Vai maza apmēra prasību izskatīšanai likumdevējs ir izvēlējies šī regulējuma mērķim atbilstošāko procesuālo kārtību?

2011.gada 1.oktobrī ir stājušies spēkā grozījumi Civilprocesa likumā, to papildinot ar 30.³ nodaļu „Lietas par maza apmēra prasībām”.

Minētā procesuālā kārtība attiecas uz prasījumiem par naudas un uzturlīdzekļu piedziņu. Lietu par maza apmēra prasību tiesnesis ierosina uz rakstveida prasības pieteikuma pamata, kas noformējams atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajam paraugam. Šādu prasības pieteikumu var iesniegt, ja galvenais parāds vai prasībā par uzturlīdzekļu piedziņu - maksājumu kopsumma - prasības iesniegšanas dienā nepārsniedz 1500 latus. Maksājumu kopsumma prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu nosakāma, vadoties no viena gada maksājumiem katram bērnam atsevišķi.

Ar minētajiem grozījumiem likumdevējs ir atteicies no līdz šim civilprocesā eksistējušā principa: prasības tiesvedības kārtībā lietu izskatīt trīs tiesu instancēs.

Maza apmēra prasības lietas izskatīšana divās tiesu instancēs ir labs risinājums un tas ir tikai atbalstāms. Šādas procesuālās kārtības izmantošana varētu tikt paplašināta un attiecināta arī uz citām lietu kategorijām (piemēram, servitūtu noteikšana, strīdi saistībā ar nomas un īres tiesiskajām attiecībām, apvērsuma un atpakaļizpildījuma prasījumu lietas (Civilprocesa likuma 406., 406.¹⁰pants) u.c.).

Lai gan anotācija grozījumiem, papildinot Civilprocesa likumu ar 30.³ nodaļu, nav atrodama, jaunās procesuālās kārtības mērķis, nosakot gan lietas izskatīšanu rakstveida procesā, gan paredzot tiesvedību tikai divās tiesu instancēs, neapšaubāmi vērsts uz ātrāku tiesas procesa rezultāta sasniegšanu, dodot iespēju lietas dalībniekiem samazināt laika un fi nanšu resursu patēriņu. Tas vienlaikus no šo lietu izskatīšanas atbrīvo vienu tiesu instanci.

Tieslietu ministrijas 2010.gada 26.marta pavadvēstulē „Par grozījumiem likumprojektam „grozījumi Civilprocesa likumā” (reģ.Nr.1681/Lp9) pirms otrā lasījuma, kas nosūtīta 9.Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājai, norādīts, ka Tieslietu ministrija 2010.gada 24.martā ir organizējusi publisku diskusiju par attiecīgā regulējuma ieviešanas nepieciešamību.

Vēstulē norādīts, ka diskusijā piedalījās gan apgabaltiesu priekšsēdētāji un tiesneši, gan zvērināti advokāti un mācībspēki, gan arī citi interesenti (tai skaitā rīgas Namīpašnieku biedrības, Latvijas Komercbanku asociācijas, Patērēju tiesību aizsardzības centra, ekonomikas ministrijas un Lindorff oy Latvijas fi liāles pārstāvji), kas atbalstīja Civilprocesa likuma papildināšanu ar šādu regulējumu.

Nevar droši apgalvot, vai Augstākā tiesa par šo pasākumu bija informēta, vai arī tās pārstāvis tur vienkārši nepiedalījās. Taču, ņemot vērā šādu principiāli jaunu lietu procesuālās virzības risinājumu, šķiet, ka Augstākajai tiesai bija tiesības uz ofi ciāla viedokļa izteikšanu pirms Tieslietu ministrijas vēstules un priekšlikumu likumprojektam nosūtīšanas Saeimas Juridiskajai komisijai.

Laikā, kad šie priekšlikumi grozījumiem Civilprocesa likumā tika iesniegti Saeimā, es biju iekļauts tieslietu ministra izveidotās darba grupas Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei sastāvā. Diskusijās par tiesu instancēm un konkrēti, kurā tiesu instancē lieta būtu pārskatāma pārsūdzības gadījumā, lūdzu apsvērt jautājumu par lietas pārsūdzību nevis Senātā, bet apgabaltiesā. Kā argumenti tika minēti:

1) izskatot lietu pēc būtības, apgabaltiesa varētu novērst trūkumus attiecībā uz lietas apstākļu noskaidrošanu un pierādījumu novērtēšanu;

2) attiecībā uz pārsūdzību daļā, kas attiektos uz materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu un interpretāciju, kā arī procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, apgabaltiesa kā augstāka tiesu instance šos jautājumus atrisinātu atbilstoši materiālo tiesību normu būtībai, saistot šīs normas ar konkrētās lietas apstākļiem, un Senāts tāpēc nav nepieciešams;

3) sakarā ar Senātā pieaugušo ienākušo lietu skaitu, rajona tiesā ātri un veiksmīgi izskatīta maza apmēra prasības lietas virzība tiek nobremzēta (pēc pašreizējās situācijas - uz gadu vai ilgāk), kad tai pašā laikā apgabaltiesās, it īpaši lauku reģionos, strīds veiksmīgi tiktu izšķirts mēnešu laikā. Tādējādi, lai arī viena instance ir atkritusi, īpašs ieguvums no šīs procesuālās kārtības, paredzot spriedumu pārsūdzību Senātā, netiek panākts.

