Ievads
Administratīvās rajona tiesas, kā arī turpmāk rajonu (pilsētu) tiesas, izskatot sūdzības par lēmumu administratīvo pārkāpumu lietās, neveic izpildvaras darbības kontroli administratīvā procesa likuma izpratnē, bet izvērtē, vai likumīgi un pamatoti persona ir saukta pie administratīvās atbildības.
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) un Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) normu piemērošana, izskatot administratīvo pārkāpumu lietas, pēc autora domām, ir pierādījusi, ka administratīvo pārkāpumu lietas būtība ir tāda pati kā krimināllietai, jo procesu mērķi un īpašības sakrīt.
Administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas principi pilnībā nesaskan ar administratīvo lietu izskatīšanas principiem, bet atbilst krimināllietu izskatīšanas pamatprincipiem. Atšķirība starp administratīvo pārkāpumu lietu un krimināllietu ir tāda, ka administratīvo pārkāpumu lietā pati izpildvara kontrolē dažādu tiesību normu izpildi un pati izpildvara pieņem lēmumu par personas sodīšanu un tiesa jau izskata sūdzības par pieņemtajiem lēmumiem, bet krimināltiesībās tiesību aizsardzības iestādes kontrolē tiesību normu (Krimināllikuma) ievērošanu un tiesa (īpašos gadījumos prokurors) nosaka personai sodu.
Administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas procesa izmaiņas no 2012.gada 1.jūlija
Šobrīd likumprojekts “grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” (39/Lp11) paredz, ka 2012.gada 1.jūlijā stājas spēkā grozījumi LAPK par administratīvo pārkāpumu lietu piekritības maiņu no Administratīvās rajona tiesas uz rajona (pilsētas) tiesām. Administratīvās tiesas, ievērojot LAPK prasības, turpina izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas, kurās tiesvedība ir ierosināta līdz 2012.gada 30.jūnijam.
Ar minētajiem grozījumiem tiks būtiski papildināts LAPK, kas noteiks arī rajona (pilsētas) tiesām procesu, kā izskatīt sūdzības par iestādes lēmumiem. Arī administratīvajām tiesām būs saistošs šis process. Jāņem vērā, ka procesuālā kārtība, izskatot administratīvo pārkāpumu lietas, būs atšķirīga no tās, kāda tā ir šobrīd. Taču Administratīvā apgabaltiesa jau šobrīd veiksmīgi piemēro LAPK normas sūdzību izskatīšanas procesā, jo tas ir vienkāršāks.
Administratīvo pārkāpumu lietu krimināltiesiskā daba
Augstākās tiesas Senāts spriedumā lietā Nr.SKA-157/2007 ir atzinis, ka administratīvo pārkāpumu lietās izmantojama Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu un Krimināllietu departamenta judikatūra.
Kā atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) lietās “Pfarrmeier v. Austria”, “Engel and others v. the Netherlands”, „Zolotuhins pret Krieviju”, administratīvo pārkāpumu lietās privātpersonai ir tiesības uz līdzvērtīgām procesuālajām garantijām lietas izskatīšanā kā kriminālprocesā.
ECT izvirzītie kritēriji par attiecīgu tiesībpārkāpumu klasifi kāciju vai pielīdzināšanu krimināltiesību sfērai ir vērsti uz privātpersonas tiesisko garantiju nodrošināšanu lietas izskatīšanas procesā. ECT ir pateikusi, ka administratīvo pārkāpumu lietās ir jānodrošina garantijas, kas ir līdzvērtīgas kā kriminālprocesuālajās tiesībās, jo principā lietu būtība ir viena un tā pati.
Ja valsts ir noteikusi, ka persona tiek saukta pie atbildības par kādu nodarījumu, tādā veidā sodot viņu, tad soda lielumam nav nozīmes, lai izdalītu administratīvo atbildību vai kriminālatbildību. Gan LAPK, gan Krimināllikums paredz naudas sodu un to lielums ir visai atšķirīgs, bieži pat LAPK paredzētais naudas sods vairākkārt pārsniedz Krimināllikumā noteiktā naudas soda lielumu. Abos gadījumos valsts vēršas pret personu, kas ir pārkāpusi sabiedrisko kārtību, un tas tiek darīts, lai nodrošinātu tiesisko kārtību, likumu ievērošanu un citu normatīvo aktu prasību izpildīšanu. Abos gadījumos vēršanās pret personu ir līdzvērtīga.
