Procesuālā taisnīguma nozīme demokrātiskas tiesiskas valsts tiesvedībā

Ievads

Taisnīguma jēdziens ir daudznozīmīgs. Tiesību zinātnē tiek izšķirtas trīs taisnīguma teoriju grupas: deskriptīvās jeb aprakstošās, procesuālās un materiālās taisnīguma teorijas. Tajā pašā laikā demokrātiskas tiesiskas valsts ideja nav savienojama ar vērtību relatīvismu, tāpēc ir svarīgi noskaidrot, kādas ir dažādo taisnīguma teoriju savstarpējās attiecības un vai tām piemīt hierarhisks raksturs.

Aprakstošo taisnīguma teoriju savienojamība ar materiālajām taisnīguma teorijām būtu jāvērtē esamības un jābūtības kategoriju kontekstā, proti, jāizšķiras, vai par galveno tiesību avotu būtu atzīstams esošais (realitāte) vai vēlamais. Savukārt dažādās materiālā taisnīguma teorijas (piemēram, līgumiskās un egalitārās) piedāvā atšķirīgu brīvības un vienlīdzības kolīziju risinājumu.

Šī referāta mērķis ir noskaidrot, kāda ir salīdzinoši „tukšās” jeb formālās taisnīguma izpratnes – procesuālā taisnīguma nozīme un attiecības ar materiālo taisnīgumu. Lai šo mērķi sasniegtu, referātā tiks analizētas tiesību filozofijā par procesuālo taisnīgumu izteiktās atziņas, sevišķu uzmanību veltot Džona Roulza un Gustava Radbruha uzskatiem, kā arī autore pievērsīsies procesuālā taisnīguma izpausmēm personas pamattiesībās uz taisnīgu tiesu un ar to saistītajai tiesu praksei.

Procesuālā taisnīguma izpratne un veidi

Procesuālais taisnīgums balstās uz pieņēmumu, ka galīgā lēmuma saturs nav iepriekš zināms (ar galīgo lēmumu šeit saprotot gan likumu, gan arī tiesas spriedumu). Līdz ar to process ir arī izziņas veids un tam piemīt leģitimējoša funkcija, proti, no procesa ir atkarīgs galīgā lēmuma saturs un tā atzīšana (leģitimitāte). Kā redzamākos šādas izpratnes piemērus var minēt Niklasa Lūmana sistēmteoriju un Jirgena Hābermāsa diskursa teoriju. Interesanti, ka arī sociālpsiholoģijas pētījumi liecina, ka cilvēki pat pēc būtības nevienlīdzīgu sadali sliecas atzīt par taisnīgu, ja vien tā ir notikusi procedūrā, kuru viņi uzskata par taisnīgu. Tāpēc arī demokrātiskās tiesiskās valstīs tik liela uzmanība tiek veltīta pienācīga likumdošanas procesa un tiesas procesa regulējuma izveidei.

Procesuālais taisnīgums var tikt iedalīts vairākos veidos atkarībā no tā, kāda ir tā saistība ar procesa iznākumu. Amerikāņu filozofs Džons Roulzs rakstīja par trim procesuālā taisnīgumu veidiem.

1) Pilnīgais procesuālais taisnīgums (perfect impure procedural justice) – procesa rezultātu ir iespējams novērtēt pēc kāda ārēja un no procesa neatkarīga kritērija (piemēram, vienlīdzības), un pats process ir izveidots tādējādi, ka taisnīga rezultāta sasniegšana ir garantēta. Roulzs kā piemēru min kūkas dalīšanu, kad viens dala un otrs izvēlas, tādējādi nodrošinot, ka sadale būs vienlīdzīga un rezultāts – taisnīgs. Jāpiebilst, ka šāda formula bija zināma arī Livonijas tiesībās – Livonijas senākās bruņinieku tiesības paredzēja: ja diviem brāļiem jādala mantojums, vecākais dala un jaunākais izvēlas savu daļu.

2) Nepilnīgais procesuālais taisnīgums (imperfect impure procedural justice) – process pats par sevi taisnīgu iznākumu garantēt nespēj, bet gan tikai palielina tā sasniegšanas iespējamību. Tieši šim procesuālā taisnīguma veidam Roulzs pieskaita tiesvedību (kā piemēru minot kriminālprocesu). Tiesas sprieduma taisnīgums primāri var tikt vērtēts no materiālā taisnīguma un tātad arī materiālo tiesību perspektīvas, bet pats process nespēj pilnībā izslēgt netaisnīga, t.i., materiālajām tiesībām un taisnīgumam neatbilstoša sprieduma pieņemšanu. Pat ja visas procesuālo tiesību normas precīzi tiek ievērotas, nevar izslēgt iespējamību, ka kāds nevainīgs cilvēks tiek notiesāts, bet vainīgs – attaisnots. Šādos gadījumos netaisnība rodas nevis cilvēka kļūdas dēļ, bet gan no nejaušas apstākļu sakritības, kas nonāk pretrunā tiesiskā regulējuma mērķim. Roulzs arī uzsver, ka, kamēr vien pastāv kāds ārpus paša procesa esošs rezultāta vērtēšanas kritērijs, nav iespējams izveidot procesu, kas vienmēr novestu pie taisnīga iznākuma.

3) Tīrais procesuālais taisnīgums (pure procedural justice) – rezultāta vērtēšanai netiek izmantots ārpus procesa esošs kritērijs, bet gan rezultāts tiek atzīts par taisnīgu, ja tāds ir bijis pats process un ja tā noteikumi ir tikuši godīgi ievēroti. Roulzs kā piemēru min loteriju. Šajā gadījumā neviens iznākums pats par sevi nav vērtējams kā taisnīgs, bet gan par tādu to padara pati procedūra, piemēram, paredzot, ka visām biļetēm ir vienāda iespējamība laimēt, un nepieļaujot krāpšanos. Šāds tīrs procesuālais taisnīgums redzams arī izlozes gadījumā. Jau pieminētās Livonijas senākās bruņinieku tiesības noteica: ja mantojums jādala starp trīs vai vairāk brāļiem, tad jāsadala līdzīgi un jāizlozē: ko Dievs katram dod, tas lai ir viņa. Taču arī mūsdienās tiesības atzīst izlozi par derīgu lēmuma pieņemšanas procedūru. Publisko iepirkumu jomā izloze ir pieļaujams instruments, lai noteiktu, ar kuru pretendentu noslēdzams iepirkuma līgums, ja ir iesniegts vairāk nekā viens vienādi novērtējams un atbilstošs piedāvājums.

Procesuālais taisnīgums un tiesības uz taisnīgu tiesu

Tiesvedība, ciktāl tā pieskaitāma nepilnīgajam procesuālajam taisnīgumam, nav pašmērķīga, bet gan ir vērsta uz kāda cita mērķa sasniegšanu. Atkarībā no tā, vai ar spriedumu ir izdevies šo mērķi sasniegt, mēs, pat neņemot vērā tiesvedības norisi, spriedumu varam novērtēt kā taisnīgu vai netaisnīgu. Tāpēc nepieciešams pievērsties jautājumam par tiesību uz taisnīgu tiesu mērķi, lai atklātu tiesvedības rezultāta novērtēšanas kritērijus.

Latvijas Republikas Satversmes 92.panta formulējumā tiesību uz taisnīgu tiesu mērķis nav tieši norādīts, taču tas ir atklāts likuma „Par tiesu varu” 3.pantā. Minētā panta pirmajā daļā ir uzskaitīti tiesas ceļā aizsargājamie tiesiskie labumi – dzīvība, veselība, personiskā brīvība, gods, cieņas un manta, savukārt šā panta otrajā daļā jau konkrēti norādīts, ka personai noteiktas procesuālās tiesības tiek garantētas, lai „tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības pamatotība”. Nevar nepamanīt šīs tiesību normas redakcionālo līdzību ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantu, kurā tiesības uz noteiktām procesuālām garantijām arī ir sasaistītas ar civilo tiesību un pienākumu vai izvirzītās apsūdzības pamatotības noteikšanu. Tātad nav tādas pilnībā autonomas jeb patstāvīgas pamattiesības uz tiesāšanos, jo tiesas aizsardzība tiek garantēta ar mērķi aizsargāt kādas citas ārpus tiesas procesa esošas tiesības. Līdz ar to arī attiecībā uz tiesvedību lielā mērā var piekrist vācu filozofa Otfrīda Hefes vispārīgajam apgalvojumam, ka procedūra nav pašmērķis, tā kalpo saturam un rezultātiem un tikai šādi iegūst savu attaisnojumu.

Materiālo tiesību pienācīgai aizsardzībai nepieciešamā procedūra var tikt skatīta kontekstā ar tiesību filozofijā raksturotajiem trīs procesuālā taisnīguma elementiem:
1) kompetenci – tā jau izsenis ir saistīta ar principu „nemo est iudex in causa sui” (neviens nevar būt tiesnesis pats savā lietā) un no tās izriet prasība pēc objektīvas tiesas un neatkarīga tiesneša;
2)  norisi – tās centrālais princips ir „audiatur et altera pars” (uzklausāma ir arī otrā puse), kas pieprasa procesa dalībnieku līdztiesības nodrošināšanu;
3) formu – tā ir tiesvedības ārējā dimensija, kas pieprasa procesa atklātumu, kas, savukārt, zināmā mērā ir vērsts uz to, lai varētu pārliecināties par iepriekšējo divu elementu ievērošanu.

Skatoties uz tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumu, visas procesuālās garantijas var klasificēt kādā no šiem trim procesuālā taisnīguma elementiem. Kvantitatīvā ziņā vislielākā uzmanība procesuālajās tiesībās tiek veltīta tiesvedības norisei, kamēr forma aprobežojas ar rakstveida vai mutvārdu procesa noteikšanu un atklātu vai slēgtu tiesas sēžu noteikšanu.

Procesuālā taisnīguma pašvērtība

Ievērojot procesuālā taisnīguma sekundāro (instrumentālo) nozīmi, rodas jautājums, vai būtu pieļaujams atkāpties no procesuālā taisnīguma prasībām lietderības vārdā, ja tādējādi varētu nodrošināt efektīvāku materiālo tiesību aizsardzību. Uz šo jautājumu tiesību filozofija un tiesiskā realitāte sniedz nedaudz atšķirīgas atbildes.

Vācu tiesību filozofs Gustavs Radbruhs apgalvoja: lai gan mērķis ir visu tiesību radītājs, tiesības uzreiz pēc rašanās mēdz savu radītāju noliegt. Tikko cēlušās no mērķtiecības (lietderības) sfēras, tās tiecas īstenot pašas savu esamību – darboties pašmērķīgi un pēc saviem likumiem. Radbruhs to atzīst par tiesu neatkarības principa pamatu, kas apliecina, ka tiesību sistēma nav identiska ar valsts varas sistēmu.

Šāds uzskats ir aplūkojams kontekstā ar Radbruha izpratni par tiesību idejas trim elementiem – taisnīgumu, mērķtiecību un tiesisko drošību (noteiktību). Tiesību ciešā saistība ar varu izpaužas tieši mērķtiecībā, jo valsts vara nosaka to, kādu mērķu sasniegšanai tiesību normas tiek pieņemtas. Taču otri divi tiesību idejas elementi tiesību sistēmu padara plašāku, jo iekļauj tajā ne tikai varas izdarītos lietderības apsvērumus. Taisnīgums pieprasa vienlīdzīgu tiesību normu piemērošanu neatkarīgi no valsts uzskatiem par lietderību. Savukārt tiesiskā drošība pieprasa tiesību spēkā esību neatkarīgi no tā, vai tas valstij ir lietderīgi vai nē.

Līdzīgas attiecības, kādas pastāv starp tiesībām un to mērķi, pastāv arī starp materiālajām un procesuālajām tiesībām. Procesuālo tiesību mērķis ir palīdzēt īstenot materiālās tiesības, tomēr tās savu spēku saglabā arī tajos gadījumos, kad tās varbūt pat traucē materiālo tiesību īstenošanai. Radbruhs uzsver, ka procesuālajām tiesībām piemīt tāds pat kategorisks raksturs kā materiālajām tiesībām. Likumdevējs ne paaugstina, ne pazemina savu pavēlošo balsi. Viņa griba visos gadījumos ir vienādi saistoša. Tāpēc, piemēram, advokātam ir jāaizstāv apsūdzētais, pat ja viņš zina par tā vainu, jo advokāts šajā gadījumā aizstāv procesuālās tiesības. Radbruhs procesuālo tiesību spēku pamato ar tiesiskās drošības kā tiesību idejas elementa prasību. Tāpat arī ar tiesisko drošību var pamatot nepareiza tiesas sprieduma spēkā esību. Procesuālās tiesības ilustrē to, kā tiesību sfērā līdzekļi tiecas kļūt par pašmērķiem – gan process attiecībā pret materiālajām tiesībām, gan arī spēkā stājies tiesas spriedums attiecībā pret materiālajām un procesuālajām tiesībām.

Lai arī tiesiskajā realitātē mēs neredzam tik kategorisku procesuālā taisnīguma īstenošanu, proti, nepavisam ne visas procesuālās garantijas, kas ietvertas tiesībās uz taisnīgu tiesu, ir ar absolūtu raksturu, tomēr nav arī tā, ka procesuālais taisnīgums būtu pilnībā pakārtots materiālā taisnīguma prasībām. Ne vienmēr procesuālo tiesību pārkāpuma nozīme ir atkarīga no tā, vai tas būtu ietekmējis lietas iznākumu. Kā zīmīgu piemēru var minēt absolūto kasācijas pamatu formulējumu procesuālajos likumos. Civilprocesa likuma 452.panta trešajā daļā tie formulēti kā prezumpcija, ka likumā izsmeļoši uzskaitītie procesuālo tiesību pārkāpumi katrā ziņā varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Salīdzinoši Kriminālprocesa likumā 575.panta pirmajā daļā uzskaitītie procesuālo tiesību pārkāpumi nav sasaistīti ar prezumpciju par lietas iznākuma nepareizību, tā vietā norādot, ka šie pārkāpumi katrā ziņā izraisa tiesas nolēmuma atcelšanu. Vēl atsevišķi pētāms būtu jautājums, vai administratīvajā procesā likumdevējs ir vēlējies atkāpties no prezumpcijas, ka noteikti procesuālie pārkāpumi neizbēgami noved pie nepareizas lietas izspriešanas.

Procesuālā taisnīguma kā patstāvīgas un atsevišķi aizsargājamas vērtības atzīšana redzama arī tiesu praksē. Kā pirmo piemēru var minēt Senāta atziņu lietā Nr.SKA-1057/2020. Senāts norādīja, ka retos izņēmuma gadījumos var būt situācijas, kad ir pieļaujams prasījums par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu papildus prasījumam par administratīvo aktu, proti, tad, ja persona ir pamatojusi, ka konkrētais iestādes pieļautais procesuālais pārkāpums pats par sevi (nevis ievērojot tā ietekmi uz galīgo administratīvo aktu) ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Šādā gadījumā pieteikuma izskatīšanas rezultātā tiesa, neatkarīgi no tā, vai tā apmierina vai neapmierina personas prasījumu par pārsūdzētā administratīvā akta atcelšanu, sprieduma rezolutīvajā daļā var konstatēt iestādes pieļautu procesuālo pārkāpumu, ja tā uzskata par pamatotiem personas apsvērumus par to, ka akta izdošanas procesā ir pieļauts tik būtisks procesuāls pārkāpums, ka tas pats par sevi radījis personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu, un ja šāds konstatējums personai ir nepieciešams, lai pieprasītu atlīdzinājumu vai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.

Kā otru piemēru procesuālā taisnīguma pašvērtībai var minēt Senāta atziņas lietā Nr.SKA-44/2022, kurā Senāts norādījis, ka objektivitāte ir uzskatāma par absolūtu procesuālā taisnīguma prasību, respektīvi, ja procesuālais pārkāpums pēc sava rakstura ir tāds, ka rada šaubas par valsts pārvaldes objektivitāti, tas uzskatāms par būtisku per se, nemaz nevērtējot attiecīgā pārkāpuma ietekmi uz galīgo lēmumu. Turklāt atšķirībā no pirmā piemēra šajā gadījumā nozīme netiek piešķirta tam, vai procesuālais pārkāpums (objektivitātes trūkums) pats par sevi ir radījis vēl kādu citu personas tiesību aizskārumu, līdz ar to šajā gadījumā procesuālais taisnīgums tiek pacelts līdzvērtīgās pozīcijās ar materiālo taisnīgumu.

Noslēgumā vēlētos vērst uzmanību uz īpašo doktrīnu – tiesnešu atsevišķajām domām, kurās izteiktās atziņas atklāj vēl kādu ar lietas iznākumu tieši nesaistītu procesuālā taisnīguma nozīmi. Tās ir atziņas, kas izteiktas tiesnešu Aleš Pejchal un Krzysztof Wojtyczek kopīgajās atsevišķajās nepiekrītošajās domās pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Lielās palātas) 2018.gada 4.aprīļa sprieduma lietā „Correia de Matos v. Portugal”.

Pieteicējs vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo uzskatīja, ka ar tiesu lēmumiem, ar kuriem viņam atteikta iespēja kriminālprocesā aizstāvēt sevi pašam un pieprasīta obligāta advokāta pārstāvniecība, ir pārkāptas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā garantētās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Tiesas vairākums ar deviņām balsīm pret astoņām atzina, ka konvencijas pārkāpums nav noticis. Jāpiebilst gan, ka tiesas spriedumā (skat. 148.punktu) izvērstais obligātās pārstāvības institūta filozofiskais pamatojums balstīts uz diezgan paternālistiski orientētiem apsvērumiem.

Tiesneši Pejchal un Wojtyczek spriedumam pievienotajās kopīgajās atsevišķajās nepiekrītošajās domās norādīja, ka centrālais tiesību jautājums bija saistīts ar procesuālo garantiju mērķi. Viņi piekrita viedoklim, ka procesuālajām tiesībām attiecībā pret materiālajām piemīt instrumentāls raksturs un tās kalpo par līdzekli materiālo tiesību normu īstenošanai. Tiesneši atzina, ka viens no galvenajiem jebkuras tiesvedības mērķiem ir nodrošināt pēc būtības taisnīgu lietas iznākumu. Taču tālāk uzsvēra, ka procesuālo tiesību loma neaprobežojas tikai ar materiālā taisnīguma nodrošināšanu. Procesuālajām tiesībām ir arī autonomi mērķi un tās kalpo patstāvīgām vērtībām, tostarp cilvēka cieņai, fiziskajai integritātei, brīvībai, personiskajai autonomijai un procesuālajam taisnīgumam.

Tiesneši atsevišķajās domās skaidroja, ka tiesību uz aizstāvību mērķis nav tikai krimināllietas iztiesāšanas iznākuma ietekmēšana. Konvencijas tiesības būtu jāaplūko sistēmiski, proti, 6.panta 3.punkts būtu jālasa ne tikai saistībā ar citiem 6.panta punktiem, bet ņemot vērā arī citus noteikumus, it īpaši 3.pantu (spīdzināšanas aizliegumu), 5.pantu (tiesības uz brīvību un drošību) un 8.pantu (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).

Tiesībsubjektība ir pirmais procesuālā taisnīguma priekšnoteikums, un tāpēc ikvienai saprātīgai personai būtu jābūt pilnai tiesībspējai un rīcībspējai tiesas procesā. Tiesas process nevar būt taisnīgs, ja apsūdzētais ir kļuvis par procesa objektu, nevis ir aktīvs subjekts, kurš var ne tikai paust savu viedokli, bet arī aktīvi piedalīties tajā, īstenojot savas procesuālās tiesības. Personiskā autonomija būtu jāaizsargā visos kontekstos, tai skaitā arī kriminālprocesā. Tiesības uz aizstāvību un tiesības uz personīgo autonomiju zināmā mērā pārklājas un pastiprina viena otru. Tās abas prasa, lai apsūdzētais varētu brīvi noteikt, kā viņš vēlas sevi aizstāvēt kriminālprocesā. Līdz ar to tiesai, pēc minēto tiesnešu domām, bija jāvērtē konkrētā sūdzība ne tikai konvencijas 6.panta ietvarā, bet arī saistībā ar 8.pantu.

Lai arī šīs atziņas ir palikušas mazākumā, tajās ir ieskicēts būtisks aspekts, kas plašāk atklāj procesuālā taisnīguma nozīmi tiesvedībā. No pieņēmuma, ka procesuālā taisnīguma mērķis ir ne tikai materiālā taisnīguma īstenošanai, bet arī procesa dalībnieku personīgās autonomijas respektēšana, izriet vismaz divas konsekvences. Pirmkārt (tiesībpolitiskā ziņā), tas būtu pienākums izvairīties no pārmēru aizbildnieciskas jeb paternālistiskas rīcības. Otrkārt (metodoloģiskā ziņā), tas varētu mainīt tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu tiesiskuma testu, kurā papildus būtu jāpievēršas pamattiesību kolīziju risināšanai jeb līdzsvara meklēšanai (divējādo tiesas procesa mērķu prioritārās kārtības noteikšanai). Piemēram, procesa formas izvēle, atsakot lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, vairs nevarētu tikt vērtēta tikai no tiesvedības efektivitātes vai citu sabiedrisku interešu viedokļa, bet būtu arī vērtējams, vai konkrētajā lietā procesa dalībnieka autonomijai nebūtu dodama priekšroka.

Kopsavilkums

Procesuālais taisnīgums balstās uz pieņēmumu, ka lēmuma (likuma vai tiesas sprieduma) saturs nav iepriekš zināms, līdz ar to pats process ir izzinošs un tam piemīt leģitimējoša funkcija.

Tiesvedība ir pieskaitāma pie nepilnīgā procesuālā taisnīguma veida, jo tiesas process pats par sevi negarantē taisnīgu iznākumu ikkatrā lietā, proti, process kā tāds nevar izslēgt nepareiza, t.i., materiālajām tiesībām neatbilstoša sprieduma pieņemšanu.

Lai arī visbiežāk procesuālais taisnīgums tiesvedībā ir tikai līdzeklis materiālo tiesību nodrošināšanai, tam tomēr piemīt arī zināma pašvērtība. To apliecina, piemēram, absolūtie kasācijas pamati un objektivitāte kā absolūta procesuālā taisnīguma prasība. 

Īpašajā doktrīnā tiek argumentēts, ka līdzās materiālā taisnīguma īstenošanai par procesuālā taisnīguma mērķi būtu jāatzīst arī procesa dalībnieku autonomijas respektēšana. Šādas tēzes vispārēja atzīšana varētu mainīt tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu tiesiskuma testu.