Ievads tēmā
Mana runa varētu būt visīsākā no šādās reizēs teiktajām, jo ir gandrīz triviāli sacīt, ka spriedumu izpilde ir demokrātiskas tiesiskas valsts nacionālās identitātes elements. Ja vien mēs piekrītam, ka nacionālā identitāte neaprobežojas ar kultūru, valodu un nācijas dominējošo vēstures naratīvu, bet ietver arī citas vērtības, proti, demokrātiju un tiesiskumu. Manuprāt, ir nepietiekami izmantot tikai socioloģisku pieeju, lai saprastu, kas ir nacionālā identitāte, jo, piemēram, Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2.punktā nacionālā identitāte ir definēta kā neatņemama Eiropas Savienības dalībvalstu politisko un konstitucionālo struktūru sastāvdaļa. Mūsu izpratnē nacionālo identitāti vismaz daļēji atklāj konstitucionālās tiesības, jo tieši konstitucionālās tiesības nosaka nacionālos simbolus un ņem vērā katras sabiedrības sociālā līguma īpatnības. Dažās konstitucionālajās doktrīnās nacionālo identitāti juridiski definē caur konstitucionālās identitātes perspektīvu, citās – kā vispārēju konstitucionālo tiesību principu. Tā vai citādi, ik pa laikam konstitucionālajām jurisdikcijām var rasties nepieciešamība pievērsties nacionālās identitātes elementiem, kas ietverti attiecīgajās konstitūcijās. Ik pa laikam valstis izmanto argumentus, ka spriedumus nevar izpildīt, jo tas būtu pretrunā to nacionālajai identitātei. Šie argumenti ir pazīstami gan Eiropas, gan valsts līmenī, piemēram, šeit, Latvijā.
Tāpēc, dziļāk pārdomājot, šis jautājums nav triviāls un noteikti nav vienkāršs. Tas prasa nopietnu diskusiju.
Īsumā par faktoriem, kas ir veicinājuši to, ka attiecības starp nacionālo identitāti un tiesām nav viennozīmīgas, kas atspoguļojas grūtībās vai iebildumos pret Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) un Eiropas Savienības Tiesas (EST), un dažos gadījumos, lai gan retāk, arī konstitucionālo tiesu spriedumu izpildi. Pirmkārt, mēs dzīvojam digitālajā laikmetā. Tam piemīt neticama spēja ne tikai informēt, bet arī maldināt. Otrkārt, globalizācija un krīzes laikmets izraisa ievērojamu nedrošību cilvēku sabiedrībā. Tā ir auglīga augsne tādām nacionālām jūtām, kas vērstas uz noslēgšanos un norobežošanos, nevis uz kopējā eiropeiskā vai starptautiskā akceptu un iekļaušanu. Treškārt, ļoti atšķirīgie vēstures naratīvi Eiropā un bieži vien to nezināšana telpā, kas prezumē, ka ir vienotāka nekā citas pasaules telpas.
Visbeidzot, mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēku attiecības tiek neticami juridiskotas. Taču, ja ir domstarpības par kopīgām vērtībām, mēs varam vienoties par vienu lietu, proti, ka mēs vēršamies pie trešās puses un taisnīgā procesā nosakām, kam ir taisnība. Mēs pieņemam rezultātu, jo uzticamies šim procesam. Tā rezultātā atbildība par izšķiršanos par vērtībām bieži notiek tiesā un tas novirza uzmanību no politiskajiem procesiem, un arī tas var būt problemātiski, vismaz no politiķu viedokļa. Tiesas, kuru kompetencē ir vērtību strīdu izšķiršana, un tiesas, kas izskata cilvēktiesību jautājumus, ir kļuvušas par nozīmīgiem sabiedrisko procesu veicinātājiem. Tas ir diezgan atšķirīgi no sākotnējās lomas, kas tiesām tika piedēvēta Ruso un Monteskjē rakstos, kuri tiesnešiem piedēvēja vienīgi likuma rupora lomu. Domāju, ka sabiedrības būtība ir tāda, ka visas sabiedriskās organizācijas un institūcijas veicina nepārtrauktu sabiedrības pašveidošanās procesu, un tiesas nav izņēmums. Ir godīgi un nepieciešami to atzīt.
Tagad detalizētāk aplūkošu savas tēmas galvenos jēdzienus.
Vispirms pievērsīšos galvenajiem principiem, kas ir spriedumu izpildes jēdziena pamatā. Pēc tam apgalvojumam, ka spriedumu izpilde ir daļa no tiesiskuma un līdz ar to demokrātiskas tiesiskas valsts nacionālās identitātes. Nobeigumā par to, vai ir kādi leģitīmi, ar nacionālo identitāti saistīti apsvērumi, kas tomēr varētu liegt izpildīt spriedumu.
