Aktualitātes medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanā

Ievads

Piemērojot pieskaitāmai personai kriminālsodu, valsts cenšas ne vien sodīt pārkāpēju, bet arī atjaunot taisnīgumu, atturēt notiesāto no jaunu noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas, sekmēt tā resocializāciju, kā arī aizsargāt sabiedrības drošību. Pie kriminālatbildības nevar saukt personu, kura psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nesaprot savu darbību, nevar to vadīt un kontrolēt.

Kaut gan šādas personas uzvedība ārēji atbilst noziedzīgam nodarījumam, nepieskaitāmības stāvokļa dēļ nav konstatējamas noziedzīga nodarījuma sastāva subjektīvās pazīmes, šādi izslēdzot iespēju sodīt personu par izdarīto darbību. Nepieskaitāmās personas izdarītie nodarījumi nav mazāk kaitīgi salīdzinājumā ar analogiem noziedzīgiem nodarījumiem (i), personām ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām ir nepieciešama kvalifi cēta medicīniskā palīdzība (ii), sabiedrības drošības labā ir svarīgi novērst jaunu kaitīgu nodarījumu izdarīšanu (iii). Ņemot vērā šos apsvērumus, likumdevējs ir konstruējis krimināltiesisko institūtu – Medicīniskā rakstura piespiedu līdzekļi (turpmāk – MrPL), iekļaujot Krimināllikumā (turpmāk – KL) un Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) tiesību normas, kas nosaka MrPL veidus, to piemērošanas priekšnosacījumus un kārtību, kā arī kontroli par to izpildi.

Vispārējos gadījumos personai ir tiesības, nevis pienākums saņemt ārstniecības pakalpojumus – valsts uzdevums radīt tam labvēlīgas iespējas, savukārt persona patstāvīgi var lemt par šādu iespēju izmantošanu. Latvijas Republikas Satversmes 111.pantā tiek uzsvērts, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Ārstniecības likuma 67.pantā ir paredzēts, ka psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu. Stacionāro palīdzību sniedz psihiatriskajā ārstniecības iestādē vai ārstniecības iestādes psihiatriskajā nodaļā, ja slimnieka veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams veikt ambulatori vai dzīvesvietā. Pacientu var stacionēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē ar viņa rakstveida piekrišanu, pamatojoties uz konstatētajiem psihiskajiem traucējumiem un psihiatra motivētu lēmumu par psihiskās veselības izmeklēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas nepieciešamību psihiatriskajā ārstniecības iestādē.

Tomēr personas ar psihiskajiem traucējumiem vai garīgo atpalicību bieži vien nav spējīgas patstāvīgi kritiski izvērtēt savu veselības stāvokli un pieteikties psihiatriskajai palīdzībai. To ievērojot, Ārstniecības likuma 68.pantā ir paredzēta iespēja sniegt personai psihiatrisko palīdzību bez tās piekrišanas, ja persona:

1) ir draudējusi vai draud, centusies vai cenšas nodarīt sev vai citam cilvēkam miesas bojājumus vai ir izturējusies vai izturas varmācīgi pret citām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam pašam vai citai personai;

2) ir izrādījis vai izrāda nespēju rūpēties par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nenovēršama un nopietna personas veselības pasliktināšanās.

Savukārt KL paredz MRPL notiekšanu personām, kuras:

• nepieskaitāmības stāvoklī izdarījušas tādus nodarījumus, par kuriem ir paredzēta kriminālatbildība;

• ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī izdarījušas tādus nodarījumus, par kuriem ir paredzēta kriminālatbildība;

• būdamas pieskaitāmas, izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, bet pēc nodarījumu izdarīšanas vai spriedumu taisīšanas saslimušas ar psihisku slimību, kas atņēmusi tām spēju saprast savu darbību vai to vadīt;

• ja šīs personas pēc izdarītā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ ir bīstamas sabiedrībai.

