Rīcība ar noziedzīgi iegūtu mantu kriminālprocesā

Ievads

Viens no mūsdienu krimināltiesību un kriminālprocesa aktuālākajiem jautājumiem nenoliedzami ir noziedzīgi iegūta manta un rīcība ar to. Tieši tāpēc šis temats pelnījis, lai tam pievērstos tuvāk, īpaši akcentējot aktuālos problēmjautājumus gan Latvijā spēkā esošajās tiesību normās, gan to piemērošanas praksē. Temata ietvarā nozīmīgi pakavēties pie trim jautājumiem:

1. Kas ir noziedzīgi iegūta manta?
2. Kā atzīst par noziedzīgi iegūtu mantu?
3. Ko dara/kas ir jādara ar noziedzīgi iegūtu mantu?

Kas ir noziedzīgi iegūta manta?

No KPL normām secināms, ka noziedzīgi iegūta manta ir manta, kuru par tādu kriminālprocesa ietvaros ir atzinusi kompetenta amatpersona. Noziedzīgi iegūtas mantas satura izpratne šobrīd iekļauta KPL 355.pantā. Šī panta pirmajā daļā noteikts, ka „manta ir atzīstama par noziedzīgi iegūtu, ja personas īpašumā vai valdījumā tā tieši vai netieši nonākusi noziedzīga nodarījuma rezultātā.”. Attiecībā uz šo mantu var atzīt, ka tā ir manta, kuras noziedzīgā izcelsme ir pierādīta.

Savukārt KPL 355.panta 2.daļā ietvertas norādes par t.s. prezumēti noziedzīgo mantu, proti, tiek paredzēts, ka „Ja netiek pierādīts pretējais, par noziedzīgi iegūtu uzskatāma manta, arī finanšu līdzekļi, kas pieder personai, kura:
1) ir organizētas noziedzīgas grupas dalībnieks vai atbalsta to;
2) pati iesaistījusies teroristiskās darbībās vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta teroristiskās darbībās;
3) pati iesaistījusies cilvēku tirdzniecībā vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta cilvēku tirdzniecībā;
4) pati iesaistījusies noziedzīgās darbībās ar narkotiskām vai psihotropām vielām vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta šādās darbībās;
5) pati iesaistījusies noziedzīgās darbībās ar viltotu naudu, valsts fi nanšu instrumentiem vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta šādās darbībās;
6) pati iesaistījusies noziedzīgās darbībās, lai šķērsotu valsts robežu vai sekmētu citas personas pārvietošanu pāri valsts robežai, vai nodrošinātu citām personām iespēju nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā, vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta šādās darbībās;
7) pati iesaistījusies noziedzīgās darbībās saistībā ar bērnu pornogrāfi ju vai bērnu seksuālo izmantošanu vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta šādās darbībās.”

Šī panta izpratnē „pastāvīgu attiecību uzturēšana ar citu personu, kura iesais tīta noteiktās noziedzīgās darbībās, nozīmē, ka persona dzīvo kopā ar otru personu vai arī kontrolē, nosaka vai ietekmē tās uzvedību.” (KPL 355.p.3.d.)

Vēl viena norāde par noziedzīgi iegūtu mantu iekļauta arī KPL 356.panta 2.daļas 2.punktā, saskaņā ar kuru „Pirmstiesas kriminālprocesa laikā mantu par noziedzīgi iegūtu var atzīt arī ar procesa virzītāja lēmumu, ja pirms tiesas kriminālprocesa laikā pie aizdomās turētā, apsūdzētā vai trešās personas ir atrasta un izņemta manta, attiecībā uz kuru tās īpašnieks vai likumīgais valdītājs iepriekš bija pieteicis mantas zudumu un pēc tās atrašanas, novēršot saprātīgas šaubas, pierādījis savas tiesības.”

No iepriekš norādītajām tiesību normām izdarāmi vairāki būtiski secinājumi par noziedzīgi iegūtas mantas izpratni un saturu Latvijas tiesībās.

Pirmkārt, secināms, ka atkarībā no nepieciešamo pierādījumu apjoma un procesa dalībniekiem uzliktā pierādīšanas pienākuma noziedzīgi iegūtu mantu var iedalīt trijos veidos:

• t.s. pierādītā noziedzīgi iegūtā manta (KPL 355.p.1.d.), t.i. manta, par kuru procesa laikā ir gūti pierādījumi par tās noziedzīgo izcelsmi. Šīs mantas noziedzīgo izcelsmi jāpierāda atbilstoši KPL nostiprinātajiem vispārīgiem nosacījumiem attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, tātad pierādīšanas pienākums šajā gadījumā pirmstiesas procesā gulstas uz procesa virzītāju, iztiesāšanā – uz apsūdzības uzturētāju;

• t.s. prezumētā noziedzīgā manta, t.i. manta (KPL 355.p.2.d.), par kuru nav nepieciešami pierādījumi par tās noziedzīgo izcelsmi, bet kura prezumēta par tādu esam, ja vien netiek pierādīts pretējais. Pierādīšanas pienākums šādā gadījumā tiek pārnests uz personu, kura nepiekrīt prezumpcijai par mantas noziedzīgo izcelsmi;

• manta, par kuru tās īpašnieks vai likumiskais valdītājs iepriekš bija pieteicis mantas zudumu un pēc tās atrašanas pierādījis uz to savas tiesības (KPL 356.p.2.d.2pkt.). Šajā gadījumā tieši mantas īpašniekam vai likumiskajam valdītājam ir jāpārliecina procesa virzītājs par to, ka tieši viņam ir tiesības uz šo mantu. Pierādīšanas standarts šajā gadījumā ir saprātīgu šaubu izslēgšana.