Jebkurā gadījumā ir svarīgi vienmēr vienoties, ko saprotam ar sprieduma izpildes jēdzienu, proti, vai vienīgi rezolutīvās daļas izpildi vai rezolutīvās daļas un sprieduma motīvu izpildi, vai judikatūras ievērošanu.
Spriedumu izpilde
Ņemot vērā Latvijas prezidentūras Eiropas Padomē mērķus risināt grūtības, kas rodas saistībā ar ECT spriedumu izpildi, esmu sagatavojusi savus apsvērumus, domājot par šo mērķi. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 46.pants paredz dalībvalstu pienākumu izpildīt ECT spriedumus un šim nolūkam izveido kontroles mehānismu. Neaizmirsīsim, ka, neraugoties uz spriedumu izpildes grūtībām, jo īpaši kopš Eiropas Padomes bezprecedenta paplašināšanās pagājušā gadsimta 90.gados, šis mehānisms joprojām ir vispilnīgākais un veiksmīgākais valstu atbildības mehānisms starptautiskajās tiesībās. Jāatceras, ka ECT spriedums, kurā konstatēts Konvencijas pārkāpums, ko izdarījusi dalībvalsts, nozīmē, ka šī valsts ir veikusi starptautiski prettiesisku darbību, proti, pārkāpusi ECK kā starptautisku līgumu. Saskaņā ar valsts atbildības principu, kas ietverts arī Konvencijā, šāds pārkāpums ir jānovērš. Starptautisko tiesību vispārējais princips ir tāds, ka valstij, kas ir atbildīga par starptautiski prettiesisku darbību, ir pilnībā jāatlīdzina nodarītais kaitējums. Restitūcijas mērķis ir atjaunot nelikumīgās darbības rezultātā cietušai pusei tādu pašu tiesisko stāvokli, kāds tai būtu bijis, ja pārkāpums nebūtu noticis.
Gadu gaitā ECT izpildes mehānisms ir virzījies uz to, lai pilnībā aptvertu pašu restitutio in integrum ideju, jo bieži vien taisnīgas atlīdzības izmaksa saskaņā ar ECTK 41.pantu neatbilda restitutio in integrum kritērijam. Ievērojama rīcības brīvība, kas šajā pantā ir atstāta dalībvalstīm, praksē neatbilda starptautisko tiesību vispārējam principam, jo īpaši ņemot vērā ļoti svarīgo Konvencijas mērķi, t.i., cilvēktiesību un brīvību aizsardzību. Jāatgādina, ka ilgu laiku ECTK 41.pants bija dominējošā pieeja attiecībā uz atbildību par Konvencijas pārkāpumiem. Tas pauž: „un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību”. Konvencijā ir paredzēta labticības (good faith) un pacta sund servanda principu ievērošana. Tiesas noteikta taisnīga atlīdzība ir paredzēta kā rezerves variants pēc tam, kad izņēmuma kārtā dalībvalsts nav nodrošinājusi pilnīgu restitūciju. Dzīve un pieredze ir mainījusi sākotnējo izpratni par valsts atbildību saskaņā ar Konvenciju. Tiesa ir konstatējusi, ka tai ir jāsniedz vairāk norādījumu valstīm. Saskaņā ar šo loģiku ECTK 46.panta judikatūras attīstība, kas norāda uz vispārēju pasākumu un dažkārt arī individuālu pasākumu nepieciešamību, ir ļoti nozīmīga, lai pilnībā aptvertu pienācīgu valsts atbildības īstenošanu. Manuprāt, tas ir bijis izšķirošs pavērsiens, kas balstīts uz vispārējiem līgumtiesību un valstu atbildības principiem, ja vēlamies, lai Konvencija arī turpmāk būtu tik efektīva, cik vien tā var būt. Esmu pārliecināta, ka vēl ir daudz jāstrādā pie detaļām, bet jau tagad ir lietderīgi tādi pasākumi kā nolēmumu pieņemšana par sistēmiskām problēmām vai pilota spriedumu procedūra, arī konsultatīvā viedokļa procedūra, un Eiropas Padomes politiskajās struktūrās ir veikti ievērojami pasākumi, lai uzlabotu spriedumu izpildes savstarpējā spiediena principu. Cilvēces vēstures griezumā īsā laika posmā spriedumu izpilde ECT sistēmā ir ievērojami attīstījusies.