MRPL mērķis nav aizstāt kriminālsodu gadījumos, kad tā piemērošana nav pieļaujama noziedzīgo nodarījumu sastāva (noziedzīgo nodarījumu subjekta) neesamības dēļ. Personas uzvedības ierobežošana nav MRPL mērķis, bet gan blakus sekas, ko rada piespiedu ārstēšanas pasākumu īstenošana. Lemjot par MRPL noteikšanu un tā veidu, primārā nozīme ir personas veselības stāvoklim un riskam, ka tā nākotnē var izdarīt darbību, kas radīs kaitējumu tai pašai, citu personu un sabiedrības interesēm. Prognozējot personas nākotnes uzvedību, tiek ņemts vērā un analizējams iepriekš izdarītais nodarījums, ar to saistītie fakti un apstākļi. Nodarījuma raksturs un ar to radītais kaitējums ietekmē piemērojamā MRPL veidu, bet tas tomēr nenozīmē, ka vairāk ierobežojošo MRPL veidu piemērošanas iemesls ir vien izdarīto nodarījumu smagums un ar to radītās sekas.

MRPL ir tiesiskais instruments, kas nodrošina psihiatriskās palīdzības sniegšanu personai, turklāt, izvēloties MRPL veidu, personas un viņa aizgādņa viedoklis nesaista tiesu – tiesnešu pienākums izvēlēties un noteikt tādu MRPL, kas konkrētajā gadījumā ir visefektīvākais, proti, kas nodrošinās personai iespēju saņemt psihiatrisko palīdzību (i), novērsīs kaitīgas darbības recidīvu, šādi garantējot sabiedrības drošību (ii), nav vairāk ierobežojošs, kā tas ir nepieciešams noteikto mērķu sasniegšanai (iii).

MRPL noteikšana: juridiskā iespēja, nevis obligāta valsts reakcija

MRPL ir tiesiskais instruments, ko var izmantot likumā paredzētajos gadījumos, tomēr to noteikšana ir tiesiskā iespēja, nevis pienākums. Tiesa drīkst piemērot MRPL gadījumā, ja persona izdarījusi KL paredzēto nodarījumu, būdama nepieskaitāma, ierobežoti pieskaitāma vai ja tā ir saslimusi ar psihisko slimību pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. Tiesa var arī nepiemērot MRPL konkrētajai personai, kura izdarījusi KL paredzēto kaitīgo darbību, ja nesaskata nepieciešamību pēc šādas tiesiskās intervences. Lemjot par MRPL noteikšanu un tā veidu, tiesai jāievēro tiesu psihiatriskās ekspertīzes gaitā izdarītie secinājumi un ārstu - ekspertu komisijas rekomendācijas.

Lēmums par MRPL noteikšanu, kā arī piemērojamo MRPL veids ir atkarīgs no riskiem, ka persona, nesaņemot tai nepieciešamo psihiatrisko aprūpi, veiks darbības, kas apdraudēs citu cilvēku, sabiedrības intereses, kā arī viņu pašu. Ņemot vērā, ka šādi riski ir saistīti ar personas veselības stāvokli un var tikt prognozēti, ievērojot faktus par personas uzvedību un veselības stāvokli iepriekšējā laikā, tiesas lēmums lielā mērā ir balstīts uz tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinuma, kā arī psihiatru, psihologu un citu aicinātu speciālistu viedokļiem.

Tiesa nedrīkst nemotivēti ignorēt ārstu - ekspertu viedokli par MRPL piemērošanu, kaut gan tai arī nevajadzētu akli uztvert eksperta atzinumu kā norādījumu noteikt personai konkrētu MRPL. Lēmumā par MRPL noteikšanu svarīgs ir gan medicīniskais komponents, kas norāda uz nepieciešamību noteiktā veidā ierobežot personas uzvedību un nodrošināt viņas ārstēšanu, rehabilitāciju, aprūpi, gan arī juridiskais komponents, kas saistīts ar iegūto pārliecību, ka medicīniskā rakstura līdzeklis konkrētajā gadījumā jāpiemēro piespiedu kārtā un ar to saistītā personas tiesību ierobežošana ir samērīga un nepieciešama.