Otrkārt, secināms, ka spēkā esošās tiesību normas Latvijā paredz iespēju atzīt par noziedzīgi iegūtu gan personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību (apsūdzētajam, notiesātajam u.c.) piederošu mantu, gan arī citai personai piederošu mantu, par kuru šī persona nespēj pierādīt, ka šai mantai ir likumīga izcelsme. Šis kritērijs savukārt ļauj par noziedzīgi iegūtu atzīto mantu arī iedalīt divos veidos:

• personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību (apsūdzētajam, notiesātajam u.c.) piederoša manta;

• citām personām piederoša manta.

Atzīstams, ka praksē normas par mantas noziedzīguma prezumpciju gandrīz netiek piemērotas. Zināmā mērā tas varētu būt skaidrojams ar apstākli, ka vairumā gadījumu KL panti, kuru inkriminēšanas gadījumā iespējama KPL 355.p.2.d. paredzēto prezumpciju piemērošana, paredz mantas konfiskācijas kā kriminālsoda piemērošanu. Līdz ar to, ņemot vērā to, ka mantas konfiskācija kā sods ir daudz senāks institūts, kura piemērošanā jau ir ierasta, kā arī apstākli, ka tā tiek uzskatīta par vienkāršāk piemērojamu, joprojām izvēle notiek par labu mantas konfiskācijas kā soda piemērošanai. Neskatoties uz šo apstākli, prezumētās noziedzīgās mantas institūts būtu saglabājams, un pat varētu veiksmīgi aizstāt mantas konfiskācijas kā soda piemērošanu. Tomēr, lai tas varētu veiksmīgi funkcionēt, tas būtu pilnveidojams.

Domas par KPL nostājām un nepieciešamajiem uzlabojumiem jau ir paustas iepriekšējās publikācijās, kuras šeit ierobežotā pētījuma apjoma dēļ nebūtu atkārtojamas, akcentējot vien galveno.

Kā aktuālāko noziedzīgi iegūtas mantas izpratnes jautājumā joprojām jāuzskata apstākli, ka KPL 355.panta 2.daļā nostāja par obligātu mantas atzīšanu (uz ko norāda normā lietotais vārs „atzīstama”) par noziedzīgi iegūtu būtu aizstājama ar iespēju atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu, kas būtu atbilstošāka ikvienas situācijas individualizētam skatam un samērīgam risinājumam.

Pārdomājams būtu arī KPL 355.p.2.daļā ietverto gadījumu, uz kuriem attiecināma noziedzīgi iegūtas mantas prezumpcija, loks. Domājams, ka tas būtu papildināms, piemēram, ar noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā, kas saistāmi ar kāda labuma gūšanu, noziedzīgiem nodarījumiem tautsaimniecībā u.c.

Tāpat likumā tomēr būtu iekļaujamas norādes, ka šīs prezumpcijas piemērošanas priekšnoteikums ir procesa virzītāja pamatots pieņēmums, ka arī cita manta, ne tikai tā, kas iegūta tieši no inkriminētā noziedzīgā nodarījuma, iespējams, ir iegūta nelikumīgi, piemēram, personai nav bijuši oficiāli deklarēti ienākumi, kas varētu nodrošināt tāda mantas apjoma esamību. Īpaši tas svarīgi situācijā, ja prezumpcija tiek attiecināta uz trešajām personām.

Tāpat atkārtoti jāuzsver, ka noziedzīgi iegūtas mantas definējums būtu iekļaujams KL. Šāds pamatojums saistāms ar apstākli, ka faktiski normām par to, kas ir noziedzīgi iegūta manta, ir nevis procesuāli tiesisks, bet gan materiāltiesisks raksturs. Pilnībā var pievienoties G. Kūtra atzinumam, ka, iespējams, noziedzīgi iegūtas mantas visaptverošs definējums Krimināllikumā radītu pamatu, lai atteiktos no vispārējās mantas konfiskācijas soda veida.

