Profesors Franks Emmerts: Vētra tuvojas…

Ievada piezīmes

– Lūdzu, pastāstiet nedaudz par sevi.

– Esmu dzimis un mācījies Vācijā, tostarp studējis tiesību zinātni. Bruno Simma, kurš bija mans starptautisko tiesību pasniedzējs, vēlāk kļuva par Starptautiskās tiesas tiesnesi Hāgā. Tieši viņš bija tas, kurš mani ieinteresēja par starptautiskajām, salīdzinošajām un Eiropas Savienības (ES) tiesībām. Pēc universitātes absolvēšanas Vācijā man piešķīra Fulbraita stipendiju un es devos uz ASV studēt tiesību zinātņu maģistrantūrā (LL.M.). Tur iepazinos ar izcilo ES un starptautisko tiesību profesoru Džozefu Veileru (Joseph Weiler), kura dzimtas saknes, starp citu, ir meklējamas Rīgā, un sastapos ar pavisam citādu tiesību pasniegšanas veidu – orientētu uz studentiem, uz praksi, interesantu, jā, pat aizraujošu, nevis sausu teoriju, kas raksturīga lielākajai daļai vācu tiesību profesoru.

Pēc tiesību zinātņu maģistra grāda iegūšanas atgriezos Vācijā, kur divus gadus strādāju prokurora un tiesu iestādēs, bet 1993.gadā nokārtoju otro valsts eksāmenu, kas aptuveni atbilst advokatūras eksāmenam. Šajā laikā es jau strādāju pie prof. Simmas un prof. Veilera projektiem, un, kad es tos pabeidzu, Veilers man piedāvāja darbu Eiropas Universitātes Institūtā (EUI) Florencē, Itālijā. Iespējams, tas ir labākais un starptautiskākais pētniecības centrs pasaules un salīdzinošās jurisprudences juristiem, politologiem un ekonomistiem Eiropā, ja ne visā pasaulē. Tur pavadīju divus gadus un satiku dažus no iedvesmojošākajiem domātājiem, tādus kā Gunters Teubners (Gunther Teubner), Bruno de Vitte (Bruno de Witte) un simtiem citu. Šajā laikā es sāku rakstīt savu doktora disertāciju par Eiropas Savienības Tiesu un likuma varu, kā arī diezgan labi iepazinu Itālijas tiesību un tiesu sistēmu. Viens no maniem uzdevumiem EUI bija izveidot un vadīt mācību programmu aptuveni 
75 akadēmiķiem no Centrāleiropas un Austrumeiropas, kuri tikko bija kļuvuši brīvi un vēlējās uzzināt par ES tiesībām un Rietumu pieeju starptautiskajām un salīdzinošajām tiesībām. Tas pavēra daudzas durvis un iespējas pētniecībai un pasniegšanai reģionā kopā ar Centrāleiropas un Austrumeiropas kolēģiem. Pēc tam mani uzaicināja piedalīties konkursā uz pasniedzēja vietu jaunizveidotajā Bāzeles Universitātes Eiropas institūtā Šveicē. Tur pasniedzu no 1993. līdz 
1998.gadam un arī daudz uzzināju par Šveices demokrātiju un tās ļoti sarežģīto tiesību sistēmu, kas nelielā valstī ar tikai 8,7 miljoniem iedzīvotāju līdzsvaro trīs atšķirīgu valodu cilvēku grupas.

Paralēli turpināju ceļot un lasīt lekcijas visā Centrāleiropā un Austrumeiropā. Tāpēc bija gluži loģiski, ka 1998.gadā pieņēmu piedāvājumu kļūt par Konkordijas Starptautiskās universitātes Igaunijā Juridiskās fakultātes dekānu. Četru gadu laikā es ne tikai palīdzēju šai tiesību skolai iegūt starptautisku akreditāciju un izveidot konkurētspējīgu tiesību zinātņu programmu ar skaidru uzsvaru uz ES, starptautiskajām un salīdzinošajām tiesībām. Es arī daudz uzzināju par Baltijas valstu tiesību sistēmām un izveidoju jaunu kontaktu tīklu Skandināvijā. Kopā ar vienu no saviem bijušajiem studentiem es izstrādāju mācību grāmatas par ES tiesībām poļu valodas versiju. Viņa vārds ir Mateušs Moraveckis (Mateusz Morawiecki) un kopš 2017.gada viņš ir Polijas premjerministrs.

Visbeidzot, 2002.gadā es piekritu Bendžamina N.Kardozo tiesību skolas Ņujorkā piedāvājumam kļūt par viesprofesoru, tostarp, lai apsvērtu savas turpmākās karjeras iespējas. Vienmēr esmu augstu vērtējis atvērto un radošo vidi Amerikas tiesību skolās un vēlējos atrast labu vietu, kur es varētu pievērsties pētniecībai un pasniegšanai pēc daudziem gadiem, kas bija veltīti programmu izstrādei un administratīvajam darbam, mazāk laika veltot pētniecībai un pasniegšanai. Šo vietu es atradu Indiānas Universitātē, kur kopš 2003.gada esmu Starptautisko un salīdzinošo tiesību centra direktors un tiesību profesors. Indiānā es pasniedzu ES tiesības, starptautiskos komercdarījumus, starptautiskās tirdzniecības tiesības, starptautisko komerciālo strīdu arbitrāžu, starptautiskās investīciju tiesības un pavisam nesen arī blokķēdes un digitālās valūtas tiesības un regulējumu. No 2008. līdz 2013.gadam vadīju Indiānas Universitātes sadarbību ar Aleksandrijas un Kairas universitātēm Ēģiptē, nodrošinot Indiānas Universitātē tiesību zinātņu maģistra (LL.M.) studijas vairāk nekā 280 Ēģiptes tiesnešiem, juristiem un citiem valsts un privātā sektora vadītājiem. Šīs sadarbības sakarā esmu apguvis daudz jauna par islāma tiesībām un aizraujošajām Tuvo Austrumu tiesību sistēmām. Citas valstis un reģioni, kuros esmu strādājis un pasniedzis gadu gaitā, ir Ķīna, Centrālāzija, Kolumbija, Horvātija, Francija, Libāna, Meksika, Nīderlande, Spānija, Saūda Arābija, Vjetnama un citas. Brīvajā laikā es nodarbojos ar mākslu un pavadu laiku kopā ar ģimeni un draugiem. Mani var atrast Instagram...