Tiesai jāpiemēro personai konkrēts MRPL, ja, iepazīstoties ar ekspertīžu atzinumiem, ekspertu un speciālistu viedokļiem, tā ir guvusi pārliecību, ka tas neierobežo personas tiesības vairāk kā ir nepieciešams, lai novērstu jaunu kaitīgu nodarījumu izdarīšanu (i), kā arī tas ir pietiekams, lai novērstu personas izvairīšanos no ārstēšanas un aprūpes (ii). Ja tiesa uzskata, ka eksperta ieteikums attiecībā uz MRPL piemērošanu nav pareizs, proti, ir mazāk vai vairāk ierobežojošs, nekā tam vajadzētu būt, ievērojot tās rīcībā esošo informāciju par konkrētu personu, tiesa var nozīmēt papildus vai atkārtotu tiesu psihiatrisku ekspertīzi, kā arī aicināt ekspertu sniegt liecību.

MRPL veidi

Latvijas krimināltiesībās ir definēti trīs MRPL veidi. Saskaņā ar KL 68.panta pirmo daļu par MRPL ir atzīstami:

• ambulatora ārstēšana medicīnas iestādē;

• ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā);

• ārstēšana specializētā psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar apsardzi.

KL ir paredzēti arī divi citi tiesiskie instrumenti, kas nav atzīstami par MRPL, bet tomēr ar tiesas nolēmumu var tikt piemēroti personām, kuras sirgst ar psihiskiem traucējumiem vai kurām konstatēta garīgā atpalicība, proti:

• personas nodošana tuvinieka vai citas personas, kura veiks slimnieka kopšanu, gādībā un medicīnas iestādes uzraudzībā pēc dzīvesvietas (KL 68.panta otrā daļa);

• ierobežoti pieskaitāmā, kuram izpilda brīvības atņemšanas sodu, ārstēšana brīvības atņemšanas vietā (KL 68.panta trešā daļā).

KL 68.panta otrajā daļā paredzētā personas nodošana tuvinieku vai citu personu, kas veic slimnieku kopšanu, gādībā un medicīnas iestādes uzraudzībā pēc dzīvesvietas, nav vērtējama kā MRPL. Lēmums par personas nodošanu tuvinieka vai citas personas gādībā un medicīnas iestādes uzraudzībā nozīmē, ka tiesa atzinusi nepieciešamību sniegt personai psihiatrisko palīdzību, tomēr nav uzskatījusi par nepieciešamu nodrošināt to ar piespiedu līdzekļiem. Persona šajā gadījumā saņems psihiatrisko palīdzību Ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā.

Personas nodošana tuvinieku vai citu personu gādībā un medicīnas iestādes uzraudzībā pēc dzīvesvietas ir pieļaujama, ja tiesa konstatējusi, ka konkrēta persona pēc izdarītā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ nav bīstama sabiedrībai. Ņemot vērā, ka personas nodošana tuvinieku vai citu personu gādībā nav MRPL, tiesa nekontrolē personas ārstēšanas norisi, kā arī neizskata jautājumu par pieņemta lēmuma atcelšanu vai grozīšanu, kas obligāti notiek, ja personai piemērots MRPL.