Tomēr pēc būtības sistēmas panākumi joprojām ir atkarīgi no dalībvalstu godprātības, vai nu izpildot spriedumus, vai īstenojot savstarpēju spiedienu Eiropas Padomē, un tas ir balstīts uz faktu, ka tās ir līdzīgi domājošas valstis. Citiem vārdiem sakot, tām ir kopīgas organizācijas statūtos un ECTK preambulā noteiktās vērtības, tostarp starptautiskās atbildības uzņemšanās un tiesas sprieduma izpilde. Tas ir starptautisko tiesību tiesiskuma jautājums, un ECTK sistēma pretendē uz to, ka tā ir labākais piemērs tam, kā starptautiskajās tiesībās darbojas tiesiskuma princips. Taču ir jāatzīst un kopš 2009.gadā Interlakenā uzsāktā ciešāku konsultāciju procesa starp valdībām un Tiesu šāda atziņa ir skaidri izkristalizējusies, ka ECT noteiktās starptautiskās atbildības sekas nevar pilnībā risināt bez atbilstošas reakcijas valstu tiesās, parlamentos un valdībās.
Latvijas tiesas ir daudz darījušas, lai integrētu ECTK un ECT judikatūru un īstenotu spriedumu erga omnes raksturu. Attiecībā uz pēdējo Latviju varētu uzskatīt par līderi. Šeit būtu jānorāda ļoti svarīgs aspekts. Lai gan ir skaidrs, ka visām dalībvalstīm ir jāizpilda sprieduma rezolutīvā daļa lietās, kurās attiecīgā valsts ir atbildētāja, man ir aizdomas, ka Tiesas spriedumu motīvu iespējamais erga omnes raksturs joprojām ir strīdīgs jautājums. Vēsturiski Konvencija netika iecerēta, lai noteiktu erga omnes pienākumus dalībvalstīm. Tomēr neviena tiesību sistēma nav statiska, jo tā attīstās līdz ar cilvēku sabiedrību. Mūsdienās starptautiskajās tiesībās ir atzīts, ka ir normas, kas pēc savas būtības rada erga omnes pienākumus, un starp tām ir arī cilvēktiesību normas. Konvencijā ir elementi, piemēram, starpvalstu sūdzības, kas paredzētas ECTK 33.pantā, kas norāda uz Konvencijas erga omnes raksturu starp valstīm. Lai vai kā, šodien ir skaidrāka un vienotāka izpratne par to, ka Konvencijas lex interpretata būtu jāievēro visām konvencijas dalībvalstīm. Kas attiecas uz Latviju, tiesām nav problēmu ar ECT judikatūras izmantošanu un piemērošanu kā tādu, un ne tikai lietās pret Latviju kā daļu no spriedumu izpildes stricto sensu.
Līdzīgi kā ar Satversmes tiesas spriedumu izpildi, arī izpildvaras un likumdošanas jomā Latvijā ir iespējams uzlabot ECT nolēmumu izpildi. Manuprāt, valdībā ir nepieciešama pastāvīga struktūra, iespējams, Valsts kancelejas līmenī ar horizontālu pārklājumu starp ministrijām, kas pārraudzītu Satversmes tiesas un ECT spriedumu izpildi, un šādai struktūrai atbilstošām darba metodēm. Sniegšu piemēru, atsaucoties uz 2009.gadā pieņemto spriedumu lietā Opuz pret Turciju. Tiesa lietā atgādināja, ka tiesības uz dzīvību „[...] ietver valsts primāro pienākumu nodrošināt tiesības uz dzīvību, ieviešot efektīvas krimināltiesību normas, lai atturētu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas pret personu, to papildinot ar tiesībaizsardzības mehānismiem šādu normu pārkāpumu novēršanai, apspiešanai un sodīšanai. Attiecīgos apstākļos tas attiecas arī uz iestāžu pozitīvu pienākumu veikt preventīvus operatīvus pasākumus, lai aizsargātu personu, kuras dzīvība ir apdraudēta, no citas personas noziedzīgām darbībām [...]. Tādējādi Tiesa uzskata, ka [...] kriminālvajāšanas iestādēm bija jābūt iespējai turpināt tiesvedību sabiedrības interesēs neatkarīgi no tā, ka cietušie atsauca sūdzības (sk. šajā sakarā Ministru komitejas Ieteikumu Rec(2002)5, 80.