– Tātad Jūs pats faktiski iemiesojat salīdzinošo pieeju tiesību studijām un praksei?

– Teiksim tā, esmu strādājis un studējis burtiski vairāk nekā 75 valstīs un tiesību sistēmās. Katrā no tām esmu atradis interesantas idejas un risinājumus, kurus būtu vērts izmēģināt arī citur.

Sadalītās virsgrāmatas tehnoloģija (SVT), viedie līgumi un to regulējums

– Kad un kā Jūs ieinteresēja blokķēdes tehnoloģija, kriptoaktīvi, viedie līgumi un ar tiem saistītās tēmas?

– 2017.gadā mani uzrunāja Šveices uzņēmums, kurš izstrādā viedos līgumus blokķēdē starptautiskajiem maksājumu darījumiem. Sāku kā šī uzņēmuma juridiskais konsultants un galu galā kļuvu par investoru un partneri. Šī tehnoloģija ir aizraujoša, bet arī sarežģīta, un ir nepieciešams laiks un daudz naudas, lai iegūtu visas nepieciešamās licences un atļaujas, kā arī lai rūpētos par kiberdrošību un lietotājam draudzīgu saskarni. Šajā gadījumā nauda uzņēmumam beidzās 2021.gadā, pirms viedie līgumi, strīdu izšķiršanas risinājumi un atbalsta kriptovalūta varēja tikt plaši izplatīta. Tomēr pa šo laiku es biju guvis labu izpratni par to, ko šī tehnoloģija var un ko nevar, kā arī par regulatoru izaicinājumiem, lai nodrošinātu pamatu, kas ne tikai aizsargātu investorus un lietotājus, bet arī ļautu eksperimentēt un ieviest jauninājumus. Kopš tā laika esmu konsultējis dažādus uzņēmumus un uzstājies daudzās konferencēs un pasākumos. Es pasniedzu blokķēdes un digitālās valūtas tiesības kā pilna semestra kursus un tuvākajā nākotnē plānoju pievienot arī mākslīgā intelekta regulējuma aspektus.

– Savā lekcijā Jūs skaidrojāt SVT, tostarp blokķēdes, kriptoaktīvu, arī kriptovalūtas (piemēram, Bitcoin un Ethereum), tā saukto viedo līgumu un viedās strīdu risināšanas galvenos aspektus un to tiesisko regulējumu. Lūdzu, kodolīgi paskaidrojiet šos jēdzienus juristiem, kuri nav tik pieredzējuši šajos jautājumos.

– Blokķēde būtībā ir datubāze, kurā katrs ieraksts ir ķēdes veidā saistīts ar iepriekšējo ierakstu un nākamo ierakstu. Tas nozīmē, ka ierakstu nevar izmainīt, neizjaucot saites un ķēdi kopumā. Saglabājot blokķēdi daudzos serveros daudzās vietās, informācija ir aizsargāta pat tad, ja kāds mēģina mainīt ierakstus un pārraut ķēdi. Tā ir sadalītās virsgrāmatas tehnoloģija jeb SVT. Tāpēc hakerim būtu vienlaikus jāuzlauž visi serveri un jāmaina visi attiecīgie ieraksti. Tas ir tehniski neiespējami.

Izejot no minētā, mēs izveidojām digitālo valūtu, programmējot attiecīgu kodu, kas iemieso virtuālu monētu vai tokenu, piemēram, 1 Ether (ETH) vai 1 Bitcoin (BTC). Pēc tam šis kods tiek reģistrēts blokķēdē. Tālāk to var nodot no radītāja vai mainera citai personai, piemēram, klientam. Šāda nodošana tiek reģistrēta blokķēdē, un monēta vai tokens tagad tiek attiecināts uz klientu kā šīs monētas vai tokena jauno īpašnieku. Tas pats notiek, ja konkrētā monēta vai tokens turpina mainīt īpašnieku. Tādējādi, izmantojot visus šādus pārvedumus, katras monētas vai tokena piederību blokķēdē var izsekot no pašreizējā īpašnieka līdz sākotnējam radītājam vai maineram. Vērtība, kas tiek attiecināta uz konkrēto monētu vai tokenu, tiek apstiprināta vienīgi gadījumā, ja ķēde ir nepārtraukta un identiski saglabāta daudzos datoros vai serveros. Tas ļauj radīt un pārskaitīt ievērojamu vērtību tieši no vienas personas citai bez starpniekiem (peer-to-peer), piemēram, bankām.

Katra persona blokķēdē tiek identificēta ar publisko atslēgu – garu zīmju virkni, kas ir unikāla šai personai vai drīzāk konkrētam kontam vai makam, kuru kontrolē šī persona. Vārda un konta numura vietā šāda publiskā atslēga identificē maka vai ieraksta īpašnieku blokķēdē. Lai veiktu jaunus ierakstus, tas ir, pārskaitījumus, īpašniekam ir nepieciešama privātā atslēga – līdzīgi gara zīmju virkne, kas funkcionē kā parole.

Praksē minētais nodrošina piekļuvi blokķēdei un aizsargā personas naudu un citus blokķēdē esošos datus. Tomēr tas rada arī divas problēmas. Pirmkārt, personai var būt daudz maku un daudz publisko atslēgu, kā rezultātā persona var slēpties aiz šīm zīmju virknēm un tās veiktos darījumus nebūs viegli attiecināt uz viņu. Vismaz teorētiski tas ļauj cilvēkiem slēpt naudu no nodokļiem vai finansēt nelikumīgas darbības, piemēram, narkotiku tirdzniecību.