Ierobežoti pieskaitāmās personas ārstēšana brīvības atņemšanas vietā nav patstāvīgs MRPL. Pieņemot attiecīgo lēmumu, tiesa nosaka nevis ārstniecības iestādi, kurā jāārstē persona, bet norāda, ka ārstēšana jāorganizē ieslodzījuma vietā. Sistēmiski interpretējot šo tiesību normu, ir pamats uzskatīt, ka tā nosaka personas piespiedu ārstēšanu. KL 68.panta trešās daļas mērķis nav atgādināt par Ārstniecības likumā garantētajām personas tiesībām uz psihiatrisko palīdzību, bet ir norādījums uz iespēju organizēt personas ārstēšanu ieslodzījuma vietā. Tas ir aktuāli gadījumos, kad tiesa neuzskata par iespējamu atbrīvot ierobežoti pieskaitāmo personu no viņai piespriestā brīvības atņemšanas soda, vienlaikus konstatējot nepieciešamību noteikt personas obligātu ārstēšanu (i), kā arī gadījumos, kad persona, kurai izpilda brīvības atņemšanas sodu, atzīta par ierobežoti pieskaitāmu citā kriminālprocesā un tiesa nolēmusi noeikt tai MRPL (ii).

Uzskatot, ka ierobežoti pieskaitāmo personu ārstēšanai ieslodzījuma vietā ir piespiedu raksturs, ir pamats secināt, ka tiesas pienākums ir ne vien noteikt, ka ārstēšana notiks brīvības atņemšanas vietā, bet arī norādīt konkrētu personai piemērojamo MRPL. To neizdarot, tiek radīta pretrunīga situācija, ka personai faktiski noteikta piespiedu ārstēšana, tomēr tā neatbilst nevienam no trīs KL paredzētajiem MRPL veidiem. Daži tiesneši kritiski vērtē iespēju piemērot likumā paredzētos MRPL ierobežoti pieskaitāmām personām, kas sodītas ar brīvības atņemšanu. Var piekrist viedoklim, ka ieslodzījuma vietā tiešām nav pamata diferencēt ārstēšanu vispārējā tipa psihiatriskajā slimnīcā un ārstēšanu specializētajā psihiatriskajā slimnīcā ar apsardzi. Savukārt ambulatorā ārstēšana iespējama arī ieslodzījuma vietā, personai izciešot piespriesto brīvība atņemšanas sodu.

Kontrole par MRPL piemērošanu

Kontrole par MRPL piemērošanu ir tiesas kompetencē. Kaut gan vairāki aptaujātie tiesneši kritiski vērtē tiesu lomu MRPL izpildes kontrolē, nav šaubu, ka šāda kontrole ir nepieciešama un nav citu institūciju vai amatpersonu, kas varētu to efektīvi īstenot.

Atbilstoši KPL 635.pantam lēmums par MRPL piemērošanu izpildāms nekavējoties pēc tā spēkā stāšanās.

Ja personai ir noteikta ambulatora ārstēšana medicīnas iestādē, bet lēmuma izpilde nav uzsākta sešu mēnešu laikā kopš dienas, kad stājies spēkā tiesas lēmums, šīs personas ārstēšana bez tās piekrišanas tiek atlikta līdz jauna ārstu komisijas atzinuma saņemšanai. Ja personai ir noteikta ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) vai ārstēšana specializētā psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar apsardzi, bet lēmuma izpilde netiek uzsākta sešu mēnešu laikā, personu var ievietot stacionārā, bet ārstēšana bez tās piekrišanas tiek atlikta līdz jauna ārstu komisijas atzinuma saņemšanai.

Attiecīgajos gadījumos personas ārstēšanu var uzsākt, ja ārstu komisija sniedz atzinumu, ka persona nav izveseļojusies, tās veselības stāvoklis nav būtiski mainījies un ir nepieciešama noteiktā piespiedu ārstēšana. Savukārt gadījumā, ja ārstu komisija atzīst, ka:

• persona ir izveseļojusies vai tās veselības stāvoklis ir mainījies tiktāl, ka nav nepieciešama piespiedu ārstēšana, vai

• personas, kurai tika piemērota piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar vai bez apsardzes, turpmāko ārstēšanu var veikt ambulatori,

jautājums par noteiktā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa atcelšanu vai grozīšanu izskatāms KPL 607.pantā noteiktajā kārtībā.