Noziedzīgi iegūtas mantas izpratnes nobeigumā kā problēmjautājumu nevar nepieminēt arī to, ka KPL tekstā vērojama zināma nevienveidība terminu lietojumā, kas var radīt neskaidrības attiecīgo normu piemērošanā praksē. KPL tekstā redzam norādes gan par „noziedzīgi iegūtu mantu”, gan par „mantu, kurai ir noziedzīga izcelsme”, gan arī par mantu, „kura ir saistīta ar noziedzīgu nodarījumu” (KPL 629.p., 630.p. u.c.) un mantu, „kas saistīta ar kriminālprocesu” (361.p.1.d.). Domājams, ka terminu lietojums būtu izraugāms apdomīgāk, pēc iespējas izsakoties skaidrāk un nepieļaujot neviennozīmīgus traktējumus. Ilustrācijai – KPL 59.nodaļā paredzēts, ka viens no lemjamiem jautājumiem ir tas, vai manta ir saistīta ar noziedzīgu nodarījumu (KPL 626.p., 629.p., 630.p.), tāpat arī KPL 361.p. paredz uzlikt arestu „ar kriminālprocesu saistītai mantai”. Tajā pašā laikā neviena no KPL normām neparedz, kas īsti ir šāda „saistītā manta” un kas ar to būtu darāms, jo tā nav iekļauta „noziedzīgi iegūtas mantas” saturā (skat. definīciju KPL 355.p., saikļa „un” lietošanu starp abiem šiem mantas veidiem KPL 361.p.1.d. u.tml.).

Pārejot secīgi pie nākamā jautājuma

„Kā atzīst par noziedzīgi iegūtu mantu?”

var izvirzīt apakšjautājumus  – kad, kas un kādā veidā var atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu.

Kā jau norādīts, lai mantu varētu uzskatīt par noziedzīgu, tā par tādu ir īpaši jāatzīst. Mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu vispārīgi reglamentēta KPL 356.pantā „Mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu”, kurā noteikts, ka „(1) Mantu par noziedzīgi iegūtu var atzīt ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu vai prokurora lēmumu par kriminālprocesa pabeigšanu.

(2) Pirmstiesas kriminālprocesa laikā mantu par noziedzīgi iegūtu var atzīt arī:
1) ar rajona (pilsētas) tiesas lēmumu šā likuma 59.nodaļā noteiktajā kārtībā, ja procesa virzītājam ir pietiekami pierādījumi, kas nerada šaubas par mantas noziedzīgo izcelsmi (mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu);
2) ar procesa virzītāja lēmumu, ja pirmstiesas kriminālprocesa laikā pie aizdomās turētā, apsūdzētā vai trešās personas ir atrasta un izņemta manta, attiecībā uz kuru tās īpašnieks vai likumīgais valdītājs iepriekš bija pieteicis mantas zudumu un pēc tās atrašanas, novēršot saprātīgas šaubas, pierādījis savas tiesības.”

No šīm normām secināms, ka

• mantu iespējams atzīt par noziedzīgu reizē ar procesa gala nolēmuma pieņemšanu;

• mantu iespējams atzīt par noziedzīgi iegūtu arī pirmstiesas procesa laikā, kad process kopumā vēl turpinās.

Tāpat secināms, ka

• mantu par noziedzīgu galīgajā procesa nolēmumā var atzīt tikai tiesa vai prokurors;

• savukārt pirmstiesas procesa laikā, pamatprocesam turpinoties, to tiesīga izdarīt tiesa KPL 59.nodaļas kārtībā, kā arī jebkurš procesa virzītājs (tātad kā prokurors, tā arī izmeklētājs) KPL 356.p.2.d.2.pkt. kārtībā.

Dažos vārdos ieskicējams kāds vispārīga rakstura jautājums, proti, pierādīšanas standarts attiecībā uz mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu. KPL atrunāts tikai viens pierādīšanas standarts, proti, KPL 124.panta 4.daļā ietverta norāde, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja izslēgtas saprātīgas šaubas. Tā kā noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija varētu būt viens no apstākļiem, no kā atkarīgs taisnīgs krimināltiesisko attiecību risinājums, tad šis jautājums atzīstams par tādu, kas ietilpināms pierādīšanas priekšmetā. Līdz ar to šobrīd īsti nav tiesiska pamata apgalvot, ka jautājuma lemšanā par mantas noziedzīgo izcelsmi pastāvētu kādi citi pierādīšanas standarti. Tai pašā laikā var atzīt, ka šāda cita standarta ieviešana būtu iespējama (īpaši procesā, kurā noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nav saistāma ar notiesājošu spriedumu), taču tādā gadījumā likumā būtu jāiekļauj norādes uz šī no vispārīgā atšķirīga standarta pastāvēšanu.

Tuvāk pievēršoties mantas atzīšanas par noziedzīgu procedūrai, jāpakavējas atsevišķi pie katra no veidiem – mantu atzīst par noziedzīgi iegūtu procesa gala nolēmumā (tiesas nolēmumā vai prokurora lēmumā par procesa pabeigšanu) vai pirmstiesas procesa laikā.