–82.punkts iepriekš)”. Tagad, protams, Stambulas konvencija ir sistematizējusi gan judikatūru, gan valstu vienošanos. Es ceru, citstarp, ka Latvija beidzot pievienosies šai Konvencijai. Bet 2023.gadā Latviju satricināja vardarbības gadījums ģimenē Opuz lietai identiskos apstākļos, un attiecīgās iestādes rīkojās tieši tāpat kā Turcijas iestādes Opuz lietā. Protams, Latvijai bija pietiekami daudz laika, lai, ievērojot 2009.gadā atklātos ECT judikatūras principus, izveidotu efektīvu tiesībaizsardzības mehānismu, kas aizsargātu personu, kuras dzīvība ir apdraudēta no citas personas rīcības. Tomēr 2023.gada traģēdija parādīja, ka tas nav noticis. Es varētu paņemt jaunāko ECT paziņojumus presei par pieņemtajiem spriedumiem un attiecīgos Tiesas principiālos secinājumus, kā arī veikt pat ātru pārskatu par to, kādi ir attiecīgie likumi un prakse Latvijā, lai nonāktu pie konkrētiem likumdošanas vai izpildvaras priekšlikumiem, kas lielā mērā palīdzētu novērst Konvencijas problēmas Latvijā preventīvi, pirms cilvēki ir vērušies ECT. Tieši tas ir jādara Latvijas un visu dalībvalstu izpildvarām. Tas ne tikai palīdzētu izpildīt spriedumus, bet arī padarītu efektīvāku Konvencijas darbību. Esmu pārliecināta, ka dažām valstīm tas izdodas labāk nekā citām, un varētu būt lietderīgi apmainīties ar labas prakses piemēriem Ministru komitejā.
Spriedumu izpilde kā tiesiskuma pamatelements
Iepriekš minēju ECT spriedumu izpildi, salīdzinot to ar valsts atbildības ietvaru starptautiskajās tiesībās. No konstitucionālo tiesību viedokļa spriedumu izpilde ir būtisks tiesiskuma elements. Tas piešķir jēgu varas dalīšanas un līdzsvara – atsvara principiem. Ja valdībai būtu atļauts neizpildīt tiesu, tostarp Eiropas tiesu, spriedumus, tiktu pārkāpta pati varas dalīšanas un līdzsvara – atsvara ideja. Šāda prakse ievērojami grauj demokrātiju un ir zīme, kas var liecināt par atkāpšanos no tās.
ECT ir vairākkārt norādījusi, ka „tiesības uz saistošu nolēmumu izpildi, ko pieņēmusi jebkura tiesa, ir neatņemama „tiesību uz tiesu” sastāvdaļa” (Scordino v. Itāliju (Nr.1) [LP], 2006, 196.punkts). Pretējā gadījumā 6.panta 1.punkta noteikumiem tiktu liegta jebkāda lietderīga iedarbība (Burdov v. Krieviju, 2002, 34. un 37.punkts). Tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar 6.pantu ir tiesiskuma izpausme. „Viens no tiesiskuma pamataspektiem ir tiesiskās noteiktības princips (Guðmundur Andri Ástráðsson v. Islandi [GC], 2020, 238. punkts), kas cita starpā paredz, ka gadījumos, kad spēkā stājies tiesas nolēmums, to nedrīkst apšaubīt (Brumărescu v. Rumāniju [LP], 1999, 61.punkts).”
No Eiropas Savienības tiesību viedokļa Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47.pants savā tvērumā ietver ECTK 6.panta judikatūru. Paturot to prātā, tiesiskums kā Eiropas Savienības kopējā vērtība tiek konkretizēts, lai cita starpā nozīmētu arī neatkarīgu un objektīvu tiesu saistošu galīgo spriedumu izpildi. Pēdējā laikā bijuši vairāki gadījumi, kad arī EST bija atkārtoti jāuzsver tiesiskuma un tiesību uz taisnīgu tiesu nozīme, ko nodrošina neatkarīgās un objektīvās tiesas.
No tiesu prakses izriet, ka Eiropas Padomes dalībvalstīs, bet vēl jo vairāk tajās dalībvalstīs, kas ir arī Eiropas Savienības dalībvalstis, tiesiskuma princips paredz, ka neatkarīgu un objektīvu tiesu pieņemtie galīgie saistošie spriedumi ir jāizpilda atbilstošos termiņos. Tas ir obligāts noteikums, lai uzturētu demokrātiju un cilvēku uzticēšanos demokrātiskai tiesiskai valstij. Šā noteikuma minimums jeb pati būtība ir sprieduma rezolutīvās daļas izpilde. Tomēr visbiežāk augstāko tiesu spriedumi savos motīvos paredz vai atklāj vispārējus tiesību principus, kas arī ir juridiski saistoši. Lex interpretata ir jāuztver nopietni, kad likumdevēja un izpildvara izpilda galīgos saistošos spriedumus.