Saskaņā ar Tieslietu ministrijas Iekšējo noteikumu Nr.1-2/6 „Rajonu (pilsētu) tiesu un apgabaltiesu lietvedības organizēšanas noteikumi” 124.punktu pēc MRPL piemērošanas tiesas darbinieks nosūta tiesas nolēmuma atvasinājumu izpildei ārstniecības iestādei pēc personas dzīvesvietas. Ja personai noteikts MRPL, kas saistīts ar tās ievietošanu specializētajā psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar apsardzi un persona lēmuma izpildi nav uzsākusi labprātīgi, tiesas darbinieks tiesas lēmuma atvasinājumu nosūta ārstniecības iestādei un Valsts policijai pēc personas dzīvesvietas.

Piemērojot MRPL, tiesa nenosaka tā izpildes laiku, kas ir loģiski, ņemot vērā, ka personai nevis piespriests kriminālsods, bet piemērots medicīniska rakstura līdzeklis. Tomēr tas nenozīmē, ka MRPL ir piemērojams uz mūžu - MRPL jāatceļ, ja ir zudusi nepieciešamība to piemērot (i), vai ir jāgroza, ja konstatēta nepieciešamība piemērot citu MRPL (ii).

Paredzot tiesas kontroli par MRPL izpildi, KPL precīzi nenosaka, kurai tiesai ir jāveic šis darbs.

KPL 650.pants paredz, ka jautājumus, kas saistīti ar spriedumā noteiktā soda izpildi, izlemj tās pirmās instances tiesas tiesnesis, kura pieņēmusi nolēmumu, bet, ja nolēmums tiek izpildīts ārpus tās tiesas darbības teritorijas, kura to pieņēmusi, attiecīgos jautājumus izlemj tās tāda paša līmeņa tiesas tiesnesis, kuras darbības teritorijā notiesātais izcieš sodu. KPL 650.pantā nav noteikts, kurai tiesai jākontrolē MRPL izpilde, tomēr praksē tiek ievērots princips, kas definēts KPL 650.pantā, proti, kontroli īsteno tiesa, kura pieņēmusi lēmumu par MRPL noteikšanu vai kuras darbības teritorijā tas tiek izpildīts.

KPL 608.panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka jautājumu par MRPL atcelšanu vai grozīšanu izlemj pirmās instances tiesa, kuras kontrolē ir lēmuma izpilde, vai pirmās instances tiesa, kuras darbības teritorijā atrodas ārstniecības iestāde, kura veic piespiedu ārstēšanu. Burtiski interpretējot attiecīgo tiesību normu, ir pamats izdarīt secinājumu, ka gadījumos, kad MRPL izpildāms ārstniecības iestādē, izpildi var kontrolēt ne tikai tiesa, kuras darbības teritorijā MRPL izpilda, bet arī tiesa, kas piemēroja MRPL. Praksē ir gan gadījumi, kad kontroli par MRPL izpildi veic tiesas, kas piemērojušas šo līdzekli (a), gan tiesas, kuru darbības teritorijā dzīvo persona, kurai MRPL tika piemērots (b), gan tiesas, kuru darbības teritorijā atrodas ārstniecības iestāde, kurā izpilda piemēroto medicīniskā rakstura piespiedu līdzekli (c).

Lai novērstu domstarpības par tiesu kompetenci MRPL izpildes kontrolē, ir vēlams skaidri to definēt KPL, nosakot, ka kontroli par MRPL izpildi īsteno tiesa, kuras darbības teritorijā MRPL izpilda. Gadījumā, ja personai ir piemērota ambulatora ārstēšana medicīnas iestādē, bet personas dzīves vieta nav zināma, kontroli par MRPL izpildi jāveic tai tiesai, kura piemērojusi MRPL.