Attiecībā uz mantas atzīšanu par noziedzīgu procesa gala nolēmumā secināms, ka KPL neparedz plašu šī jautājuma reglamentāciju. No KPL 356.panta vien secināms, ka, kā jau norādīts iepriekš, mantu par noziedzīgi iegūtu šajā gadījumā var atzīt tikai tiesa vai prokurors. Savukārt tiesas rīcība mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu noteikta tikai attiecībā uz to izlemšanu tiesas spriedumā. Tā, KPL 514.p. paredzēts, ka „Apspriedes laikā tiesa apspriežu istabā izlemj šādus jautājumus: ..12) par noziedzīgi iegūto līdzekļu (no 01.01.2011. – noziedzīgi iegūtas mantas) konfiskāciju vai piedziņu; savukārt KPL 528. pantā noteikts, ka „(1) Notiesājoša sprieduma rezolutīvajā daļā norāda tiesas lēmumu par: ..11) noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju vai piedziņu”. Vispārīgas norādes redzamas arī medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas procesā tiesā – skat. KPL 605.p.

Šo jautājumu izlemšana tiesas lēmumā par procesa izbeigšanu nav īpaši atrunāta. KPL 481.panta 3.daļā vien paredzēts, ka „lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu izlemj par piemēroto drošības līdzekli, kaitējuma atlīdzināšanas un iespējamās mantas konfiskācijas nodrošināšanas pasākumiem, citiem procesuālajiem piespiedu līdzekļiem, kā arī par lietiskajiem pierādījumiem.” No normas konteksta saprotams, ka šajā gadījumā runāts par attiecīgo līdzekļu atcelšanu.

Tāpat jautājums par mantas atzīšanu par noziedzīgu nav īpaši atrunāts arī attiecībā uz prokurora pieņemtu lēmumu par procesa izbeigšanu. Lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu pirmstiesas procesa laikā reglamentēts KPL 392.¹ p. Saskaņā ar šī panta ceturto daļu „Lēmuma rezolutīvajā daļā norāda: 1) pieņemto lēmumu par kriminālprocesa vai tā daļas izbeigšanu; 2) drošības līdzekļa atcelšanu; 3) aresta atcelšanu mantai; 4) rīcību ar izņemtajiem priekšmetiem un vērtībām; 5) lēmuma pārsūdzēšanas kārtību.” Vienīgais kriminālprocesa izbeigšanas lēmums, attiecībā uz kuru tiešas norādes ir iekļautas, ir KPL 410.pantā reglamentētajā kriminālprocesa izbeigšanā pret personu, kura būtiski palīdzējusi atklāt smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Šī panta trešajā daļā noteikts, ka „Lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu norāda rīcību ar noziedzīgi iegūto mantu un izlemj jautājumu par kaitējuma kompensāciju cietušajam”. Savukārt KPL normās par prokurora priekšrakstu par sodu norādes par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu iespējamību atkal nav iekļautas.

Iepriekšminētais ļauj atklāt būtisku problēmu jautājumā par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu. Faktiski šobrīd bez pietiekami precīza un skaidra tiesiska regulējuma ir palikusi mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu visos personu nereabilitējošos gala nolēmumos, izņemot notiesājošu spriedumu (kā jau minēts, izmeklētāja iespējas atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu procesa gala nolēmumā vispār nav paredzētas, savukārt prokurora pieņemtajos nolēmumos un tiesas lēmumā par procesa izbeigšanu nav tieši atrunātas). Šāda situācija nebūtu attaisnojama, jo faktiski nenodrošina krimināltiesisko attiecību taisnīgu risinājumu, t.i. neparedz efektīvu rīcību ar noziedzīgi iegūto mantu. Ikvienā gadījumā, kad attiecībā pret personu process tiek pabeigts uz nereabilitējoša pamata un nodarījumā ir nelikumīgi iegūta manta, būtu jānodrošina iespēja to atzīt par noziedzīgi iegūtu un izlemt par atbilstošu rīcību. Tikai skaidra mehānisma esamība spētu izslēgt atsevišķu normu šobrīd deklaratīvo dabu, par ko jau esam norādījušas savās iepriekšējās publikācijās (skat., piemēram, par ģenerālprokurora tiesībām izbeigt procesu sakarā ar būtisku palīdzību cita nozieguma atklāšanā). Šis jautājums skatāms stingrā kopsakarā ar jautājumu par rīcību ar mantu, kura atzīta par noziedzīgi iegūtu, jo mantas konfiskācija ir tikai tiesas kompetencē. Līdz ar to, kā iespējams risinājums visos gadījumos, kad manta atzīstama par noziedzīgu un konfiscējama, būtu šī jautājuma virzīšana uz tiesu (iespējams, kā tas tiks norādīts – sevišķā procesa veidā). Iespējama arī normas grozīšana, paredzot kādu citu pietiekami kompetentu iestādi jautājuma izlemšanai par mantas konfiskāciju, taču tas būtu iespējams tikai stingri ierobežotos gadījumos, piemēram, attiecībā uz apgrozībā aizliegtiem priekšmetiem vai tml.

Pievērošoties mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu pirmstiesas procesa laikā, jāsāk ar KPL 356.p.1.d.2.pkt. norādīto iespēju, kas sīkāk reglamentēta KPL 59.nodaļā „Process par noziedzīgi iegūtu mantu”.

Process par noziedzīgi iegūtu mantu atzīstams par vienu no t.s. sevišķā procesa veidiem. Šis process raksturīgs ar to, ka

• tas notiek vienlaikus (paralēli) t.s. pamatprocesam;

• tas nenotiek pret konkrētu personu, bet gan par konkrētu mantu.