Turklāt, skatot lietu kasācijas instances tiesas sēdē, atbilstoši kasācijas instances tiesas kompetencei, tā nevar novērst tos trūkumus, ko, izskatot lietu pēc būtības, būtu varējusi izdarīt apgabaltiesa, pieņemot galīgu spriedumu. Savukārt Senātā, konstatējot materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu vai procesuālo tiesību normu būtisku pārkāpumu, spriedums ir jāatceļ un lieta jānodod jaunai izskatīšanai, pēc kuras šis spriedums atkal var nonākt Senāta izvērtēšanai, jo lietas izskatīšana pēc būtības, kas būtu vienkāršākais risinājums, neietilpst Senāta kompetencē. Kā rāda prakse, atgriešanās pie tās pašas lietas var notikt arī vairāk kā divas reizes.

Ieguvēja no veiktajiem grozījumiem neapšaubāmi ir Rīgas apgabaltiesa, kurā nonāk vairums no šīm lietām. Taču lietu sastrēgums radīsies Senātā, kur tās sanāks no visām rajonu tiesām, lai gan iepriekš sadalījās pa tiesu apgabaliem un „atsijājās” pēc to izskatīšanas apelācijas instances tiesā. Izskatās, ka labi iecerētais process lietas dalībniekiem un it īpaši prasītājiem, kuru prasījumi pamatoti ir apmierināti, gaidīto efektu nesniegs, jo, kā to apliecina prakse, atbildētāji nereti pat tad, kad spriedums šaubas neizsauc, to pārsūdzot, novilcina sprieduma stāšanos spēkā un līdz ar to panāk tā izpildes atlikšanu uz nenoteiktu laiku.

Pamatoti varētu rasties iebildums, ka ne visām lietām jānonāk izskatīšanā Senāta tiesas sēdē, jo senatoru kolēģija rīcības sēdē var pieņemt lēmumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikšanu. Taču arī lietu izskatīšana Senāta rīcības sēdēs nav nekavējoša – šobrīd izskatīšanai rīcības sēdēs ir nodotas lietas, kurās spriedumi pieņemti 2010. gada septembrī – novembrī.

Iespējams, varētu izvirzīt pretargumentu: būs vien labāk, ja tiesu praksi šīs kategorijas lietās veidos viena tiesu instance – Senāts. Nevar noliegt, ka arī maksājumu saistībās par summām, kas nav īpaši lielas, var rasties sarežģītas tiesiskas situācijas, taču šķiet, ka tie varētu būt tikai izņēmumi. Turklāt, vai nebūtu laiks tādējādi arī apgabaltiesu tiesnešiem uzticēt lielāku atbildību, piešķirot viņiem galīgā tiesas nolēmuma pieņēmēja statusu. Tā tas jau ir administratīvo pārkāpumu lietās, kurās lēmumus par administratīvā pārkāpuma fakta konstatēšanu un soda noteikšanu ir pieņēmuši tiesneši.

Salīdzinājumam jānorāda, ka rajonu tiesu pieņemtie spriedumi un lēmumi viena tiesneša sastāvā stājas spēkā nekavējoties un nav pārsūdzami. Starp tiem – lēmumi tiesiskās aizsardzības procesa lietās, spriedumi juridisko un fizisko personu maksātnespējas lietās, kas skar citu personu tiesības un intereses un nereti veido summas, kas izsakāmas miljonos. Tāpat arī lēmumi saistību izpildīšanas tiesas ceļā kārtībā, kur summas tāpat ir iespaidīgas.

Tad kāpēc trīs apgabaltiesas tiesneši nevarētu pieņemt nepārsūdzamu spriedumu lietā, piemēram, par darba algas Ls 100 piedziņu.

Tomēr nē – pēdējo vārdu lai pasaka Senāts.