Kontrolējot MRPL izpildi, pirmās instances tiesai ir šādi pienākumi:

• izskatīt ierosinājumus un lūgumus par MRPL grozīšanu vai atcelšanu;

• pēc savas iniciatīvas ierosināt un izskatīt jautājumu par MRPL izpildes turpināšanu, ja gada laikā nav iesniegts lūgums vai ierosinājums atcelt vai grozīt noteikto MRPL.

Veicot kontroli par MRPL izpildi un izlemjot jautājumu par MRPL grozīšanu vai atcelšanu, tiesai ir jāsaņem un jāizvērtē ārstniecības iestādes atzinums. Tiesa saņem šādu informāciju gadījumos, ja MRPL grozīšanu vai atcelšanu ierosina ārstniecības iestādes vadītājs. Gadījumā, ja tiesa pēc savas iniciatīvas izvērtē nepieciešamību turpināt MRPL izpildi, tai no ārstniecības iestādēm jāpieprasa atzinums par personas veselības stāvokli.

Neesot speciālam tiesiskajam regulējumam, problēmu rada personas izvairīšanās no ambulatoras ārstēšanas medicīnas iestādē. Šādā gadījumā nav iespējams nedz nodrošināt piemērotā MRPL izpildi, nedz saņemt ārstniecības iestādes atzinumu par personas veselības stāvokli, lai lemtu par MRPL grozīšanu. Problēma var tikt atrisināta, definējot normatīvajos aktos piemēroto MRLP izpildes kārtību.

Tiesu praksē ir gadījumi, kad MRPL izpilda laika posmā, kas ir ilgāks par vienu gadu, neizvērtējot tā piemērošanas nepieciešamību. Šāda prakse pārkāpj KPL noteikto un ir nepieļaujama. Par savlaicīgu MRPL izpildes kontroli ir atbildīgi gan tiesneši, gan arī tiesas darbinieki. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas Iekšējo noteikumu Nr.1-2/6 „Rajonu (pilsētu) tiesu un apgabaltiesu lietvedības organizēšanas noteikumi” 125.punktu tiesas darbiniekam ir pienākums ziņot tiesnesim par kontroles termiņa beigām, savukārt KPL paredz izskatīt tiesas sēdē jautājumu par nepieciešamību turpināt MRPL piemērošanu konkrētai personai.

KPL nenosaka maksimālo MRPL izpildes laiku, kas nozīmē, ka gan MRPL izpilde, gan kontrole par to var turpināties tik ilgi, kamēr ir dzīva persona, kurai tika piemērots piespiedu līdzeklis. Objektīva nepieciešamība ilgstoši sniegt personai psihiatrisko palīdzību tomēr nenozīmē, ka tai obligāti jānotiek, izpildot MRPL. Nav pareizi, ka persona, kura izdarījusi darbību, kas atbilst kriminālpārkāpumam vai mazāk smagam noziegumam, sava veselības stāvokļa dēļ visu mūžu atrodas tiesas redzeslokā, saņemot medicīnisko palīdzību MRPL ietvaros.

Ņemot vērā, ka Ārstniecības likums garantē psihiski slimajām personām tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē, kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem, kā arī paredz psihiatriskās palīdzības sniegšanas iespēju bez pacienta piekrišanas, ir pamats likumā noteikt maksimālo laiku MRPL izpildei, sasaistot tā ilgumu ar izdarīto nodarījumu kaitīgumu. Ņemot vērā, ka kontrole par MRPL piemērošanu ir īstenojama, lai nepieļautu cilvēktiesību pārkāpšanu, ir pamats izvērtēt iespēju un lietderību uzticēt šīs funkcijas veikšanu izmeklēšanas tiesnešiem, attiecīgi paplašinot KPL definēto izmeklēšanas tiesnešu kompetenci.