KPL 59.nodaļā paredzēts, ka „Procesa virzītājam ir tiesības pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs, ja tam piekrīt uzraugošais prokurors, izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un uzsākt procesu, ja pastāv šādi nosacījumi:

1) pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka mantai, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīga izcelsme vai saistība ar noziedzīgu nodarījumu;

2) objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus.” (KPL 626.p.)

Tad, kad procesa virzītājs saskata priekšnoteikumus procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanai saskaņā ar KPL 627.pantu „pieņem lēmumu uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu un nodot krimināllietu par noziedzīgi iegūtu mantu izlemšanai tiesai.

Lēmumā procesa virzītājs norāda:

1) ziņas par faktiem, kas pamato mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi, kā arī to, kādi materiāli no izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu tiek izdalīti lietā par noziedzīgi iegūtu mantu;

2) kuras personas ir saistītas ar konkrēto mantu;

3) kādu rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu viņš ierosina.
Lēmumu un tam pievienotos materiālus nosūta rajona (pilsētas) tiesai.”

Lēmumam par procesa uzsākšanu par noziedzīgu mantu precīzi jāatbilst KPL izvirzītām prasībām, jo šis ir viens no būtiskākajiem apstākļiem, kam pievērsušas uzmanību Latvijas tiesas. Tā, piemēram, lietās nr. SKK 93/2008, 2/2009 Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments īpaši akcentējis tiesas pienākumu pārbaudīt procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanas atbilstību KPL prasībām.

KPL 59.nodaļā iekļautas arī norādes par atsevišķiem tās personas, kuras intereses pieņemamais lēmums varētu skart, statusa elementiem. Tā, KPL 628.pantā norādīts „Procesa virzītājs šā likuma 627.pantā minētā lēmuma kopiju nekavējoties nosūta aizdomās turētajam vai apsūdzētajam un personai, pie kuras manta tika izņemta vai tai tika uzlikts arests, ja šādas personas attiecīgajā kriminālprocesā ir, vai arī citai personai, kurai ir tiesības uz konkrēto mantu, vienlaikus norādot uz tiesībām:

1) personiski vai ar aizstāvja vai pārstāvja starpniecību piedalīties procesā par noziedzīgi iegūtu mantu;

2) mutvārdos vai rakstveidā tiesā izteikt savu attieksmi pret pieņemto lēmumu;

3) iesniegt tiesai pieteikumus.”

Tāpat atzīstams, ka attiecīgās personas faktiski nezaudē statusus, kas viņām procesā jau ir (aizdomās turētais, apsūdzētais, aizskartās mantas īpašnieks u.tml.) ar visām šim statusam piemītošām tiesībām un pienākumiem. Nozīmīgi pieminēt arī KPL 629.p.4.d., kurā ir norādīts, ka „Tiesas sēdē tiesas procesā iesaistītajām personām ir vienādas tiesības pieteikt noraidījumus vai lūgumus,iesniegt pierādījumus, iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus, kā arī piedalīties citu jautājumu izskatīšanā, kuri radušies tiesas procesa gaitā.”

Neskatoties uz vairākkārtējām izmaiņām KPL 59.nodaļā, joprojām aktuāls ir jautājums par iesaistīto personu nepietiekamo procesuālo garantiju sistēmu, jo KPL norādītās šo personu tiesības nevar atzīt par atbilstošām efektīvai tiesību aizsardzībai. Šīm personām, neatkarīgi no to procesuālā statusa, būtu jābūt tiesībām pašām piedalīties procesā un saņemt juridisko palīdzību (nevis pašām vai ar kāda starpniecību), tāpat tiesībām efektīvi izteikt pretargumentus uz pieņēmumu par tām piederošas mantas noziedzīgu izcelsmi u.tml. Šīs atziņas kontekstā visai diskutējamas ir pēdējās izmaiņas KPL, kas stājās spēkā 2011.gada 11.augustā un saskaņā ar kurām attiecīgajās tiesas sēdēs vairs netiek pārbaudīti pierādījumi un ieviesta nostāja, ka „procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums, un ar tiem drīkst iepazīties procesa virzītājs, prokurors un tiesa, kas izskata šo lietu. Šā likuma 628.pantā minētās personas ar lietā esošajiem materiāliem var iepazīties ar procesa virzītāja atļauju un viņa noteiktajā apjomā.” (KPL 629.p.5.d.). Jautājums, kurš te var tikt uzdots, ir – vai šajā gadījumā tiek nodrošināts taisnīgs process, kura viena no sastāvdaļām ir „procesuālo līdzekļu vienlīdzība” un tiesības uz pierādījumu pārbaudi. Protams, var norādīt, ka šajā gadījumā netiek skatīts jautājums par vainīgumu vai nevainīgumu, tai pat laikā nevar neatzīt, ka arī šis jautājums ir pietiekami svarīgs un arī uz to attiecas nepieciešamība pēc efektīva procesuālo garantiju sistēmas nodrošinājuma.