Otrkārt, īpašnieki parasti neatceras zīmju virkni, kas ir viņu privātā atslēga. Tādēļ bieži vien viņi to saglabā savā datorā vai telefonā. Daži to pat saglabā biržu mājaslapās un citās vietās, kur viņi veic savus kriptovalūtu darījumus. Tā ir vājā vieta, jo hakeri var mēģināt piekļūt blokķēdē reģistrētajiem līdzekļiem, proti, pikškerējot vai uzlaužot informāciju, kas saglabāta personas datorā vai telefonā, vai uzlaužot visu biržu, kurai ir daudzu lietotāju piekļuves informācija.

– Kāpēc un kā šie SVT balstītie risinājumi un jauninājumi radās?

– Bitcoin bija pirmā kriptovalūta. To 2008.gadā ierosināja Satoši Nakamoto (Satoshi Nakamoto) pēc tam, kad ASV Federālo rezervju sistēma un citas centrālās bankas tikko bija nodrukājušas vairāk nekā triljonu ASV dolāru jaunas naudas, lai atdzīvinātu savu valstu ekonomiku pēc kraha. Tātad viens no kriptovalūtu mērķiem ir radīt tādu naudu, kuru nekontrolē un nepavairo centrālās bankas, kas nav pakļauta politiskiem lēmumiem par inflāciju un par to, kam tā ir pieejama un kam ne. Vēl viens mērķis ir padarīt finanšu darījumus, jo īpaši starptautiskos darījumus, efektīvākus. Veicot starptautisku bankas pārskaitījumu, bankas iekasē milzīgas komisijas maksas – līdz pat 100 ASV dolāriem par pārskaitījumu – un paiet vairākas dienas, līdz līdzekļi tiek saņemti, lai gan nauda nekad netiek fiziski pārvietota, bet tiek pārskaitīta ar dažiem peles klikšķiem. Tādējādi tradicionālās bankas no šiem pārskaitījumiem gūst milzīgu peļņu. Izmantojot kriptovalūtu, mēs varam veikt tādus pašus pārskaitījumus dažu sekunžu laikā, un maksa par to serveru operatoriem var būt tikai dažus centus liela.

Kad Bitcoin un Ethereum sāka strauji augt, citi izstrādātāji sāka iesaistīties un radīt savas kriptovalūtas. Dažu gadu laikā parādījās burtiski tūkstošiem dažādu monētu un tokenu, un katrs solīja kādas sevišķas īpašības vai funkcijas. Vairumā gadījumu izstrādātājiem faktiski vēl nebija lietojamu lietotņu. Tā vietā viņi savas monētas un tokenus pārdeva privātajiem investoriem un ieņēmumus izmantoja biznesa modeļu izstrādei. Tas atkal radīja vairākas problēmas. Ilgu laiku bija viegli atrast jaunus investorus no plašākas sabiedrības, jo monētu un tokenu piedāvājums vienmēr bija ierobežotā daudzumā, un, tā kā daudzi vēlējās iegādāties, to vērtība strauji pieauga. Tādējādi daudzi cilvēki pirka kriptovalūtas, lai kļūtu bagāti dēļ monētu un tokenu vērtības pieauguma, nevis dēļ tā, ka izstrādātāja biznesa modelis patiešām ir veiksmīgs.

Šādā tirgū neizbēgami atradīsies krāpnieki, kas radīs kriptovalūtu un sāks to pārdot, solot milzīgu peļņu, bez zināšanām vai pat nodoma attīstīt savu pamatbiznesu, nemaz nerunājot par nepieciešamajām atļaujām un licencēm. Pēc tam, kad viņi pārdod pietiekami daudz monētu vai tokenu, viņi vienkārši pazūd kopā ar naudu un atstāj investorus ar bezvērtīgām koda virknēm, jo kādā brīdī, kad saprot, ka aiz tā nebūs veiksmīga biznesa, neviens vairs nevēlas šo konkrēto monētu vai tokenu.

Citos gadījumos, un tā bija uzņēmuma, kurā es darbojos, problēma, izstrādātāji ir nopietni, bet tehnisko un regulatīvo grūtību pārvarēšanai ir nepieciešams daudz laika un naudas. Ja projektam beidzas agrīno investoru nauda, pirms tas nopelna no reālās komercdarbības, tas cieš neveiksmi un agrīnie investori zaudē savu naudu.

2020.gadā tas notika ļoti bieži, līdz sabiedrība sāka krist panikā un izņemt savus līdzekļus, pēc iespējas vairāk atbrīvojoties no monētām un tokeniem un pieprasot atpakaļ dolārus un eiro. Tirgus sabruka, un kopš tā laika tas nav pilnībā atguvies. Kā piemēru var minēt Bitcoin – tā tirdzniecība sākās 2010.gadā un tā vērtība bija 0,0008 ASV dolāri. 2011.gadā Bitcoin vērtība sasniedza 1 ASV dolāru. 2021.gada novembrī tika sasniegts maksimums, kad katra Bitcoin vērtība pārsniedza 68 000 ASV dolāru. Raugoties perspektīvā, ja kāds pašā sākumā Bitcoin iegādei būtu iztērējis 1000 ASV dolāru, viņa ieguldījuma vērtība maksimuma brīdī būtu bijusi aptuveni 8,5 miljardi ASV dolāru. Šobrīd, 2023.gada oktobrī, vērtība ir samazinājusies līdz aptuveni 27 000 ASV dolāru. Joprojām cienījama vērtība, bet ne tāda, kāda tā bija agrāk. Bitcoin lejupslīdes laikā klājās salīdzinoši labāk nekā daudzām citām kriptovalūtām. Kopumā tirgus kapitālais apjoms saruka no aptuveni 3 triljoniem ASV dolāru līdz aptuveni 1 triljonam ASV dolāru, kas joprojām tiek ieguldīti un tirgoti kriptovalūtās.

– Cik tālu esam tikuši ar šī jautājuma tiesisko regulējumu globāli?