Tiesiskums un nacionālā identitāte
Nacionālās identitātes jēdziens pats par sevi ir abstrakts un diezgan atvērts jēdziens. Piemēram, Satversme nosaka, ka Latvija ir nacionāla valsts, ko veido latvieši, lībieši un visi pilsoņi, un ka demokrātiskais diskurss notiek latviešu valodā. Visu attiecīgo principu, tostarp nacionālas valsts un tiesiskuma principa, mijiedarbība un līdzsvars ir noteikts Satversmes preambulā. Tās 4.punktā noteikts, ka „Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu.”
A priori ir grūti iedomāties jebkādu konfliktu starp demokrātiskas nacionālas valsts vērtībām un tiesiskumu valstu un Eiropas galīgo spriedumu izpildes aspektā. Pirmkārt, ECTK atzīst valstu īpatnības un pieļauj rīcības brīvību Konvencijā noteikto tiesību ievērošanā, un, otrkārt, Eiropas Savienība pat aizsargā valstu identitāti Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2.punktā. Taču vērtības ir tikušas konfrontētas gan attiecībā uz ECT un EST, gan valstu konstitucionālajām tiesām. Gadījumi gan nav līdzīgi. Ir gadījumi, kad rodas konflikts starp prioritāti vai pacta sund servanda un suverēnas valsts principā balstītu nacionālas tiesas nolēmumu; tas ir jautājums, kas jārisina tiesām patiesa dialoga un labticības garā. Bet ir gadījumi, kad pastāv patiesas domstarpības par vērtību apjomu un tvērumu, un tas man patiešām šķiet daudz nopietnāks jautājums. Šādos gadījumos tieši iztiesāšanas stadijā ir jānodrošina visaptveroša pušu argumentu noskaidrošana. No ECTK viedokļa iztiesāšanas stadijā svarīga kļūst subsidiaritātes perspektīva, kā tas redzams tādās lietās kā Dzīvnieku aizstāvji pret Apvienoto Karalisti (Animal Defenders v. the United Kingdom) un S.A.S.pret Franciju. No EST perspektīvas Eiropas Savienības tiesību sistēmas prioritātes un autonomijas principi nosaka šo tiesību specifiku. Taču arī ES tiesībās ir vairākas iespējas, kā to pierāda spriedums lietā Omega un nesenākais spriedums lietā Cilevičs u.c., kad nepieciešamības gadījumā nacionālā identitāte ir objektīvs iemesls ES tiesību ierobežojumam. Protams, uz to attiecas atbilstības un samērīguma izvērtēšanas prasība. Visi minētie spriedumi ir piemērs tam, cik svarīgi ir ņemt vērā nacionālās īpatnības, kas ietvertas konstitucionālās identitātes jēdzienā un atspoguļotas godprātīgā tiesu dialogā.
Secinājumi
Demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzības principi ir savstarpēji saistīti. Tiem ir jābūt līdzsvarā, un, manuprāt, līdzsvars šodien ir svarīgāks nekā jebkad agrāk. Indivīda tiesības kā tādas valstī nav absolūtas ar dažiem izņēmumiem, demokrātiskā vairākuma tiesības nav absolūtas, tāpat kā tiesnešiem ne vienmēr ir taisnība. Mūsu kopīgo Eiropas vērtību spēks atklājas to mijiedarbībā un dialektikā. Līdzsvars dažādās sabiedrībās var būt atšķirīgs to vēstures, kultūras, ģeogrāfijas dēļ, kamēr vien tiek vispārēji garantēts Eiropas minimālais kodols, kā to nosaka Eiropas Cilvēktiesību konvencija. [Eiropas Savienības iekšienē, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesību prioritāti un autonomiju, ir piemērojama cita loģika.]
Noslēgumā atkārtošu teikumu, ar kuru sāku, t.i. – nacionālo identitāti nevar pretstatīt tiesiskumam un tā pamatelementam – galīgo saistošo spriedumu izpildei. Tas ir daļa no nacionālās identitātes Eiropas Padomes valstīs un, protams, Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tomēr tiesām, jo īpaši tiesām, kas ir attālinātas no nacionālajiem naratīviem un identitātēm, ir uzmanīgi jāuzklausa pušu paskaidrojumi un argumenti. Kā jau minēts, arī nacionālo identitāšu aizsardzība ir Eiropas vērtība, taču tā ir arī dalība kopējā Eiropas cilvēktiesību arhitektūrā, kuras mērķis ir nodrošināt vienu no spēcīgākajām Eiropas indivīdu un tautu aizsardzības sistēmām mūsdienās.
QR