Attiecībā uz tiesas (faktiski – tiesneša) pieņemtu lēmumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu KPL noteikts: „Izskatot materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu, tiesai jāizlemj:

1) vai manta ir saistīta ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas izcelsme ir noziedzīga;

2) vai ir zināms mantas īpašnieks vai likumīgais valdītājs;

3) vai kādai personai ir likumīgas tiesības uz mantu;

4) rīcība ar noziedzīgi iegūtu mantu.

Ja tiesa atzīst, ka mantas saistība ar noziedzīgu nodarījumu nav pierādīta vai mantas izcelsme nav noziedzīga, tā pieņem lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.” (KPL 630.p.) „Tiesas lēmumu 10 dienu laikā var pārsūdzēt apgabaltiesā, sūdzību vai protestu iesniedzot rajona (pilsētas) tiesā. Sūdzību vai protestu izskata tiesa triju tiesnešu sastāvā šā likuma 629. pantā noteiktajā termiņā un kārtībā, pirmo uzklausot sūdzības vai protesta iesniedzēju. Izskatot sūdzību vai protestu, tiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un pieņemt šā likuma 630. pantā minēto lēmumu. Lēmums nav pārsūdzams.” (KPL 631.p.)

Norādāms, ka tiesas rīcība ar noziedzīgi iegūtu mantu nosakāma atbilstoši KPL 27.nodaļā iekļautām norādēm, t.i. tiesa ir tiesīga izlemt par mantas atdošanu, bet ja tā nav veicama – par mantas konfiskāciju.

Noslēdzot nelielo sevišķā procesa par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu apskatu, norādāms vēl kāds būtisks apsvērums. Apstāklis, ka apskatāmais process par noziedzīgi iegūtu mantu var tikt uzsākts tikai pirmstiesas procesa laikā un tikai paralēli notiekošam pirmstiesas procesam, domājams, būtu pārskatāms. Var tikt piedāvāts risinājums pieļaut procesu par noziedzīgi iegūtu mantu arī citās situācijās. Piemēram, šāds process varētu tikt uzsākts situācijās, kad pieņemti lēmumi par procesa izbeigšanu pret personu uz nereabilitējoša pamata vai uz tādu reabilitējošu apstākļu pamata, kuri personas rīcību neatzīst par likumīgu. Spilgts piemērs šādai situācijai varētu būt, ja process tiek izbeigts sakarā ar apsūdzētā nāvi vai process tiek izbeigts sakarā ar to, ka nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva, jo persona nav sasniegusi kriminālatbildības vecumu vai atzīta par nepieskaitāmu. Ja šajā situācijā neatrisināts palicis jautājums par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un rīcību ar to, tad nolūkā tos atrisināt vienlaicīgi ar t.s. pamatprocesa izbeigšanu tiktu uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu. Līdzīgs risinājums varētu tikt piedāvāts arī tad, ja kriminālprocesu tiek atteikts uzsākt sakarā ar tādu apstākļu pastāvēšanu, kas ir šķēršļi procesam, bet neizslēdz darbības noziedzīgumu, piemēram, personas nāve, kriminālatbildības noilgums, subjekta pazīmju neesamība vai tml. Šāds pats risinājums būtu piemērojams tad, ja persona tiek atbrīvota no kriminālatbildības, piemēram, sakarā ar būtisku palīdzību cita nodarījuma atklāšanā vai tml.

Otra iespēja mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu jau pirmstiesas procesa laikā vēl „notiekošā procesā” ir paredzēta KPL 356.p.2.d.2.pkt., saskaņā ar kuru „ar procesa virzītāja lēmumu, ja pirmstiesas kriminālprocesa laikā pie aizdomās turētā, apsūdzētā vai trešās personas ir atrasta un izņemta manta, attiecībā uz kuru tās īpašnieks vai likumīgais valdītājs iepriekš bija pieteicis mantas zudumu un pēc tās atrašanas, novēršot saprātīgas šaubas, pierādījis savas tiesības.” Šādā gadījumā manta atdodama tās īpašniekam vai likumīgam valdītājam, tiklīdz tās uzglabāšana kriminālprocesa mērķu sasniegšanai vairs nav nepieciešama (KPL 357.p.1.d.). Jāatzīst, ka KPL 356. panta 2.d. 2.pkt. piemērošana ir problemātiska, jo tai nav noteiktas striktas piemērošanas iespējamības robežas. Lai arī normā iekļautā norāde, ka tā attiecas tikai uz mantām, kas ir „atrastas un izņemtas”, jau ļauj sašaurināt tās piemērošanas robežas, tomēr tās joprojām paliek „izplūdušas”. Domājams, ka šo situāciju varētu risināt, vai nu vispār atsakoties no iespējas mainīt mantas piederību pirmstiesas procesā ar procesa virzītāja lēmumu, vai sašaurinot to līdz maksimāli skaidrām situācijām (piemēram, attiecinot to tikai uz kustamu mantu, kas nav iekļaujama publiskos reģistros, uz mantu, kuras piederību cietušajam persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nenoliedz u.tml.)

