Tiesībnieka atbildība par valodu

I

Bez valodas nav iespējama attīstīta un sarežģīta mūsdienu tiesiskā sistēma. Ar neverbāliem izteiksmes līdzekļiem, piktogrammām un žestiem varētu iedomāties tikai ļoti vienkāršu regulāciju.

Valoda ir nepieciešama, lai taptu labi likumi, un valoda ir nepieciešama, lai pamatoti un pārliecinoši tiesības piemērotu. Valoda ir nepieciešama, lai domātu par tiesībām un dalītos savās domās ar citiem.

Tiesības ir iespējamas tikai valodas ietvarā. Valoda nosaka tiesību iespējas un tvērumu.

II

Valsts valoda ir tā valoda, kurā pastāv attiecīgā nacionālā tiesiskā sistēma.

Valoda, kurā notiek tiesību jaunrade un tiek piemērotas tiesības, ir galvenā attiecīgās sabiedrības valoda.

Lai latviešu valoda Latvijā paliktu vienīgā valsts valoda, nodrošināma tās ekskluzivitāte, pietiekamība un iedarbīgums Latvijas tiesiskajā sistēmā.

III

Mūsdienu tiesiskā sistēma ir sarežģīta – līdzās nacionālajām tiesību normām vienlaikus klātesošas ir Eiropas Savienības tiesības un starptautiskās tiesības.

Ar vienas valodas pārzināšanu šajā sarežģītībā ir par maz. Starptautisko līgumtiesību normu iztulkošanai būtisks ir to valodu konteksts, kurā šīs normas tapušas. Jo mēs piemērojam tiesību normu, nevis tās teksta tulkojumu. Vēl lielāks izaicinājums ir Eiropas Savienības tiesības ar daudzvalodību un nacionālajām valodām kā aizsargājamu dalībvalstu identitātes elementu.

Mūsdienu realitāte ir tāda, ka tiesībniekam ir jābūt daudzvalodīgam un klātesošam starptautisko tiesību attīstībā un diskusijās par Eiropas Savienības tiesību attīstību. Vienlaikus viņš nedrīkst pazaudēt nacionālās tiesību sistēmas pamatus – valodu, kādā tiesības pastāv šajā sabiedrībā un kādā sabiedrība izmanto tiesības.

IV

Īpaši svarīgs šis izaicinājums un atbildība par savu valodu kļūst salīdzinoši nelielām tiesiskām sistēmām.

Visiem tiesiskajā sistēmā iesaistītajiem – likumdevējam, tiesību piemērotājiem, tiesību zinātniekiem un tiesību lietotājiem – ir jāspēj nodrošināt visas tiesiskās sistēmas nepieciešamā kvalitāte un dziļums savā valodā.

Savā ziņā tā ir misija – uzturēt attīstītu un modernu tiesisko sistēmu savā valodā. Tādā veidā arī uzturot un attīstot savu valodu un kultūru. Latvijas valstī tas ir mūsu visu pienākums un kopēja atbildība.

V

Būtiska loma ir zinātnei, jo īpaši tiesību zinātnei.

Ikvienam ar tiesībām regulējumam jautājumam ir jābūt valodā pastāvošam un izskaidrojamam. Valodai ir jābūt pietiekamai, lai tajā varētu nosaukt, atpazīt un izskaidrot visu ar tiesībām aptverto. Savā valodā ir jābūt savai juridiskai terminoloģijai, enciklopēdijai, komentāriem un diskusijai par tiesību attīstību.

Zinātnei jāspēj attīstīt nacionālo tiesību sistēmu savā valodā. Dialogam par tiesību attīstību ir jānotiek savas valsts valodā. Likumdevēja un tiesību piemērotāja dialogam, tāpat kā likumdevēja un tiesību piemērotāja sarunai ar tiesību lietotāju ir jābūt savā valodā. Zinātnieku uzdevums ir to sekmēt.

Tiesiskajai sistēmai ir vajadzīga tiesību zinātne valsts valodā. Par to ir jāgādā – lai taptu grāmatas, raksti un komentāri. Zinātnieku darbs šajā ziņā ir jānovērtē un jāatbalsta.

Visdrīzāk šie izdevumi nebūs ekonomiski izdevīgi un nekļūs par dižpārdokļiem. Bet nepieciešams finansējums, lai tie taptu.

VI

Te gribētu uzsvērt, ka pienākums uzturēt tiesību zinātni savā valodā nav attaisnojums ciematniecībai, noslēgtībai no pārējās pasaules.

Tiesiskā sistēma un tiesību zinātne ir vienmēr atvērta pārnacionālam dialogam. Nav iespējamas noslēgtas, tikai nacionālās starptautiskās tiesības vai Eiropas Savienības tiesības. Tāpat nav tādas unikālas, pilnīgi lokālas tiesību filozofijas vai tiesību teorijas.

Kopš pirmo universitāšu laikiem Eiropā tiesības mēs attīstām kopīgi mūsu kopējā pārnacionālajā tiesību telpā. Zinātniekiem jābūt tur klātesošiem un līdzdalīgiem kopējā debatē.

Tas ir tāds sarežģīts uzdevums – vienlaikus attīstīt nacionālo tiesību zinātni un vienlaikus būt kvalitatīvi klātesošiem pārnacionālajā zinātnē. Bet tāda ir nelielu tiesisko sistēmu privilēģija – sastapties ar šo izaicinājumu.

VII

Neliela piebilde – ir nepieciešams pārnacionāls dialogs un ļoti nepieciešami ir arī citās valodās tapušo darbu tulkojumi. Lai fundamentālie tiesību pētījumi, kas ietekmē tiesību attīstību un maina tiesisko domāšanu, būtu pieejami pēc iespējas plašākam lasītāju lokam. Tulkojumi attīsta gan valodu, gan tiesības.

Mums šajā ziņā ir samērā bēdīgi. Tas atkal varētu būt jautājums par tirgu un pieprasījumu. Šādus tulkojumus iegādās neliels skaits lasītāju, bet tie ir vajadzīgi kopējam labumam.

Atkal nonākam pie finansējuma šādām vajadzībām.

VIII

Kāds varētu jautāt – kāda jēga to visu darīt un visiem par to maksāt? Salīdzinoši nelielas tiesiskas sistēmas pastāvēšana ir dārga un visdrīzāk nebūs ekonomiski pamatota.

Bet te vērts atcerēties, ka ne visu būtisko un pārlaicīgo var izmērīt un nosvērt tikai ekonomikas kategorijās naudā.

Pirms dažam dienām apaļa jubileja bija jaunlatvietim Stērstu Andrejam (1853–1921). Savā laikā, Latvijai esot Krievijas impērijas sastāvā, viņš būtu varējis mierīgi strādāt ar tiesībām un veidot karjeru impērijas, krievu valodā. Taču Stērstu Andrejs ar to nebija mierā. Viņš tulkoja likumus un veidoja juridiskus terminus latviešu valodā. Lai arī latviešu valodā būtu iespēja domāt un sarunāties par tiesībām.

Līdzīgi citiem jaunlatviešiem Stērstu Andrejs savā jomā veidoja un attīstīja latviešu valodu, lai tā būtu spējīga būt par pašiem savas valsts valodu.

Un tad, kad proklamēja Latvijas valsti, latviešu valoda bija jau gatava, lai tajā taptu jaunās valsts likumi un tiktu spriesta taisna tiesa.

Mūsu uzdevums šodien ir turpināt šo Stērstu Andreja darbu – uzturēt un attīstīt latviešu juridisko valodu, lai arī nākamajās paaudzēs latviešu valodā pastāvētu moderna un attīstīta tiesiskā sistēma.

Un tā arī ir vienīgā valsts pastāvēšanas jēga – kultūras, un bez tiesībām nav iespējama kultūra – ilgtspēja un attīstība.