko klašu skolēniem stundās, arī plašāk skolā (piemēram, starp vairākām klasēm) var veidot tiesu izspēles. Tāpat var lasīt Augstākās tiesas, Satversmes tiesas nolēmumus, kas ir pieejami tiesu mājaslapās, un diskutēt par šiem nolēmumiem, kā arī apmeklēt tiesību sarunas Augstākajā tiesā.
[8] Savu uzstāšanos noslēdzu ar iedvesmu skolotājiem, izvēloties bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas teikto: „Jaunajai paaudzei it īpaši ir nepieciešami garīgie pamati, mērķi un ideāli, pēc kuriem tiekties, kā arī estētiskas un morāles vadlīnijas. Tai pašā laikā visiem – kā jauniem, tā veciem – ir jāmāk skatīties acīs dzīves īstenībai un praktiskajai realitātei. Ir jāsavieno ideālais ar iespējamo. Dzīve bez mitas noved mūs sarežģītās situācijās, kur ideāls risinājums vienkārši nav iespēju robežās un jāmeklē tādi pragmatiski risinājumi, kas ilgtermiņa perspektīvā un lielākam vairumam nes lielāko kopējo labumu un mazāko kopējo ļaunumu.”
Teiktais, jurista acīm raugoties, ietver samērīguma īstenošanu dzīvē.
Vēlēju skolotājiem, lai mums visiem kopā izdodas mācīt tiesībpratību skolēniem!
QR
