Šodien jau vairākkārt tika norādīts, ka atbildība par Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) spriedumu izpildi un īstenošanu ir ne tikai nacionālās valsts izpildvarai, bet arī tiesu varai. Marijalena Cirli ne tikai pastāstīja lieliskus piemērus, kas parāda, kā nacionālā tiesa var nodrošināt ECT spriedumu īstenošanu, bet arī sniedza plašu pārskatu par nacionālo tiesu dialoga iespējām ar ECT. Es pilnīgi piekrītu tam, ka visas šīs dialoga iespējas var palīdzēt ECT spriedumu īstenošanā. Kā nacionālās tiesas tiesnese novērtēju, cik ļoti pēdējos gados dialoga iespējas ar ECT ir attīstītas, un augstu vērtēju visas šīs dialoga iespējas.
Saistībā ar Cirli kundzes minētajām dialoga iespējām es redzu, ka vienu no tām Konvencijas dalībvalstis noteikti nav izmantojušas pietiekami. Proti, Konvencijas 16.protokolā paredzēto iespēju nacionālajai tiesai lūgt ECT sniegt konsultatīvu atzinumu par Konvencijas un tās protokolu interpretāciju. Šo protokolu šobrīd ir ratificējusi 21 valsts. Tas nozīmē, ka vairāk nekā 20 valstis protokolu nav ratificējušas, to vidū diemžēl arī Latvija. Kā nacionālās tiesas tiesnese es priecātos, ja arī Latvijā tiesai būtu pieejams šis instruments, kas ļauj uzsākt dialogu ar ECT par Konvencijā garantētajām tiesībām, pirms vēl konkrētas lietas izskatīšana nacionālā līmenī ir noslēgusies. Manuprāt, šis instruments var palīdzēt samazināt ECT izskatāmo lietu skaitu. Līdz ar to es aicinātu gan Latvijas, gan citu valstu atbildīgās amatpersonas nopietni izvērtēt iespēju ratificēt 16.protokolu.
Otrs aspekts, kur es saskatu iespēju pilnveidot un attīstīt nacionālo tiesu dialogu ar ECT, ir jautājums par ECT noteikto atlīdzinājuma apmēru lietās, kurās ir konstatēts cilvēktiesību pārkāpums. Šajā sakarā vispirms vēlos norādīt, ka Latvijas tiesību sistēmu raksturo atvērtība starptautiskajām tiesībām, un viens no konstitūcijas interpretēšanas principiem ir tāds, ka Latvijas konstitūcija – Satversme – ir pēc iespējas jāinterpretē atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām. Tiesu darbā tas nozīmē, ka Latvijas tiesas seko līdzi un cenšas īstenot ne tikai lietās pret Latviju, bet arī pret citām valstīm taisītos ECT spriedumus. Ja nacionālā tiesa, ņemot vērā arī ECT atziņas, ir konstatējusi, ka konkrētā gadījumā ir pārkāptas cilvēktiesības, tad nereti tiesai ir jālemj arī par atlīdzinājuma noteikšanu par šo pārkāpumu. ECT ir atzinusi, ka persona zaudē upura statusu un iespēju vērsties ECT tikai tad, ja nacionālās tiesas piešķirtā atlīdzinājuma apmērs nav ievērojami zemāks par to, ko parasti piešķir ECT par šādu pārkāpumu. Līdz ar to, lai pilnībā īstenotu ECT spriedumus, nacionālajām tiesām ir svarīgi spēt noteikt, kādu atlīdzinājumu parasti noteiktu ECT. Taču kā nacionālās tiesas tiesnese varu teikt, ka to izdarīt bieži vien ir ļoti grūti, jo ECT ne savos spriedumos, ne arī ar citām dialoga metodēm nav skaidrojusi, kā tā nosaka atlīdzinājuma apmēru konkrētās lietās. Līdz ar to es novērtētu, ja ECT attīstītu dialogu ar nacionālajām tiesām šajā jautājumā un atrastu veidu, kā izskaidrot vismaz atlīdzinājuma noteikšanas pamatprincipus.
QR