– Regulatori visā pasaulē lielā mērā tika pārsteigti nesagatavoti, kad 2015. un 2016.gadā sākās kriptovalūtu tirgus uzplaukums, un vēl jo vairāk, kad 2022.gadā notika tirgus sabrukums. Viņi ne tikai nesaprata šo tehnoloģiju. Viņi arī domāja, ka rīcība nacionālā līmenī izraisītu biznesu pārcelšanos uz citu vietu. Patiesībā daudziem kriptovalūtu izstrādātājiem nemaz nebija viegli noteikt, kur tie vispār faktiski fiziski atrodas. Virtuālās valūtas biznesa būtība ir tāda, ka tas eksistē tikai virtuālajā telpā, tas ir, tiešsaistē, un internets nepazīst valstu robežas. Turklāt regulatori dažādās jurisdikcijās vai pat vienas valsts dažādi dienesti nevarēja vienoties par to, kas kriptotvalūtas īsti ir, nemaz nerunājot par to, kā tās regulēt. Piemēram, ASV Vērtspapīru un biržu komisija (U.S. Securities and Exchange Commission – SEC), kas pārrauga akciju tirgus, paziņoja, ka kriptovalūtas ir vērtspapīri un ka uz tām attiecas tās noteikumi un regulējums. ASV Preču nākotnes darījumu tirdzniecības komisija (U.S. Commodity Futures Trading Commission – CFTC) paziņoja, ka kriptovalūtas ir preces – tāpat kā kvieši vai dzelzs rūda – un uz tām attiecas tās noteikumi un regulējums. Finanšu noziegumu apkarošanas tīkls (Financial Crimes Enforcement Network – FinCEN), kas ir daļa no ASV Valsts kases departamenta, norādīja, ka kriptovalūtas ir valūta un uz tām attiecas tās noteikumi un regulējums. ASV nodokļu dienests (Internal Revenue Service – IRS), kas iekasē federālos nodokļus un arī ietilpst Valsts kases departamentā, norādīja, ka kriptovalūtas nav valūta, bet gan īpašums un tāpēc uz tām attiecas kapitāla pieauguma nodokļi. Vairāki ASV štati, piemēram, Ņujorka, arī pieņēma savus noteikumus un regulējumu. Daži novērotāji ir aplēsuši, ka tikai atbilstība Ņujorkas BitLicense prasībām uzņēmumam izmaksātu līdz pat 1 miljonam ASV dolāru. Tas, protams, padarīja par pilnīgu murgu leģitīmu kriptovalūtu uzņēmumu centienus ievērot visus noteikumus un prasības, kā arī iegūt visas atļaujas un licences.

ES ir viens no lielākajiem tirgiem, kas ir nesen pieņēmusi visaptverošu noteikumu kopumu par kriptoaktīviem – ES kriptoaktīvu tirgu jeb MiCA regulu 2023/1114. Taču, kā vienmēr ES, lietas prasa ilgu laiku un kļūst sarežģītas. No sākotnējiem projektiem līdz galīgajai MiCA regulas versijai pagāja vairāk nekā divi gadi un tā pilnībā stāsies spēkā tikai nākamgad. Līdz tam laikam vismaz daži noteikumi jau būs novecojuši. Turklāt visa regula ir vairāk nekā 160 lappušu gara un nav īsti ērta lietotājiem. Galvenā priekšrocība ES ir tā, ka būs tikai viens noteikumu kopums, kas attieksies uz visām 27 dalībvalstīm. Tā ir liela priekšrocība salīdzinājumā, piemēram, ar ASV.

Aplūkojot līdzšinējos regulatīvos pasākumus šajā jomā, man rodas sajūta, ka tie galvenokārt kalpo, lai atturētu izstrādātājus, ja vien tie nav saistīti ar lielākajām finanšu iestādēm vai tiem ir daudz līdzekļu. Tomēr pats kriptovalūtu mērķis bija apiet šīs lielās finanšu iestādes un salauzt to ietekmi tirgū, lai ieguvēji būtu visi.

– Kādi ir lielākie izaicinājumi šādam tiesiskajam regulējumam (naudas atmazgāšana, terorisma finansēšana utt.)?

– Domājams, ka lielākā daļa pašreizējo tiesību aktu šajā jomā kalpo tikai tam, lai kriptovalūtu un uz kriptovalūtām balstītu pakalpojumu sniedzējiem noteiktu grūti izpildāmas prasības. Lai gan tas var novērst dažas no minētajām problēmām, tas nenodrošina piemērotu vidi veiksmīgai šīs tehnoloģijas attīstībai. Jaunuzņēmumi un citi mazāki pakalpojumu sniedzēji vai nu strādās ēnā vai arī pārcelsies uz draudzīgākām jurisdikcijām ārzonās, lai attīstītu un pārbaudītu savus darbības modeļus. Šādā veidā arī regulatori nesasniegs savus mērķus un to apjomīgie dokumenti tiks vienkārši apieti. Tas jo īpaši attiecas uz negodprātīgiem šī tirgus dalībniekiem, kas nodarbojas ar naudas atmazgāšanu, izvairīšanos no nodokļu nomaksas vai noziedzīgu darbību finansēšanu. Patiesībā mums būtu nepieciešams gudrs regulējums, kas līdzsvaro izstrādātāju intereses ar ieguldītāju un lietotāju aizsardzību. Diemžēl līdz šim tas gandrīz nav izdevies.

– Kādēļ šāds regulējums ir svarīgs? Savā lekcijā Jūs apgalvojāt, ka vētra tuvojas. Lūdzu, paskaidrojiet to mazliet sīkāk.