Lietvedība administratīvo pārkāpumu lietās
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments spriedumā lietā Nr.SKA-179/2007 un Senāta rīcības sēdes lēmumā SJA-14/2010 ir atzinis, ka lietvedību administratīvo pārkāpumu lietās regulē LAPK, kurā iekļautas attiecībā pret APL normām speciālās procesuālo tiesību normas. Pēc autora domām, par šo atziņu varētu strīdēties. Šobrīd APL normas, izskatot administratīvo pārkāpuma lietas, tiek piemērotas tāpēc, ka lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā atzina par administratīvo aktu. Bet vai tiešām lēmums administratīvā pārkāpuma lietā būtu pakļaujams administratīvā akta prasību izvērtēšanai?
Pēc autora domām, ir risināms jautājums par analoģijas piemērošanu, jo, ja LAPK kaut ko neparedz, tad varētu piemērot citu likuma normu analoģiju – ne tikai APL, bet arī, kā to atzina Senāts, – krimināltiesisko regulējumu.
Administratīvo pārkāpumu regulējums kontekstā ar 1933.gada Sodu likumu un mūsdienu Eiropas valstu regulējumu
Tāpat jāņem vērā apstāklis, ka, piemēram, gan 1933.gada Sodu likumā, gan arī mūsdienu Eiropas valstu tiesiskajā regulējumā administratīvi pārkāpumi un kriminālnodarījumi tiek iekļauti vienotā likumā. Tātad šāds regulējums gan mūsu valstī, gan arī Eiropas valstīs bija kā viena likuma regulējums, neatkarīgi no tā piederības administratīvajam vai kriminālpārkāpumam, un līdz ar to tas tiek pakļauts vieniem un tiem pašiem principiem.
Nevar pakļaut administratīvo pārkāpumu lietu izvērtēšanu no APL principu viedokļa, jo nav tā, ka pārkāpumu lietās savstarpēji mijiedarbojas iestāde ar personu. Mijiedarbība beidzas līdz ar soda uzlikšanu, jo, tiklīdz sods ir uzlikts, personai ir tiesības aizstāvēties pret pieņemto lēmumu, un tur abām pusēm nav līdzvērtīgas tiesības.
Pēc autora domām, kļūdaina ir LAPK grozījumu norma, ka administratīvā pārkāpuma lietās iestāde ir dalībnieks. Administratīvo pārkāpumu lietās APL normas vispār tiek pārāk plaši piemērotas un tas ir novedis līdz tam, ka elementāras, sīkas lietas tiek izskatītas ļoti ilgstoši, pat krimināllietas tiek izskatītas ātrāk, un iemesls tam ir APL noteiktā regulējuma piemērošana, kurš prasa izvērtēt lietderību utt.
LAPK tiesību normas nevar iztulkot, paplašinot normas saturu, vai likuma robu aizpildīt analoģijas ceļā, ja rezultāts personai ir nelabvēlīgs
Likuma “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 8.panta trešā daļa noteic, ja konstatēta pretruna starp normatīvajos aktos ietvertajām vispārējām un speciālajām tiesību normām, vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.
Ja, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, tiek konstatēts, ka ir kāda nepilnība vai LAPK neparedz kādu regulējumu, ļoti uzmanīgi ir jāizvērtē citā likumā noteiktā regulējuma attiecināmību uz administratīvā pārkāpuma lietu. Nav jāpārspīlē ar regulējuma aizvietojumu, jo administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšana tiesā ir saistīta ar izvērtēšanu – vai attiecīgais pārkāpums ir izdarīts un vai likumīgi un pamatoti ir uzlikts sods. Nekas cits administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas gaitā nav prasīts. Administratīvo pārkāpumu lietas izskatīšanai primārais uzdevums ir izvērtēt, vai iestāde, kas sākotnēji ir sastādījusi protokolu un pievienojusi citus pierādījumus, ir pierādījusi, ka persona ir vainojama nodarījuma izdarīšanā. Ja pierādījumu nav, elementāra atbilde: likums nosaka 3 veidu lēmumus – vai sodīt, vai lietvedību izbeigt, vai nosūtīt pašvaldībai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanai. Jāizbeidz lietvedība un jāpasaka, ka iestāde nebija spējīga konkrētajā lietā iesniegt pierādījumus, kurus varētu atzīt par pietiekamiem, lai varētu personu sodīt.
Administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas pamatprincipi
Pierādījumu iegūšana un novērtēšana
Administratīvā pārkāpuma lietā saskaņā ar LAPK 244. pantu tiesnesis pierādījumus lietā novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.
Tas ir pretstats administratīvajām lietām, jo administratīvo pārkāpumu lietās, ja ir pierādījumi, ir rezultāts un ir sods. Ja nav pierādījumu vai to trūkst, tad lieta tiek izbeigta.
Tiesai, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jāizvērtē, vai lietā ir pietiekami pierādījumi, lai personu atzītu par vainīgu. Izskatot lietu, tiesa neveic izmeklēšanu, jo LAPK to neparedz.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 19.panta otro daļu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums.
Persona var iesniegt pierādījumus administratīvā pārkāpuma lietā, kas ir pretēji lietā esošajiem pierādījumiem, un tos tiesa vērtē. Bet tiesai nav jānodarbojas ar pierādījumu vākšanu. Ar to, ko ir iesniegusi iestāde, vai nu ir, vai nav pierādīts personas vainīgums.
Administratīvo pārkāpumu lietās valsts iegulda līdzekļus, taču nebūtu pamatoti tērēt līdzekļus un laiku nenozīmīga pārkāpuma dēļ, lai tikai pierādītu personas vainīgumu. Ja iestāde nevar nodrošināt pietiekamus pierādījumus un nevar pierādīt personas vainīgumu, tad labāk ir nesodīt to vispār. Ja nav iespējams nodrošināt kvalitatīvu pierādījumu bāzi lietas uzsākšanas brīdī, nav vērts lietu virzīt tālāk. Tiesai nav jānozīmē ekspertīzes, ja pierādījums ir šaubīgs, tad to ir jāvērtē kā nepieļaujamu. Ja citu pierādījumu nav, tad lietvedība ir jāizbeidz.
Kriminālprocesa likuma 19.panta trešā daļa noteic, ka visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.
Par šo principu tiek runāts arī krimināltiesībās – vai ir vērts nenozīmīgā zādzības lietā tērēt valsts līdzekļus, izskatot lietu trijās instancēs? Vai valsts ikkatrā gadījumā vēlas sodīt personu par to, ko viņš varbūt ir izdarījis?
Apelācijas instance administratīvo pārkāpumu lietās
LAPK 285.pants noteic, ka apelācijas instances tiesa, izskatot sūdzību vai protestu, pārbauda pieņemtā lēmuma likumību un pamatotību. Līdz ar to skaidrs ir apelācijas tiesas uzdevums – izskatot sūdzību, tiesai ir jāizvērtē, vai sākotnējais lēmums ir likumīgs un pamatots. Ja ir pamatots lēmums, ja ir pietiekami pierādījumi soda noteikšanai, ja sods noteikts pareizi, tad lēmums ir atstājams negrozīts. Likums arī pasaka, kādi ir nolēmuma veidi. Apelācijas instancei ir jāizvērtē tikai un vienīgi, vai sākotnējais lēmums ir likumīgs un pamatots. Nākotnes grozījumi paredz, ka apelācijas instance sūdzību skatīs rakstveidā, izvērtējot tikai to, vai sākotnējais lēmums ir likumīgs un pamatots.
Ko nozīmē apelācijas instances tiesa? Tas ir strīdīgs jautājums. Vai apelācijas instance ir lietas atkārtota izskatīšana pēc būtības, vai tā ir instance sākotnējā nolēmuma izvērtēšanai no likumības un pamatotības viedokļa? Apelācijas instancei būtu jāizvērtē sākotnējais lēmums, vai tajā nav pieļautas kļūdas. Ja var novērst kļūdu, tad novērš, ja nevar, nosūta jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.