Pēdējais jautājums izvirzītās tēmas ietvarā ir

Ko dara/ kas būtu jādara ar noziedzīgi iegūtu mantu?

Saskaņā ar KPL 27.nodalā iekļautām normām iespējami divi rīcības modeļi attiecībā uz mantu, kura atzīta par noziedzīgi iegūtu:

• noziedzīgi iegūtas mantas atdošana;

• noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija.

Tai pat laikā nevar neatzīmēt, ka, ja ir lemts par mantas konfiskāciju, tad pirms tās praktiskās izpildes vērā ņemamas ir KPL 359.pantā iekļautās norādes, „ja cietušais ir pieprasījis kaitējuma kompensāciju un konkrētajā kriminālprocesā ir iegūti šā likuma 358.panta ceturtajā daļā minētie līdzekļi, tos vispirms izmanto pieprasītās kompensācijas nodrošināšanai un samaksai.”

Noziedzīgi iegūtas mantas atdošana ir tās atdošana personai, kura ir tās likumīgais īpašnieks vai valdītājs. Tā paredzēta KPL 357.pantā, saskaņā ar kuru „Manta atdodama pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam ar procesa virzītāja lēmumu pēc tam, kad mantas uzglabāšana kriminālprocesa mērķu sasniegšanai vairs nav nepieciešama. Mantu, kuras apgrozība aizliegta ar likumu un kura līdz ar to personas valdījumā atrodas nelikumīgi, šim valdītājam neatdod, bet ar procesa virzītāja lēmumu nodod attiecīgai valsts institūcijai vai tādai juridiskajai personai, kura ir tiesīga to iegūt un lietot. Manta, arī finanšu līdzekļi, kuru izcelsme ir noziedzīga nodarījuma atklāšanai izmantoti valsts līdzekļi, atdodami likumīgajam valdītājam vai piedzenami tā labā. Ja šāda manta ir atsavināta, iznīcināta vai noslēpta un to nav iespējams atdot, piedziņai var pakļaut citu mantu, arī finanšu līdzekļus, atdodamās mantas vērtībā.” un kuru shematiski var attēlot šādi:

Otrs rīcības variants attiecībā uz rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu ir tās konfiskācija. Tā sīkāk reglamentēta KPL 358. pantā, kura 1.daļā noteikts, ka: „Noziedzīgi iegūtu mantu, ja tās turpmāka uzglabāšana kriminālprocesa mērķu sasniegšanai nav nepieciešama un ja tā nav jāatdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, ar tiesas lēmumu konfiscē, bet iegūtos finanšu līdzekļus ieskaita valsts budžetā.” Bez tam KPL 358.panta 2. un 3.daļā paredzēts, „ja noziedzīgi iegūta manta ir atsavināta, iznīcināta, noslēpta vai nomaskēta un to nav iespējams konfiscēt, konfiskācijai vai piedziņai var pakļaut citu mantu, arī finanšu līdzekļus, konfiscējamās mantas vērtībā. Ja apsūdzētajam nav mantas, ko varētu pakļaut šā panta otrajā daļā minētajai konfiskācijai, konfiscēt var:

1) mantu, ko apsūdzētā persona pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas bez atbilstošas atlīdzības ir atsavinājusi trešajai personai;

2) apsūdzētās personas laulātā mantu, ja vien vismaz gadu pirms noziedzīgā nodarījuma uzsākšanas nav noteikta laulāto mantas šķirtība; 

3) citas personas mantu, ja ar šo personu apsūdzētajam ir kopīga (nedalīta) saimniecība.”

Visai interesantas norādes ir iekļautas KPL 358.panta 4.daļā: „Valsts budžetā ieskaita:

1) līdzekļus, kas iegūti, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā realizējot konfiscēto mantu vai mantu, kuras piederība nav noskaidrota vai kuras īpašniekam nav likumīgu tiesību uz to, vai kuras īpašnieks vai likumīgais valdītājs ir atteicies no tās;

2) līdzekļus, ko persona ieguvusi no mantas realizācijas, zinot tās noziedzīgo izcelsmi;

3) noziedzīgi iegūtas mantas izmantošanas rezultātā gūtos augļus;

4) konfiscētos finanšu līdzekļus;

5) tāda mantiska vai cita rakstura labuma materiālo vērtību, ko pieņēmusi valsts amatpersona kā kukuli.”

Šajā panta daļā, atšķirībā no iepriekšējām, nav lietots vārds „konfiskācija”, bet gan „ieskaitīšana valsts budžetā”. Terminu neprecizitātes un citas panta nepilnības kļūst vēl acīmredzamākas, kad šajā pantā iekļautās nostājas ietver shematiskā veidā:

Nevar neatzīmēt, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija ir viens no krimināltiesiskās konfiskācijas trijiem veidiem. Bez tās kā krimināltiesisko konfiskāciju var uzskatīt mantas konfiskāciju kā sodu un lietisko pierādījumu un dokumentu konfiskāciju. Shematisks šo trīs krimināltiesiskās konfiskācijas veidu būtiskāko iezīmju raksturojums izskatās šādi:

Kā būtiskākā problēma, kas neveicina skaidras un saprotamas krimināltiesiskās konfi skācijas sistēmas veidošanos, kā arī atsevišķu institūtu iedzīvināšanu atbilstoši to iecerētai būtībai, ir tas, ka, lai arī katram no šiem konfi skācijas veidiem paredzēta sava tiesiskā reglamentācija, tomēr atzīstams, ka ne teorijā, ne likumos, ne praksē tie nav pietiekami nošķirti un to tiesiskā reglamentācija, līdz ar to arī izpausme, praksē vietām pārklājas. To uzskatāmi var ilustrēt ar šādām norādēm:

• KL reglamentēta mantas konfi skācija kā sods, tajā pašā laikā faktiski redzam, ka jau pašā KL ir iekļauta arī t.s. speciālā mantas konfi skācija attiecībā uz noziedzīga nodarījuma rīkiem (skat. transportlīdzekļa konfi skāciju noziedzīgos nodarījumos pret satiksmes drošību) u.tml. Šāds modelis rada visai duāli skatāmu situāciju – noziedzīga nodarījuma rīka konfi skācija paredzēta gan KL kā sods, gan KPL kā lietiskā pierādījuma konfi skācija (protams, šie gadījumi var nesakrist, bet var arī sakrist);

• KPL, reglamentējot rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem, norādīts, ja lietiskais pierādījums ir noziedzīgi iegūta manta, tad tas konfi scējams. Šajā aspektā savukārt pārklājas rīcība ar noziedzīgi iegūtu mantu un lietiskiem pierādījumiem;

• KPL 355.p.2.d. ietverta noziedzīgi iegūtas mantas prezumpcija, savukārt lielākajā daļā gadījumu par norādītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem KL attiecīgo pantu sankcijās paredzēta mantas konfi skācijas kā soda piemērošana.

Šāda „pārklāšanās” neveicina vienveidīgu normu piemērošanu, kā arī rada situāciju, kad atsevišķas normas „neiedzīvojas”, kaut arī tām būtu jāieņem centrālā loma. Tā, piemēram, praksē gandrīz vispār nav gadījumu, kad tiesas spriedumos manta tiek atzīta par noziedzīgu saskaņā ar KPL 355.pantu. Zināmā veidā tas izskaidrojams ar apstākli, ka noziedzīgi iegūtas mantas atdošana cietušajam notiek, izmantojot normas, kas paredz rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem, savukārt mantas konfiskācija notiek, piemērojot to kā sodu.

Rezumējot var atzīt, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija netiek pietiekami izmantota praksē, kas “kropļo” noziedzīgi iegūtas mantas institūta ideju un nošķiršanu no mantas konfi skācijas kā soda. Ir jāapzinās, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfi skācija ir nošķirama no mantas konfi skācijas kā soda. Katram no šiem institūtiem ir savs saturs, piemērošanas mērķis un priekšnoteikumi. Noziedzīgi iegūtas mantas konfi skācija faktiski uzskatāma par tādu labumu atsavināšanu personai, kas viņai nemaz nepienākas, līdz ar to te nav saskatāms sodīšanas moments klasiskā izpratnē. Atņemt personai to, ko viņa ieguvusi pretlikumīgi, ir zināmā veidā atjaunot taisnīgumu, taču tas nebūt nenozīmē, ka līdz ar to būtu sasniegts soda mērķis – tai skaitā preventīvais.

Noslēgumā, rezumējot šo īso apskatu, var norādīt pāris vispārējus ierosinājumus. Tiesību normu pilnveides jomā būtu nepieciešama precīzāka rīcības ar noziedzīgo mantu tiesiskā reglamentācija, galvenokārt pievēršot uzmanību

• vienveidīgu un saprotamu terminu lietojumam;

• situāciju tiesiskās reglamentācijas “pārklāšanās” novēršanai;

• iesaistīto personu procesuālo garantiju sistēmas pilnveidošanai;

• noziedzīgi iegūtās mantas defi nējuma un rīcības satura reglamentācijas “pārnešanai” uz materiālajām tiesību normām;

• sistēmiskām izmaiņām KPL normās, lai nodrošinātu, ka noziedzīgi iegūtas mantas jautājums varētu tikt risināts ikvienā procesā saprotamā un pārskatāmā veidā.

Savukārt tiesību normu piemērošanas jomā nepieciešama precīzāka un konsekventāka rīcība mantas atzīšanā par noziedzīgi iegūtu, saprotot to, ka tas nav mantas konfi skācijas kā soda paveids vai tml. Tāpat precīzāk būtu jāizprot noziedzīgi iegūtas mantas konfi skācijas un atdošanas būtība un jāievēro to piemērošanas secība.

Tikai rūpīgi apdomātas, precīzi izteiktas un realizētas sistēmiskas izmaiņas gan tiesību normu izstrādē, gan piemērošanā spēs nodrošināt efektīvu taisnīgu krimināltiesisko attiecību risinājumu vienā no neatņemami nozīmīgiem jautājumiem krimināltiesiskajā jomā – rīcībā ar noziedzīgi iegūtu mantu.