Papildus var norādīt uz vēsturisko aspektu: pirmskara Civilprocesa likumā tika paredzēts, ka netiek pielaistas kasācijas par apgabaltiesas kā otrās instances spriedumiem lietās, kuru prasības vērtība nepārsniedz 100 latus (Civilprocesa likuma 283.pants). Šobrīd ekvivalents minētajiem 100 latiem varētu būt krietni augstāks. Ierobežojuma mērķis: nenoslogot Senātu ar jautājumiem, kam nav īpašas aktualitātes un kas būtiski neskar pušu tiesības un likumīgās intereses.

Bažām par dažādas tiesu prakses rašanos, ja lietas kā galīgā instance izskatītu piecas apgabaltiesas, nav pamata. Ar 2008.gada 3.aprīļa grozījumiem likumā „Par tiesu varu” ir izveidota Augstākās tiesas tiesu palātas un Senāta departamenta tiesnešu kopsapulce. Likums papildināts ar jaunu 49.¹ pantu, nosakot, ka tiesu palātas un Senāta departamenta tiesnešu kopsapulce ir koleģiāla institūcija, ko aktuālu tiesību jautājumu apspriešanai sasauc Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Tiesu palātas un Senāta departamenta tiesnešu kopsapulce apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus, lai nodrošinātu vienveidību tiesību normu piemērošanā, un savu viedokli par tiesību normu interpretācijas un piemērošanas jautājumiem formulē kā lēmumu, kas tiek publiskots.

Sastopoties ar patiešām sarežģītiem tiesību normu piemērošanas un interpretācijas jautājumiem, uz kuriem atbildi nerod paši tiesneši un to nesniedz arī judikatūra, ir iespēja ar attiecīgi motivētu iesniegumu vērsties pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja Tiesu palātas un Senāta departamenta tiesnešu kopsapulces sasaukšanai.

Un vēl neliela atkāpe, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru, kas par tiesas spriešanas principiem atbilstošu atzinusi situāciju, kad dalībvalsts augstākās instances tiesā nepareizi piemērotas ES tiesību normas, un ar šādu spriedumu nodarīts kaitējums var būt par pamatu personas prasījumam pret valsti, uzsākot tiesvedību nacionālās valsts pirmās instances tiesā. EST nav šaubījusies par tiesneša spēju izšķirt strīdu neatkarīgi no tiesu instances, kurā viņš strādā, ļaujot zemākās tiesu instances tiesnesim konstatēt kļūdu augstākās tiesu instances tiesnešu nolēmumā (lieta C-224/01- Kēblers (Köbler)).

Šīs lietas ir izskatāmas rakstveida procesā, ja vien puses nelūdz lietas iztiesāšanu tiesas sēdē vai to par nepieciešamu neatzīst pati tiesa.

Lai gan uzticēšanās tiesām nav īpaši augsta, vēlētos aicināt puses akceptēt šo strīdu izskatīšanu rakstveida procesā. Vienlaikus vēlētos lūgt zvērinātus advokātus un citus pārstāvjus paskaidrot lietā iesaistītajām pusēm, ka neatkarīgi no tā, vai spriedums tiks pieņemts mutvārdu vai rakstveida procesā, tam ir izvirzītas vienas un tās pašas prasības attiecībā uz argumentāciju un pierādījumu novērtējumu. Tieši minētā apsvēruma dēļ prasītāja vai atbildētāja klātbūtne procesā pati par sevi nav atzīstama par tiesnesi disciplinējošu procedūru, kā tas nereti tiek uzskatīts, un tas nevar iespaidot pieņemamo spriedumu.

Vienlaikus lietas izskatīšana rakstveida procesā atbrīvo no nepieciešamības ierasties tiesā, tādējādi ietaupot gan laiku, gan naudu.

Savukārt strīdu gadījumā, kas saistīti ar nepieciešamību savākt un novērtēt pierādījumus un veikt citas procesuālās darbības lietas apstākļu noskaidrošanā, neapšaubāmi, pusēm ir visas tiesības uz lietas izskatīšanu tiesas sēdē.

Pārsūdzot Senātā spriedumu maza apmēra prasības lietā, ir saglabājušies visi tie paši priekšnoteikumi, kādi Civilprocesa likumā ir noteikti kasācijas sūdzības iesniegšanai. Kasācijas kārtībā spriedumu maza apmēra prasības lietā var pārsūdzēt, ja tiesa nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi materiālo tiesību normu, pārkāpusi procesuālo tiesību normu vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas (Civilprocesa likuma 450.panta trešā daļa). Drošības nauda par kasācijas sūdzību ir Ls 200. Vienlaikus saglabājas likuma norma, ka drošības nauda nav jāmaksā personām, kuras saskaņā ar likumu vai tiesas vai tiesneša lēmumu ir atbrīvotas no valsts nodevas – tātad Civilprocesa likuma 43.pantā minēto personu kategorijas. Tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, var pilnīgi vai daļēji atbrīvot personu no drošības naudas samaksas.