– Kriptovalūtu patiesā vērtība nav pat tajā, ka finanšu pārskaitījumus var veikt savstarpēji bez starpniekiem daudz ātrāk un lētāk nekā caur bankām. Patiesā vērtība slēpjas faktā, ka šos pārskaitījumus var veikt nosacīti, izmantojot „ja...tad” kodējumu. Piemēram, pirkuma līgumu var noslēgt viedā līguma veidā, kurā pircējs augšupielādē naudu, bet pārdevējam tā tiek izmaksāta tikai pēc tam, kad neatkarīgs transporta uzņēmums ir apstiprinājis preču nosūtīšanu. Citiem vārdiem, izstrādātāji izveidos standarta formas līgumus visu veidu parastajiem komercdarījumiem un padarīs tos pieejamus tiešsaistē. Lietotāji varēs ievietot tajos darījuma informāciju, izvēlēties starp tādām iespējām kā INCOTERMS vai dažādu valstu tiesību aktu piemērošanu un noteikt kompetento tiesu strīdu izšķiršanai, kā arī iegūt pamatinformāciju par šīm iespējām, vienkārši uzbraucot ar datorpeli virs tām. Kad puses ir vienojušās par noteikumiem, līgums tiek aktivizēts, augšupielādējot cenu vai maksu, un tas automātiski izpildīs maksājumu, tiklīdz būs izpildīti pušu atrunātie nosacījumi šāda maksājuma veikšanai. Importa un eksporta uzņēmumiem, nekustamā īpašuma uzņēmumiem, intelektuālā īpašuma licenču pārvaldniekiem un daudziem citiem nebūs vajadzīgi juristi, ja viņi varēs izveidot savus viedos līgumus viedajās lietotnēs, kas sniedz skaidru un pārbaudītu informāciju, izvēloties starp dažādām iespējām un līguma nosacījumiem.

Apvienojot minēto ar tādu programmatūru kā Deepl vai Amazon Translate, līgumus var sagatavot dažu sekunžu laikā 30 un pat vairāk valodās gandrīz bez maksas. Tas arī padara par lieku otrai līguma pusei skaidrot pie sava jurista līguma noteikumus. Ja izstrādātāji apvieno tulkošanas pakalpojumus ar zināmu juridisko uzraudzību attiecīgajās jurisdikcijās, viņi var pat nodrošināt un garantēt, ka viedā līguma piedāvātās iespējas būs derīgas un izpildāmas attiecīgajās valstīs. Šāds līgums var izmaksāt vien dažus simtus dolāru vai eiro, nevis vairākus tūkstošus vai desmitus tūkstošu, ko piedāvā tradicionālie juridiskie biroji.

Tālāk pievienojiet minētajam arī mākslīgo intelektu un ģeneratīvā mākslīgā intelekta iespējas. Izstrādātāji plašākai sabiedrībai ir parādījuši tikai nelielu ieskatu ar ChatGPT. Tā bezmaksas publiskajā versijā nav jaunākas informācijas par 2021.gadu un tā nav droša juridiskai analīzei. Tomēr pamēģiniet Casetext CoCounsel. Šķiet, ka YouTube ir pieejams demonstrācijas video. CoCounsel ir pacēlis ģeneratīvo mākslīgo intelektu pavisam citā līmenī un dažu minūšu laikā var radīt augstas satura kvalitātes juridiskos memorandus ar visām attiecīgajām lietu atsaucēm. Mans pirmais tests ietvēra vairākus juridiskus jautājumus, ar kuriem es strādāju. Divu stundu laikā es biju paveicis darbu, kas parasti būtu prasījis vismaz nedēļu. Tas vienkārši nozīmē, ka lielākiem juridiskajiem birojiem pēc dažiem gadiem vairs nebūs vajadzīgs pilnīgi viss tas personāls, kas tiem ir tagad. Nākotnē divi vai trīs juristi varēs veikt darbu, ko pašlaik veic pieci līdz desmit juristi. Tāpēc es saku, ka „vētra tuvojas”. Arī viedā strīdu risināšana virzīsies tajā pašā virzienā.

– Vai viedie līgumi, ņemot vērā to unikālās iezīmes, iekļaujas tradicionālajā līgumtiesību sistēmā? Latvijā ir spēkā romiešu tiesībās balstītas līgumtiesības, kuras pirmo reizi tika kodificētas pirms vairāk nekā 150 gadiem (tā saucamajā 1864. gada Baltijas Civillikumā).

– Viedo līgumu var pielāgot jebkurai tiesību sistēmai un tās prasībām. Tomēr ir skaidrs, ka tirgus lielumam ir liela nozīme. Ir ļoti dārgi un sarežģīti programmēt sarežģītus viedos līgumus un nodrošināt to drošību pret ļaunprātīgu izmantošanu, uzlaušanu un parastajām lietotāju kļūdām. Tādas sistēmas kā CoCounsel pašlaik koncentrējas tikai uz lielākajiem juridiskajiem tirgiem, un arī viedo līgumu nodrošinātāji koncentrēsies pamatā uz tiem. Taču neaizmirsīsim, ka (starptautisko) komercdarījumu puses var izvēlēties, kādai tiesību sistēmai pakļaut savus līgumus. Jau šobrīd daudziem starptautiskajiem komercdarījumiem tiek piemērota ANO Konvencija par starptautisko preču pirkuma-pārdevuma līgumiem (CISG) vai UNIDROIT starptautisko komerclīgumu principi. Viedie līgumi tiks piedāvāti lielo un izplatīto tiesību normu kopām, un, ja uzņēmumi vēlēsies tos izmantot, lai iegūtu piekļuvi ātrākiem, labākiem un lētākiem līgumiem, tie izvēlēsies šīs tiesību normu kopas. Turpretī juristi lauku apvidos šo revolūciju, visticamāk, gandrīz nepamanīs un turpinās izskatīt vietējos līgumus, ģimenes strīdus un nelielus noziegumus saskaņā ar vietējo civillikumu vai krimināllikumu vietējā valodā. Viedie līgumi vēl ilgi netiks piedāvāti nevienam no šiem gadījumiem.

– Minējāt, ka ES nesen ir pieņēmusi pasaulē pirmo visaptverošo noteikumu kopu par kriptoaktīviem (MiCA Regula 2023/1114), kas nākamgad būs piemērojama arī Latvijā. Ko domājat par šiem noteikumiem un ko no tiem sagaidāt? Vai tie būs labs piemērs pārējai pasaulei?

– Viss, ko varu pateikt šajā sakarā, – man šie noteikumi nepatīk. Tie nepalīdz leģitīmu uzņēmumu attīstībai un tie nebūs paraugs citām jurisdikcijām.

– Vai varat minēt kādu labu, kompetentu kādas jurisdikcijas augstākas instances tiesas spriedumu, kurā visaptveroši analizēts SVT, blokķēdes u.c. regulējums?

– Pašlaik visprogresīvākā jurisdikcija gan attiecībā uz tiesisko regulējumu, gan tiesu nolēmumiem ir ASV Vaiomingas štats. Diemžēl arī to kavē daži pārāk ierobežojoši ASV federālie noteikumi, jo īpaši SEC noteikumi.

– Kā ir ar mākslīgā intelekta regulējumu? Cik tālu mēs šobrīd esam ar to?

– Tāpat kā ar visām jaunajām tehnoloģijām, arī ar mākslīgo intelektu tiek saistītas lielas cerības, taču tas rada arī ievērojamu risku. No vienas puses, mākslīgais intelekts var racionalizēt darba procesus un pārņemt daudzas funkcijas, kas atkārtojas un ko līdz šim ir veicis cilvēks, tas ir, neiedvesmojošo darbu. Ja mākslīgo intelektu apvieno ar robotiku, mēs pat varētu deleģēt mašīnām daudzas funkcijas, ko cilvēki līdz šim ir veikuši ar lielu slodzi un piepūli, piemēram, smagumu celšana un kraušana. Būvniecībā tagad varam izdrukāt veselu māju no betona dažu dienu laikā, nevis likt mūrniekiem strādāt nedēļām un mēnešiem ilgi. Tajā pašā laikā mākslīgais intelekts ir saistīts ar riskiem un izmaksām. Pirmkārt, mums ir jāatrod jauns līdzsvars darba tirgos. Vai darbinieki, kurus mākslīgais intelekts un roboti izspiedīs no tirgus, atradīs apmierinošāku darbu, lai turpinātu apgādāt savas ģimenes? Vai mēs varam viņiem palīdzēt ar īpašām pārkvalificēšanās programmām? Cik daudzi nespēs iekļauties jaunajā drosmīgajā pasaulē? Tomēr šīs nav jaunas problēmas. Jūs, iespējams, atceraties ludītus – angļu tekstila industrijas strādniekus, kuri cīnījās pret mehāniskajām stellēm un citām mašīnām, kas pārņēma viņu darbu rūpnīcās. Šī jaunā vētra gan nāks ātrāk un skars vairāk nozaru un darbavietu vairākās jomās nekā iepriekšējās tehniskās revolūcijas.

Otrkārt, mākslīgā intelekta sistēmas var ļaunprātīgi izmantot dažādos veidos. Privātums ir acīmredzama problēma. Lielie uzņēmumi, piemēram, Google vai Facebook, jau tagad par mums zina daudz. Ja tie apvieno šos datus ar informāciju, kas iegūta no GPS navigācijas sistēmām mūsu automašīnās un mūsu atrašanās vietas datiem no mūsu mobilajiem tālruņiem, tie zina mūsu pārvietošanās ieradumus un zina, kur mēs atrodamies jebkurā diennakts laikā. Ja pievienojam datus par tēriņiem, kas iegūti no mūsu kredītkartēm un mūsu sērfošanu internetā, varam izveidot aizvien pilnīgāku priekšstatu par cilvēku, tostarp par viņa paradumiem, par to, vai viņam patīk iet ārpus mājas vēlu vakarā, tērēt naudu bāros vai kazino, pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu, skatīties pornogrāfiju tiešsaistē, vai viņš dzīvo saskaņā ar saviem līdzekļiem, vai pārāk daudz tērē neveselīgiem ēdieniem utt. Ja šāds profils kļūtu pieejams, piemēram, darba devējiem, viņi varētu pieņemt lēmumu nepieņemt darbā personu, pamatojoties uz ļoti personisku informāciju, kurai visticamāk vajadzētu būt konfidenciālai.

Ierīcēs ievietotam mākslīgajam intelektam ir savi riski un ieguvumi. Veselības un senioru aprūpes pakalpojumu sniedzēji nevar sagaidīt palīdzību humanoīdu mašīnu veidā, jo nevar atrast pietiekami daudz cilvēku, kas varētu veikt šo smago darbu par pieticīgo atalgojumu, ko mēs pašlaik vēlamies un varam maksāt. Tādi piegādes uzņēmumi kā Amazon vai DHL vēlas izmēģināt pašbraucošas automašīnas un mikroautobusus, lai samazinātu savas izmaksas. Bet kā mēs varam novērst kognitīvos aizspriedumus un ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, ja robots, kas palīdz senioru aprūpē, nepareizi interpretē sūdzības vai sejas izteiksmes, kas liecina par ciešanām vai sāpēm? Vai ja ar balsi aktivizēta rotaļlieta bērniem izraisa emocionālas atkarības vai agresijas reakcijas? Vai arī, ja biometriskais skeneris lidostā sevišķai pārmeklēšanai biežāk izvēlas tumšākas ādas krāsas cilvēkus?

Pašlaik man nav zināms, ka kaut kur pasaulē būtu izstrādāts visaptverošs mākslīgā intelekta regulējums. Eiropas Parlaments ir uzsācis procedūru, lai noteiktu dažādus apdraudējuma līmeņus – no ierobežota riska līdz augstam un nepieņemamam riskam – un sola izstrādāt šiem riska līmeņiem atbilstošu regulējumu. Būs interesanti un svarīgi sekot līdzi šai likumdošanas programmai, cerams, tas būs labs pirmais solis pareizajā virzienā.

Tomēr, pat ja ES spēs izstrādāt dažus saprātīgus noteikumus, mēs pieredzēsim, ka mākslīgais intelekts tiks ieviests vismaz dažās jomās ar ierobežotu uzraudzību un regulējumu, un skaidrs, ka daži cilvēki no tā cietīs. Tad mēs reaģēsim ar arvien labāku regulējumu, un laika gaitā problēmas tiks pakļautas kontrolei. Tas ir veids, kā gadsimtu gaitā ir risināts tehnoloģiskais progress, jo īpaši tāds progress, kas ir graujošs un kuru ir grūti detalizēti paredzēt, pirms tas tiek plaši ieviests praksē. Tomēr alternatīvas nav. Mākslīgais intelekts ir nepieciešams daudzās nozarēs, tostarp klimata pārmaiņu mazināšanai un vairākās vides aizsardzības jomās. Ja mēģināsim norobežoties no šīs attīstības, mēs izstumsim radošākos prātus un investorus citur un maksāsim augstu cenu par atpalicību. Mums jārīkojas piesardzīgi, bet bez paranojas vai aizspriedumiem.