MRPL grozīšana

Atbilstoši KPL noteiktajam jautājums par MRPL grozīšanu izskatāms:

• ja to ierosinājis tās ārstniecības iestādes vadītājs, kurā ārstējas attiecīgā persona, pamatojoties uz ārstu komisijas atzinumu;

• ja ir saņemts lūgums no personas, kurai noteikti MRPL, vai šīs personas likumiskā pārstāvja, laulātā vai cita tuvinieka;

• ja to ierosinājis prokurors, ierosinājumam pievienojot attiecīgās ārstniecības iestādes atzinumu un citus dokumentus, kas nepieciešami jautājuma izlemšanai;

• pēc pašas tiesas iniciatīvas, ja gada laikā pēc MRPL noteikšanas vai jautājuma par tā atcelšanu vai grozīšanu pēdējās izskatīšanas nav iesniegts lūgums vai ierosinājums atcelt vai grozīt noteikto MRPL.

Saskaņā ar KPL 608.pantā noteikto jautājumu par MRPL grozīšanu tiesa izlemj 14 dienu laikā. Lēmums ir pārsūdzams tikai kasācijas kārtībā. Jautājuma atkārtota ierosināšana tiesā pieļaujama ne agrāk kā pēc trijiem mēnešiem no dienas, kad tiesa noraidījusi lūgumu par MRPL atcelšanu vai grozīšanu.

MRPL grozīšana nozīmē iepriekš piemērota MRPL aizstāšanu ar citu MRPL. Tiesnešu vidū nav vienprātības par tiesas kompetenci grozīt MRPL, proti, atbilstoši vienam viedoklim, tiesa drīkst aizstāt to gan ar mazāk, gan arī ar vairāk ierobežojošo MRPL (a), savukārt saskaņā ar citu viedokli tiesa var grozīt MRPL tikai no vairāk ierobežojoša uz mazāk ierobežojošu (b).

Domstarpību nav par to, ka, uzlabojoties personas veselības stāvoklim, tiesa var ārstēšanu specializētajā psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar apsardzi aizstāt ar ārstēšanu vispārējā tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) vai ambulatoru ārstēšanu medicīnas iestādē, kā arī aizstāt ārstēšanu vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar ambulatoru ārstēšanu medicīnas iestādē. Savukārt viedokļi atšķiras par pieļaujamo tiesas rīcību gadījumā, ja personas veselības stāvoklis pasliktinājies (a) vai tā izvairās no ārstēšanās, kas noteikta ar tiesas lēmumu (b).

KPL nav tieši noteikts, vai ir pieļaujama viena MRPL aizstāšana ar citu, kas lielākā mērā ierobežo personas tiesības (a), kā arī, vai tiesa drīkst vairākkārt grozīt personai piemēroto MRPL (b).

Piemērojot personai konkrētu MRPL, tiesa ievēro personas psihiskās veselības stāvokli (i), izdarītā nodarījuma raksturu (ii), risku, ka persona var izdarīt citu kaitīgu nodarījumu (iii), tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu, kas ietver speciālistu rekomendāciju par MRPL noteikšanu (iv). Ja pēc MRPL noteikšanas persona izvairās no tā, viņai netiek sniegta nepieciešamā psihiatriskā palīdzība, šādi apdraudot gan pašas personas, gan arī sabiedrības drošības intereses. Ievērojot šo apsvērumu, virkne tiesnešu atbalsta viedokli, ka tiesa drīkst grozīt personai noteikto MRPL uz vairāk ierobežojošo piespiedu līdzekli, proti, aizstājot ambulatoro ārstēšanu medicīnas iestādē ar ārstēšanu vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā, savukārt ārstēšanu vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā ar ārstēšanu specializētā psihiatriskajā slimnīcā ar apsardzi. Vairāk ierobežojošā MRPL noteikšana šajos gadījumos vērtējama nevis kā sods par izvairīšanos no piemērota piespiedu līdzekļa izpildes, bet kā piespiedu ārstēšanas nodrošinājums. Nepieciešamību grozīt noteikto MRPL uz vairāk ierobežojošo piespiedu līdzekli tiesu praksē saista arī ar personas veselības stāvokļa pasliktināšanos un nepieciešamība pēc intensīvākās ārstēšanas piemērošanas. Nenoliedzot minēto viedokļu pamatotību, jāņem vērā, ka KL 69.panta ceturtajā daļā ir paredzēts, ka personai noteikto MRPL tiesa atceļ vai groza, ja attiecīgā persona izveseļojusies vai saslimšanas raksturs mainījies tiktāl, ka nav nepieciešams šādus līdzekļus piemērot, respektīvi, MRPL grozīšanu raksturojot kā vairāk ierobežojošā MRPL aizstāšanu ar mazāk ierobežojošo MRPL. Likums neparedz personai noteikto MRPL grozīšanu sakarā ar to, ka netika nodrošināta noteiktā MRPL izpilde (a) vai sakarā ar personas veselības stāvokļa pasliktināšanos (b)