Jāņem vērā, ka apelācijas instances tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, līdz ar to tiesai ir jānodrošina to visaugstākā kvalitāte un jāapzinās, ka pārsvarā apgabaltiesa veido judikatūru.
Nodarīto zaudējumu atlīdzināšana
Šī brīža normatīvajos aktos jautājums par zaudējumu atlīdzību administratīvo pārkāpumu lietās viennozīmīgi nav atrisināts.
Zaudējumi, kas radušies cietušajam
Saskaņā ar LAPK 39.pantu rajona (pilsētas) tiesas tiesnesim ir tiesības izlemt jautājumu par vainīgā pienākumu atlīdzināt cietušajam mantisko zaudējumu līdz Ls 200.
Nav skaidrs, kāpēc ir nepieciešams ierobežot tiesnesim tiesības lemt par materiālo zaudējumu līdz Ls 200. Likums liek nevajadzīgi vēlreiz civilprocesuālā kārtībā skatīt jautājumu, kurš jau daļēji apmierināts citā procesā. Pēc autora domām, šis ierobežojums ir nepamatots un atceļams, tas tikai papildus noslogo tiesu ar atkārtotu lietas izskatīšanu.
Citos gadījumos (arī ja persona nebija atzīta lietā par cietušo) jautājumu par administratīvā pārkāpuma rezultātā nodarīta mantiskā zaudējuma vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu izlemj civilās tiesvedības kārtībā. Būtiskākais aspekts ir tas, ka jautājumi par morālā kaitējuma atlīdzību administratīvo pārkāpumu izskatīšanas gaitā tiesai nav jāvērtē.
Nelikumīga administratīvā aresta rezultātā nodarītie zaudējumi
Nelikumīga administratīvā aresta rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas regulējumu nosaka likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 2.panta 3.punkts - tiesiskais pamats nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai ir administratīvā aresta atzīšana par nelikumīgu un administratīvās lietvedības izbeigšana.
Minētā likuma 5.panta trešā daļa noteic, ka personai ir tiesības celt prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā. Tā izskatāma tiesā civilprasības kārtībā.
Svarīgi ir atcerēties, ka nelikumīgs arests, par kuru ir tiesības prasīt atlīdzinājumu, ir arests, ko persona ir faktiski arī izcietusi, nevis tas tika noteikts tiesas nolēmumā un vēlāk lēmums pirms izpildes tika atcelts.
Zaudējuma atlīdzinājums citos gadījumos
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1.pantu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas personai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību, izskata APL noteiktajā kārtībā.
LAPK neparedz, izskatot lietu par administratīvu pārkāpumu, vienlaikus lemt jautājumu par zaudējumu atlīdzinājumu personai, ja tiek pieņemts lēmums par lietas izbeigšanu.
Ja persona, pret kuru ir izbeigta administratīvā pārkāpuma lieta, uzskata, ka ar administratīvo lietvedību vai iestādes rīcību tai tika nodarīts materiāls zaudējums, morāls vai personiskais kaitējums, tai ir tiesības vērsties administratīvajā tiesā APL noteiktajā kārtībā un tiesai nebūs pamata personai atteikt, jo cits normatīvs akts neparedz šī jautājuma izskatīšanu.
Minētais gadījums ir svarīgs jautājums, kas vēl nav izvērtēts, un tam būs jāmeklē risinājums, tiklīdz tiesa saņems pirmo šāda veida pieteikumu.
Tiesības izmantot advokāta juridisku palīdzību
LAPK 260.panta otrā daļa nosaka, ka personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir tiesības piedalīties lietas izskatīšanā, izmantojot advokāta palīdzību. APL 38.panta 4.punkts nosaka, ja administratīvās lietas dalībnieks pats piedalās lietā, viņam ir tiesības uzaicināt juridiskās palīdzības sniegšanai zvērinātu advokātu (advokāta pilnvarojumu šādā gadījumā apliecina orderis).
Tomēr tiesības uzaicināt advokātu ir tikai pašai personai, normatīvie akti šobrīd neparedz valsts nodrošinātu palīdzību administratīvo pārkāpumu lietās.
Tiesai jāņem vērā, ka personai ir jānodrošina iespēja uzaicināt advokātu, tajā pašā laikā tiesai ir pienākums izskatīt lietu, ievērojot termiņus. Ja iznāk vairākkārt atlikt lietas izskatīšanu sakarā ar to, ka personai nav juridiskās palīdzības sniedzēja, jāvērtē, vai nenotiek izskatīšanas novilcināšana.
Pēc autora domām, šis jautājums prasa normatīvu risinājumu un valstij ir jānodrošina minimāls apmērs personai noteiktajos gadījumos saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību.
Prokurora protesta iesniegšanas termiņš
Šobrīd LAPK nenosaka prokurora protesta iesniegšanas termiņu. Šis termiņš saskaņā ar LAPK 38.pantu izriet no administratīvās sodāmības dzēšanas termiņa – 1 gads. No 2012.gada 1.jūlija stājas spēkā grozījumi LAPK, kuros ir paredzēts noteikt ierobežojumu prokurora protesta iesniegšanas termiņam – 1 gadu. Tomēr, saņemot prokurora protestu, tiesai primārāk ir vērtēt iesniegtā protesta būtību no personas interešu aizskāruma likumības, pamatotības un lietas apstākļu aspekta, nevis to, vai tiek ievērots likumā noteiktais termiņš, kas ir formāls nosacījums.
Turpināts un ilgstošs pārkāpums
LAPK ilgstoša pārkāpuma definīcija netiek dota, tāpēc tā skaidrojums ir rodams krimināltiesībās.
Krimināltiesībās ar atsevišķu ilgstošu noziedzīgu nodarījumu saprot nepārtrauktu viena noziedzīga nodarījuma sastāva realizēšanu, kas saistīta ar tai sekojošu ilgstošu to pienākumu neizpildīšanu, kurus likums ar kriminālvajāšanas piedraudējumu uzlicis vainīgai personai (vai persona pati pārtrauc nepildīt pienākumu, vai to pārtrauc citi iemesli, piemēram, bēgšana no ieslodzījuma vietas (SKK-257/11, SKK0253-08))
Vienkāršs izskaidrojums ilgstošam pārkāpumam ir tāda darbība, kuru izdara persona, un no izdarīšanas brīža turpinās pienākumu nepildīšana, par kuru draud sods.
Krimināltiesībās ar atsevišķu turpinātu noziedzīgu nodarījumu saprot vairākas savstarpēji saistītas tādas pašas noziedzīgas darbības, kas vērstas uz kopēju mērķi, ja tās aptver vainīgās personas vienots nodoms (tiek izdarīti vairāki atsevišķi nodarījumi, par katru ir paredzēta atbildība, bet ir kopējis mērķis un vienots nodoms), tāpēc nodarījums tiek atzīts par vienotu.
Tiesas tiesības izdarīt pārkāpuma pārkvalifikāciju
Pamatprincips, kas jāievēro, lemjot jautājumu par pārkvalifikāciju, ir personas, kuru sauc pie administratīvās atbildības, tiesību uz aizstāvību ievērošana.
Vērtējot regulējumu kriminālprocesuālajās tiesībās, jāņem vērā, ka apsūdzību izvirza un uztur prokurors, norādot uz lietas faktiskajiem apstākļiem un nodarījuma juridisko kvalifikāciju, nodrošinot iespēju pret to aizstāvēties.
Iestādei (amatpersonai), kas konstatē un noformē administratīvā pārkāpuma lietu, ir pienākums pareizi, precīzi un objektīvi konstatēt lietas faktiskos apstākļus un noteikt juridisko kvalifikāciju.
Tiesa var veikt pārkvalifikāciju, bet tiesa nekādā gadījumā nevar mainīt faktisko sastāvu, pasliktinot personas stāvokli un ierobežojot personas tiesības uz aizstāvību.
Tiesas rīcība konstatējot administratīvā soda uzlikšanas ierobežojošo termiņu
Konstatējot, ka līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas brīdim ir pagājis administratīvā soda uzlikšanas ierobežojošais termiņš, lietvedība ir jāizbeidz, jo minētais nepieļauj noskaidrot konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus (spriedums SKA-355/2008).
Krimināltiesībās lietas izbeigšana nereabilitējošu apstākļu dēļ, ja iestājies noilgums, neizslēdz izdarītā noziedzīgā nodarījuma faktu, kā arī neizslēdz personas saukšanu pie citiem juridiskās atbildības veidiem.
LAPK neparedz juridiskās sekas, ja pret personu ir izbeigta administratīvā pārkāpuma lietvedība, kā arī neparedz personu nereabilitējošos apstākļus.
Līdz ar to nepastāv vajadzība lietas izskatīšanai pēc noilguma konstatējuma, tam nav nekādas nepieciešamības, kā arī tas nav paredzēts LAPK.
Lēmuma izpildes noilgums
Lēmuma izpildes noilgums administratīvā pārkāpuma lietā tiek regulēts LAPK 296.pantā, kas noteic, ka lēmums par administratīvā soda uzlikšanu nav jāizpilda, ja tas nav nodots izpildei triju mēnešu laikā no pieņemšanas dienas (izņemot, ja izpildi aptur, atliek, naudas sods satiksmē).
Šobrīd LAPK neparedz nolēmuma izpildes noilgumu pēc nolēmuma nosūtīšanas izpildei, un tas būtu diskutējams jautājums, kuram nepieciešams risinājums.
Piemēram, naudas soda izpildes noilgums tiek regulēts Civilprocesa likumā, jo šis likums nosaka kārtību, kādā zvērināts tiesu izpildītājs veic piespiedu izpildi.
Bet tādam sodam kā arests izpilde ir neierobežota. Tas ir absurdi, jo pat krimināltiesībās brīvības atņemšana sodam ir noilgums pat visbargākajai soda sankcijai – mūža ieslodzījumam.
Lēmuma pārsūdzēšanas termiņš
Lēmuma pārsūdzēšanas termiņu neietekmē lietā pieņemtā lēmuma paziņošana un lēmuma noraksta vai kopijas izsniegšana (LAPK 276.pants), jo lietu var izskatīt tikai tad, ja ir zināms, ka personai savlaicīgi paziņots par lietas izskatīšanas vietu un laiku un ja no tās nav saņemts lūgums atlikt lietas izskatīšanu (LAPK 260.pants).
Lēmumu, ar kuru pēc būtības izlemts jautājums par personas saukšanu pie administratīvās atbildības, var pārsūdzēt 10 dienu laikā pēc lēmuma pieņemšanas.
Ja personai, kura tiek saukta pie administratīvās atbildības, bija zināms lietas izskatīšanas laiks un vieta, tiesai nav nepieciešamības gaidīt paskaidrojumus, pierādījumus un lēmuma pārsūdzība ir jāskaita no lēmuma pieņemšanas dienas, nevis no dienas, kad tas kļuva zināms personai. Personai savas tiesības ir jāizmanto efektīvi un pēc savas gribas, tiesai ir tikai pienākums savlaicīgi par tām darīt zināmu.
Ja persona, zinot par lietas izskatīšanas laiku un vietu, lēmuma pieņemšanas dienu, nokavē sūdzības iesniegšanas termiņu, tai ir tiesības lūgt to atjaunot, un tiesa atjauno tikai gadījumā, ja tam ir pamatots iemesls.
Ja uz tiesas sēdēm neierodas cietušās personas, tās ir viņu tiesības – neierasties un nepiedalīties. Ja neierodas liecinieki, diemžēl, tiesai nav tiesību viņus atvest piespiedu kārtā vai uzlikt naudas sodu. Tādā gadījumā tiesai nav jātērē laiks, bet jāizskata lieta, ņemot vērā lietā esošos pierādījumus.
Tiesai ir jānodrošina respektējoša attieksme pret tiesu varu, tāpēc ar savu attieksmi tas ir jānorāda.
QR