Jurista profesijas nākotne

– Kāds ir absolūtais minimums, kas katram juristam būtu jāzina par SVT, blokķēdi, kriptovalūtām un citiem kriptoaktīviem, viedajiem līgumiem, viedo strīdu risināšanu utt.?

– Nedomāju, ka katram juristam par to ir jāzina, noteikti ne par tehnoloģiskām niansēm. Ja es praktizētu kā jurists kaut kur Eiropā, Ziemeļamerikā vai Austrumāzijā, es censtos rūpīgi sekot līdzi notiekošajam un vadošajiem laikrakstiem, piemēram, London Times, Neue Zürcher Zeitung vai The New York Times. Tiklīdz tiek piedāvātas lietotnes, kas ir labi pārbaudītas attiecībā uz konkrēto viedo līgumu funkcionalitāti, advokātu kolēģijām un juristu biedrībām būtu jāinformē savi biedri par to un jāpiedāvā apmācības. Tas pats attiecas uz viedo strīdu risināšanu. Šajos tirgos jau ir daži pirmie dalībnieki, bet es vēl neesmu redzējis nevienu lietotni, kas man liktos pārliecinoša. Domāju, ka tas prasīs vēl divus līdz piecus gadus.

– Kura ir vadošā juridiskā literatūra par šo tēmu?

– Šobrīd jau ir pieejamas dažas labas mācību grāmatas. Pavasarī savās lekcijās izmantošu 2022.gadā iznākušo Carol Goforth & Yuliya Guseva, Regulation of Cryptoassets, West Academic, 2. izdevums. Vēl var minēt Stanford Journal of Blockchain Law & Policy vai Springer’s Artificial Intelligence and Law. Jau šobrīd ir pieejami vairāk žurnālu no pazīstamiem izdevējiem, nekā man ir laiks izlasīt. Amsterdamas Universitātes asociētais profesors Tibo Šrepels (Thibault Schrepel) tiešsaistē publicē lasāmvielas sarakstu Blockchain and the Law. Ikvienam, kurš vēlas būt informēts par šo tēmu, vienkārša un bezmaksas iespēja ir sekot manām publikācijām portālā ResearchGate.

– Tā kā šī tēma tik ļoti atšķiras no tradicionālajām juridiskajām tēmām, var pat teikt, ka tradicionālajiem juristiem tā varētu šķist eksotiska, vai tai vajadzētu būt īpašam, atsevišķam studiju priekšmetam tiesību skolās?

– Rutgersa tiesību skolā Ņūdžersijā tagad ir izstrādāta Blokķēdes un finanšu tehnoloģiju programma. Stenfordā ir izveidota Blokķēdes izglītības iniciatīva un Juridiskās informātikas centrs. Ir arī citi. Manuprāt, tam ir liela jēga. Nākotnē joprojām būs vajadzīgi krimināltiesību, ģimenes tiesību un komerctiesību juristi, bet mums būs vajadzīgi arī specializēti fintech un mākslīgā intelekta juristi. Tiem, kuri tiesību skolās nespecializējas šajā jomā, vismaz ievadkurss noteikti būtu ieteicams.

– Kāds būs nākotnes jurists, ņemot vērā digitalizāciju, mākslīgo intelektu utt.? Nākotnes tiesneši un tiesas?

– Kopumā būs mazāk juristu ar lielāku tehnisko atbalstu, kas nodarbosies ar lielajām un sarežģītajām lietām un pelnīs daudz naudas. Pārējie juristi cīnīsies par mazākām lietām, un viņu ienākumi samazināsies. Tiesas būs mazāk pārslogotas un būs ar zināmu automatizāciju. Būs vairāk mediācijas un šķīrējtiesu ar daudziem viedajiem rīkiem un automatizāciju. Es to gaidu ar nepacietību.

– Šajā kontekstā, lūdzu, pastāstiet vairāk par viedās strīdu risināšanas ideju.

– Jau ir vairāki šādi pakalpojumu sniedzēji, bet to koncepcijas mani nav pārliecinājušas vai iespaidojušas. Piemēram, Kleros piedāvā daļēji automatizētu šķīrējtiesu ar sava veida vairākuma balsojumu, ko veic zvērinātie. Ir lietas, kas ir piemērotas šādai pieejai, bet to nav daudz.

Esmu Viedās mediācijas un arbitrāžas centra (SmartArb) līdzdibinātājs un Silikona ielejas arbitrāžas un mediācijas centra biedrs. Mēs ejam uz priekšu piesardzīgi, jo jebkurai jaunai sistēmai ir jādarbojas nevainojami, lai nezaudētu lietotāju uzticību. Viedie līgumi jau tagad var palīdzēt, piemēram, izpildes nodrošināšanā. Strīdus summas var tikt bloķētas viedajā līgumā un šķīrējtiesnesis tās var izsniegt pusei, kas uzvar strīdā. Var novērot, ka prasītāji samazina savas prasības apmaiņā pret šāda veida automātisku izpildes mehānismu. Tāpat redzams, ka, piemēram, tiešsaistes šķīrējtiesa jau tagad ir ļoti efektīva. Tiesām, jo īpaši valstīs, kurās procesi ir nepieņemami ilgi, vajadzētu būt vairāk ieinteresētām šajā inovācijā. Diemžēl tiesneši un tiesas parasti nav pārāk atvērtas eksperimentiem un pārmaiņām.

Eiropas savienības tiesības un Baltijas tiesību telpa

– Daži vispārīgi jautājumi ārpus tēmas. Kā Jūs raksturotu ES tiesību vispārējo raksturu? Vai var apgalvot, ka tās būtībā ir common law un tradicionālo kontinentālās Eiropas tiesību sajaukums, ko tagad nedaudz ietekmē arī postpadomju tiesiskā doma (pēc tam, kad 2004.gadā blokam pievienojās tik daudz bijušo komunistisko dalībvalstu)? Vai tās ir līdzīgas starptautiskajām biznesa tiesībām, kas dzīvo pašas savu dzīvi, jo nevienai atsevišķai tiesību sistēmai nav izšķirošas ietekmes pār tām?

– Manuprāt, šis raksturojums ir taisnīgs.

– Kāda ir Jūsu prognoze par ES nākotni? Vai paredzat kādu dalībvalstu iespējamo izstāšanos, Apvienotās Karalistes atgriešanos utt.?

– Manuprāt, ES ir lieliska ideja un daudz labāka tiesiskā sistēma nekā ASV, kur ir 50 slikti koordinētas štatu sistēmas ar lielām pilnvarām, kas konkurē savā starpā, bieži vien negodīgā veidā, piemēram, ar subsīdijām, lai pievilinātu uzņēmumus no viena štata uz citu. Tikai jānodrošina, ka ES kopīgā pieeja nepadara to pārāk gausu, būtībā par vilcienu, kurā lēnākais dalībnieks nosaka ātrumu visiem.

Brexit bija milzīga kļūda, un jau tagad gandrīz 60% Apvienotās Karalistes vēlētāju to tā uzskata. Ruperts Mērdoks (Rupert Murdoch) un viņa laikraksti masveidā atbalstīja Brexit un, kad viņam jautāja par iemesliem, viņš sacīja, ka Londonā visi politiķi viņu uzklausa, bet Briselē neviens viņu neklausa. Viņam bija tīri personīgi motīvi palielināt savu ietekmi. Turpretī ES patiesībā nav ļoti uzņēmīga pret lobētājiem un īpašām interesēm. Piemēram, Mercedes-Benz kā uzņēmums būs svarīgs Berlīnei, bet ne daudzām citām dalībvalstīm. Ja vien tas nerunās Eiropas autobūves nozares vārdā, Briselē nebūs daudz cilvēku, kuri vēlēsies to uzklausīt. Tā ir liela ES priekšrocība.

Protams, Apvienotā Karaliste, esot viena, saskaras arī ar daudz lielākām izmaksām tirdzniecībā un citās jomās. Šveicē ir sarežģīta tiešās demokrātijas sistēma, tur nekad nav bijis pietiekami plaša tautas atbalsta, lai tā pievienotos ES. Taču Šveici ieskauj ES dalībvalstis un tā zina, ka, brīvprātīgi ievērojot ES tiesību aktus, tā ir labākā situācijā nekā tad, ja tās uzņēmumiem un iedzīvotājiem būtu atšķirīgi noteikumi. To tagad konstatē arī Apvienotā Karaliste. Jā, tai ir lielāka autonomija. Bet tā nav priekšrocība. Braukšana citā virzienā ir dārgs vaļasprieks un dod maz priekšrocību, ja vispār dod. Paredzu, ka Apvienotā Karaliste atkal pievienosies ES līdz 2030.gadam, tikai šoreiz bez visiem tiem īpašajiem nosacījumiem, kurus iepriekšējā reizē viņiem izkārtoja premjerministre Tečere.

– Kā Brexit ir ietekmējis ES tiesības, starptautiskās biznesa tiesības? Vai Anglijas tiesības un Londona kā strīdu risināšanas centrs ir zaudējusi savu lomu?

– ES neklājas labāk bez Apvienotās Karalistes. Apvienotajai Karalistei vienmēr ir bijusi laba ietekme Eiropas institūcijās. Jā, tā vienmēr ir sarežģīts sarunu partneris, bet tā vienmēr ir ievērojusi noteikumus, kad tie tiek pieņemti. Apvienotās Karalistes juristi arī Eiropas Savienības Tiesā ienesa atšķirīgu metodoloģisko pieeju un tā šī iemesla dēļ kļuva par labāku tiesu, kas labāk pārstāv visas tiesību sistēmas un labāk attīsta savu judikatūru. Galu galā likuma vara – Rule of Law – ir britu jēdziens un tas ir plašāks nekā vācu tiesību valsts – Rechtsstaat – jēdziens.

Tajā pašā laikā Londona kā arbitrāžas centrs pēc Brexit nav pārāk cietusi. Globālais bizness dodas tur, kur tas saņem vislabāko kvalitāti par viszemāko cenu, un Londona joprojām ir ļoti konkurētspējīga. Tas pats attiecas uz Londonu kā finanšu centru. Manuprāt, Apvienotā Karaliste visvairāk ir cietusi valdības pakalpojumu un mazumtirdzniecības jomā. Tāpēc vidējais Lielbritānijas iedzīvotājs nav apmierināts ar Brexit. Lielie uzņēmumi ir pielāgojušies.

– Tā kā esat strādājis kā tiesību zinātnieks Baltijas valstīs, kāds ir Jūsu iespaids par Baltijas valstu tiesību sistēmu attīstības pakāpi?

– Pēdējo 20 gadu laikā neesmu pietiekami daudz strādājis Baltijas valstīs, lai varētu spriest par to, kā tur darbojas tiesību sistēmas.

Kad strādāju šajā reģionā, priecājos, redzot lielu atvērtību inovācijām un tehnoloģijām, ko izraisīja gan Padomju Savienības sabrukums, gan iespējas, ko pavēra dalība Eiropas Savienībā. Taču valsts pārvaldes iestādes joprojām bija pilnas ar cilvēkiem, kuriem nebija pietiekama izglītība, bet bija daudz iespēju kavēt procedūras un izmaiņas, kā arī pārlikt atbildību uz citiem.

Ceru, ka situācija ir uzlabojusies un valsts ierēdņi tagad ir tikpat atvērti un dinamiski kā privātais sektors, lai palīdzētu šīm mazajām valstīm, kuras atrodas Eiropas perifērijā ar ļoti problemātisku kaimiņu, nodrošināt gaišu nākotni. Ja visi nesadarbosies, dzīves līmenis nespēs turēties līdzi dinamiskākiem reģioniem, piemēram, Somijai, Zviedrijai, Dānijai, Vācijai, Austrijai, Ziemeļitālijai, Šveicei, Francijai un Beniluksa valstīm.