Gadījumā, ja veselības stāvoklis ir pasliktinājies personai, kura neizvairās no tai piemērota MRPL izpildes, jautājums par personas ārstēšanas veidu jāizskata Ārstniecības likuma XI nodaļā noteiktajā kārtībā, nepieciešamības gadījumā nosakot psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas. Šādos gadījumos nav tiesiskā pamata risināt ar personas ārstēšanu saistītos jautājumus kriminālprocesa ietvaros.

Saistībā ar MRPL grozīšanu jāievēro, ka tiesas tiesības izskatīt jautājumu par MRPL grozīšanu pēc savas iniciatīvas ir ierobežotas – to drīkst darīt, ja gada laikā pēc MRPL noteikšanas vai jautājuma par tā atcelšanu vai grozīšanu pēdējās izskatīšanas nav iesniegts lūgums vai ierosinājums atcelt vai grozīt noteikto MRPL. Izdarot grozījumus KPL, jāpaplašina tiesu tiesības pēc savas iniciatīvas ierosināt jautājuma izskatīšanu par MRPL izpildi.

MRPL piemērošana ierobežoti pieskaitāmām personām

Saskaņā ar KL 14.pantu persona, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav bijusi spējīga visā pilnībā saprast savu darbību vai to vadīt, tas ir, atradusies ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, var tikt atbrīvota no soda vai piespriežamais sods var tikt mīkstināts. Ierobežoti pieskaitāmajai personai tiesa var piemērot MRPL.

KPL neparedz īpatnības kriminālprocesam, nosakot MRPL ierobežoti pieskaitāmām personām. KPL 55.nodaļa nosaka kriminālprocesa īpatnības, piemērojot MRPL nepieskaitāmai personai un personai, kuras pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vai sprieduma taisīšanas saslimusi ar tādiem psihiskiem traucējumiem, kas atņēmuši tai spēju saprast savu darbību vai to vadīt, ja šī persona pēc izdarītā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ ir bīstama sabiedrībai. Lēmums par MRPL noteikšanu ierobežoti pieskaitāmai personai ir pieņemams vispārējā kriminālprocesa ietvaros. Vienlaikus jāievēro, ka KPL 55.nodaļas tiesību normas, kas regulē MRPL atcelšanas un grozīšanas kārtību, ir piemērojamas arī gadījumos, kad minētie piespiedu līdzekļi tika noteikti ierobežoti pieskaitāmām personām.

KPL 75.panta otrajā daļā ir paredzētas nepieskaitāmās personas tiesības uz aizstāvja palīdzības apmaksāšanu no valsts budžeta, tomēr šādas tiesības nav ierobežoti pieskaitāmām personām, kas saucamas pie kriminālatbildības. 

Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana pirmās instances tiesās (ārpus tiesvedības procesa) 2006.-2011.gadā

*uz 2011.gada 10.decembri

Pirmās instances tiesās pabeigto lietu skaits, piemērojot ar lēmumu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus

Apdraudējumu veidi, par kuru izdarīšanu laikā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2011. gada 31. martam tika piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi